Sieviešu ķermeņi un grūtniecības ir dažādas, taču šeit tiks aprakstīts tikai viens konkrēts scenārijs. Nesen saņēmām vēstuli no kādas lasītājas, kura mums uzticēja savu pieredzes stāstu. Dievietes redakcija saka paldies par šādu drosmi, dalīties ar ko tik personisku.
Iestājusies grūtniecība
Fakts, ka ir iestājusies grūtniecība bija pārsteigums, jo ginekoloģiskie parametri pēc ārstu teiktā, šādu stāvokli paredzēja radīt tikai ar stimulācijas palīdzību. Tā nu šis fakts tika uztverts kā likteņa brīnums – Visuma pirksts, ka kopā esam spēcīgāki nekā mums šķiet. Pēkšņi brīvo – bezbēdīgo putnu dzīve apstājas, tiek iegādātas sulu spiedes, tiek klepsēti vitamīni, lasīti žurnāli par zīdaiņiem – saraksts visticamāk ir nebeidzams.
Bez apčurājamajiem testiem, grūtniecības sākumā jau tika veiktas analīzes, lai sekotu līdzi svarīgākajiem rādījumiem – HCG (hormons, kas aug līdz ar grūtniecības attīstību), dzelzs, hemoglobīns utt. Rādījumi bija labi.
Bērniņa augšana apstājusies – tas ir miris
Ieņemšanas brīdis bija diezgan grūti nosakāms, tādēļ ap 8. nedēļu tiek apmeklēts dakteris un iestāšanās grūtniecības uzskaitē, lai sekotu kā auglis dzīvojas. Veicot sonogrāfiju daktere secināja, ka auglis ir ievērojami mazāks par olu kurā dzīvo, kas savukārt nozīmē, ka ir novirzes. Tika veiktas asins analīzes tanī pašā dienā un atkārtotās pēc divām dienām. Svarīgākais bija HCG rādītājs, kam šajās divās dienās bija strauji jāaug, kas savukārt nozīmētu, ka arī auglis aug. Analīžu rezultāti nebija pozitīvi, HCG skaitlis jau bija sācis samazināties. Konsultējoties ar dakteri tika secināts, ka auglis ir miris un jāgaida, kad organisms to iztīrīs no ķermeņa, jebšu sāksies spontānais aborts.
Lai cik pati sev un citiem liktos spēcīga, lai kā garīgi pilnveidojusies vai pragmatiski domājoša, šis ir tas brīdis, kad asaras izplūst ar pavadošām skaņām kā meksikāņu seriālos, kur aktierspēle – precīzāk PĀRspīle, sagādā viebumu sejā un roka sniedzas pārslēgt kanālu uz ko realitātei piesaistītāku. Te nu sākās neciešams gaidīšanas laiks. Neziņa kad sāksies asiņošana, cik spēcīga tā būs, kā pārplānot savas ikdienas aktivitātes, visu somu kabatās sakrāmētas higiēnas preces, katrs mazākais krampītis šķiet ir pirmā pazīme tam, ka brīdis ir pienācis, lai arī tas patiesībā ir tikai kefīra burbulis, kas ir apmetis kūleni ap kuņģa skābi.
Gaidīšanas laiks ieilga uz divām nedēļām, kurās topošais tēvs vēl cerēja, ka analīzes ir kļūdainas un vispār medicīna var ievērties atvilktnē, ko viņi vispār saprot. Savukārt es jau jutu, kā vēdera lejasdaļa atgūst lokanību un bikšu josta mazāk sāk spiest.
Ikdienas rūpes un darbi ļauj nostumt malā šo gaidīšanas faktu, kas ļoti atvieglo neredzamo akmeni, kas piesiets pie dvēseles velkas līdzi. Vienīgais faktors, kas vairākas reizes dienā atgādina ar pārmaiņām ķermenī ir seja, kuru klāj sāpīgas pumpas, pilnas ar limfu.
Pa dienu parādās nelielas velkošas sajūtas, – šis nav kefīrs. Atkārtota vizīte pie daktera, kur tiek veikta sonogrāfija. Ekrānā redzamais augļa attēls vairs nav pat ne tuvu tam, ko redzēju pirms divām nedēļām, vairs nav galviņas, nav ķermeņa aprises, ir tikai mazs, gaišs, izplūdis pleķis ekrānā – auglis jau ir sācis samazināties. Ķermenis tik ļoti negrib neko atdot, ka nēsā sevī mirušu augli jau divas nedēļas.
