Jēēj, šodien arī manā pusē beidzot nolija. Un nevis tā bišķi, bet tā kārtīgi nogāza. (l) Uzreiz varēja just, ka vieglāk paliek elpot. Un tā smarža- (l) . Nenormāla svaiguma sajūta visapkārt. Arī brālis pērkonis ducināja. Un, jā, man, kura pamatīgi baidās no negaisa, šodien mazliet, tikai mazdrusciņ, uz brītiņu patika tie dārdi. 🙂 jā, jā, ir cilvēki, kuri jūt lietu, un ir arī tādi, kuri tikai paliek slapji. http://www.youtube.com/watch?v=S4FuiZnQFfc

Te nu es esmu. Vietā, kuru pirmo reizi redzu. Vietā, kuras nosaukumu pat nezinu. Varbūt taisni tādēļ te viss ir skaistāks un maigāks kā citur. Jo visam skaistajam vārdi lieki. Vilcieni cits pēc cita slīdēja man garām. Bija bail šķērsot sliedes šajā bīstamajā vietā. Skrēju uz priekšu un izmisīgi meklēju savu vilcienu. Tūlīt, tūlīt tam bija jāatiet. Tālumā joņoja kāds vilciens. Es apstājos. Varbūt tas mans? Skriet pāri sliedēm tagad vai vēlāk? Aiz uztraukuma nepamanīju, ka man blakus stāv kāds puisis. Kad mūsu acis saskārās, laiks pazuda. Vairs neatceros, cik īsu brīdi mēs viens uz otru skatījāmies. Atminos vien mirkli, kad sajutu kādu svešu cilvēku tik tuvu savai dvēselei. It kā stāv blakus divi cilvēki, bet sajūta, ka esi viens. Ka blakus arī stāvi tu pats. Vilciens iegaudojās, palika divas minūtes līdz tas aties. Es paspēju uzzināt vien viņa vārdu. Par kuru tikai vēlāk sapratu, ka sastingumā sajaucu zilbes nepareizā secībā. Pazaudēju vienīgo viņa izdvesto vārdu. Vienīgo viņa liecību. Viņš sniedzās pēc rakstāmā. Bet bija par vēlu. Es jau sēdēju vilcienā. Tas dullums, kas manī vēl šobrīd sēž, ir neaprakstāms. Stāvēt blakus cilvēkam ar sajūtu, ka visus divdesmit dzīves gadus tā arī stāvēji viņam blakus. Lāsmainās debesis vēstīja par turpinājumu. Varbūt vēl kādreiz izdosies stāvēt viņam blakus. Tad noteikti pārjautāšu viņa vārdu. Satiku viņu. Sava ceļa līdzgājēju. Bet sapnī…

Šodien piecēlos, mazliet sūrst muguriņa no vakardienas jūrmalas brauciena. Ej un tu sazin kas tajos mežos par augiem, mazliet apdedzināju kāju,nebij,nebij latvānis. Izdomāju uzcept picu, māja katrā ziņā pildās ar apetlītīgu smaržu.Pirms 5 min uzzināju,ka tante ievesta slimnīcā, pagaidām bezsamaņas stāvokli, tiešām jauks cilvēks, kuram nav paveicies ar veselību,toteikti tuvākajās dienās apciemošu viņu… Em, vēl laikam nav jāsaplāno viss iepriekš sakarā ar izbraukumiem,pēdējā laikā plāni mainās un arī vietas izvēle. Mazliet uzrāva skumju,bet tiku pamazām pāri,katrs cilvēks jau izvēles,kā pavadīt vasaru,bet laikam tā īsti esmu sparatusi, kuri ir īstie draugi uz kuriem var paļauties dzīves situācijās. 🙂 Patīkamu dienu un nepārcepties par brown kukī. 😀

