13 C
Rīga
ceturtdien, oktobris 22, 2020

Rūpes par vidi un iepirkšanās: Ko darīt, ja nav ko vilkt?

Biedrības "Zaļā brīvība"
 

Milzīgs ūdens patēriņš, piesārņota augsne, gruntsūdeņi un gaiss, nejēdzīgi izšķiestas cilvēku darba stundas – un rezultātā apģērbs, kas gadiem aizmirsts karājas skapī vai turpina piesārņot vidi atkritumu poligonos. Jo mazāks būtu pieprasījums pēc jauna apģērba veikalos, jo ievērojamāks būtu resursu patēriņa samazinājums. Bet, lai to panāktu, ir jāmainās sabiedrības domāšanai, izvērtējot, vai īstermiņa vēlmju apmierināšana patiešām ir svarīgāka par ilgtermiņa ieguvumu, kā to atgādina arī kampaņa “Nav, ko vilkt?”. Kamēr labākie tekstila atkritumu apsaimniekošanas risinājumi vēl tiek meklēti, Latvijai ir lieliska iespēja aizsākt jaunu ilgtspējīgas modes virzienu, dodot otro dzīvi lietotajam apģērbam.

Nav noslēpums, ka tekstila atkritumu apsaimniekošana Latvijā ir bērna autiņos. Tomēr tā nav tikai Latvijas problēma. Atkritumu apsaimniekošana pa atkritumu veidiem Eiropas Savienībā ir aktualizēta pēdējos 10–15 gados, un tekstila atkritumi ir palikuši vieni no pēdējiem, kam īpaša uzmanība tiek pievērsta tikai tagad. Arī citās Eiropas valstīs iestrādes nav vienādas, un mēs nebūt neesam vienīgie, kam viss jāsāk no nulles. Pirms pērnā gada nogalē ieviestā “Latvijas Zaļā punkta” tekstila atkritumu šķirošanas pilotprojekta Latvijas iedzīvotāju iespējas atbrīvoties no liekajiem tekstilizstrādājumiem dabai draudzīgā veidā bija tikpat kā nekādas. “Otrā elpa” bija vienīgā, kas aicināja cilvēkus nodot nevajadzīgo apģērbu labdarības mērķiem; ja nu kāds bija tik zinošs, tad varbūt atrada arī tos divus uzņēmumus, kas pieņēma tekstila atkritumus savos šķirošanas laukumos. Taču šobrīd mums vairs nav izvēles – vēlākais, līdz 2025. gadam sistēmai ir jābūt darboties spējīgai. 

Problēma nav tikai šķirošanas infrastruktūras trūkums, bet arī milzīgais ik gadu saražotā apģērba daudzums pasaulē, kas pārpludina veikalus un mūsu skapjus. Tā kā nav pieņemts staigāt kailiem, apģērbs ir un būs nepieciešams, pieprasījums un piedāvājums turpinās pastāvēt, bet svarīgi ir tas, ko tieši mēs pieprasām un piedāvājam. 

Skaidrs, ka ātrās modes ražošanā tiek patērēti ne tikai milzīgi dabas resursi un radīts vides piesārņojums, bet arī cilvēki tiek nodarbināti visai bezjēdzīgā veidā: diez vai ir iespējams runāt par labi pavadītu dzīvi, apzinoties, ka diendienā cilvēks šuj T-kreklus, kurus kāds cits par 1 vai 2 eiro pārdod ātrās modes veikalā, bet trešais pāris reižu uzvelk un izmet miskastē. Taču nu jau arī ātrās modes industrijas zīmoli sāk apzināties, ka pārmaiņas ir neizbēgamas. Tā nav tikai zaļā dzīvesveida piekritēja vēlmjpilnā domāšana, tas ir ES attīstības virziens – nākamgad tiks publicēta tekstila industrijas ilgtspējas stratēģija, un paredzams, ka tajā būs definēti konkrēti mērķi: cik daudz pārstrādāta materiāla jāizmanto jaunu apģērbu ražošanā, kāds atbalsts vai nodokļu atvieglojumi piešķirami uzņēmumiem, kas nodarbojas ar apģērba labošanu, u. tml., mainot uzsvarus industrijā. 

