Uz Berlīni devos pagājušajā jūlijā. Beidzot pašai vajadzēja pārliecināties, vai tiešām Vācijas galvaspilsēta ir tik varena, kā tiek stāstīts. Ja esi viens no tiem cilvēkiem, kuri baidās apmaldīties lielās pilsētās, bet tomēr vēlas kādu no tām apskatīt, tad Berlīne ir īstā vieta, kurp doties. Autobusi tevi aizvedīs līdz visiem skaistākajiem objektiem, bet, lai iegādātos kaut ko sirdij un prātam tuvu, atliks izložņāt tikai vienu ielu. Praktiskums pirmajā vietā!
Izkāpjot no autobusa pēc gandrīz 24 stundu ilgas braukšanas, Berlīne mani sagaida ar lietu un pietiekami vēsu laiku. Diezgan maz cilvēku apgrozās Centrālajā autobusu stacijā, un nav jau brīnums. Lielākā daļa izvēlas ceļot ar lidmašīnu un stacija neatrodas pašā Berlīnes sirdī, kaut gan aiziešanai (ar visām somām) līdz galvenajai iepirkšanās ielai Ku’damm (garajā nosaukumā Kurfürstendammstraße) vai arī galvaspilsētas centram ir vajadzīga aptuveni stunda.
Berlīne vēl guļ, jo ir tikai 7 no rīta. Lielākā daļa veikalu sāk strādāt no 10, daži – no 9, pārtiku var nopirkt arī agrāk. Pirmais, kas iekrīt acīs, staigājot pa Vācijas galvaspilsētas ielām, ir vienmēr līdzi sekojošie velosipēdistu celiņi. Lai kur arī nogrieztos – uz šaurākām vai platākām ielām – ikreiz blakus ir ar baltu velosipēdu apzīmēta ielas daļa, kas dažviet ir platāka un labākā stāvoklī nekā pati ietve. Un labāk pat nemēģināt uzspert uz tiem kāju – Berlīnē velosipēdisti zina savas tiesības un parādīs tev īsto vietu.
Tomēr divritenis, protams, nav vienīgais transportlīdzeklis, kuru izmanto berlīnieši. Esmu pārsteigta, ka ne jau Audi, Mercedes vai Volkswagen ir ielu karaļi, bet gan sīciņais Smart. Nav brīnums, ka vācieši, kā jau praktiski cilvēki būdami, braucot pa aizpildītajām Berlīnes ielām, izvēlas tieši šo automobili. Nav jādomā par autostāvvietu, ar Smartu ielīst var it visur, tomēr tas domāts tikai braucieniem pa pilsētu, no mājām uz darbu, no darba uz veikalu, no veikala atpakaļ uz mājām. Dodoties atpūtā uz laukiem kopā ar ģimeni, vērts atgriezties pie klasiskām vērtībām.
Lācis – Brīvības statuja un Sprīdītis luksoforā
Ja Ventspilī govis, tad Berlīnē lāči – teju uz katra stūra bija kāds ķepainis. Futbolists, jūrnieks, gids, pat Brīvības statuja ASV vēstniecības skatlogā – tie ir tikai daži tēli, kuros bija iemiesojušies lāči uz Berlīnes ielām. Ja sākumā likās interesanti un neparasti, tad ar laiku šīs statujas kļuva apnicīgas un vairs pat nebija vēlmes tās iemūžināt bildēs. Vēlāk uzzināju, ka Berlīnes ģerbonī un karogā ir attēlots lācis. Gan jau, ka paši Berlīnes iedzīvotāji pie tā ir pieraduši, tomēr man kā tūristei pēc 3 Berlīnē pavadītajām dienām tas bija par daudz.
Vēl kas interesants ir manāms regulējamos krustojumos. Mūsu ierasto zaļo vai sarkano luksoforu cilvēciņu vietā ir tā sauktie ampelmaņi, kas pēc izskata atgādina Anna Brigaderes lugas varoni Sprīdīti. Trūkst tikai lāpstas pār plecu. Liekas, ka ampelmaņi kļuvuši pat par savdabīgu Berlīnes simbolu, jo dažviet suvenīru veikali ir veltīti tieši tiem. Nagu vīlītes, pildspalvas, T-krekli, magnēti – viss, ko vien tūrists var vēlēties, ir nopērkams ar ampelmaņa attēlu virsū.
Ko iztērēji uz suvenīriem, vari ietaupīt uz apģērbu. Un ja vēl trāpies izpārdošanas periodā… Tad var gandrīz no laimes izkust! Bieži biju dzirdējusi, ka latvieši brauc uz ārzemēm iepirkties, jo Latvijā ir daudz dārgāk, bet nekad tam tā pa īstam nenoticēju. Šorti, kleita – 5 €, džinsi (no jaunā pieveduma) – 19 €. Vai var kaut ko vairāk vēlēties?
