GRANDIOZĀ MAHINĀCIJA
Jaunākie pētījumi kosmoloģijā atklāj, ka tas, ko dēvējam par Visumu, patiesībā var izrādīties grandioza simulācija. Šāds pieņēmums radās kā mēģinājums rast atbildi uz ļoti parastu, taču pārsteidzoši reti uzdotu jautājumu: kāpēc gan Visums pret mums ir tik aizbildnieciski gādīgs?
Ilgu laiku kosmologiem nesaprašanu izraisīja fakts, ka dabas likumi izveidojušies tā, ka radījuši apstākļus, kas tik ļoti piemēroti dzīvībai uz Zemes. Kaut vai ikvienai dzīvības formai tik nepieciešamais ogļūdeņradis, kas neparādījās tūlīt pēc Lielā sprādziena, Visuma dzimšanas brīdī, bet sintezējās vēlāk, sarežģītu un gandrīz neiespējamu kodolreakciju virknes rezultātā, gigantisku zvaigžņu pašās dzīlēs, kas pēc tam eksplozijas rezultātā izkliedējās Visumā. Ja kodolspēki būtu kaut nedaudz vājāki vai spēcīgāki – kaut par nieka tūkstoš, miljons vai miljards procenta daļiņām, šīs reakcijas nebūtu iespējamas un dzīvība tā arī nekad nebūtu radusies.
Britu astronoms Freds Hols bijis tik ļoti iespaidots par to, ka daba tik precīzi pielikusi savas pūles viņa personas radīšanai, ka nosauca Visumu par “mahināciju”. Lai rastu zinātniski pamatotu atbildi uz šā dzīvei draudzīgā kosmiskā rēbusa atminējumu, kosmologi apņēmīgi pēta, lai gan atzīst, ka viss ļoti velk uz Deus ex Machina pusi.
Viens no viņu piedāvātajiem izskaidrojuma variantiem ir visumu daudzumu teorija, kas apgalvo, ka tas, ko mēs saucam par Visumu, patiesībā ir tikai ļoti niecīga daudz plašākas un sarežģītākas sistēmas daļa, kurā mūsu apdzīvotais gabaliņš, kas pašiem liekas tik milzīgs, ieņem vien sev paredzēto vietiņu, līdzās bezgalīgam skaitam citu tādu pašu “klucīšu”.
Paralēlo pasauļu vai multiversa teorijas pieņem bezgalīgu pasauļu esamību ar neierobežotu parametru salikumu. Visumi veido multivisumu tāpat kā stāvi ēku: struktūra tiem ir kopīga, bet savstarpēji tie atšķiras. Horhe Luiss Borhess multivisumu salīdzināja ar bibliotēku, kurā ir bezgalīgs grāmatu daudzums – dažas izkārtotas pēc alfabēta burtiem, citas glabā sevī dažādu žanru stāstus. Taču tāda teorija ienes haosu mūsu dzīves uztverē un liek uzdot aizvien jaunus jautājumus. Ja patiešām pastāv daudz visumu, tad no kurienes gan tie radušies un kādēļ to ir tik daudz?
Ja atrodamies simulācijā, tad daudzās pasaules liecina par daudzajām stimulācijām, kas iedarbinātas vienlaikus. Katrai simulācijai ir savs mainīgo salikums, un tas nav nejauši. Modeļa radītājs iekļauj dažādus mainīgos dažādu scenāriju testēšanai un novēro atšķirīgos rezultātus.
