Teologs, mācītājs un mistiķis Juris Rubenis man izstāstīja kādu notikumu, kuru gribu pastāstīt arī Jums.
2007.gada 12.janvāra rītā no pulksten 7:51 Vašingtonas metro stacijā 43 minūtes kāds muzikants spēlēja vijoli. Viņam garām pagāja 1097 cilvēki, kuri lielākoties bija ceļā uz darbu. Seši cilvēki uz īsu mirkli apstājās, bet 20 neapstādamies iemeta mūziķa vijoles futlārī naudu. Mūziķa peļņa bija 32 ASV dolāri.
Neviens nezināja, ka mūziķis bija Džošua Bells – viens no pasaules izcilākajiem vijolniekiem, kurš šajā reizē nospēlēja sešus sarežģītākos no jelkad sacerētajiem skaņdarbiem uz 3,5 miljonus ASV dolāru vērtas Stradivāri vijoles. Divas dienas iepriekš viņš bija sniedzis līdz pēdējam izpārdotu koncertu Bostonā, kur vidējā biļetes cena bija 100 ASV dolāri.
Šis neparastais koncerts bija daļa no laikraksta The Washington Post īstenotā sociālā eksperimenta, lai pētītu cilvēka prioritātes un intereses. Eksperimenta mērķis bija saprast, vai ikdienas vidē, nepiemērotā brīdī mēs spējam uztvert skaistumu. Vai apstāsimies, lai to novērtētu? Vai atpazīsim izcilo negaidītos apstākļos?
Viens no secinājumiem – ja nevaram atrast laiku, lai kaut īsu brīdi apstātos un paklausītos labākos no jelkad sacerētajiem skaņdarbiem, kurus izpilda viens no planētas izcilākajiem mūziķiem, ja mūsu dzīves temps kļuvis tik straujš, ka kļūstam akli un kurli pret tādām lietām, tad – kāpēc mums tāda dzīve? Kāpēc mums nemitīgi jādzenas pēc vērtībām, ko uzspieduši citi? Un ko vēl mēs zaudējam šajā neprātīgajā sacensībā? Atbilde ir viena – mēs zaudējam pašu dzīvi!