Par diviem stāviem augstāk
Ja runājam par pašiem Berlīnes vāciešiem (un tikai par viņiem, jo Vācijas iedzīvotāji ziemeļos un dienvidos, Bavārijā un Brēmenē mentalitātes ziņā ir ļoti atšķirīgi viens no otra), tad man pirmais iespaids nebija no tiem labākajiem.
Atnākot pie kases, lai maksātu par pirkumu, pārdevēji smaida un saka “Hi!” vai “Hello” ( lasiet – halo – viņu izpratnē tas ir jāizrunā šādi), bet, tiklīdz tu sāc runāt angliski, tā noskaņojumus uzreiz mainās. Labākajā gadījumā tu saņem pretī strupu atbildi angļu valodā, bet lielākoties pārdevēji turpina runāt savā dzimtajā valodā, un viņiem vienalga, ka tu ne līdz galam saproti.
Protams, ne visi ir tādi. Suvenīru veikalos, kur tirgotāji bieži vien ir cittautieši, atmosfēra ir daudz labāka, pārdevēji – laipnāki un atsaucīgāki. Bet tas laikam tāpēc, ka vietējie diez vai šādās bodītēs iegrieztos.
Skumji, ka berlīnieši sevi ceļ augstāk par iebraucējiem. Ne reizi vien biju lieciniece, ka pat svešinieki, savā starpā sarunājoties, joko un smejas. Saprotams, ka tikai vācu valodā. Iespējams, tas tāpēc, ka Vācija ir viena no vadošajām valstīm Eiropā un Berlīne – tās galvaspilsēta. Laikam jābrauc uz Bavāriju Oktoberfest laikā – tur, domājams, viesmīlība plūdīs pāri kausu malām.
Ar cigareti vienā un kafijas krūzi otrā rokā
Vēl viena no berlīniešu raksturīgākajām pazīmēm ir tāda, ka viņi ļoti daudz smēķē. Vienalga – sieviete vai vīrietis, pie veikala vai ejot uz darbu, lielai daļai Vācijas galvaspilsētas iedzīvotāju cigarete ir pa rokai diezgan bieži. Un sabiedriskās vietās nav arī uzrakstu, ka smēķēt būtu aizliegts 10 metrus no ieejas.
Kad pienācis pusdienlaiks, vēders sāk diktēt savus noteikumus. Ir jāmeklē kāda vieta, kur labi paēst, bet par saprātīgu samaksu. Diemžēl atkal nākas saskarties ar problēmu. Gandrīz uz katra stūra ir kafejnīca, kur tiešām pārdod tikai kafiju un bulciņas (vai berlīnieši no tā vien pārtiek pusdienās?), vai arī augstas klases restorāni, kuros būtu žēl atdot tik dārgo laiku un arī naudu.
Kur tad galu galā lai cilvēks paēd? Visas ēstuves par kaut cik saprātīgajām cenām (tādu bija tiešām liels retums) ir vai nu pārpildītas, vai arī palikušas bez ēdiena. Līdz beidzot, pēc vairāk kā stundas ilgas meklēšanas, kādā sānieliņā uzmirdz uzraksts Imbiss. Ieejot nelielajā ēkā, mani sagaida laipns pavārs, kurš labprāt runā angliski un piedāvā man, iespējams, garšīgāko vācu šniceli, kādu esmu ēdusi, turklāt par salīdzinoši zemu cenu.
3 stundas, lai iepazītos
Vislabākais veids, kā iepazīt Vācijas galvaspilsētu, ir izmantot tūristu autobusus. Piedāvājums ir milzīgs, tomēr cena un kvalitāte – atšķirīga. Es izvēlējos Berolinu – kā viņi paši dēvē, vislabāko pilsētas apskates ekskursiju. Tikai nopērc biļeti un vari braukt 2 dienas kaut no darba laika sākuma līdz pašām beigām.
20 apstāšanās vietas un aplis ir izbraukts – gandrīz 3 stundu laikā Berlīne ir iepazīta. Pie tādiem apskates objektiem kā Berlīnes doms, Potsdamas laukums un Checkpoint Charlie (populārākais kontrolpunkts starp Austrumberlīni un Rietumberlīni Aukstā kara laikā) tūristu netrūkst, ir jācīnās par vietu, lai nofotografētu kaut vienu bildi atmiņai. Laukumā pirms Brandenburgas vārtiem ir atrodamas arī tūristiem domātas atrakcijas, kas saistītas ar ne tik seno pagātni, piemēram, var nobildēties kopā ar diviem kareivjiem – vienu amerikāņu, otru padomju armijas formā tērptu.
Aukstā kara elpa
East side gallery ir 9. tūristu autobusa pietura. Lielākā brīvdabas mākslas galerija pasaulē ir izvietota uz 1.3 km garā Berlīnes mūra – viss, kas palicis no kādreiz varenās un daudziem vāciešiem liktenīgās sienas. Vairāk kā 106 gleznojumi vēl aizvien atgādina par Aukstā kara periodu Berlīnē – tie pauž brīvības nozīmi, piemin bojāgājušos un tos, kuriem galu galā izdevās pārvarēt šo milzīgo šķērsli.