Beidzot arii man ir savs blogs (l) Vasara ie pilnaa sparaa,ta4u peedeejaas dienas seezhu maajaas….aukstumpumpas :%27-( ko nu padariit,par skaisto iedegumu jaamaksaa attieciigaa skaistuma cena :-/ Jau pagaaja nedeelja,kop6 peedeejaa tik6anaas reizes ar miiljumu,6ausmiigi skumstu 🙁 un kst,aatri mums jau pusgadinj6 (l) 🙂 pilniigi neticaas,preiks par to. Nekad nebiju domaajusi,ka Vinj6 ir tas cilveeks, kur6 spej mainiities (manis deelj uz labo pusi)…kljuudiijos. Ir patiikami apzinaaties, ka neesi viena, esi miileeta un miili pati <3 P.S. milzum-liels paldies Cosmo (jau sen gribeeju savu blogu)))

ceru ,ka jums bija izdevies weekends ,jo manejais pavisam noteikti tads bija. vispar es miilu ne tikai weekendus,bet vispar vasaru kaa taadu. ideali. kas var but labaks par BBQ kopaa ar draugiem?! tatad – vakar visu dienu pavadijam saulee,cepam galu, pipejam udenspipi,dzeram alu un vnk relaxejamies labu draugu kompanijaa. shorit pieceloties nez no kaa man bija dikti lielaa energija tapec es iztiriju visu dzivoli 😀 manejais pa to laiku aizgaja uz veikalu ,jo vakar mani bik apshmauca,tapec vinsh aizgaja paprasit atpakal naudu. pakaljas apshmauca mani pa 12 paundiem,bet nekas- dabuju atpakal 🙂 kad shis atnaca maajas uztaisija mums brokastis- un pasniedza man puski ar baltam rozeem. vnk taapat ,nenokaa.(isteniba gan jau ka bija priecish ka maaja nebus vinjam man japalidz vakt) 😀 tapec man shodien gariigais super labs. vel divas nedeles darbaa un es ar savejo braucu uz lv- wo- hooooo! 🙂 jauku jums sho vakaru

Nu tātad- noskatījos šodien filmu’ Love me if you dare’ (par kuras esamību izlasīju arī tepat iekš cosmo). Man patika. Patiesībā baigi ‘kruti’ izskatās tādas spēles ar dzīvēm. Dinamika, intrigas (par to taču mīlam ar Gossip Girl :D), spriedze, piedzīvojumi, pārdzīvojumi, naids, mīlestība, sāpes un spēle visam pa vidu. Bet lai kā arī būtu, jāatzīst, ka ‘kruti’ tas izskatās tikai uz ekrāna. Reālajā dzīvē uz savas ādas to izbaudīt noteikti nebūtu tik patīkami, kā noskatīties no malas. Sasodīti sāpīgi varētu būt. Protams, vairāk vai mazāk, arī reālo cilvēku dzīvēs parādās kādas spēles elementi, bet tas viss ir daudz piezemētāk kā love me if u dare. Un tās spēles dažādas- vieni spēlē dambreti, desas, citi nākamajā levelā šahu, bet vēl citi pamanās dzīvi pārvērst par hokeja laukumu. Bet vienalga- life’s a game that must me played. Yeh, bet jebkurā gadījumā, kas negrib spēlēties ar citiem- var jau arī stūrīti klusi ar savu terti tupēt. Tas vismaz ar Tevi nespēlēsies.. Are u game? Cap ou Pas cap? 😎 http://www.youtube.com/watch?v=MtzjUjVQe9Q

Tūlīt pēc kurpēm manu kaislību sarakstā nāk zeķubikses. Tad nu es atradu šādas, manuprāt, ļoti iekārojamas. Tā kā zēkubikses ir tomēr visai ekstrēma paskata, organizēju balsošanu – vai ar šādām zeķubiksēm var staigāt pa Rīgas ielām vai nē…

Man te iesmiekls uznāca. Pašai par sevi. Un par saviem mazajiem netikumiem, patiesībā – netikumu. Tas nosaucams vienā vārdā – KURPES!! Manam vīrietim ļoti nepatīk, ka es tērēju naudas daudziem jo daudziem apavu pāriem, kā es to mēdzu darīt. Un nav taisnība, ka vīrieši nepamana jaunas kurpes. Manējais vienmēr pamana un tad prasa: "Tev jaunas kurpes?!" Zin, ko es vienmēr saku: "Kas Tu jocīgs esi?! Man šitās jau sen!" :DD Protams, ka Viņš nenotic, bet neko nesaka :DD Iesmieklīgi – šitā mānīties, lai gan zinu, ka man nenotic… Ceru, ka man tiks piedoti šie mazie grēciņi.. kādreiz… 😀

