„Aptiekās pieprasījums pēc joda preparātiem un uztura bagātinātājiem pieaudzis,” stāsta „Mēness aptiekas” farmaceits Vadims Brižaņs. „Taču, kā jau to tikko arī norādījusi Veselības ministrija, joda profilakse nav “zāles pret radiāciju” un var nopietni apdraudēt veselību,” norāda farmaceits, sīkāk raksturojot situāciju, kas vedina jodu pastiprināti iegādāties, kādos gadījumos lieto jodu un kas ir radioaktīvais jods.  

Konteksts – ko vēsta farmaceiti ārvalstīs

Ziņojumi par karadarbību rada trauksmi un mudina eiropiešus izpirkt jodu domājot, ka tas var pasargāt no radioaktīvā starojuma, ja tāds pēkšņi radīsies, sekām. Kopš Krievija sāka iebrukumu Ukrainā un izsludināja paaugstinātu gatavību Krievijas kodolspēkos, atsevišķās aptiekās Bulgārijā, Polijā un Čehijā joda krājumi ir jau izpārdoti, bet Polijas aptiekās pārdotā joda daudzums ir vairāk nekā dubultojies ziņo Reuters. Amatpersonas citviet Eiropā, tostarp Beļģijā, Francijā un Nīderlandē, arī piekrīt, ka pieprasījums pēc joda ir pieaudzis, neskatoties uz to, ka tās atrodas tālāk no konflikta Ukrainā, vēsta šo valstu vietējie mediji.

Beļģijas aptiekās, kur jods parasti tiek piedāvāts bez maksas, gandrīz 30 000 iedzīvotāju paņēmuši joda tabletes, ziņoja The Brussels Times. Farmaceitu arodbiedrība Francijā ziņoja, ka ir ievērojami palielinājies to cilvēku skaits, kuri pieprasa medikamentu, vēsta Le Parisien.

Kāpēc tieši jods?

Jodu, ko var lietot tablešu vai sīrupa veidā, var izmantot, lai palīdzētu aizsargāt cilvēkus no vairogdziedzera vēža. Šī vēža veida attīstībai ir vairāki iemesli, un jā, viens no tiem ir arī radioaktīvā starojuma ietekme. Taču vienlaikus skaidri jāapzinās, ka, ja organisms nav ticis pakļauts radiācijas ietekmei, joda profilaktiskais lietošanai nav nekādas pasargājošas lomas, gluži pretēji, tas var kaitēt veselībai. Tādēļ Eiropas valstu amatpersonas dažādos līmeņos šonedēļ nāca klajā ar paziņojumu, ka joda lietošana nav nepieciešama un kodolkara gadījumā nepalīdzēs.

„Pašreizējā situācija Ukrainā neliecina par joda tablešu lietošanas nepieciešamību,” tviterī raksta Federālā Kodolieroču kontroles aģentūra, papildinot sacīto: „Jodu lietojiet tikai pēc valdības iestāžu ieteikuma.” Savukārt Čehijas Valsts Kodoldrošības biroja vadītāja Dana Drābova (Dana Drábová) tviterī rakstījusi, ka ir daudz jautājumu par joda tabletēm, taču specializētu preparātu lietošana ir apsverama konkrētos gadījumos, bet citādi ir bezjēdzīga.

Arī „Mēness aptiekas” farmaceits uzsver, ka, lai sasniegtu vajadzīgo joda daudzumu, kas varētu neitralizēt iespējamā starojuma sekas ar aptiekās brīvi iegādājamo uztura bagātinātāja palīdzību (kas izgatavoti gluži citiem mērķiem!), šādās tabletes vienā uzņemšanas reizē būtu jāapēd vairāki simti – līdz pat 600! Un tas drīzāk sagraus organismu nekā spēs pasargāt. Turklāt farmaceits piebilst, ka jods pasargā tikai no viena starojuma spektra daļas, nevis visa kopuma, kas vēl jo vairāk padara šī uztura bagātinātāja lietošanu bezjēdzīgu. „Medikamenti, kas lietojami paaugstināta radioaktīvā fona gadījumos, nav nopērkami aptiekās – to valstis tur krājumā un izdala iedzīvotājiem tikai un vienīgi konkrētu risku gadījumos,” skaidro Vadims Brižaņs

Jods – ļoti vajadzīgs organismam

Līdztekus „Mēness aptiekas” farmaceits bažījas, ka joda preparātu nesamērīga iegāde var atstāt bez medikamentiem tos pacientus, kam tādi patiesi ir vajadzīgi. Un šādu cilvēku ir ļoti daudz. Tādēļ svarīgi izprast joda nozīmi.

