19 C
Rīga
trešdien, maijs 25, 2022

Patiess stāsts: Skūtera noma Ēģiptē izvēršas par ciemošanos policijas iecirknī (+FOTO)

Gatis Līcis speciāli Dieviete.lv
 
Skūteris

Savā stāstā dalās Gatis, kurš Ēģiptē piedzīvojis visai nepatīkamu un nervus kutinošu situāciju. 

Gata stāsts:

Meklējiet piedzīvojumus un vēlaties sev atvērt jaunus apvāršņus? Sapņojat nokļūt vietās, kas nav tūrisma ceļvežos? Gribat iekļūt slepenās vietās, kur nokļūst tikai izredzētie?

Man ir Jums recepte!

Īsais stāsts: skūtera noma Ēģiptē man izvērtas ar ciemošanās policijas iecirknī, nakti karcerī un stāšanos Ēģiptes tiesas priekšā.

Vienojoties caur Facebooku, noīrēju skūteri. Uz mēnesi. Viss bija OK. Skūteris bija vecs, lietots ķīniešu mēsls, bet savu funkciju pildīja. Tiesa, mēneša laikā 3 reizes transportlīdzekli neizdevās iedarbināt, bet, nometot to turpat uz ielas ar atslēgām aizdedzē un aizsūtot nomai ģeolokāciju, nākamajā dienā es gāju pakaļ jau atkal ejošam aparātam. Izīrētājs salīdzinoši ātri visas problēmas novērsa. Kopumā ar servisu biju apmierināts, un arī uzņēmuma vadītājs Ahmeds bija ļoti solīds, līdz brīdim, kad es atbraucu uz nomu, lai atgrieztu skūteri atpakaļ …

Nomas vietas “Facebook” lapa.

Šā gada 18.janvārī ap pusdienlaiku aizdzinu skūteri uz nomu un prasīju, lai man atdod ķīlā atstātos dokumentus. Ahmeds, pieņemot to, sāka rādīt uz izplūdes gāzēm un skaidrot, ka dūmam nav pareizā krāsa. Ka motors it kā esot beigts.

Es atbildēju: “Kādu iedevi, tādu atdevu!”.

Ahmeds: “Nē, dūms ir melns. Tu sabojāji motoru. Tas jāremontē. Maksās aptuveni 5000 ēģiptiešu mārciņas (aptuveni 300 eiro ). Tajā brīdī Ahmeds vēl nezināja, ka viņa priekšā stāv viens no lielākajiem kašķiem Latvijā, kuram ēst nedod, bet iedod ar kādu pakasīties…

Es Ahmedam nepiekritu. Kā nu mācēju mēģināju paskaidrot, ka šis nav tas gadījums. Ka motors ir vesels, un nauda viņam nespīd.

Nē, es esot gāzējis, braucis ne tikai pa asfaltu, ka esam braukuši uz tālām pilsētām, ko arī nedrīkstot, un vispār – mēs noteikti lējām “nepareizo” degvielu.

Īsāk sakot saruna nevedās.

Beigās es uzvilkos un izteicu viņam piedāvājumu doties nelielā seksuālā piedzīvojumā, un veikt dzimumaktu pašam ar sevi…, un, ja viņam kaut kas nepatīk, tad var droši zvanīt policijai. Mans piedāvājums viņam patika. Otrais. Policija tika izsaukta. Tā bija klāt “zibenīgi”. Zinot ēģiptiešu ātrumus jautājumu risināšanā, par to biju patīkami pārsteigts. Arī es tai brīdī vēl nezināju, ka manā priekšā ir blēdis ar labi atstrādātu shēmu, kā izdabūt ārā naudu no staigājošajiem bankomātiem…

Noma

Policija daudz nerunāja, jau pēc pāris minūtēm veda mūs uz iecirkni.

Tur jau sākās īsta drāma. Aktiermeistarības paraugstunda un lauku teātra pulciņa uzvedums. Visi, kam vien nebija slinkums, nāca man klāt un skaidroja, ka jāvienojas ar “cietušo”. Ja izsaukšot inženieri, mani vedīs uz tiesu, un tad viss tas maksās daudz, daudz vairāk. Ka man būs jāguļ “cietumā”, ka tiesa tikai rīt, ka tiesa noteikti lems man par sliktu. Un tad jau tie būs tūkstoši, ne simti eiro. Tulks, apkopējs, elektriķis, seržants, vienkāršs dīkdienis – visi izmēģināja laimi, mēģinot mani pārliecināt. Es visiem spītīgi stūmu savu versiju – neko nedarīju, neko neesmu lauzis. Arī viņi visi nezināja, ka viņu priekšā ir ķekavietis…