Nav noslēpums, ka ne tikai nepārstrādājamie tekstila atkritumi nonāk poligonos vai tiek sadedzināti – tāds pats liktenis piemeklē daudzus apģērbus, kas vienkārši kļuvuši lieki. Varētu šķist – kas sadedzināts, tas vairs neaizņem vietu apkārtējā vidē. Tomēr tā nav labākā alternatīva un būtu jāparedz tikai niecīgai daļai tekstila materiālu, kas tiešām ir tik nolietoti vai sabojāti, ka ar tiem nav iespējams darīt neko citu. Cerīgus skatienus raidām ķīmiskās pārstrādes virzienā, kam būtu pa spēkam sadalīt audumu teju līdz molekulāriem elementiem, bet pagaidām šīs tehnoloģijas vēl nav tik attīstītas, lai būtu ekonomiski izdevīgas. Tāpat dažādu šķiedru atdalīšana, piemēram, elastāna atdalīšana no kokvilnas, ir visai dārgs pasākums. 

Tomēr mums nav jānonāk līdz apģērba sadalīšanai atomos. Jau tagad Latvijā darbojas uzņēmumi, kas lietotas drēbes izmanto jaunu apģērbu radīšanā jeb pārveido, gudri apspēlējot, piemēram, labu apģērbu defektus. Latvijā un Baltijā vispār šim virzienam ir ļoti liels potenciāls, kāda nav, piemēram, Skandināvijā. Pirmkārt, mums ir spēcīgas rokdarbu tradīcijas un labas prasmes – mēs protam šūt, adīt, tamborēt, salabot utt. Otrkārt, mēs reģiona mērogā esam lietotu apģērbu lielvalstis, tātad mums ir bagātīgas izejvielas. Gudri plānojot un apvienojot izejvielas un prasmes, mēs varētu radīt ilgtspējīgas modes zīmolu vai pat virzienu, kurā iesaistītos daudzi uzņēmumi un izmantotu šos resursus jaunu apģērbu radīšanai. 

Lai to īstenotu, svarīgs ir atbalsta mehānisms ne tikai valsts, bet pat ES līmenī, jo šobrīd šādi apģērbi nevar konkurēt ne ar ātrās modes, ne konvencionālajiem zīmoliem. Katrs apģērbs top vienā eksemplārā, tāpēc ieguldītais darbs ir nesalīdzināmi lielāks, nekā ražojot masveida produkciju. Kā liecina 2015. gadā veiktais UNEP un Ellen MacArthur Foundation pētījums, tikai 1% no visiem pasaulē saražotajiem apģērbiem pēc nolietošanās tiek pārveidots par jaunu apģērbu. Pārējais nonāk atkritumos vai labākajā gadījumā (ap 15%) sagriezts matraču pildījumos, lupatās, izolācijas materiālos u. tml. Tas, protams, ir labāk, nekā aprakt poligonā, tomēr daudz vērtīgāk būtu radīt produktu, kas iedzīvina aprites ekonomikas principus: mums ir prasmes un izejvielas, tostarp pašu skandināvu lietotās drēbes, un mēs varam radīt viņiem konceptuāli un cenu ziņā interesantu dizainu ar to pašu augstas pievienotās vērtības latiņu, kas ir izejvielai. Citiem vārdiem, no lietota apģērba radīt jaunu. 

Lai šo virzienu attīstītu, iespējams, būtu jāmeklē labāks lietota apģērba apzīmējums bez negatīvas vai nievājošas konotācijas, kāda piemīt, piemēram, jēdzienam “humpalas”. Angļi ir atraduši brīnišķīgu terminu – pre-loved jeb ‘iepriekš mīlētas’, ‘agrāk mīlētas’ drēbes. Tai būtu jākļūst par galveno vadlīniju mūsu domāšanā – apģērbs, kuru patiešām mīlēt, un nav nozīmes, cik īpašnieku tas savā dzīves ciklā atrod. 

Ko ikviens no mums varētu darīt, lai gudrāk iegādātos un lietotu apģērbu? Šobrīd nav radikāli jāmaina sava garderobe un jāsteidz izmest visu apģērbu, kas neatbilst jauniegūtajām zināšanām par materiāliem un to draudzīgumu videi. Svarīgi ir turpmāk ieguldīt kvalitatīvā apģērbā un izvairīties no spontāniem pirkumiem – vai tās būtu jaunas, vai jau lietotas drēbes. Tā būtu cieņa gan pret resursiem, kas ieguldīti apģērba ražošanā, paildzinot tā dzīves ciklu, gan pret savām finansēm, jo, pērkot sliktas kvalitātes apģērbu, dzīves laikā nopērkam daudz vairāk un samaksājam daudz dārgāk, nekā iegādājoties labas lietas.

 

TAVS KOMENTĀRS

Please enter your name here
Please enter your comment!