Jods ir minerāls, kam ir būtiska loma veselības uzturēšanā. Būtībā jods ir nepieciešams ikvienam no mums. Ja uzturā nesaņemat pietiekami daudz joda ar uzturu, var būt nepieciešami uztura bagātinātāji. ASV dati liecina, ka lielākā daļa cilvēku saņem pietiekami daudz joda ar ikdienas uzturu. Tomēr citās pasaules daļās zems joda līmenis ir nopietns veselības problēmu cēlonis. Tāpat vajadzība pēc joda ir atšķirīga dažādām iedzīvotāju grupām. Piemēram, grūtniecēm ir lielāks zema joda līmeņa risks un attiecīgi, nepietiekams joda daudzums palielina zīdaiņu attīstības problēmu risku.

Jodam ir ļoti svarīga loma vairogdziedzera veselībā. Radioaktīvais jods palīdz ārstēt virkni ar vairogdziedzeri saistītu problēmu. Pēc starojuma iedarbības jods var nodrošināt zināmu aizsardzību pret vairogdziedzera bojājumiem. Tas palīdz arī fibrocistiskās mastopātijas gadījumā, kas ir nekaitīgs stāvoklis un dažām sievietēm parādās menstruāciju laikā.

Jāatzīmē, ka lielākā daļa cilvēku savā uzturā saņem vairāk nekā pietiekami joda. Viena tējkarote jodētā sāls satur 400 mikrogramus joda. Tas ir divas reizes vairāk, nekā vairumam pieaugušo nepieciešams dienā.

Kā dabiski uzņemt jodu ar pārtiku?

Jods ir daudzos pārtikas produktos, īpaši jūras produktos. Labs avots ir jūraszāles. Citi jūras velšu avoti ir:

• tuncis,
• sardīnes,
• lasis,
• omārs,
• garneles.

Jods ir arī tādos pārtikas produktos kā:

• piena produkti,
• graudi,
• olas,
• dārzeņi.

Jods ir mātes pienā un tiek pievienots zīdaiņu maisījumam. To pievieno arī daudziem galda sāls zīmoliem.

Nopietni par joda pārdozēšanu

„Mēness aptiekas” farmaceits brīdina, ka joda preparātu neapdomīga iegāde ne tikai var atstāt pacientus, kam tie vitāli nepieciešami, bez zālēm, bet arī – neapdomīga joda lietošana ir patiešām graujoši veselībai. 

Vairāk nekā 1100 mikrogrami joda dienā pieaugušajiem var būt bīstami. Tas var izraisīt vairogdziedzera darbības traucējumus un citas veselības problēmas.

Pārmērīga joda lietošana var izraisīt:

• vēdera darbības traucējumus,
• sāpes vēderā,
• galvassāpes,
• iesnas,
• caureju,
• metāla garšu mutē.

Un šis nepatīkamās parādības vērojamas jau nelielas joda „pārslodzes” gadījumā cilvēka organismā! Apdomājiet, kādu postu var nodarīt lielu devu uzņemšana, piemēram, nolemjot dzert joda šķīdumu spirtā!

„Nelietojiet jodu, ja jums ir vairogdziedzera problēmas, ja vien ārsts to neiesaka. Grūtniecēm dažreiz papildus ir nepieciešams jods, taču tad to arī ieteiks speciālists,” cieši piesaka farmaceits.

Vadims Brižaņs un lūdz pacientus, pirms joda iegādes, apspriesties ar savu farmaceitu, jo joda preparātiem var būt mijiedarbība ar citām zālēm. Tie varētu mijiedarboties ar litiju un zālēm sirds, augsta asinsspiediena un vairogdziedzera problēmu ārstēšanai.

Kas ir radioaktīvais jods?

Zinātniskās fantastikas filmās redzēts, ka viss, kas saistās ar radioaktivitāti, gandrīz vienmēr rada bīstamību. Bet reālajā dzīvē ārsti radioaktīvas vielas var izmantot ārstēšanā. Radioaktīvais jods ir labs piemērs.

Parastais jods ir viena no mūsu organismam nepieciešamajām pamata uzturvielām, un mēs to uzņemam ar pārtiku. Vairogdziedzeris izdala hormonu, kas pārvalda dažas organisma svarīgākās funkcijas, piemēram, augšanu un fizisko attīstību.