Pat divas reizes mūs ieaicināja policijas priekšnieka kabinetā, kurš ar dusmīgu sejas izteiksmi izlikās uzklausām abas puses, tajā pašā laikā skatoties garām, jo man aiz muguras stūrī stāvēja televizors, kur translēja futbola spēli. Un, kad mēs iekarsām strīdā, un viņš vairs nedzirdēja komentētāju, ar bļaušanu izdzina mūs laukā no kabineta, kur koridorā atkal citi naivie sāka mēģināt pierunāt “balto” tomēr atvērt maku.

Es biju kā klints: Neko neesmu darījis! Neko nemaksāšu! Es uzticos tiesu sistēmai visā pasaulē.

Pēc 7 stundu presinga, ēģiptiešiem sāka aptrūkt cilvēkresursu. A baltais joprojām stāvēja un nekaunīgi skatījās visiem tieši acīs, un pat nedomāja maksāt.

Viņi sāka padoties. Manai sievai paskaidroja, ka es palikšu pa nakti šeit un no rīta 7:00 mani vedīs uz 70 km attālo Nuweibu, kur atrodas tiesa. Lika savākt visas manas privātās mantas un atļāva atnest man pārtiku un citas mantas “cietumam”.

Kamēr gaidīju redzēju, ka vienam “zekam” atnesa matraci, segu, spilvenu, divas lielās ūdens pudeles un ēdienu.

Laikam jau mana sieviete nekad nebija pavadījusi nevienu uz cietumu, jo atnesa man maisiņā sejas dvielīti 30×30 cm, 0.5l ūdens pudeli, 200 ml kefīra pudelīti (Cik tas mīļi! Viņa zina, ka man ļoti garšo kefīrs) un šokolādes batoniņu….

Un mani aizveda.

Karceris kā jau karceris – nekas īpašs. Četras sienas un stūrī pēdiņas ar caurumu grīdā, kur kārtot dabiskās vajadzības. Vairāk nekā tur nebija. Gulēšana paredzēta uz grīdas. Arābi taču dara visu uz grīdas. Stūrī bija nomestas divas plānas segas. Vienu paklāju sev apakšā ar otru apsedzos un sataisījos čučēt – jākrāj spēki tiesai, lai varu sevi aizstāvēt.

Pēc kādas pusstundas, kad jau laidos snaudā, kameras durvis atvērās un tajā ieveda kalsnu balto puisi ap gadiem 25, kurš tika apsūdzēts par izvarošanu.

Viņa stāsts: šis ar vienu balto meiču esot vienojies apmainīties masāžām. Abi profesionāļi it kā. Viss noticis pēc plāna, bet beigās šie kaut kādā veidā esot atčoknījušies viens otra apskāvienos. Viss esot bijis ar piekrišanu. Bet pēc 8 dienām meičai kaut kas saslēdzies smadzenēs savādāk, un viņa aizgājusi uz policiju un uzrakstīja par viņu iesniegumu. Varu tikai pateikt, ka puisi vēlāk attaisnoja.

Mēs ar jauno draugu pačalojām kādu pusstundu un tad laidāmies snaudā. Pareizāk sakot, es laidos, jo puišelis mani ik pa brīdim bukņīja, jo es krācu. Pēc ceturtās piebakstīšanas nācās jaunajam Kazanovam izskaidrot, ka viņš tāpat visdrīzāk šonakt negulēs. Stress, šaubas par nākotni, vecs onkulis blakus krāc… diez vai viņš spēs aizmigt. Tāpēc labāk lai no mums izguļas vismaz viens. Viņš mani saprata…

Gulēju salīdzinoši labi. Bieži gan grozījos, jo neesmu pieradis gulēt uz cietas grīdas, bet bija OK. Kad sāka aust saule, jutos tīri labi.

Tā kā mums solīja, ka 7:00 vedīs uz tiesu, tad, pirmajiem saules stariem iespīdot caur kameras restēm, sapratām, ka varam celties, jo drīz jau mums nāks pakaļ. Bet šī tak ir Ēģipte! Pēc nenosakāma laika brīža, kameras durvis atvērās un mums lika atstāt mantas, un nākt ārā. Ar rokudzelžiem pie kreisās rokas man pieslēdza jauno kameras draugu, bet pie otras pieslēdzās policists. Tā “vilcieniņā”, divu vīru ar automātiem pavadībā, gājām ārā no iecirkņa. Koridorā stāvēja mana sieva, un pēc viņas acu izteiksmes sapratu, ka skats uz mums ir iespaidīgs. Laikam trūka tikai ķēdes uz kājām.

