Šorīt ieslēdzu radio un, dzirdot pieminam mīlētāju dienu katrā otrajā teikumā, aizdomājos par iemesliem, kāpēc es personīgi to nekad neesmu svinējusi. Laikam galvenokārt tāpēc, ka šie svētki Latvijā ieviesās laikā, kad jau biju pietiekami apzinīgā vecumā, lai man pietiktu drosmes atzīties mīlestībā arī jebkurā citā dienā.
Kad vēl mācījos pamatskolā, tad gan 8.marts (kas tolaik lieliski pildīja visas Valentīndienas koķetās funkcijas) bija diena kalendārā, kuru neprātīgi gaidīju un no kuras arī šausmīgi baidījos. Tai rītā, ejot uz skolu, sirds dauzījās kā negudra. Es zināju, ka klases zēni būs nolikuši uz meiteņu galdiem nīkulīgas sarkanas tulpītes un romantiskas apsveikumu kartiņas. No tā, cik parakstu būs tajā kartiņā, bija atkarīgs mans pašvērtējums. Tātad mani mīl tik un tik zēni.
Pāris nedēļas pirms tam – Armijas dienā, mēs, meitenes, bijām sagatavojušas aptuveni līdzvērtīgu „pārsteigumu”. Šī spēlīte gadu no gada atkārtojās kā tāds rituāls. Mainījās tikai spēlētāju kombinācijas. Abās šajās dienās bija oficiāli pasludināta atļauja paust simpātijas pret pretējo dzimumu. Jebkurā citā dienā tas būtu bijis pārāk riskants pasākums.
Tagad esmu pieaugusi un priecājos, ka varu izrādīt savas jūtas 365 dienas gadā. Sauciet to par snobismu, tomēr es nevaru sevi piespiest kolektīvā vienotībā ar vēl dažiem simtiem tūkstošu citu romantiķu patētiski atzīties mīlestībā cilvēkam, kurš man nozīmē daudz vairāk par Valentīndienas šokolādes sirsniņu balagānu.
