Varbūt tas ir rudens, varbūt aukstums, varbūt apziņa, ka cilvēks, kuram to vajadzēja pamanīt, nereaģē uz attālināšanos… Nereti tās piepildītās vietas tomēr iztukšojas. Dažas lēnāk, dažas ātrāk. Laikam jau tomēr ir labāk, ka iztukšojas ātrāk – kā plāksteri noraujot, nevis lēnām, velkot garumā katru sekundi un daļu no laika atstājot ne tikai nesaprašanā par notiekošo, bet arī nostalģiskā bezpalīdzībā – kā smiltīm caur pirkstiem plūstot… Vārdi neko nemainīs, teikt arī vairs nav ko. To vai nu neredz, vai ignorē. Negribu palikt sēžot viena, attapties, ka ilgu laiku aizņemtā vieta blakus sen vairs tāda nav, par vienīgo nodevēju atstājot tāpat pazūdošo siltumu. Tādēļ pagaidām naivi cerēšu, ka tas ir rudens, aukstums, drēgnums vai vienkārši iedomas. Savādāk nav ne jausmas – kurā virzienā lai iet. Murgs. http://www.youtube.com/watch?v=MHfZRIuVoPA
