Godīgi sakot, man nekad nav bijis kāds viens mīļākais aktieris, režisors, mākslinieks. Bieži vien pat neatceros viņu vārdus, bet drīzāk sajūtas, kādas bijušas, skatoties kādu labu filmu, klausoties mūziku vai aplūkojot mākslas darbu. Tomēr ir viens cilvēks, kurš mani patiesi valdzina un iedvesmo. Tā ir Bjorka. Viņas balss, mūzika, spilgtās un pārsteidzošās kleitas. Bjorka ne tikai kā dziedātāja un mūziķe, bet Bjorka kā tēls.
Laikam jau visvairāk mani fascinē viņas lielā iekšējā (un arī ārējā) brīvība, tas, ka viņu nevar ielikt kaut kādos rāmjos, viņa ir neprognozējama – tāpēc saglabājas nemitīgs pārsteiguma moments, kas ir tik ļoti nozīmīgs radošā procesā. Bjorka nebaidās izskatīties neglīta, nebaidās būt nesaprasta.
1996. gadā Rīgā festivālā Rock Summer uzstājās arī Bjorka. Atceros, ka lija lietus un es ar savu ziepju kameru slepus mēģināju fotografēt uz skatuves notiekošo. Man ir saglabājusies viena fotogrāfija – tālumā redzama izplūdusi figūra, kurā laikam tikai es pati spēju saskatīt Bjorku.
Pavisam nesen Sestdienā bija ekskluzīva intervija ar viņu. Manuprāt, viena no sliktākajām intervijām, kādu jelkad esmu lasījusi. Jo žurnālistei neveidojās it nekāds kontakts ar Bjorku. Viņas runāja katra savā valodā. Žurnāliste nespēja izrāpties no klišejisma rāmjiem, spēja runāt vien par slavu un par Bjorkas dīvainībām.
Citāts no intervijas: ”Jā, un vēl viņai ir ļoti dīvaina loģika. Piemēram, par savu radošo procesu viņa saka: ”Mūzika man ir kā eksakta zinātne. Kā algebra.” Saprotiet, kā gribat.” Un kāpēc lai mūzika nebūtu kā algebra?
P.S. Vai tev arī ir kāds elks? Kāds populārs cilvēks, kas tevi iedvesmo?
