Šobrīd izplatītākais attiecību un arī ģimenes modelis ir tāds, kurš akceptē partneru individuālo brīvību. Tās galvenais princips – neviens nevienam neko nav parādā. Ja raksturi nesaskan, tad kaut vai rītdien katrs var iet uz savu pusi. Interesanti, ka individuālās brīvības modelis, kas raksturīgs mūsdienu sabiedrībai, būtībā nozīmē brīvību sievietēm. Kas no tā visa izriet?
Sabiedrībā, kurā gan vīriešiem, gan sievietēm ir vienlīdzīgas tiesības un iespējas, bieži ir novērojama poliandrija (jā, jā, tā pati daudzvīrība), kad sieviete vienlaicīgi mēdz uzturēt attiecības ar vairākiem vīriešiem, kuri piedalās bērna audzināšanā. Lai arī pirmajā brīdī šis termins saistās ar kādu mežonīgu kultūru, tomēr, gan jau arī tu pazīsti krietni daudz sievietes: darba biedreni, kaimiņieni vai radinieci, kuras uztur labas attiecības ar sava bērna bioloģisko tēvu, dzīvo kopā ar pavisam citu vīrieti, savukārt bērna audzināšanu visbiežāk uztic savam brālim. Citādāk kā par poliandriju šo ģimenes modeli nosaukt nevar.
Spēcīgs arguments poliandrijas saskatīšanai mūsu ģimeņu modeļos, manuprāt, ir arī tas, ka, lai arī notiek attīstība dzimumu lomu dalījumā un, salīdzinot ar iepriekšējām paaudzēm, jaunie tēvi arvien vairāk piedalās bērna audzināšanā, tomēr ikdienas rūpes par bērniem vēl joprojām vairāk uzņemas māte un arī sabiedrībā valda uzskats, ka mātei ir daudz lielākas tiesības uz bērnu nekā viņa tēvam (šis pieņēmums ļoti bieži ietekmē pat tiesas lēmumus, kad tiek lemts par aizbildniecības piešķiršanu). Turklāt laulība zaudē aktualitāti kā ekonomisks un sociāls institūts, jo sieviete pat ar bērnu var izdzīvot viena, nesaistoties ar kādu legāli fiksētās attiecībās. Līdz ar to jautājumos, veidot vai neveidot ģimeni, ar ko to darīt, noteicošā loma ir sievietes viedoklim. Re, izvēle ir mūsu rokās.
