Manā dzīvē bija posms, kad es ieturēju askēzi bez sāls un cukura. Mēs ceļojām un nācās ēdienu pasūtīt restorānos, rūpīgi izskaidrojot viesmīlim, ka man ir nepieciešams ēdiens bez sāls un cukura. Kādā reizē es biju ļoti nogurusi un izsalkusi. Vīrs aizveda mani uz kafejnīcu, pasūtīja ēdienu un izstāstīja mūsu prasības. Ēst ļoti gribējās, un es pacietīgi gaidīju savu maltīti. To atnesa pēc 20 minūtēm un tā bija sāļa. Viss, ko mēs pasūtījām. Mani pārņēma nepatīkamu emociju vilnis, un man automātiski gribējās apvainoties uz vīru, jo tieši viņš taču šo ēdienu pasūtīja. Vīrs tūlīt pat devās pie pavāra, un pieprasīja to pašu ēdienu tikai bez sāls. Es turpināju dusmoties. Mani kaitināja viesmīļi, kuri staigāja un smaidīja. Viņi neizjuta nekādu vainas sajūtu par savu kļūdu. Par to, ka es sēžu dusmīga un izsalkusi. Man gribējās ēst, taču es biju spiesta gaidīt. Aizvainojums mani pārņēma. Un tajā brīdī es noķēru šo pauzi un pajautāju sev: „Bet kāpēc es dusmojos uz vīru? Es taču pati dzirdēju, ka viņš visu pasūtīja kā nākas. Viņš izdarīja visu, ko varēja. Un pat pēc tam viņš gāja un centās izlabot šo situāciju.” Un pēkšņi pie manis atnāca apziņa, ka es negribu uzņemties atbildību par savu dzīvi, par tām nepatīkamajām situācijām, kas tajā notiek.
Daudz vieglāk ir visu uzgrūst vīram un tikai visu no viņa pieprasīt. Es paskatījos uz situāciju no malas un sapratu, ka esmu pārnesusi atbildību par savu dzīvi un savu noskaņojumu uz daudziem cilvēkiem. To bija tik daudz, ka es pati to visu vadīt vairs nespēju. Es saņēmu drosmi un ieslēdzu atlikušas saprāta paliekas. Man izdevās noķert šo mirkli, un es to izmantoju.
„Un tā, Jūlija”, – es teicu pati sev, „Tev ir izvēle. Pirmais, tu vari sapsihoties un apvainoties uz vīru, un vispār atteikties no ēdiena, lai viņam būtu kauns. Otrs, tu vari pateikties Dievam par situāciju, kas māca tev kontrolēt savas pieķeršanās. Un mierīgi, ar pateicību apēst to, ko atnesīs vēlāk. Trešais, tu vari pasmieties par situāciju un pateikt sev –askēze ir Bramaņa bagātība. Ceturtkārt, tu vari pagaidām pastaigāties ar bērnu un ļaut vīram mierīgi paēst, bet pēc tam viņš nomanīs tevi, un tu arī mierīgi apēdīsi tev atnesto ēdienu. Padomā, kurš no variantiem padarīs tavu tagadni mierīgāku un uzlabos attiecības ar vīru un Dievu nākotnē?”
Es biju noķērusi mirkli, kad top tagadne un nākotne, un man tas patika. Tagad es izmantoju. Es gribu pati izvēlēties, kā reaģēt uz dzīvi. Es vēlos izvēlēties tās reakcijas, kas padara dzīvi labāku, sulīgāku, košāku.
Mēs varam apprecēties un iegūt no vīra daudz kā laba, taču viņš nekad nespēs mums iedot savu prātu un skatu uz pasauli caur to.
Vīrietis var padarīt sievieti laimīgāku, taču padarīt sievieti laimīgu nav viņa spēkos.
Lasīt tālāk
Nu. nu. Tomēr.. Sākt vajadzētu ar aizvainojuma cēloni, ka nevajadzētu radīt situacijas, kas to rada! Tik vienkārši!