“Ko man darīt mīļais?”, viņa izmisusi sauca, kamēr policists mani vilka uz izeju.

“Es nezinu mīļā. Ja gribi, vari aizbraukt uz Nuweibu, bet varbūt labāk nevajag”, es saucu atpakaļ. Es tiešām nezināju. Man šis piedzīvojums bija tik pat jauns, kā viņai.

Zīmīgi, ka nedēļu atpakaļ mēs abi, baudot saules peldes, sapņojām, ka vajadzētu aizbraukt uz Nuweibu, jo nekad tur neesam bijuši. Mūs gan mulsināja izmaksas, jo tas tomēr nebija lēti. Nu, ko, sapņi piepildās. Es braucu uz Nuweibu. Un pie tam – par brīvu!

“Vilcieniņš” dipināja ārā pagalmā, kur mūs gaidīja “berta” Tas ir smagais ar dzelzs kasti ieslodzīto konvojēšanai. Iekšā gar sāniem ir divi soli, mazi restoti lodziņi, un atsevišķs nodalījums, kur sēž vīrs ar automātu, neskaitot šoferi un viņam blakus esošo bruņoto vīru, un, protams, vēl pavadošās vieglās auto ar bruņotiem arābiem. Hanibāls Lektors mani varētu apskaust par tik kvalitatīvu apsardzi.

Kāpām tik iekšā. Pēc minūtes mums vēl pievienojās viens policists ar pieslēgtu arābu. Kā vēlāk noskaidrojām, šis savākts par kaušanos. Arī ļoti patīkams cilvēks.

Un mūsu ceļš varēja sākties.

Stundas ceļojuma laikā nekas īpašs nenotika, ja nu vienīgi pretī sēdošais policists mūs ilgi vēroja un laikam domāja, kurš no šiem ir tas izvarotājs un kurš sajājis skūteri. Un tad laikam izdomāja, ka izvarotājs noteikti ir tas sirmais. Gan jau, ka tas būs grābstījies gar jaunām meitenēm. Un tas jaunais noteikti neko nejēdz no tehnikas. Policists iebaksta man krūtīs, skatās acīs un prasa: “Masāž?”

Es: “Ko?”

Policists: “Masāž?”

Es pie sevis domāju: „Ko Tu vecais āzi (viņš bija aptuveni mana vecuma) piedāvā masāžu?! Ja pat es atļaušu sevi masēt vīrietim, tad diez vai šeit un tagad”.

Bet mans pie kreisās rokas pieslēgtais Kazanova uzreiz visu saprata, jo izgrieza krūtis, atplauka smaidā un ar lepnumu paziņoja: “Ai am masāž!”

“Āaaaa…. ” novilka policists, ar redzamu vilšanos sejā, jo laikam viņa teorija sāka brukt. Tad vēlreiz pievērsās man: “Scooter?”

Es: “Jes, Scooter”.

Atkal apstiprinājums, ka atbilde uztverta, un atkal vilšanās sejā.

Teorija, ka jaunais puišelis ir izvarotājs, bet pretī sēdošais tēviņš neko nejēdz no tehnikas viņam radīja zināmu apjukumu. Bija redzams, ka viņš ar to nav mierā, tāpēc sāka otro uzbrukumu.

“Haw old are you?”: šis atkal baksta man.

Es: “46”

Tad viņš kādas 5 minūtes strīdējās ar sev pieslēgto arābu, kura laikā abi pētīja mani un, kā redzams, katrs izteica savus argumentus. Pēc konteksta sapratu, ka strīds ir par to, vai man ir 46, vai 64 gadi. Nu, galīgi negribēja pieņemt, ka šis zirgs pat nejēdz skūteri vadīt. Ja tas būtu pensijas vecuma opis, tad vēl varbūt.

Kad ar zīmju palīdzību sapratām, ka man tomēr ir 46, viņš bija pavisam sašļucis. Tādu triecienu savām dedukcijas spējām un pašcieņai lepnais Austrumu vīrietis laikam sen nebija saņēmis. Vairāk viņš ar mani nerunāja.

Pēc stundas brauciena mēs ieradāmies mūsu galamērķī.

