Laika gaitā strauji attīstās ne tikai tehnoloģijas, bet tām līdzi mainās arī sabiedrība. Ikdienas sazvanīšanos un īsziņu sūtīšanu papildinājusi iespēja saziņai ģimenes locekļu starpā izmantot kopīgu čatu, ko lieto jau teju piektā daļa Latvijas ģimeņu, secināts pētījumā Amigo laimes indekss.Tāpat noskaidrots – jo vairāk ģimenē ir bērnu, jo biežāk tas tiek izmantots – 31% ģimeņu, kurās ir četri un vairāk bērni, izmanto čatu.
Antropoloģe un Latvijas antropologu biedrības pārstāve Elīna Ozoliņa skaidro, kā mainījušies komunikācijas paradumi un kāpēc arvien vairāk ģimenes izmanto čatu.“Reiz meitas istabā, kārtojot vecos papīrus, atradu kādu skolas darbu, kur viņa bija rakstījusi, ka pusaudžiem sazināties ar vecākiem kļūst garlaicīgi, jo viņi nav sasniedzami kādā no iecienītajām aplikācijām. Viņa vēlētos, lai mamma un tētis sāk tās lietot. Mums, vecākiem, būtu vēlams apgūt bērniem aktuālās saziņas formas un sazināties viņiem ierastā veidā, jo to nedarot mēs varam zaudēt nozīmīgu attiecību daļu,” ar pārliecību pauž antropoloģe.
“Pētnieki ir novērojuši, ka, sadzīvē ienākot jaunām tehnoloģijām, cilvēkiem rodas panika un sajūta, ka tādējādi tiks zaudēta daļa cilvēciskuma un autentiskuma. Tāds uzskats valda, līdz viņi sāk tās lietot un saprot, kādu noderīgu pienesumu tās var sniegt. Vēl arvien klātienes komunikācija tiek uzskatīta par bagātīgāko un vēlamāko saziņas veidu, tomēr digitālie saziņas veidi nebūtu jāuzskata kā tās pretstats vai kaut kas nevērtīgāks. Taču, laikam ejot, pierādījies, ka, pareizi un atbildīgi lietojot mūsdienu tehnoloģijas, tās savstarpējās attiecībās nostiprina un arī uzlabo. Jāņem vērā, ka saziņa ar digitālo tehnoloģiju starpniecību ir ļoti svarīga bērnu dzīvēs, un uzskatīt, ka tā ir kaut kādā veidā sliktāka nekā klātienes komunikācija, ir vienpusēji un maldīgi. Tā ir būtiska daļa no mūsdienu realitātes,” stāsta antropoloģe Elīna Ozoliņa.
Ģimenes čats – priekšrocība vecākiem
Vecākiem vienmēr ir vēlme noskaidrot, kā bērniem iet skolā un dienas gaitās. Agrāk viņi to varēja uzzināt, tikai aprunājoties ar bērnu klātienē vai ar skolotāju, un saruna balstījās uz stāstījumu. Mūsdienās digitālās tehnoloģijas ir pavērušas jaunu lauku, kā savstarpēji komunicēt. Vecāki kopā ar bērniem var izveidot ģimenes čatu, kur ne tikai rakstīt viens otram ziņas, bet sūtīt attēlus un dalīties ar video.Vecākiem tā ir priekšrocība, jo rodas lielāka līdzdalības sajūta unir iespēja aktīvāk piedalīties bērnu skolas un ārpusskolas dzīvē, un pārrunātais čatā ir vēl viens iemesls sarunai kātienē.
Vēl nesenā pagātnē personīgi ar kādu bija iespēja komunicēt tikai klātienē vai sazvanoties pa telefonu. Savukārt grupu komunikācija varēja notikt tikai, sanākot visiem kopā vai komunicējot interneta forumos. Mūsdienās tas ir daudz vienkāršāk, jo ir daudz dažādu iespēju, kā sazināties pāris sekunžu laikā. Piemēram, ja ģimenē saziņa čatā norisinās starp vecākiem un vairākiem bērniem, tad tas ir ērts veids kā dienas gaitā kaut ko kopīgi saplānot un vienoties, piemēram, par to, ko ēdīs vakariņās, kamēr katrs ir savās nodarbēs. Tas ir gan ērti, gan praktiski, gan ir iespēja taupīt laiku.
Antropoloģe stāsta: “Grupām ir tāda īpatnība, ka tehnoloģijas tās ļauj iedalīt vairākos līmeņos. Piemēram, skolēnam var būt grupu čats saziņai ar ģimeni, tuvākajiem draugiem, klasesbiedriem u.c. Katrā no grupām mēdz izmantot dažādas platformas un katrā dominē cits saturs, kā arī var būt atšķirīgi noteikumi.”
Gūt bērnu atzinību = sekot līdzi viņu interesēm
Amigolaimes indeksa pētījumā secināts, ka bērni no ģimenēm, kurās ir četri un vairāk bērni, biežāk nekā vecāki norāda, ka izmanto ģimenes čatu, ko iespējams skaidrot ar to, ka bērni sazinās tikai savā starpā. Elīna Ozoliņa norāda, ka, iespējams, ir lietas, ko bērni – māsas un brāļi – vēlas paturēt tikai savā starpā, nestāstīt vecākiem. Vēl viens iemesls tam var būt vecāku bažas par jaunu prasmju apgūšanu vai nevēlēšanās lietot tālruņu aplikācijas.
Pētniece ir sastapusies ar uzskatu barjerām, kas attiecas uz viedtālruņu lietošanu. Tie tiek uzskatīti par kaut ko nevēlamu, kas var negatīvi ietekmēt ikdienu – tiks nelietderīgi pavadīts laiks, kā arī zudīs privātums.
Ja vecākam ir šāda nostāja, tad viņš pats sev laupa papildu iespēju sazināties ar bērniem viņu valodā, piemēram, piedaloties čatā. Tādējādi vecāki zaudē gan efektīvu pārvaldības rīku ikdienas dzīvei, gan aktīvu un iesaistošu savstarpējo komunikāciju, piemēram, saņemt dienas vidū no bērna kādu jautru un mīļu attēlu.
Bērni un jaunieši ir dzimuši šajā tehnoloģiju laikmetā, tāpēc viņiem tā ir dabiska vide, bet citu paaudžu cilvēki tajā ir kā ienācēji, kuri ātrāk vai vēlāk to pieņem un apgūst jaunas prasmes.
Bažas par tehnoloģiju spēju mazināt cilvēciskumu ir pastāvējušas vienmēr, tās ir radījusi un spēcinājusi katra jauna lieta. Kad tika ieviesta rakstība, cilvēkiem šķita, ka vājināsies spēja kaut ko atcerēties, tādējādi cilvēks zaudēs daļu savas būtības. Tāpat bija, kad cilvēku ikdienā ienāca televizors, un visa ģimene ik vakaru pulcējās ap to. Kā pierādījies, bažām nav bijis pamata, jo cilvēcīgais turpina eksistēt vēl joprojām, arī digitālajām tehnoloģijām ienākot mūsu ikdienas gaitās.