Taču medicīnā izmanto citu joda formu: radioaktīvo jodu. Tas ir ļoti interesanti! Ir viela, kas ir radioaktīva, izdala tik intensīvu enerģijas veidu, ka tā var kaitēt organismam, bet mēs esam iemācījušies to „savaldīt” un izmantot medicīnā daudzu slimību ārstēšanā! 

Kā medicīnā pielieto radioaktīvo jodu

Saņemot radioaktīvā joda devu šķidrā kapsulā, vairogdziedzeris to absorbē. Tātad tas var palīdzēt ārstam laikus pamanīt audzēja šūnas vairogdziedzerī.

Kā tas notiek?

Jodu ievada vai nu injicē, vai lūdz norīt joda tableti. Dažas stundas vēlāk skenēšanas iekārta parāda, kur radioaktivitāte ir uzkrājusies. Vairogdziedzera daļās, kurās uzkrājies mazāk radioaktivitātes nekā citām, var būt audzēja šūnas. Ārsts izmanto arī citas diagnostikas metodes, lai par šo atradni pārliecinātos.

Radioaktīvais jods var arī parādīt, vai vēzis ir izplatījies ārpus vairogdziedzera. Pēc devas saņemšanas skeneris pārbauda, vai visā ķermenī nav slimības pazīmju. Radioaktīvo jodu piemēro ne tikai diagnostikā, bet arī ārstēšanā.

Radioaktīvais jods ir 

• visizplatītākā Greivsa slimības ārstēšanas metode. Ir arī citas zāles vai pastāv iespēja ārstēt operatīvi, bet metodi ārsts izvēlas, balstoties uz slimības smagumu un pacienta anamnēzi;
• viena no ārstēšanas metodēm vīriešiem ar prostatas vēzi. To pielieto gadījumos, ja vēzis ir agrīnā stadijā vai aug lēni. Ja pastāv lielāks risks, ka slimība izplatīsies ārpus prostatas, ārsts ārstēšanu ar radiaktīvo jodu var savienot ar staru terapiju;
• arī metode, ar kuru ārstē acu vēža veidu, ko sauc par acs melanomu vai intraokulāro melanomu;
• viens no dzemdes kakla vai dzemdes vēža ārstēšanas veidiem sievietēm. 

„Mēness aptiekas” farmaceits Vadims Brižaņs aicina saprātīgi iepazīties ar visu iespējamo, zinātnē balstīto informāciju par joda lietošanu: „Un ne tikai par to, bet arī par nelietošanu, ja pēc tā nav vajadzības!” Tāpat eksperts atgādina, ka vispieejamākais medicīnas speciālists joprojām katram cilvēkam, kam radušies jautājumi par savu veselību, ir sastopams tepat blakus – aptiekā. Jautājiet savam farmaceitam!”

Lai ikdienā justos labi un spētu veiksmīgāk atvairīt saslimšanas, organismam ir būtiski uzņemt visas nepieciešamās minerālvielas un vitamīnus. Tādēļ pilnvērtīgs un sabalansēts uzturs ir īpaši svarīgs. Tomēr diemžēl ne vienmēr spējam pareizi un pilnvērtīgi saplānot savu ēdienkarti. Kuru minerālvielu un vitamīnu visbiežāk mums pietrūkst, kuri ir aktuāli šajā gadalaikā un kā tos pareizi uzņemt? Stāsta BENU Aptiekas farmaceite Baiba Prindule.

Magnijs – pret krampjiem un stresu

Magnijs ir viena no tām minerālvielām, kura organismā ir nepieciešama visu laiku, neskatoties uz sezonalitāti. Ņemot vērā to, ka tā salīdzinoši ātri tiek izvadīta no organisma, bieži vien rodas nepieciešamība to uzņemt papildus, īpaši, ja uzturs nav sabalansēts un pilnvērtīgs vai ir īpaši liela fiziska un garīga slodze. Magnijs ir minerālviela, kas iesaistās ļoti daudzos bioķīmiskos procesos organismā. Tas ir nepieciešams gan DNS un RNS sintēzei, gan reproduktīvajai sistēmai, regulē muskuļu kontrakcijas, asinsspiedienu, nervu impulsu pārvadi un daudzas citas nozīmīgas funkcijas. Ikdienā magniju visbiežāk lieto tieši pie muskuļu krampjiem, muskuļu saspringuma, stresa un noguruma.

