Pēdējo mēnešu laikā jau divreiz esmu saskārusies ar situāciju, kad man pazīstami cilvēki lūdz iedot naudu (nevis aizdot, bet tieši iedot). Pie tam tas notiek virtuāli – ar īsziņu vai e-mailu starpniecību. Kaut gan esmu ļoti atsaucīgs cilvēks un, cik iespējams, cenšos citiem palīdzēt, mani šī situācija nedaudz mulsina – laikam jau visvairāk šī virtuālā formāta dēļ.
Protams, ir jau pierasts, ka mēs diendienā izmantojam mobilos telefonus un e-mailus, lai viens ar otru sazinātos. Pirms kāda laika lasīju, ka Lielbritānijā kāda veikala darbiniece pat no darba tika atlaista ar SMS starpniecību. Daudzi ir arī iecienījuši pārtraukt attiecības un izšķirties ar SMS vai e-mailu palīdzību. Droši vien tāpēc, ka tā ir daudz vieglāk, nevajag skatīties tam otram cilvēkam acīs, uztraukties par balss tembru… izskatīties muļķīgi. Tomēr ir reizes, kad saruna aci pret aci tomēr ir vislabākais veids, kā komunicēt, paziņot par kaut ko svarīgu, izskaidrot situāciju, palūgt palīdzību.
Saņemot īsziņu, kurā man lūdza iedot naudu dzīvokļa pirmajai iemaksai, īsti nezināju, kā reaģēt. Nu nav man tādas naudas, lai varētu palīdzēt šādā jautājumā. Tāpēc neko neatbildēju. Pēc kāda laika satiekot šo cilvēku, jutos savā ziņā vainīga un pat atvainojos viņam. Otrs gadījums bija ziņa (e-mails) no Parīzes – kāda mana paziņa bija palikusi bez iztikas līdzekļiem, viņa ir mēģinājusi dziedāt uz ielām, bet bez rezultātiem, viņai vēl "jāizvelk" divas nedēļas. Saprotu, ka piezvanīt viņa nevarēja un mani satikt arī ne… Aizsūtīju viņai nedaudz naudas, bet paldies gan pretī vēl neesmu saņēmusi…
P.S. Ko tu domā par šāda veida situācijām?
