Tā kā augstais termometra stabiņš liek par sevi manīt, vakar sadomāju pasauļoties uz velosipēda. nabaga ritens pēc ziemas vēl nevienu reizi nebija ticis ārā no mājas, tāpēc nolēmu, ka sagādāšu tam īpašu prieku un aizmīšos uz laukiem pie vecvecākiem. Kas tad tur, nieka 3 km. Tā nu es sāku braukt, tikko biju tikusi uz lielās šosejas un pārslēdzu ātrumus, minis, minos un saprotu, ka ripoju arvien lēnāk, izrādās, ka manam ritenim ir nokritusi ķēde. Īpaši neuztraucos, jo nebija jau pirmā reize, aši to uzliku, pirkstus noslaucīju bikšu kabatu oderēs [tā daru jau kopš bērnu dārza, lai citi nepamana] un braucu tālāk. Izrādās, ka neesmu necik laba mehāniķe, pēc minūtes ķēde jau atkal bija nost. Un tā es tur stāvēju vismaz pusstundu, ņemdamās ap riteni. Lai nu kā, beigās kaut kādā maģiskā veidā man izdevās visu savest kārtībā un tiku apciemot vecvecākus. Šorīt no rīta bija jāmēro vēl ceļš atpakaļ. Diena tā neko – vējiņš un nav arī tik karsts kā vakar, kāpu virsū uz velosipēda priecīga, ka šodien braukšana ies daudz ātrāk, bet te tev nu bija, tikko apsēdusies uz sēdekļa, sapratu, ka man šausmīgi sāp dibens, vēl dzirdēju, kā omīte aiz muguras par mani smejas, tā nu 3km garais ceļš vakardienas 15 minūšu vietā, vilkās vismaz 45. Visbeidzot, kā punkts uz "i" – biju jau gandrīz pie mājas, kad pamanīju 2 riteņbraucējus tuvojamies, man nav pārāk laba redze, tādēļ sākumā neatpazinu, bet, kad biju tikusi viņiem garām, sapratu, ka tie bija mana bijušā džeka draugi. Un tādu nosvīdušu ar sarkaniem vaigiem viņi mani redzēja. Šausmas. Lai nu kā, vismaz esmu iesildījusi dibena muskuļus. 😀
