Pēc saulrieta es pazaudēju elpu
Pasaulei kļūstot par manu telpu
Nāk nakts ar dziļu iedvesmu
Un tad es saprotu, kas es esmu
Tumsa ieskauj mani miera taktīs
Lietainās vēlā pavasara naktīs
Un es atkal dzīvoju šajā pasaulē
Kas manu mākslu pa stundām izauklē
Līst mans izdomātais sapņu lietus
Kas sapin iedvesmas pilnus sietus
Noķerot mani starp mirkli un mūžību
Izčukstot man klusu patiesību
Joprojām nesaprotu kā man elpot
Ar dvēseli pēdējās nakts stundas velkot
Es sajūtu sevi vienu, bet patiesi īstu
Kad starp mirkļiem un mūziku klīstu
Lai nolīst mans lietus nakts stundās
Kad pārējie šaubās savās kļūdās
Es dzīvoju naktī kā putns to debesīs dara
Nakts ir mana pārliecība un vara
V.F