Sezonas preču izpārdošana ir pārbaudījums ne tikai ģimenes budžetam un skapja ietilpībai, bet arī savstarpējām attiecībām. Pārnākot no sirsnīga iepirkšanās maratona, pats grūtākais ir spert pirmo soli pāri mājas slieksnim – nodevīgā maisiņu čaboņa izvilina priekšnamā manu cienīto. Tam seko tāds skatiens, kura priekšā nobāl pat visrūdītākais robežsargs, bet rentgena aparāts piedzīvo reālu īssavienojumu. Kā punkts uz “i” ir dzēlīgi sarkastisks komentārs – vīra kungs no mīļotā pēkšņi pārvēršas par Džeriju Springeru vai vismaz Jāni Domburu.
“Mīļā, vai vēlies par to parunāt?”
“Sasodīts, nē!”
Lai kliedētu mulsumu par maisiņu daudzumu un iztērēto summu, piesarkušu seju aizslīdu pie skapja un klusējot karinu jauniegūtos dārgumus uz vīra pusē nočieptajiem tukšajiem pakaramajiem. Sirdsmieru rodu tikai ieslīgusi vannā un ielējusi tajā tikko nopirktās (kas par to, ka šogad jau piektās, šīs ir ar lavandas aromātu!) vannas putas.
Dabas likumi
Pēc viena šāda iepirkšanās maratona, pirms došanās pie prokurora (es atvainojos – vīra), satikos ar draudzenēm, lai palielītos, kura no mums veiksmīgāk finišējusi šopinga stafetē. Sarunas no mohēras jaciņām un vilnas žaketēm ātri pārgāja pie fantazēšanas, kur mēs tērētu naudu, ja sakrātu to, ko ik gadu atdodam par kārtējiem modes kliedzieniem.
“Bet patiesi, kas sievietes mudina tik daudz tērēt drēbēm, kamēr vīrieši pret šo sērgu ir imūni?” jautāja draudzene, kura tikai ar lūgšanos spēj dabūt vīru uz veikalu, lai viņam izdilušo čību vietā iegādātos jaunas.
“Dabā tēviņi ir apveltīti ar košu spalvu rotu, kamēr mātītes izskatās pavisam neuzkrītoši. Ja tā būtu arī cilvēkiem, varētu vēl to dabu saprast… Bet sievietes pat ikdienā uzcērtas tā kā rubenis riesta laikā,” ironizēja tipiskā sieviešu kolektīvā strādājošā Inese, kas ik dienas var vērot nemitīgus cīniņus par kolēģu–vīriešu simpātijām.
“Bet vai tiešām šī sērga ir aktuāla tikai sievietēm? Vīrieši taču ir gadžetu pavēlnieki! Mēs mērāmies ar kurpju papēžu augstumu, bet viņi – ar telefona un datora modeļiem,” smējās draudzene, kuras vīrs nopietni apsver domu par tehnoloģiju bloga rakstīšanu.
Katram savs
Guļot lavandas vannā, gara acīm pārskrēju mūsu skapim. Jā, iespējams, ka drēbju manam vīram ir daudz mazāk nekā man, bet kas tās par kastītēm augšējos plauktos? Vairāk par gadžetu spožumu viņu sajūsmina iespēja uz galda izkārtot vismaz simts makšķerāķus un dažādas krāsas plastmasas zivteles. Tiesa, no makšķerēšanas es saprotu maz, taču klausos gana uzmanīgi, tāpēc zinu, ka makšķerēšanai tiek izmantota tikai viena vai divas rūsganā krāsā (par to liecina nolietojums un līdaku zobu pēdas).
Izdzirdējis manu ķiķināšanu vannas istabā, pie durvīm pieklauvē vīrs un, kā lasīdams domas, pasmaida.
“Es pavasarī braukšu makšķerēt,” viņš paziņo.
“Labi, es tajā laikā varētu doties uz Vāciju šopingā!”
Un nu mēs smejamies abi. Mana vājība ir jaunas drēbes, bet arī viņš nav bez vainas. Varbūt es reiz atradīšu citu pielietojumu viņa makšķerāķu kolekcijai… un viņš, kas zina, varbūt nopelnīs lielo naudu, izgudrojot, kā mani atradināt no pirkšanas vēlmes. Bet, kamēr tas nav noticis, es izdomāšu arvien jaunus veidus, kā nemanāmi atjaunot garderobi, bet viņš – kā attaisnot jaunas makšķeres parādīšanos skapī… tajā vietā, kur plānoju nolikt jaunās kurpes.
Teksts: Una Ahuna-Ozola
