Pasaulē ir daudz plašsaziņas līdzekļu, tostarp arī tīmeklī, kas atspoguļo un publicē stāstus par līdzīgiem gadījumiem. Paranormālo parādību pētniece Houpa Praisa savā grāmatā “Eņģeļi: patiesi stāsti par to, kāda ir to ietekme uz mūsu dzīvi” minējusi vismaz 1500 tādu gadījumu, kuros izglābšanās notikusi tik neizskaidrojami brīnumainā kārtā un kuros šī glābēja loma allaž piedēvēta eņģeļu izdarībām.
Pētnieki secinājuši – lai arī šādi bezķermeņa glābēji tikai ļoti retos gadījumos varot būt redzami, tomēr visbiežāk tos redzot izpletņlēcēji tajos mirkļos, kad neatveras izpletnis un sākas šaušalīgā pikēšana zemes virzienā. Kā pauduši daudzi tādās situācijās tomēr izglābušies cilvēki, viņiem līdzās pēkšņi uzradušās cilvēkveida figūras, kas pēkšņi palēninājušas kritiena ātrumu un mainījušas tā virzienu tā, lai nelaimīgais izpletņlēcējs ideāli piezemētos kādā atbilstoši slīpā virsmā, ūdenskrātuvē, siena kaudzē vai lielā sniega kupenā.
Viens no tādiem piemēriem ir gadījums ar polārpētnieku Pjotru Zadirovu, kuram reiz nenostrādāja izpletnis un kurš no 800 metru augstuma krita uz apledojušas zemes. Pēkšņi viņš uz tās ieraudzījis dīvainu sievietes figūru, kura, noņēmusi no sevis pūkainu lakatu un, satvērusi to aiz abiem galiem, izsviedusi sev priekšā. Pjotrs nokritis tieši uz šā lakata, nejuzdams nekādas sāpes. Patiesībā izrādījās, ka viņš nokritis lielā sniega nogruvumā, kas bija izveidojies to dažu mēnešu laikā, kamēr sniega tīrāmā mašīna tīrīja lidmašīnu pacelšanās un nolaišanās joslu. Ja viņš būtu nokritis kaut vai pusotru metru tālāk, tad būtu atsities tieši pret betona skrejceļu… Pēc šā atgadījuma Zadirovs par saviem līdzekļiem uzbūvējis divas koka baznīciņas: vienu savā dzimtenē Krievijā, otru – Antarktīdā…
Tas notika kosmosā
Tomēr, šķiet, vispārsteidzošākā tikšanās ar eņģeļiem notikusi kosmosā. 1985. gadā, kad PSRS kosmiskā programma bija attīstības briedumā un par visu veidu ārkārtas gadījumiem labprātāk klusēja, tos pat nepieminot, kosmosa stacijā “Salut–7” notika kaut kas neparedzēts. Tā bija lidojuma 155. diena. Apkalpē bija trīs kosmonauti – Oļegs Atkovs, Vladimirs Solovjovs un Leonīds Kizims. Tajā brīdī viņi nodarbojās ar ieplānotajiem eksperimentiem un novērojumiem. Drīz vajadzēja sākties medicīnas eksperimentu sērijai. Pēkšņi staciju pārmāca mirgojoša oranža gaisma, kas kosmonautus pamatīgi apžilbināja. Tas nebija pašā stacijā noticis sprādziens vai ugunsgrēks. Izskatījās, ka dīvainā gaisma iekļuvusi no ārpuses, no kosmosa, proti, cauri absolūti necaurspīdīgajām stacijas sienām.
Par laimi, redze kosmonautiem ātri atjaunojās. Pieplakuši pie iluminatoriem, viņi nespēja noticēt savām acīm: ārpus kosmiskās stacijas oranžas krāsas mākonī bija ļoti skaidri saskatāmas septiņas gigantiskas figūras! Tām visām bija cilvēciskas sejas un ķermeņi, un vēl uz to mugurām varēja saskatīt kaut kādus puscaurspīdīgus veidojumus, kas ļoti līdzinājās spārniem.
Visi trīs kosmonauti bija vīri ar visnotaļ noturīgu psihi, sagatavošanās periodā izturējuši visskarbākos pārbaudes testus, un nevarēja būt arī nekādas runas par reliģisko apmātību. Taču visiem trim teju vai vienlaikus ienākusi prātā viena un tā pati doma: kosmosā līdzās viņu stacijai lidoja eņģeļi! Izskatījās gluži kā cilvēki, tomēr bija kaut kādi citādi, un galvenā atšķirība izpaudās tieši šo būtņu sejās. Tās it kā smaidīja. Taču tas nebija vienkāršs sastapšanās smaids, bet gan savdabīga sajūsmas izpausme. Viens no kosmonautiem vēlāk teica: “Mēs, cilvēki, tā nesmaidām…”
Aptuveni desmit minūtes eņģeļi pavadījuši kosmisko staciju “Salut–7” nemainīgā ātrumā, turklāt allaž precīzi atkārtojot tās manevrus, bet tad acumirklī pazuduši. Vienlaikus pazuda arī oranžais mākonis, un tas viss kopumā kosmonautu sirdīs pēkšņi radījis neizskaidrojamas skumjas, savdabīgu kaut kā būtiska zaudējuma sajūtu. Visbeidzot, pilnībā attopoties, apkalpes komandieris Oļegs Atkovs par notikušo ziņoja lidojuma pārvaldes centram, kas jau drīz atsaucās un acumirklī pieprasīja detalizētu atskaiti par redzēto. Kad tā bija uzrakstīta un ar to iepazinās lidojuma uzraudzības vadītāji, dokuments acumirklī ieguva atzīmi “slepeni”, savukārt par pašiem kosmonautiem nopietni ieinteresējās zemes mediķu komanda. Tādējādi sanāca tā, ka ieplānoto medicīnisko eksperimentu kosmosā vietā stacijas apkalpe bija spiesta nodarboties pati ar savas veselības stāvokļa izpēti, un runa bija gan par fizisko, gan psihisko veselību. Visi testi uzrādīja visnotaļ normālu stāvokli, tāpēc pieņēma lēmumu uzskatīt notikušo par grupveida halucināciju, ko izraisījis piecus mēnešus ilgā lidojuma nogurums.
Taču tad notika absolūti neparedzētais. 167. lidojuma dienā pirmajai apkalpei pievienojās vēl trīs kolēģi: Svetlana Savicka, Igors Volks un Vladimirs Džanibekovs. Un jau drīz orbitālo staciju atkal izgaismoja spoža oranžā gaisma, un, protams, parādījās arī par eņģeļiem nodēvētās septiņas būtnes. Tagad jau visi seši kosmonauti noziņoja par to, ka redzējuši “sajūsmā smaidošus eņģeļus”. Zemes speciālistiem nācās pilnībā atteikties no versijas par grupveida prāta aptumšošanos pārpūlēšanās rezultātā, jo otra apkalpe bija ieradusies stacijā burtiski tikai pirms dažām dienām, turklāt jau iepriekš bija iepazīstināta ar priekšā esošās trijotnes ziņojumu par agrāk novēroto.
Lasīt tālāk
