Nemīlu izdarīt secinājumus un atskatīties uz notikušo, bet šis 2015. gads ļoti izmainīja manu dzīvi. Izmaiņas notika ne tikai manā dzīvē, bet arī tās redzējumā, prioritātēs un mērķos.
2015. gadā nāca pasaulē pats dārgākais un mīļākais cilvēciņš – mans dēls. Noteikti tikai mammas mani spēs saprast tā, pa īstam. Sasniedzu tādu laimes sajūtu, kas ir visaugstākā līmeņa mīlestība, kad pirmo reizi izdzirdzēju mazo sirsiņu, kustību un dzīvību manī, un protams, kad pirmo reizi paņēmu viņu, mazulīti, savās rokās. No tā brīža dzīve krasi izmainījās.
Nē… Joprojām strādāju, nodarbojos ar sportu, rūpejos par sevi, gatavoju pusdienas un vakariņās, uzturu kārtību. Tas viss palika, izmainījās tikai proritātes. Tagad par manas dzīves centru kļuva pats gaišākais un starojošākais cilvēciņš. Nekas neatgadīsies, ja netīrie trauki pastāvēs izlietnē līdz vakaram , bet vakariņas būs gatavas nevis plkst. 19:00, bet 21:00. Lieku reizi došos pastaigā ar savu dēlu, uzturēšos svaigā gaisā un centīšos parādī viņam tik daudz interesanta vispakārt. Un 20 neatbildētās e-pasta vēstules nekur neliksies, bet super svarīgās lietas vienmēr var paveikt kolēģi, kamēr audzinu bērniņu, splējos ar to, baroju, vienkārši baudu mazulīša kompāniju un dekrēta atvaļinājumu.
Bija pozitīvs gada sākums, bet patiesie dzīves ceļi neizdibināmi, nezinām, kas mūs sagaida rīt, lai jau iepriekš tam pietikoši sagatavotos. Pavisam nesen no dzīves aizgāja mana mīļa un dārgā mamma. Es pat nezinu, kā ģimene pārdzīvotu šo traģēdiju, ja vien ne šī mazulīša starojošais smaids un tās spožās un gaišās actiņas. Skatos uz viņu, un gribas notraukt asaras, saspiest dūres un ticēt gaišai nākotnei.
Pat tad kad, tu zini, ka ātri var pienākt tas brīdis, kad tev vairs nebūs kāda mīļa cilvēka, tu vienalga nevari normāli sagatavot sevi tam, pieņemt to kā faktu, jo tas ir liels trieciens, spēku, ko tu nevari patver jau iepriekš… It īpaši, kad pats tuvākais izdziest tavu acu priekšā un tajā neko nevari padarīt.
No tā brīža mums visiem nācās mācīties dzīvot savādāk. Mamma bija vienīgais cilvēks, kuram varēju pazvanīt jabkurā diennakts laikā, paprasīt padomu, dalīt prieku vai vienkārši papļāpāt tāpat vien. Piedzīvotais mudina izanalizēt un salīdzināt dzīvi pirms un pēc…
Tagad saprotu, ka mēs nekad nedomājam par to, ka mūsu vecāki kādreiz var aiziet no dzīves – tāpēc centieties pavadīt ar viņiem vairāk laika. Mana telefonā vairāk neviz tāds silts vārds, kā „mamma” – tāpēc ņemiet telefonu un pazvaniet savai mammai jau tagad, vienkārši tāpat. Man vairs nav kam lūgt padomu vai padalīties ar to, ko nepastāstīsi ne vīram, ne daudzenei – tāpēc iegādājieties pudeli laba vīna un pavadiet omulīgu un dvēselskāu vakaru ar savu mammu.
Man ļoti žēl, ka mans dēls zaudēja iespēju parunāties ar pašu labāko vecmmiņu pasaulē, tāpēc biežāk centieties, lai jūsu bērni vairāk kontaktētos ar vecmāmiņu un vectētiņu.
Visi runā, ka laiks ārstē, bet tā nav. Tukšuma sajūta un sāpēs, laikam, nepāries nekad, bet vajag turpināt dzīvot, smieties un baudīt dzīvi. Jaunajā gadā novēlu visiem mīlēt savus tuvākos un neturēt aizvainojumu. Vēlu izvērtēt dzīvi un prioritātes izvirzīt pareizi, jo jauns gads jāsāk ar skaidru galvu un tīru sirdi!
Mīlestību, laimi un harmoniju….
