Viena no lielākajām vasaras baudām man ir skriešana gar jūru. Senāk, kamēr es nebiju atklājusi jūras skriešanas pārdzīvojumu un mēdzu skriet pa Rīgas ielām vai parkiem, man bija jāpiespiežas sevi motivēt atkal izkustēties. Bet tagad es pastāvīgi gaidu nedēļas nogali, kad braukšu uz jūru, un pat mēģinu izrauties pa nedēļas vidu. Turklāt es tūlīt atzīšos kaut kamā, ko es vēl nevienam neesmu stāstījusi: vienmēr un vienmēr es skrienot domāju par Jeļenu Prokopčuku.
Tas sākās tad, kad es atsāku skriet, un sākumā bija ļoti grūti. Tas sakrita ar vienu no maratoniem, kurā piedalījās Prokopčuka, un es redzēju cik viņai toreiz bija grūti. Kad skrēju pati, es par to atcerējos, un nodomāju, ka ja Prokopčuka var noskriet 50 km, tad es jau nu noteikti varu noskriet 3 km. Iedvesmai palīdzēja.
Pēc tam es sāku ieklausīties tajā, ko viņa intervijās stāsta par sevis motivēšanu skrienot, par to, kā viņa domā par kājām, par ko viņa nedomā, līdz pat tam, ko viņa ēd vakarā pirms maratona. (Krāsnī sagatavotu saldā krējumā sautētu vistu un makaronus. Tikai pašu saldo krējumu nevajadzētu ēst, jo tas ir pārāk trekns.)
Un, kamēr es visu to izdomāju un sajūtu, turklāt man vienmēr skrienot ir jāpaspēj izdomāt arī domas par sevi, finišs jau klāt. Pašai man tas šķiet ļoti interesanti, kā cilvēks, kuru nekad neesmu satikusi, mani spēj iedvesmot. Bet nav ko tur daudz analizēt: man tā ir, un man tas patīk 🙂