Šad un tad lasot diskusijas vai citu meiteņu blogus, uzpeld atmiņas no pašas pagātnes.. 🙂 nu re, šoreiz diskusijas "atriebiba" autorei Maksliniecei apsolīju, ka izstāstīšu atmiņas, kas atausa, palasot viņas rakstīto… Brīdinu uzreiz – būs gari, jo atceroties to visu emocijas plūdīs aumaļām!!! Tad nu tā – tas viss notika pasen, vēl mācījos vidusskolā. Bija man viena laba draudzene, kopā bijām gan skolā, gan ārpus tās, rakstījām viena otrai vēstulītes un likām tās grāmatā vai penālī, rakstījām par izjūtām, emocijām, savām vēlmēm, puišiem, romantiku.. 😀 Viņai bija draugs. Par kādiem 6 – 7 gadiem vecāks! Īsti nemāku teikt, vai viņi bija pāris, bet viņa noteikti to vēlējās! Kādu laiku viņi tikās, bet tad viņš viņai teica, ka starp viņiem nekas nebūs un ka viņi nevar būt kopā.. Mierināju savu draudzeni, biju kopā ar viņu šajos sāpīgajos brīžos, uzklausīju, teicu, ka viņa noteikti atradīs labāku un viss būs skaisti un labi.. Pagāja kāds pus gads. Un tad viņš sāka izrādīt uzmanību man. Es, loģiski, izvairījos, teicu, ka es nekādi nevaru ar viņu pavadīt laiku kopā, pastaigāties vai atpūsties, jo viņš taču ir manas draudzenes draugs! Viņš savukārt, protams, zvērēja, ka starp viņiem nekā sen vairs nav un nekad nav arī bijis.. Vienīgais, ko atļāvos, bija garas telefona sarunas – viņš man stāstīja visu, par sevi, par savu dzīvi, par attiecībām ar meitenēm – bijušajām, esošajām, par savu ģimeni, utt. Es pārsvarā klausījos.. Biju viņam uzticības persona, zināju tādas lietas, kuras nezina pārējie, apkārtējie cilvēki, kas viņu uzskatīja par baigi kruto.. Bet es zināju, ka viņš ir vienkāršs cilvēks, ar jūtām un emocijām.. Pienāca eksāmeni, mana draudzene saslima un nokļuva Rīgā slimnīcā.. Bija mana vārda diena, skola bija patukša, jo citiem bija vēl stundas, bet mums, kā 12 – mācības vairs nenotika. Tā nu es gāju pa koridoru, taisījos jau doties mājup, pēkšņi skatos – VIŅŠ, gribēju jau izvairīties, bet viņš mani noķēra un iespieda rokās kastīti – Tas vārda dienā, viņš nočukstēja un projām bija… tā es ar rokās iespiesto kastīti arī nogāju visu ceļu līdz mājām. Iekšā bija sudraba kulons ar manu horoskopa zīmi (man nav ne jausmas, kā viņš zināja, kad man ir dzimšanas diena, jo nekad viņam nebiju to teikusi..).. Dāvana, neko neprasot pretī! Bet – pēc tam nāca ļaunākais.. Šo mūsu garāmejošo tikšanos bija kāds redzējis un, izpušķojot stāstu, izstāstījis manai draudzenei, kura nu uzskatīja, ka viņi ir izšķīrušies tieši manis dēļ! Atbraucot no slimnīcas viņa paziņoja – izvēlies, vai nu es, vai viņš! Lai kā centos pateikt, ka nav nekāda "viņš", ka starp mums nekā nav un man nemaz nav jāizvēlas, jo gan viņš, gan viņa ir mani labākie draugi, draudzene nepiekāpās.. Tā nu mans eksāmenu laiks pagāja smagi – draudzene domāja, ka es viņu esmu pievīlusi, es domāju, kā man viņu pārliecināt, ka tā nav, bet viņš.. Viņš tajā laikā izdomāja, ka viņam ir jābrauc uz Zviedriju darba meklējumos! Uzreiz nākošajā dienā pēc mūsu izlaiduma! Sajūta bija ārprātīga, jo likās, ka es esmu pazaudējusi abus savus labākos draugus… Pat neko nedarot! Pienāca izlaidums – pēc svinīgā bija pienākusi kārta pirmajam valsim. Man nebija pāra, jo klasē puišu bija maz un tie jau bija izķerti, nācās meklēt pāri no malas! Mana un viņa kopīgā paziņa teica – dejo ar VIŅU! Es ietiepos – nē, es nedrīkstu! Es tā nodarīšu pāri savai draudzenei – kura īstenībā laikam vairs nemaz nebija mana draudzene.. Beigu beigās nemaz nezinu, ar kuru mani salika pārī, bet nav jau svarīgi! Pēc dejas izejot foajē satiku VIŅU, apstājos, lai parunātos, jo kā nekā viņš nākošajā dienā taisījās braukt prom un es viņu vairs neredzētu. Smējos – redz kā, savu pirmo oficiālo valsi es nodejoju ar galīgi man svešu cilvēku.. Uz ko viņš atbildēja – nu no manis taču Tu atteicies!!! Tad es sapratu, ka viņš pats bija lūdzis tai kopīgajai paziņai ieteikt man dejot ar viņu, bet es kā muļķe biju atteikusies.. 🙁 Tajā brīdī man šķita, ka ja es nerīkošos, tad es pazaudēšu visu (īsti nezinu ko, jo nekā jau man ar viņu nebija)… Tā nu es netipiski sev, toreiz kautrīgajai meitenei, uzlūdzu viņu uz nākošo deju un teicu – lai tā ir kā atvadu deju man no Tevis.. Lieki teikt, ka mēs nodejojām visu izlaiduma vakaru un nakti, nevienu deju es netiku izlaista no rokām, neizdzēru nevienu šampanieša glāzi, bet jutos apreibusi… Nodejojām līdz pašam rītam, kad viņam bija jādodas uz vilcienu.. Un tā arī dejas solī, pa ceļam savācot viņa čemodānu, aizdejojām līdz stacijai.. Tur es stāvēju un nevarēju saprast, kāpēc mums ir jāšķiras no tiem cilvēkiem, kuri mums ir dārgi.. 🙂 P.S. Viņa dāvāto kulonu joprojām nēsāju sudraba ķēdītē kā talismanu, un kad neesmu to uzlikusi, es jūtos kaut kā savādāk.. 🙂

