Foto: Pinterest.com.

Šorīt, laipojot gar dubļu peļķēm un mašīnu sastrēgumiem, nonācu kādā izcili mājīgā itāļu restorānā, kurā bija paredzēts gatavot publikāciju decembra žurnālam. Kad restorāna menedžeris atslēdza durvis, telpas piepildīja silti zeltaina lampu gaisma un mani apņēma patiesi neatkārtojama atmosfēra. Restorānā vēl pirms tā atvēršanas valdīja viegls liliju, sniegbaltu galdautu un kūpošas kafijas aromāts, taču visam pāri – vietas absolūtais miers un nesatricināmā harmonija. Tajā pašā laikā aiz loga valdīja pavisam cita realitāte – tur pilsētas satiksme bija gluži vai sajukusi prātā no kārtējās absurdi pārspīlētās dabas stihijas – retām lietus lāsēm.


Savā nodabā tur sēžot un izbaudot piecas minūtes miera un klusuma, diezgan labu kafiju un uz vietas gatavotas šokolādes trifeles, es sapratu, cik fascinējošas man šķiet publiskas vietas, kad tās pieder tikai man vienai. Koncertu zāles, kad tās pametuši skatītāju pūļi, aiz sevis atstājot nomīdītus laukumus un tukšas plastmasas glāzes. Tirdzniecības centri, kad izslēdzas spožās gaismas un mūzika, un plašajos gaiteņos dreifē vien reti apsargi un aizkavējušies darbinieki. Zirgu stallis pēc nogurdinošas un treniņu pilnas dienas, kad vienīgā skaņa pustumšajā telpā ir klusa zirgu šņākuļošana pusmiegā un vienīgās uztveramās sajūtas ir dzīvnieku siltums un nesatricināmais miers. Tajā mirklī ir sajūta, ka šīs vietas pieder tikai man, ka šīs telpas gluži vai uzelpo pēc saspringtas dienas un tās laikā uzkrātajām emocijām, spriedzes, steigas un citu iespaidu, kas tajās uzkrātas un gājušas cauri. 

 
0 Comments

Leave a reply

Dieviete.lv,  noteikumi, ētikas kodekss, info@dieviete.lv 2020

+371 66 66 00 22  Valguma iela 31a, Rīga.

or

Log in with your credentials

Forgot your details?