Lai gan pagājuši vairāk nekā 20 gadi kopš iepriekš minētajiem notikumiem, vienalga ir dīvaini stāvēt pie gandrīz divas reizes par mani augstākās sienas – vietā, kur agrāk atrasties bija nāvējoši. Berlīnieši, šķiet, to jau ir aizmirsuši vai vismaz cenšas to darīt, jo, garām iedami, mūrim nepievērš uzmanību. Siena kā siena.
Es arī iemūžinu pārdomas rosinošākās “gleznas” un vēlos ātrāk tikt no šejienes prom. Nav svarīgi, ka te tagad var brīvi staigāt, dzeloņdrātis mūra augšējā daļā nekādas patīkamas sajūtas neizraisa.
Vācu Versaļa
No 19. pieturvietas kā pretstats jaunāko laiku arhitektūrai paveras skats uz lielāko un, iespējams, krāšņāko pili Berlīnē – Šarlotenburgu. Baroka un rokoko stilā 17. gs. celtā rezidence, nosaukta Prūsijas karalienes Sofijas Šarlotes vārdā, pamatīgi cieta 2. Pasaules kara laikā, taču tagad ir atjaunota un ir viena no tūristu iecienītākajām vietām galvaspilsētā.
Aiz pils esošais dārzs un parks ir laba vieta, kur izstaipīt kājas pēc ilgstošās sēdēšanas autobusā. Tomēr lietainā laikā, kā tas gadījās man, šāda pastaiga lielu prieku nerada, jo kājas ir slapjas un bikses – netīras. Citi tūristi ir tālredzīgāki un, dodoties uz šejieni, uzāvuši gumijas zābakus.
Ivo un Co
Kad visi ievērības cienīgie arhitektūras pieminekļi apskatīti, atliek vairs tikai viena vieta Berlīnē, kuru ir vērts apciemot. Tas ir Berlīnes zoo.
Lai gan ir priekšpusdiena un darba nedēļas vidus, jāstāv garā cilvēku rindā. Gaidot mani pārņem nepatīkamas sajūtas, jo turpat blakus pie ieejas zooloģiskajā dārzā atrodas tāda paša nosaukuma dzelzceļa stacija, kas manī uzjundī no jauna atmiņas par pirms pāris gadiem lasīto biogrāfisko romānu “Mēs, Zoo stacijas bērni”. Diez cik jauki nav apzināties, ka pāri ielai pirms 30 gadiem bija bērnu un jauniešu prostitūcijas un narkomānijas perēklis.
Ieejot zoodārzā, nepatīkamās domas ātri vien pazūd, jo ir daudz kas cits, par ko prātot un ko apbrīnot. Ziloņi, žirafes, kamieļi – jau redzēti arī Rīgas zoo. Tas vairs nav interesanti.
Vislielāko apmeklētāju uzmanību piesaista zoodārza zvaigzne – lielā panda Bao Bao, kurš tobrīd mielojas ar tomātiem un citiem atstātajiem dārzeņiem. Pirms brīža pirmo reizi mūžā redzēju gorillas ar sudrabpelēko Ivo priekšgalā. Pērtiķveidīgais dzīvnieks, šķiet, bija izkāpis no guļvietas šodien ar kreiso kāju, jo sēdēja tikai vienā vietā un bija pārāk slinks, lai ietu pēc pusdienām. Turpretī Džambala, kura interneta vietnēs jau nosaukta par jaukāko gorillu meiteni, patiesi pārsteidza ar savu veiklību un prasmi noķert teju visus viņai mestos dārzeņus.
Sāk līt lietus, tad noskaidrojas, spīd saule un vēlāk atkal nolīst, noskaņojums kļūst nomācošs. Nav nekāda prieka staigāt pa dubļainiem ceļiem. Lauvas, tīģeri, flamingo, pingvīni un pat ķenguri ir apskatīti, uzdevums – izpildīts!
Pienācis laiks doties mājup, atvadīties no mūžam jaunās Vācijas galvaspilsētas, kura katram viesim atstās citādāku iespaidu. Man pašlaik ir divējādas sajūtas. No vienas puses – es nejutos tik laipni gaidīta kā Venēcijā, kur restorānos oficianti parādījās uz burvju mājienu. Visu laiku mani nepamet sajūta – ja arī es apmestos Berlīnē uz dzīvi, vienmēr paliktu tikai tūriste, nevis pilsētas iedzīvotāja.
Taču no otras puses nav tā, ka man Vācijas galvaspilsēta nepatiktu. Tiesa gan, varbūt gaidīju ko vairāk. Man ir vēlme pēc pāris gadiem atkal apciemot Berlīni, jo tā, šķiet, nekad nebeigs mainīties un vienmēr paliks kaut kas līdz galam neiepazīts.
Teksts un foto: Agnese Zīmele.
Paldies Agnesei, kura savu aizraujošo ceļojuma aprakstu iesūtīja Cosmo.lv ceļojumu konkursā!
