Sekss, seksualitāte – testi, padomi, aptaujas un kas tik vēl ne, visi šie materiāli pulcē tik daudz interesentu, raisa tik daudz komentāru un viedokļu… Un kas tur gan slikts – galu galā tā ir enerģija, kas mūs atraisa, virza, spārno… Liriski sakot – augšup ceļ 🙂
Un tomēr, un tomēr… ja tiek runāts par veselības (proti, arī iespējamo saslimšanu) aspektiem, kas saistīti ar intīmajām attiecībām, tad šī interese katastrofāli sarūk. Tad sākas vai nu pasīva vienaldzība, vai aktīva neapmierinātība un aizdomas par pārspīlējumiem un biedēšanu. No vienas puses, tik dabiskā vēlme un tiekšanās nedomāt par slikto, nepieļaut slikto pat domās (it īpaši jau jaunībā) – tas ir labs aizsargmehānisms, kas mūs atbrīvo no bailēm un bremzējošas piesardzības. No otras puses, nevēloties vai nespējot apzināties visas savas rīcības (arī attiecību) nevēlamās sekas un izmantot pieejamās preventīvās metodes, mēs kļūstam nedaudz līdzīgas izpletņlēcējam, kurš drošas piezemēšanās nolūkā neizmanto vis izpletni, bet gan pārliecību – gan jau viss būs labi, gan jau mani kāds "uzķers".
Šāds piesardzības un risku apzināšanās trūkums attiecas tieši uz tām saslimšanām, kur "baiļu faktors" nav, tā teikt, taustāms un reāls. Piemēram, uz dzemdes kakla vēzi izraisošo HPV infekciju, kuras "atnākšana un aiziešana", tāpat kā iemitināšanās organismā nav nedz pamanāma, nedz sajūtama (izņemot gadījumus, kad tā par sevi atgādina kondilomu veidā). Es neredzu, tātad infekcijas/slimības nav! Es neko sliktu nejūtu, tātad man nevajag iet pie ārsta pārbaudīties! Vai citādi būtu izskaidrojama tā nepiedodami mazā atsaucība (tikai nedaudz vairāk par 14%) valsts apmaksātajām dzemdes kakla šūnu onkocitoloģiskajām pārbaudēm. Vai citādi būtu pamatojami izteikumi saistībā ar HPV vakcināciju – "kam man tās potes, mani jau tā infekcija neskars un es to vēzi nedabūšu"!
Un šī attieksme – nedomāt, nerēķināties ar acīm (savām un citu) neredzamo, bet orientēties uz ārējo, visiem pamanāmo – iet roku rokā ar uzmanību, laiku, līdzekļiem, ko mēs investējam kā vienā, tā otrā. Un tad iznāk tā, ka viens jauns džemperītis ir nozīmīgāks par vizīti pie ginekologa, viens jauns zābaku pāris ir svarīgāks par sevis aizsardzību ar vakcīnas palīdzību… Protams, "fasāde", tā teikt, arī ir svarīga, un tā arī ir jātur kārtībā – ar tās palīdzību mēs šajā uz patēriņu orientētajā laikā sevi "pārdodam" (jā, ieinteresējam par sevi citus – sākot no iespējamā darbadevēja, iekārotā vīrieša līdz pat veikala pārdevējai vai fitnesa centra administratorei.) Un tomēr arī tam, kas ir "iekšā" jeb aiz šīs "izkārtnes" ir jābūt līdzsvarā (pareizāk būtu teikt – pat pārsvarā) ar acīmredzamo. Kā teica Anna – jauna sieviete, kura viena no pirmajām Latvijā vakcinējās pret HPV infekciju: "sievietei ir ne tikai jārūpējas par savu izskatu, bet arī veselību, jo viņai ir jābūt atbildīgai pret savu ģimeni, bērniem, tuviniekiem, pret darba devēju un galu galā arī valsti; ja sieviete ir pasargāta no saslimšanas, viņas vērtība ir lielāka."
Tāpēc, pirms Tu domā, ka neredzamais Tevi neskar, padomā vēl. Padomā un izlasi šo.
Publikācija tapusi sadarbībā ar GSK Latvia