Daktera padoms atgādina vecās filmas, kurās atveidoti laiki, kad aborts bija aizliegts un to pagrīdē veica kundzītes, iesēdinot klienti karstā vannā un pasniedzot mājas vīnu. Tiek arī nosprausts datums, līdz kuram ja nesākās asiņošana, tad ir jāvēršas slimnīcā uz tīrīšanu. Lielā mērā cienu dabas procesus un klusi ceru, ka viss tā arī notiks un varēs iztikt bez anestēzijas, zālēm un ķirurģisku instrumentu tuvošanās maniem dzimumorgāniem. Saprotams, ka zaudēt jau vairs nav ko, vakarā tiek atvērta vīna pudele cerībā, ka remdēs asaras un iesāks visa šī beigas.
Gaidītā spontānā aborta process
1. diennakts
Nākamajā dienā seko visa haoss gan galvā, gan ķermenī. Jūtami grauž noraudātās acis, kājās stīvums no negulētās nakts, galva smaga, slikta dūša, dedzina kuņģi, emociju virpulis griežas. Periodiski savelkas krampji, kas pielīdzināmi vidēji smagām mēnešreizēm. Pēcpusdienā sākas viegla asiņošana – TAS brīdis ir pienācis, tikai nezināmā patiesība vēl ir priekšā. Ieslēdzas pašsaglabāšanās režīms – ārstnieciskais miegs.
2. diennakts
Nākamā nakts un diena jau tiek pavadīta ar izteiktu krampju konvulsijām, mēnešreižu krampji var iet pastaigāties pa liedagu, šeit jau parādās sajūtas, kas vedina domāt par vagīnā ievietotu jaudīgu putekļsūcēju. Asiņošana gan atpaliek jaudā un vairāk atgādina mēnešreižu pēdējo dienu smērēšanos, – varētu pat teikt, ka sajaucot uz virtuves dēļa griežamo pārtikas produktu ar pirkstu, notiek ievērojami lielāka asiņošana.
3. diennakts
Krampju viļņi gan ir kā uzbāzīgas pseidodraudzenes un paliek tik stipri, ka pieprasa izraut ķermeni no dziļā miega fāzes un atgādināt arī blakus guļošajam, ka šeit nu notiek lietas. Ap rītu šķiet, ka ar šo tas viss beigsies, asiņošana kļūst vēl mazāka par to, kas vispār no tās bija, bet pēcpusdienā jādodas jau ir gulties vannā, turot dušas klausuli zem nabas ar silta ūdens strūklu, jo tas šķietami palīdz pārvarēt sāpju viļņus, atslābinot muskuļus, līdzīgi kā pie smagām mēnešreizēm. Ah, un tie vaidi, atgriežamies pie meksikāņu seriālu pārspīlēto emociju aktierspēles, taču te tas ir – stiprās latviešu sievietes limits. Kaimiņi visticamāk domā, ka šajā dzīvoklī ir stipri pārspīlēti netradicionāla intīmā dzīve, kas dažādu iemeslu dēļ notiek vannas istabā, bet patiesībā ar to tam nav nekāda sakara, te notiek spontānais aborts.