Kāpām ārā un “vilcieniņš” tipināja iekšā lielajā tiesas ēkā. Apsēdāmies koridorā un viss. Sēdējām. Sēdējām ilgi. Vienu stundu, otru stundu, trešo….

Kazanovam sagribēja uz tualeti. Tas bija forši, jo deva iespēju izkustēties un vismaz uz brīdi noņemt roku dzelžus. Pēc mazās atelpas gaidīšana turpinājās….

Pēc piecām stundām mani atsprādzēja un ieveda kabinetā pie tiesneša. Es iegāju un smaidot apsēdos viņam pretī. Viņš izskatījās dusmīgs. Salika visus vienas rokas pirkstus kopā sāka rādīt uz augšu. Ui, šo žestu es zinu! Tas nav labs. Un tad es atcerējos, ka pie mums taču arī tiesneša priekšā stāv kājās, kamēr viņš atļauj apsēsties. Un vēl – divas reizes viens vīrs bija gājis caur koridoru, un visi leca kājās. Mūs rāva līdz. Laikam tas arī bija tiesnesis. Apzinoties savu kļūdu, es lecu kājās. Viņš man ļāva pastāvēt minūti un teica: “Sit”.

Apsēdos. Atnāca tulks un prasīja man, lai stāstu visu pēc kārtas. Es arī visu izstāstīju.

Tiesnesi prasa: “Lamājies?”

Es: “Nu, jā, bišķi.”

Tiesnesi: “Ko pateici?”

Es: “Nu, lai viņš iet un nodarbojas ar seksu ar sevi.”

“A viņš lamājās?”

“Jā, arī lamājās.”

“Bet pēc Tevis?”

“Nu, jā, pēc manis.”

Pēc šīs īsās nopratināšanas mani izveda atkal koridorā un pieslēdza atpakaļ maniem jaunajiem draugiem – izvarotājam un policistam, un es varēju mierīgi turpināt baudīt Austrumu kultūru.

Vēlāk es uzzināju, ka Ahmeds (prasītājs) pat neieradās uz tiesu. Vai tas bija labi, vai slikti – nezinu. Bet es biju pārliecināts par savu taisnību, tāpēc mani tas nesatrauca.

Vēl dažas stundas “pamarinējot” koridorā, mani atkal ieveda pie tiesneša un paziņoja – man tiek uzliks naudas sods par lamāšanos publiskā vietā. 50 Ēģiptes naudiņas (3 eiro), un izveda atpakaļ koridorā un, neskatoties uz pozitīvo lēmumu, uzlika roku dzelžus.

Vēl pēc stundas arābs, kurš veica tulka funkcijas, aizdeva man 50 naudiņas, lai es varu samaksāt, un beidzot man noņēma roku dzelžus pavisam. Es saņēmu pasi un tiku izvests ārā no ēkas.

“Go!”: man saka pavadošais policists un ar roku māj, lai eju prom.

“Go?”: es prasu un rādu, ka eju prom.

“Go!”: viņš māj ar roku.

“Go?”

“Go!”

Un es aizeju.

Man ir tikai pase. Nekā cita man nav. Un atrodos es 70 km no naudas, telefona un jeb kā cita. Pie mūsdienu tehnoloģijām pieradis, es, protams, neatceros arī nevienu tālruņa numuru, lai varētu piezvanīt. Bet Ēģiptē tā nav problēma. Apturi jebkuru mašīnu un gan jau sarunāsi. Arābs, kas runāja tik pat labi angliski, kā es arābiski, ar lielu prieku mani aizveda līdz Dahabai.

Tā beidzās mans lieliskais bezmaksas ceļojums uz Nuweibu. Mani secinājumi: Ēģiptes tiesu sistēma ir stinga un zibenīga. Lai Al SīSī laba veselība un ilgs mūžs!

 

3 KOMENTĀRI

  1. Izskatas ka celojums ir izdevies..jo tads jau bija merkis meklet piedzivojumu…nakamreiz gan skaties ka tev arabi ne tikai naudu neizvilina.bet ari organos nesadala

  2. Lauku skuke pa pasauli neblandas un ar arabiem nepinas tapec vinai tas nedraud..lauku skukei labi ir laukos pie sava drauga antona saniem…kurs vinas gadus neskaita..nav primitivs dzivnieks ka setas krancis kaspars kurs domaa tijai ar to kas vinam starp kajam…ahhhaha..lauku skujeii ir paveicies vinai ir ..drmraugs kurs domaa ar galvu.

TAVS KOMENTĀRS

Please enter your comment!
Please enter your name here