tā ir pagājusi gandrīz nedēļa, mana ēdienkarte joprojām sastāv no daudz dārzeņiem, biezpiena, dažiem augļiem, graudaugiem, izslēgti ir miltu, cepti un vēl vesela rinda ar, manuprāt, figūrai nedraudzīgiem produktiem un, protams, klasiskajiem ‘neēst diētas laikā vai vispār’ ēdieniem (čipši, kola, snickers, twix utt.). Ēst cenšos bieži mazām, vieglām porcijām, tāpat cenšos kustēties. Tā kā darbs man sēdošs un laika pasportot nav, izmantoju jebkādu iespēju pakustēties – aiziet uz veikalu, uzkāpt pa kāpnem, apmest rinķi ap kvartālu utt. Domāju, ka mana stratēģija ir izvēlēta uz pareizo pusi, jo rezultāti neizpaliek un ir ļoti patīkami. Iepriekšējie dati: svars 67, viduklis 70, gurni 95 Šodien: svars 64.7, viduklis 67.5, gurni 94. Svara kritums, kas ir 5 dienās vairāk kā 2kg, manuprāt, ir par strauju, bet domāju, ka tas ir uz manas jāņu pārēšanās rēķina, iespējams, beidzot esmu attīrīta no tā šašliku un citu ēdienu kvantuma.. 🙂 Tā lūk, rīts iesākās iepriecinoši, pamazām viss virzās uz priekšu un esmu apmierināta 🙂 Arī našķoties sev neatsaku, atradu biezpiena sieriņu, kurš ir kalorijām nabadzīgāks par citiem un tiiik garšīgs (bono ar avenēm) tāpat, kad gribās ko saldu, apēdu banānu vai žāvētas aprikozes Veiksmīgu nedēļu un, protams, veiksmi un apņēmības pārpilnību citām tievētājām 🙂

Brīnos par sevi. Nekad neesmu fanojusi par kādu konkrētu aktieri, bet Džerijs gan beidzot mani aizķēra. Šausmīgi seksīgs vīrietis. Es gan laikam esmu redzējusi tikai 2 filmas ar viņu – Ugly truth un P.S. I love you, taču ar to pietika. Mīla uz mūžiem 😀 Turklāt, manuprāt, ļoti labs aktieris, jo viņa spēlētie tēli arīdzan uzrunā. Tā trīsdienniece un tas smaids – nu man ļoti patīk 😛 Starpcitu, arī savam vīrietim esmu izveidojusi Džerija trīsdienu bārdiņu – tagad man mājās ir pašai savs Džerards Batlers 🙂 Gaumes jau, protams, atšķiras, bet es nespēju nepajūsmot…