Izteikti sāk plūst asinis līdz īsi pēc kārtējā sāpju viļņa izplūst gan svaigas asinis, gan asins receklis mazas saujas izmērā. Te sākas pirmā pārbīle, rodas nezināmas izcelsmes atlēta spējas un bezpalīdzīgi vaidošā, vārgā lēdija vannā var uzlekt uz tās malas vienā milisekundē. Satraukums, pārbīle, šoks, miljons domu – kas tas ir, vai tas ir auglis, vai tā ir akna, vai varu to ņemt rokās, vai nevajadzētu to ņemt rokās un pētīt (psiholoģisku iemeslu dēļ), vai tas aizsprostos kanalizāciju, vai vispār to drīkst noskalot kanalizācijā, vai tas ir jāapglabā, vai tas jāved uz pārbaudēm, vai vispār tajā asins receklī ir auglis? Nospļaujoties par psiholoģiskām traumām uzvar zinātkāre, veidojums tiek ņemts rokās un pētīts, kur iespējams iedomu, iespējams realitātē tiek saskatīta galva un ķermeņa, vairāk vardes kurkuļa aprises. Ar grūtu sirdi, negribīgi, tas aizskalojas kanalizācijā. Turpinās krampji, tek asinis, asinis, daudz asiņu, vēl vairāk asiņu. No vagīnas burtiski dzimst asins recekļi, saujas lielumā. No malas varētu šķist, ka ir noticis pašnāvības mēģinājums, vanna ir asinīs, tajā guļ kaila, asaraina sieviete, kas kļūdas pēc nav nomirusi, bet vārgi cilā plakstiņus un vaid. Detalizētāk šo asiņošanu varētu salīdzināt ar dārza ūdens šļūteni, kad to tin kopā, no tās brīžiem izšļācas ūdens, līdzīgi šajā spontānā aborta stāstā – krampis un sajūta ka tiek ar vakuumu izsūkta ne tikai vagīna, bet visa dzemde ar olnīcām, tad sāpes sāk atlaisties un izšļācas asinis ar vai bez asins recekļa. Kopā šajā vannas piegājienā spēju saskaitīt piecpadsmit līdz septiņpadsmit asins recekļus, kas aizsprostoja kanalizāciju. Karstā ūdens rēķins būs liels, jo vannā tika gulētas daudzas stundas, līdz šķietami asiņošana sāka samazināties.
Izkāpt no vannas un apslaucīties var nepaspēt, jo pirmais solis vannas istabas flīžu krāsas saglabāšanā ir higiēnas lietu ievadīšana. Nakts aizsegā tiek sagādāti biksīšu ieliktnīši, kas paredzēti senioriem urīna nesaturēšanas gadījumos. Par gultas vietu tiek lemts tuvāk labierīcībām ar modinātāju ik pēc 30-60min, higiēnas lietu nomaiņai. Ap rītu jau šķiet, ka asins plūdi sāk rimties un ir beigu sākuma fāze. Aiz muguras ir vairākas negulētas naktis, liels asins zudums, ķermenis noguris no sāpēm, nespēks, ēdiens neuzrunā. Ir jāatgūstas līdz jaunas darba nedēļas sākumam, tādēļ ieslēdzas atkal pašsaglabāšanās režīms – ārstnieciskais miegs.
4. diennakts
Pēcpusdienā sākās otrais vilnis, ķermenis atkal ir vannā un atkal ir sāpju viļņi kopā ar svaigu asiņu un saujas lieluma recekļu šļācieniem. Ar aizdomām, ka iespējams nāksies braukt uz slimnīcu, tiek izmazgāti mati, bet tas arī ir viss, kam atliek spēka. Vēl ir tā cerība, ka tas viss drīz beigsies, gan jau tam tā ir jābūt, bet pārliecība par stiprās latvietes miesu un garu sāk strauji izplēnēt. Telefoniski konsultējoties ar dakteri saņemts rīkojums doties uz slimnīcu, jo šādi principā var noasiņot. Asiņošana brīžiem pastiprinās. Tiekot laukā no vannas, ļimstot kājām un tirpstot pakausim tiek izmazgāti zobi. Kamēr mediķi ir ceļā jau ir nepieciešams atsvaidzināt higiēnas lietas un te ir tas moments, kad saproti, vai nu slimnīca vai nu mirsti, jo nomainot higiēnas tamponu, nepaspēj apslaucīties un nomainīt ieliktnīti, kad tampons jau ir tik pilns, ka pats krīt laukā izšļācoties vēl kaudzei asiņu un recekļu. Asinis ir visur! Šeit saproti savu bezspēcību dabas priekšā.
Kā jau iepriekš tika definēts – šis spontānais aborts ir gaidīts. Gaidīts ne tādēļ, ka būtu plānots atteikties no pirmdzimtā, bet tādēļ, ka auglim attīstoties orgāniem, radās dabas novirzes un tas nomira. Mediķiem ir jāzina, ka šeit nav vairs stāsts tikai par spontānā aborta sākšanos, bet par noasiņošanas risku.
