Neliela draudzeņu konkurence ir normāla parādība. Draudzenes panākumi var kalpot kā stimuls, bet neveiksmes – mudināt just līdzi un atbalstīt. Tomēr nereti gadās, ka dažādi dzīves apstākļi nevis tuvina, bet tieši pretēji – attālina. Cosmo uzklausīja trīs dažādas pieredzes – kā karjera vai tās trūkums ietekmējis draudzību.
Ir tikai dabiski, ka draudzeņu dzīves un karjeras veidojas atšķirīgi. Īstā un patiesā draudzībā nav no svara ne maciņa biezums, ne stāvoklis sabiedrībā – draugs ir vērtība pati par sevi. Tomēr nereti nākas piedzīvot situācijas, kad gadiem ilgusi draudzība izjūk tieši šo iemeslu dēļ.
Psiholoģe Ligita Dreimane iesaka padomāt, kāpēc konkrētā meitene ir tava draudzene. “Paskaties uz attiecībām, ņemot vērā cilvēcisko faktoru, nevis karjeras attīstību. Draugs ir cilvēks, kuram vari zvanīt jebkurā laikā, un viņš tev neatteiks. Šeit nav runa par pilnīgu paļaušanos un uzticēšanos, bet gan par cenšanos būt tev blakus vai sniegt vajadzīgo atbalstu un mierinājumu, kad tev tas nepieciešams. Ja ir radušās šaubas, vai tu šim cilvēkam esi svarīga, padomā – cik nozīmīgs viņš ir tev. Tad vajadzētu aizdomāties – kas jūsu starpā ir mainījies un vai to var saglābt un salabot”.
Veiksmīgā karjeriste
Studiju laikā Ievai (27) bija vairākas draudzenes, taču, visām uzsākot darba gaitas, kaut kas mainījās. “Viņām nepaveicās tā, kā man. Mēs dzīvojam laikos, kad darbu visbiežāk dabū caur paziņām. Vecāki parūpējās, lai es pēc augstskolas iekārtotos veiksmīgā uzņēmumā pie mūsu ģimenes drauga. Sāku pelnīt pietiekami daudz naudas, lai varētu atļauties braukt ceļojumos, iegādāties dārgu apģērbu un dzīvot tā, kā gribas. Taču līdz ar to arī kļuva mazāk brīvā laika un iespējas tikties ar draudzenēm. Mēs palēnām atsvešinājāmies, un drīz vien pat retajās tikšanās reizēs draudzenes manā klātbūtnē sāka justies neapmierinātas un nepilnvērtīgas. Tomēr man viņas neko neteica – varbūt negribēja justies kā neveiksminieces un kautrējās dalīties savās neveiksmēs, bet varbūt vienkārši nemācēja to darīt. Lai nu kā, pavisam drīz es vairs nebiju savējā.” Ieva joprojām nespēj samierināties, ka panākumu dēļ zaudējusi tuvus cilvēkus: “Manis teiktais viņām likās kā lielīšanās, lai gan patiesībā es tikai stāstīja par savu dzīvi. Galu galā es taču darbā rāvos kā traka, lai to visu sasniegtu.”
Psiholoģe iesaka: “Derētu padomāt, vai draudzeņu nepatīkamo attieksmi neesi izprovocējusi tu pati. Ļoti iespējams, ka tu ar saviem stāstiem viņas sāpini un varbūt pat liec justies nenozīmīgām. Šādos gadījumos, ja situācija nemainās vai netiek izrunāta, attiecības bieži pārtrūkst. Jūs dzīvojat paralēlās pasaulēs, un jums sāk zust interese par savstarpējo attiecību kopšanu.”
