Mēs nesen ar draudzenēm no sirds izrunājāmies par darbu. Tajā nozīmē, vai mēs strādājam tur, kur vēlamies, un darām to darbu, kas mums patīk. Izrādās, ka tikai retā katru dienu uz darbu dodas ar prieku. Jo kopš laikiem, kad izvēlējāmies jomu, kurā vēlamies darboties, ir pagājis ilgs laiks, un intereses ir mainījušās.
Ir pagājuši 8 gadi, kopš mēs beidzām augstskolu, un laikam jau vecuma tāds, ka gribas pavērtēt, kā mēs dzīvojam. Interesanti, ka neviena no mums uz jautājumu, vai mēs šobrīd izvēlētos to pašu studiju programmu, ko pirms 12 gadiem, nevarēja atbildēt apstiprinoši. Tā kura studēja žurnālistiku, ar šodienas prātu izvēlētos medicīnu. Tā, kura filoloģiju, šodien ietu uz dabas zinātnēm. Tā, kura šodien ir juriste, labāk būtu mācījusies ģeogrāfiju. Tā, kura neaizgāja studēt un sāka strādāt par frizieri, šodien ietu uz Mākslas akadēmiju. Interesanti, ka pāris gadījumos šodienas vēlamās jomas ir krasā pretrunā ar agrākajām vēlmēm. Kāpēc tā? Mēs patinām filmu atpakaļ un secinājām, ka pārāk liela ietekme uz turpmāko dzīves ceļu bijusi skolotājiem.
Viena ragana fizikā uzēdusies manai draudzenei tā, ka atsita jebkuru vēlmi vispār domāt par dabas zinātnēm. Nu kā tu iesi studēt sfēru, kurā skolotāja ieliek "žēlastības trijnieku"? Un vai vispār ir daudz skolotāju, pie kuriem skolēns var pieiet un pateikt, ka viņam šis priekšmets ļoti patīk, bet viņš nesaprot, un līdz ar to nespēj to apgūt?
Citai draudzenei ķīmijas skolotājs bija tik vecs, ka pastāvīgi nedzirdēja, ko skolēni teica, un pēc tam dusmojās, ka pats neko nedzird. Protams, ka skolēni ne visai viņu respektēja, nemaz nerunājot, ka gribēja iet uz profilkursiem šajā priekšmetā. Pastarpināti tas ietekmēja neizvēlēties šo studiju jomu un medicīnu.
Es nekādā gadījumā nevēlos novelt uz kādu atbildību par to, ka pašas (vai vairākas no mums) neizvēlējāmies "īsto" studiju jomu. Pašas vainīgas un pašām ir visas iespējas kaut ko mainīt un pietuvināties vēlamajam darbam. Taču, klausoties, kā valdība nespēj (nevēlas) pacelt skolotājiem algas, es tomēr velku paralēles ar skolotāju ieinteresētību par savu darbu un to, kā tas vēlāk atspēlējas uz bērniem. Iespējams, sabiedrība nenovērtē, cik liela nozīme ir skolotāju personībai uz bērniem.