Paula Stradiņa Klīniskā universitātes slimnīca – juceklis uzņemšanā, bet operatīvi aizšķiro uz attiecīgo nodaļu, kur tik pat operatīvi jau pārsēdina uz ginekoloģiskās sēdiekārtas, kas paredzēta tīrīšanas procedūrai.
Tas nekas, ka pārsēžoties saļimsti, jo esi uz samaņas zaudēšanas robežas un jūti kā no vagīnas izveļas kaudze ar asinīm. Mediķi nomierina, palīdz un uztur pozitīvu noskaņu, pieņemu, ka ja vien pacients nav neciešama, izlutināta uts. Runājot tieši, ja tiek ķerts stress par to, ka asinis gāžas un šķīst, turklāt var notraipīt drēbes, apavus, grīdu un patiesībā visu, kas ir pusotra metra rādiusā, tad jāsaprot, ka tas mediķiem nav nekāds pārsteigums. Tas ir normāli, ja kaut kādai asins šļakatu kontrolēšanai pielieto senioru ieliktņus, kas vairāk līdzinās bērnu autiņiem un papildus vagīnas aizsprostam pielietots pats diženākais higiēnas tampons, kāds atrodams veikalu plauktos un ir ievietots tieši pirms izbraukšanas. Tas viss kopā rada sajūtu, ka esi vārtu sargs Rīgas Dinamo hokeja komandā, bet ar noslieci paģībt ieraugot lidojošu ripu savā virzienā un ģīboņa brīdī vēl apčurāties. Cilvēki dodoties turp arī ietinušies dvieļos, jo tas ir palicis kā vienīgais variants, lai neatkārtotu stāstu par Ansīti un Grietiņu, kuri dodoties mežā iezīmēja taku, pa kuru dodas, vai šajā gadījumā, lai nevajadzētu iezīmēt pilsētas kartē jaunu upi. Krampju viļņi – tie nebeidzas, tie vēl joprojām ir uzbāzīga pseidodraudzene – nu galīgi neciešama liekulība.
Guļot ginekoloģiskajā krēslā, tiek gaidīts anesteziologs, kurš jož no citas ēkas, veidojas saruna ar mediķiem, kuri smaidot sabar par kūtru pieteikumu neatliekamajai palīdzībai. Neesot jābūt dabas bērnam, kurš no asins zudumiem zaudē samaņu.
Lai arī tika meklēta informācija interneta dzīlēs par to, kā tas notiek, nekā vērtīgāka par calis.lv komentāriem īsti nav. Tāpat arī dakteris nespēj izstāstīt visus variantus, kā šis process var noritēt.
Šeit vairs nav stāsts par spontāno abortu kā tādu, bet par to, kā nenoasiņot. Šajā gadījumā ķermenis tik ļoti nevēlējās atdot augli, ka daļa no grūtniecības audiem bija saglabājusies dzemdē, kas savukārt radīja atkārtotu un ļoti stipru asiņošanu.
Ierodas anesteziologs, uz sejas parādās skābekļa maska, nemanot vēnā ieplūst vielas un pat nepaspējot pabeigt teikumu pamosties pēc 10-15 minūtēm turpat. Viss – grūtniecības vairs nav.
Atiešana no anestēzijas, kā nu kuram tas notiek. Šajā gadījumā rodas sajūtas, ka te ir nepareizā nodaļa, uz SPA kūri nebija plāns doties. Mediķi jūtami rūpējas par katru pacientu, cik ir viņu fiziskajos spēkos.
Esot jau palātā, sēžas mīkstumos tiek ielaistas zāles, kas palīdz dzemdei sarauties. Sāpju nav, krampju nav, putekļu sūcējs vagīnā ir izslēgts. Pāriet pāri gaitenim uz labierīcībām prasa tādu pašu jaudu, kā noskriet 10 km – sirds dauzās, elpa strauja, parādās sviedri uz pieres. Tāds uzskatāms brīdis, lai saprastu, cik elementārai funkcionalitātei to asiņu daudzums ir svarīgs. Iestājas naktsmiers, cik nu mierīgs sirdī un ķermeņa fiziskajā plānā tas ir iespējams. Lai arī palātā ir citi un mediķi šiverē cauru nakti aprūpējot pacientus, kam miegu traucē sāpes, piemeklē nolemtības, skumju un vientulības sajūta.