Atkarīga no vecākiem
Pēc studijām Aija (24) sāka meklēt darbu. “Es regulāri sekoju līdzi sludinājumiem internetā un sūtīju pieteikumus dažādiem uzņēmumiem. Gandrīz neviens neatbildēja. Tad draudzene mani iekārtoja solāriju studijā par administratori, taču pēc trim mēnešiem darbu nācās pamest, jo es tikai aizvietoju citu meiteni. Turklāt ar tur nopelnīto nepietika ne skaistai dzīvei, ne iekrājumiem nākotnei. Drīz vien es atkal atrados sākumpunktā – jāmeklē jauns darbs. Naudas nebija, tāpēc nācās no Rīgas pārcelties atpakaļ pie vecākiem uz Jelgavu un dzīvot uz viņu rēķina. Paēdusi biju, arī jumts virs galvas, taču… es nevarēju izklaidēties tik bieži kā draugi, kuriem bija stabils darbs un labs atalgojums. Viņi spēja paši par sevi parūpēties, bet es joprojām turpināju meklēt darbu un ņēmu naudu no vecākiem: “Kad redzu, ko atļaujas draudzenes, man tiešām sāp sirds.”
Psiholoģe stāsta, ka attiecības ir nepārtraukti jākopj. Profesijas izvēlei un karjeras attīstībai nevajadzētu tās ietekmēt. Svarīgs ir nevis kvantitatīvi, bet kvalitatīvi kopā pavadītais laiks. Tuvākais draugs var būt arī kāds, kuru tu satiec tikai reizi vairākos mēnešos. Protams, cilvēku veido arī viņa nodarbošanās, taču tā nav vienīgā sarunu tēma, un tai nevajadzētu bojāt draudzīgās attiecības.
Konflikti darba dēļ
Darba vietas dēļ Martai (26) radās konflikti ar draugiem. “Uzsāku darbu parādu piedziņas firmā. Tā nav viegla profesija – prasa daudz enerģijas un spēcīgu raksturu. Darbs ir psiholoģiski grūts, taču es ar to pelnu iztiku un, protams, ka reizēm ar draugiem vēlos parunāt par tajā piedzīvoto. Sākumā viņi bija saprotoši – uzklausīja un deva padomus kā rīkoties, vai arī centās uzmundrināt, kad biju sašļukusi pēc smagas darba dienas. Taču pēc kāda laika ievēroju, ka sarunas par manu darbu un ar to saistītajiem notikumiem viņos izraisa nepatiku. Reiz, kad viens no draugiem bija kļuvis par parādnieku, pat izvērtās diezgan paskarba diskusija. Visi viņu atbalstīja un teica, ka zina, kā tas ir – knapināties un nespēt savilkt galus. Bet es jutos aizvainota, jo draugi necentās iejusties manā ādā un iztēloties, ko šāds darbs prasa no manis. Ļoti nepatīkami, ka draugu dēļ jūtu vēlmi mainīt profesiju. Šajos apstākļos vajadzētu priecāties par to vien, ka vispār ir darbs.”
Psiholoģe brīdina: “Ja citiem tava izvēle traucē un šo faktu nav iespējams izrunāt, draudzība ar laiku varētu arī izzust.” To, kas rada domstarpības un diskomfortu, vajadzētu apspriest jebkurās attiecībās. Cik tad ilgi klusēt par lietām, kas iekšēji grauž? Ligita Dreimane iesaka radušos problēmu izrunāt, nonākt pie kopsaucēja un tad domāt – ko darīt tālāk. Jāizlemj, vai draudzībai ir nākotne un vai vispār ir vēlēšanās to turpināt.
Psiholoģe skaidro, ka visos šajos gadījumos ir runa par sāncensību, nenovīdību un greizsirdību starp draugiem – kāds jūtas veiksmīgāks vai neveiksmīgāks par citiem. “Ja draugs apgalvo, ka viņam nekad neskauž, tad nedaudz mānās. Taču ir svarīgi, vai cilvēks to saprot un savas skaudības jūtas atzīst. Ja draugs aptver, kas viņam pietrūkst un ko viņš dzīvē vēlētos sasniegt, tas var noderēt kā pamudinājums uz rīcību. Skaudība cilvēka attīstību var bremzēt vai arī gluži pretēji – veicināt. Ja skaudība tevi mudina domāt, kā un ko darīt, lai iegūtu kāroto, tu attīsties. Bet, ja izvēlēsies tikai skaust un savā dzīvē neko nemainīt, tad tava personīgā attīstība nenotiks, un tas nenāks par labu arī attiecībām.
Teksts: Kristīne Upmale.
