Pēdējās laikā man piepildās viens mazs sapnis pēc nākamā. Pirms Jāņiem uz mirkli satikos ar Leniju Kravicu, savukārt vakar ap saullēktu lidoju ar gaisa balonu. Tiesa, pēc katra šī iespaidīgā notikuma seko savāda tukšuma sajūta un fizisks nogurums. Tā pēc Lenija sastapšanas mājās absolūtā vienaldzībā ēdu Statoila salātus un nesapratu, vai tiešām par Leniju bija vērts sapņot. Kaut gan grūti pretoties mūziķim, kuram ir tik jutekliski videoklipi un no kura burtiski staro seksualitāte.
Viens no spilgtākajiem notikumiem manās "attiecībās" ar Leniju Kravicu norisinājās pirms pāris gadiem Parīzē, kur ar draugiem apmetāmies hostelī, kurš atradās pretim milzīgam kinoteātrim Rex. Mēs pat nenojautām, ka pēc pāris dienām tur koncertēs Kravics, tāpēc tev vajadzēja redzēt mūsu sejas izteiksmes, kad no kādas pusdienu snaudas mūs pamodināja dziesma American Woman, kas ieplūda pa atvērto logu un kurai sekoja Lenija norādījumi koncerta tehniskajam personālam par to, kas īsti neskan tā, kā vajag. Izrādījās, ka dziedātājs pirms vakara koncerta mēģināja. Vakarā noklausījāmies arī visu koncertu, un, goda vārds, sajūta, ka, guļot gultā, tev dzied pats Lenijs Kravics ir neaizmirstama!
Savukārt pirms šī gada Jāņiem uzzināju par iespēju satikt dziedātāju pēc viņa koncerta Rīgā. Pateicoties Kravica sadarbībai ar Sony Ericsson, dažiem žurnālistiem un vairāku konkursu uzvarētājiem pēc koncerta bija jāpagaida kāda stunda, lai piedalītos Meet and greet burziņā. Kā tas notiek? Pēc tam, kad zvaigzne ir sniedzis pāris garākas intervijas un iegājis dušā, grupiņa cilvēku, kuriem rokās ir viņa albuma vāciņš, pastkarte vai kāds cits atribūts, uz kura vēlies iegūt mūziķa autogrāfu, tiek ievesti aizkulisēs. Un tur arī viņš stāvēja – tāds pats kā videoklipos un pat garāks par mani. Nez kāpēc biju iedomājusies, ka Lenijs dzīvē nepārsniedz pieauguša rūķa izmērus 🙂 Un tad tik sākās, pāris minūšu laikā mazajā aizkulišu istabiņā notika ziepju operas cienīgas etīdes: kamēr viena preilene superīsos mini svārkos un super dziļu dekoltē metās Lenijam ap kaklu, smalkā balsī pīkstot: "I like you, I like you", tikmēr citas nevarēja saprast, kā lai izskatīgā mūziķa uzmanību pievērš sev, un drosminieci centās novākt ar acu skatieniem. Tam visam pa vidu notikuma oficiālais fotgrāfs, kurš apjukušos fanus centās sadalīt pa pieci, jo pa vienam Lenijs ne ar vienu nebildējās. Ja godīgi, brīdī, kad nākamais piecinieks drīkstēja tuvoties Kravicam, arī es centos izkalkulēt, kā lai bildē tieku blakus viņam, nevis kaut kur malā. Taču nokavēju. Nekas, vismaz pastkarti viņš man parakstīja smuki, vēlāk nopriecājos. No malas šis jandāliņš droši vien izskatījās ļoti smieklīgi. Un ne jau tikai meitenes sajuka Lenija dēļ. Pāris rūdīti mūzikas žurnālisti vairākas reizes izveicīgi paslēpās vēl fotogrāfēties netikušajos ļautiņos, lai ar Leniju nofotgrafētos ne vienu, bet vairākas reizes.
Tā arī beidzās mana tikšanās ar vienu no maniem sapņu vīriešiem. Kaut nē, tas viss beidzās tajā brīdī, kad pēc koncerta un aizkulišu jandāliņa ēdu Statoila salātus un nesapratu, kāpēc es par viņu tā sapņoju. Deividu Boviju laikam atstāšu savai sapņu pasaulei un turpināšu uz viņu skatīties koncertierakstos vai, ja arī kādreiz ļoti paveiksies, dzīvajā koncertā.