5. diennakts
Pēc pāris miega stundām, durvīs atskan smaidīgs rīta sveiciens un azotē ieslidinās termometrs. Jāgatavojas uz sonogrāfiju, lai pārbaudītu vai viss ir kārtīgi iztīrīts, pēc kā tiek gatavota dokumentācija izrakstīšanai, pa ceļam tiek saņemta šprice sēžas mīkstumos, izņemta katetra un novadīta instruktāža par to ko drīkst, ko nedrīkst, ka mīlēšanās un higiēnas tamponu lietošana divas nedēļas nebūs lemta.
Jāsaka atklāti, ka attieksme šīs slimnīcas 25. nodaļā ir vairāk kā rūpīga un sirsnīga. Ja izslēdz iemeslu, kāpēc tur bija nepieciešams atrasties, tad atmiņas par mediķiem uzturēšanās laikā paliek ar siltu smaidu. Taču vienmēr jāatceras teiciens, “Ko sēsi, to pļausi.”.
Pārbraucot mājās, asins zudumi ir vēl jūtami dažas dienas. Kāpjot uz otro stāvu, pusē nepieciešams apstāties, lai atgūtu elpu un normalizētu sirds ritmu. Mājas tīrība, ēdiena uzņemšana, pasaules notikumi ir pilnīgi neaktuāli. Ja nepieciešams atbildēt uz telefona ziņu, tad brīžiem atbildes ziņa paliek starp realitāti un sapni, jo nepabeidzot atbildes teikumu galvā, ieslēdzas režīms “hibernating”, jebšu aizmiedz.
Atkopšanās
Apakšbiksīšu un pakešu nelietotājām viss šis ir papildus neērts pasākums. Te iedomājamies savu pēdu, svaigu, tikko pēc pedikīra un otru pēdu ieliekam plastikāta maisiņā. Saprotams, ka šis ir process, kurā dzīst un tas plastikāta maisiņš uz kājas ir lai palīdzētu ārstēšanās procesam noritēt veiksmīgi, taču ar visu iepriekš pārdzīvoto, sievišķības sajūta iesprūda durvīs iznākot no pēdējās daktera vizītes.
Dzemdei pēc būtības turpinās saraušanās process. Labierīcību apmeklējumam līdzi nāk jauna pseidodraudzene – paranoja, ka izvelsies asins blāķis un izkritīs dzemde. Kliedēšu uzreiz šausmas – nē, tā nenotiek, tas ir tikai psiholoģisks triks, kas pāries. Ja ir ieradums iemigt guļot uz sāniem, tad tā tuvākās dienas nav opcija, jo sāk vilkt un liekas, ka dzemde sakritīsies, kā rauga mīkla uz vieniem sāniem. Vispār elegantu kustību atveidojumi vairāk izskatās pēc pansijas iemītnieku deju vakara. Asiņošana ir ļoti minimāla, taču drošības labad, tekalē uz labierīcībām pārliecināties kam ir taisnība sajūtu paranojai vai galvas smadzenēm.
Autora atkāpe
Raksts nav gatavots sadarbībā ar mediķiem, tādēļ šeit aprakstīto nav jāuztver, kā medicīniski korektu. Šī ir dalīšanās pieredzē ar cerību, ka kādai tas palīdzēs sagatavoties ne tikai mentāli un praktiski, bet arī sajust to robežu, kad nepieciešama mediķu palīdzība, respektīvi – nenoasiņot līdz nāvei.
Šis arī nav raksts kur nopelt dakteri, gluži pretēji, – nebūtu viņas, kura reaģē pat svētku vakarā uz ziņām, iespējams šī raksta nebūtu.
Stiprās latvietes gars un miesa var panest ledus peldes, aukstas naktis mežā ar ledainu ieroci pie sāniem, ķert gandarījumu no pārvarētiem šķēršļiem, kas par tiem ir kļuvuši tikai katra indivīda galvā, bet nevar iebiedēt dabas likumus kā pretinieku ar savu drosmi un saukli “es varu!”.
Ar cieņu, Puteklis!
