Piektdien man bija izlaidums. Nezinu, vai tas bijis rūpīgi glabāts LU noslēpums, vai es vienkārši sen nebiju runājusies ar jaunajiem maģistriem, bet pēc svinīgās ceremonijas mūs sagaidīja pārsteigums. Rektors visus jaunos maģistrus uzaicināja uz Mazo aulu.

Aizejot izrādījās, ka esam uzaicināti visi kopā iedzert glāzi šampanieša – kopā ar rektoru un akadēmisko personālu. Telpas vidū bija uzklāts ar ziediem rotāts galds, mēs visi sastājāmies apkārt un, saviesīgu sarunu pavadījumā iedzērām šampanieti. Tas bija viens no tiem mirkļiem, kas jāiekaļ atmiņā. Iespējams tāpēc, ka es tik ilgi gāju uz maģistra grādu, iespējams tāpēc, ka maģistra grādu es uztvēru kā nenokārtotu parādu, bet tagad, paceļot šampanieša glāzi kopā ar visiem, es biju laimīga. Tieši šis brīdis (nevis tas, kurā es gāju pēc diploma) man simbolizēja, ka viens liels mērķis ir piepildīts un līdz ar to noslēgts viens dzīves posms. Dīvaini, ka tā iekšējā saruna ar sevi, atskaite sev notika šajā brīdī, ar šampanieša glāzi rokā.

Ir daži mirkļi dzīvē, par kuriem mēdz teikt – šādu mirkļu dēļ ir vērts dzīvot. Visa piektdiena ar kulmināciju Mazajā aulā un pēc tam brīnišķīgu ballīti ar kursabiedriem un pasniedzējiem man bija diena, kuras dēļ ne tikai ir vērts dzīvot, bet darīt to ar prieku un aizrautību. 

 
0 Comments

Leave a reply

Dieviete.lv,  noteikumi, ētikas kodekss, info@dieviete.lv 2020

+371 66 66 00 22  Valguma iela 31a, Rīga.

or

Log in with your credentials

Forgot your details?