Magniju deficīta gadījumā vislabāk ir uzņemt atsevišķi, nevis kompleksu veidā, lai sasniegtu optimālu devu, jo bieži vien vitamīnu kompleksos tā ir salīdzinoši zema. Pēc Eiropas vadlīnijām dienas deva ir 375 mg, ko var uzņemt gan vienā reizē, gan dalīti. 

Ja ikdienā cilvēks ēd sabalansēti, uzņem pārtiku no visām makroelementu grupām un veic ikdienas fiziskās aktivitātes, papildus uzņemt magniju nebūtu nepieciešams. Tomēr, ja ir palielināts stresa līmenis, biežas un intensīvas fiziskās aktivitātes vai arī muskuļu krampji, tad magniju būtu ieteicams uzņemt papildus. No pārtikā lietojamiem produktiem magnijs visvairāk ir zaļajos dārzeņos, īpaši spinātos, arī riekstos, sēklās un pilngraudu produktos.

Dzelzs – pārbaudi, ja nomoka nespēks

Tāpat kā magnijs, arī dzelzs iesaistās daudzos bioķīmiskajos organisma procesos. Tā piedalās skābekļa transportēšanā organismā, veidojot hemoglobīnu, DNS sintēzē un citos procesos, stāsta farmaceite B. Prindule. Viens no biežākajiem dzelzs trūkuma signāliem varētu būt pastāvīgs nogurums, bieža žāvāšanās, nespēks, bālums. Lai to konstatētu, vispareizāk būtu veikt asins analīzes, nosakot gan hemoglobīna, gan arī feritīna līmeni. Par dzelzs uzņemšanu ir īpaši jāpiedomā veģetāriešiem un vegāniem, ja uzturs nav pārdomāts un sabalansēts un netiek pietiekami uzņemti mikroelementi, tostarp dzelzs. 

Pārtikā uzņemtā dzelzs iedalās divos veidos – hēma un nehēma. Hēma dzelzij ir vislabākā uzsūkšanās organismā, un visvairāk tās ir tādos pārtikas produktos kā gaļa un zivis. Savukārt nehēma dzelzs – graudaugos, pākšaugos, augļos un dārzeņos. Taču nehēma dzelzs sliktāk uzsūcas, jo to ļoti ietekmē citu pārtikas produktu klātbūtne. Dzelzs ieteicamais daudzums dienā pēc Eiropas vadlīnijām ir noteikts 14 mg. Ikdienā to var uzņemt ar kompleksajiem vitamīniem vai arī atsevišķi. Savukārt, ja ir jau noteikts dzelzs deficīts, to būtu ieteicams uzņemt atsevišķi, turklāt ir jāievēro intervāls ar noteiktiem pārtikas produktiem, piemēram, piena produktiem, kafiju, tēju un kalciju. Dzelzi ir ieteicams uzņemt kopā ar skābu sulu vai askorbīnskābi, kas palīdz tai labāk uzsūkties organismā. 

Cinks – imunitātes stiprinātājs

Cinks cilvēka organismā atbild par augšanu, attīstību un imūnās funkcijas nodrošināšanu. Tas ietekmē visus cilvēka orgānus un šūnas. Tas arī stimulē imunitāti pret vīrusiem, tostarp pret saaukstēšanos izraisošajiem un herpes vīrusu. Cinka trūkuma gadījumā var būt sliktāka brūču dzīšana un pasliktināta nakts redzamība. Cinka deficīts visbiežāk rodas tieši hronisku saslimšanu, kairinātās zarnas sindroma gadījumā, kā arī pie nopietnām imūnās sistēmas saslimšanām, ko ir apstiprinājis ārsts. Cinka daudzumu organismā samazina arī tāds faktors kā alkohola lietošana un vecums. 

Cinka diennakts deva pēc Eiropas vadlīnijām ir noteikta 10 mg. To parasti uzņem vienā reizē un var uzņemt gan atsevišķi, gan ar kompleksajiem vitamīniem. No pārtikas produktiem cinks ir sastopams sarkanajā gaļā, jūras produktos (īpaši siļķēs un austerēs), zirņos un pupās.

Selēns – enzīmu darbībai

Selēns ir svarīgs mikroelements imunitātei un dažādu organisma enzīmu darbībai, skaidro farmaceite. Selēns iesaistās arī vairogdziedzera regulācijā un pretiekaisuma procesā. Tas netieši piedalās arī brūču dzīšanas procesā un ir viens no antioksidantiem – aizsargājot šūnas no bojājuma.