Reizi pa reizei, atzīšos, visai bieži, es Viņam saku – viss beidzies, vecīt, šitā es vairs nevaru, mūsu attiecības ir pārāk vētrainas, sāpīgas, neērtas un neizdevīgas. Kāda vella pēc mēs vispār vēl esam kopā… ? Reizi pa reizei, atzīšos, visai bieži, es sakrāmēju savas pekeles, un, nokrāmējusies kā bezpajumtniece, kāpju autobusā un braucu pie saviem vecākiem – atpakaļ uz omulīgo ligzdu. Tikai es tur vairs nespēju izbaudīt agrāko mieru un prieku, domas tāpat ir mana vīrieša apskāvienos. Es nekad neizturu ilgāk par trīs, četrām dienām, reizēm, vakarā atbraukusi, jau naktī atkal kravāju savas mantas, lai atgrieztos pie Viņa. "Ņem mani atpakaļ, " es saku, "es bez Tevis nevaru, lai arī kāds Tu būtu!" Tad es salieku pa vietām savas mantas un kādu brīdi viss ir kā ierasts. Dažreiz ir otrādāk. Viņš nāk pakaļ man. Uzkāpj pa balkonu un naktī klauvē pie loga, čukstot: "Tu man esi viss. Nāc mājās." Es skaidri saskatu Viņa acīs apžuvušas asaras. Ietrīcas mana sirds un mēs ejam mājās. Mēs viens otru mīlam tik ļoti, bet tik savtīgi. Nevienam es neatdošu savu peļuku un es zinu, ka pa purnu dabūs katrs, kurš gribēs pieskārties man. Lai arī kādos vārdos mēs viens otru nesauktu brīžos, kad mūs plosa greizsirdība, dusmas, kad laužas uz āru mūsu temperamenti un nesaderīgie horoskopi, kad sajaucas mūsu lietuviešu, franču, vikingu un latviešu asinis… mēs kritīsim viens par otru.. lai arī kā man riebjas, ka man neļauj pirkt tik daudz kurpju, cik gribētos… Mēs turamies kopā un starp mums ir uzplaucis mazs skaists ziediņš – mūsu mazais dēliņš. Mūsu mazā vētriņa, kas mums nozīmē VISU. Mēs ceram, ka kādreiz mums būs vesels dārzs. 🙂 P.S. Man patīk Džareds Batlers, tāpēc arī šāds nosaukums. 🙂

