Vakar kāda negaidīta un bēdīga notikuma dēļ man gadījās satikt klasesbiedrus no vidusskolas laikiem. Starp viņiem – arī tādus, kurus nebiju redzējusi sešus gadus. Šādās situācijās, kad satieku ilgi neredzētu cilvēku, mani vienmēr pārņem dīvainas emocijas. It kā pagātne būtu ielauzusies tagadnē.
Pēdējā laikā bijām sasparojušies un gribējām noorganizēt klases salidojumu, bet laikam jau viens otram neesam bijuši tik mīļi, lai savus spēkus un laiku veltītu šādam pasākumam.
Tikai tagad, kad nācās satikties mūsu klases audzinātājas bērēs, sapratu, ka laika gaitā mēs visi esam kļuvuši daudz citādāki. Tomēr katrā no mums joprojām saglabājušās spilgtākās īpašības – tādas pašas, kā skolas laikā. Klases runīgākais puisis joprojām plātījās tāpat kā matemātikas stundās, klases "krutākās čiksas" joprojām bija tikpat krutas un lepnas, bet nerunīgās meitenes – joprojām neko daudz nerunāja.
Sajūta bija jocīga. It kā tik daudzi gadi pagājuši, tik daudz kas noticis, tik daudz kas izmainījies, bet… joprojām viens otru varam atšķirt kādu specifisku īpašību dēļ. Šādā, pavisam negaidītā tikšanās reizē vairums no mums noteikti saprata arī savu nostāju par klases salidojumu. Teikšu atklāti – šķita, ka daudzi mani vecie klasesbiedri labprāt ātri un pieklājīgi atvadītos, nevis spriestu par nākamo tikšanās reizi.
Kā ir ar jums, meitenes? Vai vēl tiekaties ar saviem vidusskolas biedriem? Vai šos laikus jau esat atstājušas pagātnē?