Selēna noteiktā dienas deva pieaugušam cilvēkam ir 55 mikrogrami. To var uzņemt vienas reizes devā, vislabāk pēc ēšanas, atsevišķi vai arī komplekso vitamīnu veidā. Svarīgi ir selēnu nepārdozēt! Pārtikā selēns ir atrodams jūras produktos, gaļā, graudaugos un piena produktos, kā arī riekstos, īpaši Brazīlijas.

Slavenais D vitamīns

D vitamīns ir svarīgs ne tikai tumšajā gada laikā, bet visu gadu, uzsver B. Prindule. Lai gan var likties, ka vasaras laikā tas tiek uzņemts pietiekami, bieži vien šis uzskats ir ļoti maldīgs. Tādēļ vispareizāk pirms D vitamīna lietošanas ir noteikt tā daudzumu asins analīzēs. Saņemot šo analīžu rezultātus, var sākt pielāgot devu, lai lietotu vai nu uzturošu, vai arī paaugstinošu devu.

D vitamīns organismā iesaistās ļoti daudzos procesos, piemēram, palīdz uzturēt veselus kaulus, nodrošinot kalcija regulāciju, nodrošina organisma imūno reakciju un iesaistās iekaisumu procesu mazināšanā. Īpaši svarīgi ir to lietot bērniem jau no zīdaiņa vecuma, lai neattīstītos rahīts. 

Ikdienā pieaugušam cilvēkam vajadzētu uzņemt 2000-4000 S.V. D vitamīna. Ja D vitamīna līmenis asinīs nav noteikts, var lietot 2000 S.V., taču, ja ir zināms, ka tas ir pazemināts – 4000 S.V. vai kā ir pielāgojis ārsts. Šo vitamīnu ir jāturpina lietot arī vasaras periodā vismaz 2000 S.V. Pretējā gadījumā lielākajai daļai iedzīvotāju, atsākot to lietot tumšajā laikā, D vitamīna līmenis visbiežāk atkal ir nokrities un ir jāsāk devu pielāgošana. Tāpēc ir ieteicams to uzturēt. Optimāls D vitamīna līmenis asinīs ir 45-55ng/mL.

D vitamīnu ir iespējams uzņemt arī ar pārtiku – tas ir olās (īpaši dzeltenumā), aknās, sviestā, zivju eļļa. Tomēr pārtikas produkti satur salīdzinoši mazu daudzumu D vitamīna, tāpēc uzturēt ar to optimālu līmeni būtu ļoti sarežģīti. D vitamīnu būtu ieteicams uzņemt kopā ar pārtiku vai pēc ēšanas, jo tas ir taukos šķīstošais vitamīns un ar pārtiku labāk uzsūksies organismā.

C vitamīns – antioksidants

C vitamīns ir viens no antioksidantiem. Tas palīdz cilvēka organismā uzsūkties dzelzij, piedalās kolagēna un karnitīna sintēzē, kā arī iekaisumu mazinošos un citos svarīgos organisma procesos.

C vitamīnu ikdienā var pietiekamā daudzumā uzņemt ar pārtiku. Tas sastopams citrusaugļos, paprikā, zemenēs, tomātos, brokoļos. Tomēr, ja C vitamīnu ir nepieciešams uzņemt papildus, talkā nāks uztura bagātinātāji, kas ir pieejami daudz un dažādās formās. To var uzņemt neatkarīgi no ēdienreizēm, tomēr personām ar jutīgāku gremošanas sistēmu labāk C vitamīnu uzņemt pēc ēšanas.

Pēc Eiropas vadlīnijām C vitamīna dienas deva ir noteikta 80 mg, tomēr visbiežāk tiek uzņemta dienas deva, kas atbilst 500 mg. Slimošanas laikā C vitamīna devu var palielināt, tomēr jāatceras, ka lielās devās C vitamīnu (ap 2-3 gramiem dienā) nav ieteicams uzņemt ilgstoši! 

Jāatceras, ka lielāko daļu minerālvielu un vitamīnu ikdienā var uzņemt ar pārtiku, tāpēc primāri ir jārūpējas par pilnvērtīgu, sabalansētu un krāsainu uzturu, uzsver farmaceite B. Prindule. Papildus vitamīnu un minerālvielu lietošanu var sākt apsvērt slimošanas laikā vai arī, ja ir novēroti kādi simptomi, kas liecina par kāda mikroelementa trūkumu organismā. Vienīgais izņēmums, uz ko tas varētu neattiekties, ir jau iepriekš pieminētais D vitamīns.