Es tā sēdēju un domāju par sevi, savu pagātni, nākotni. Un sapratu, ka esmu kkāda tā kā nežēlīga vai prasīga. Tātad, par puišu uzmanību neesmu sūdzējusies, bet esmu bijusi tāda izvēlīga, ja tā var teikt. 😀 Piemēram, aicina satikties tāds "populārais," sabiedrībā zināms, ievērojams un visādi citādi pievilcīgs puisis, es piekrītu satikties, viss kārtībā. Uzmanību pievērš tāds klusais, mierīgais – man rodas tāda kā žēlastība. Bet, ja ir kāds puisis no tādām kompānijām, ar tādiem draugiem, kas man tā ne visai – es "atšuju", pie tam tā nežēlīgi. Bet, ja nu viņam nav nekādi "slikti" nodomi pret mani? Man uzreiz rodas doma, ka viņš mani grib kkā tā kā "izmantot". Es pat neiedomājos, ka kko tādu varētu darīt tas populārais puisis, jo viņš taču var atļauties 😀 Nu tāda situācija man bija pirms kādiem 2 gadiem. Tgd man jau ir samērā nopietnas attiecības, bet aizdomājos.. Starp citu, vispār esmu diezgan nopietna un arī ar puišiem tā neaizrāvos, vismaz tā nopietni, ja saprotat, ko es ar to domāju. Man tika pievērsta diezgan liela uzmanība, tomēr kā jau teicu, bija kkāda sav "vērtēšanas sistēma." Stulbi, vai ne? :-/