tad nu vakar paris meitenes ieminejas,ka gribetu dzirdet,kaa es iepazinos ar savu mr. sakuma negribeju raxtit,jo domaju ka jums jau ir apnicis lasit par manaam attiecibaam.te nu tas ir-kaa es iepazinos ar savu mr. taas kuras vairak neko negrib dzirdet par manaam attiecibam- ludzu talak nelasiet 😉 tad nu taa- mana lidmashina no spanijas (brivdienam) ielidoja 11 pa nakti, biju diezgan parmocita no lidojuma,nebiju uzlikusi make-up,mati bija izpurushi,savakti copee un mugura bija gaisiga balta maicinja un melnas pusgaras ziida bikses,bet tikunta bija patiesho jaiet uz klubu satikties ar draugiem kuriem to biju sveti apsolijusi.paspeju tikai iieskriet maajas nolikt celojumu somas. ieejot kluba sapratu ka maneejie jau ir nedaudz iedzerushi,sasveicinajos ar visiem bet sapratu ka isti nesu baleeshanaas garigajaa. panemu kokteili un vnk meginju izbaudit mirkli ar draugiem. draudzene pienaca klat un noradija uz kadu garu puisi pasakot ”tas ir njemams”. taa kaa man nebija ieliktas leecas es taka akla vista kko meginadama saskatit laikam diezgan ilgi uz vinju pskatijos. pateicu draudzenei- ”jaa,njem ciet”. kad nepagaja paris minutes un puisis jau bija klaat. sakam dejot,bet es ik pa laikam muku prom,jo pilnigi nejutos savaa aadaa,jo vispar nebiju sataisijusies. bet tikunta ar visu izvairishanos,bija skupsts ( zinu -pilnigi neromatiski,nedaudz vieglas uzvedibas,un stulbi) . pec skupsta es saprau – viss es eju maajaas,galigi shito negribu. pateicu draugiem ka eju majas un aizgaju. draudzene vinjam bija iedevusi manu nr, un nakamaja rita sanemu sms. es atbildeju,bet loti veesi. zinaju ka ar to puisi man nekas nebus,jo jau pirmaja tikshanas reize bija skuupsts,domaju ka vinjam par mani radies pilnigi nepareizs priekstats. taa vinsh man menesi ik pa laikam raxtija,es dazreiz atbildeju,dazreiz vnk ignoreju. kad kadu dienu taa ari paprasiju- nafig tu man vel raxti? vina atbilde bija,ka vinsh zinot ka man ir verts dziities pakal. bet tikunta neatbildeju, nodomaju ka dzeks maak metaties ar glaimiem. kadu dienu man bija jaiet uz vakarinjam ar draugiem,taa ka biju sapucejusis,sanjemu sms ar textu ka vinsh nepadosies, lidz beidzot es piekritu ka peec vakarinjam ar kolegiem es aizieshu uz drinku ar vinju,zinaju ka vinsh ir futbola fans un ka iet svariga speele,taa kaa domaju ka vinsh meginas atlikt uz citu laiku, tad man butu iemesls teikt- ka vinam bija izdeviba. bet nee- shis pierita. aizgaju… sedejam runajaam 4h. laiks vnk aizlidoja,tik izdevies un nesaspringtsrandinsh man nekad nebija bijis. pec tam mums bija velviens randinsh,aizgajam uz restoranu,atkal viss bija ideali. bet tresajaa randinjaa – es uz to netiku,un pat nevareju pazinot ka nebushu,jo vinsh pazaudeja savu tel. mani aizveda uz slimnicu,guleju palata un vienigais par ko vareju padomat vinsh. tureju ikskus un cereju ka vinsh bus izlasijis emeilu ko es vinjam biju uzraxtijusi,ka netikshu. bija mums treshais randinsh-manaa palaataa. nakamas nedelas vinsh bija mans regularais cieminsh. ta ari salikam savus purninjus kopaa..

Es jau neesmu baigā blogotāja, bet gribas ierakstīt 🙂 Jo man ir tik laba sajūta 🙂 Viss ir forši-laiks foršs, Jāņi bij forši, draugi man forši, džeks man foršs 😀 tik darbā nekā nevaru attapties – nu, nevaru un nevaru iesākt strādāt 🙂 Moška vēl vienu baltu kafiju?? es domāju-JĀ! 🙂 Tikai kāpēc nevar savienot naudas pelnīšanu ar sauļošanos jūrā?? :-/ šitādā laikā kvernēt iekšā… un laikam vakaros atsākšu savus volejbola treniņus, jo esmu volejbola nūģe 😀 😀 Nu, es tik tā – gribējās padrukāt 🙂 Have a nice day!! (l)

baigi sen nesu neko raxtijusi,tapec pieklaibas pec izdomaju kko iemest. nu man viss ir bummbaas. 4tras nedelas lidz atvalinajumam- wo,hoooo. sooooo excited. shis weekends bija vnk ideals- futbols,maneejais mr,alus,saule,vakarinjas spanju restoranaa. i-d-e-a-l-i. (stapcitu tagad arii iet speelee arg vs mex). savaadak nekas ipashi nav mainijies- mekleeju jaunu darbinju sakaraa ar to ka pabeidzu studijas. taa kaa turiet par mani iikskus. shoien uzrxtijaam man cv, tagad tikai jadabo reference no bijushas pasniedzejas un tagadeeja darba deveja. paskatijos uz dezam diskusijaam- ar kaiminjiem kurim ir draudzenes es negulu par vegtarieti ar nemeginu kluut taa kaa es laikam galigi neruleeju 😀 aa- bildekuru es pielieku ir mana pohu bilde. jo tizlak jo labaak 😀

Vīrietis!? Ikvienai no mums viņš ir bijis, ir un būs kāda sastāvdaļa no dzīves, pavisam mazs posmiņš, kas liek domāt un justies mazliet savādāk nekā pierasts ikdienā. Runa var būt par vīru, mīļāko, draugu, radinieku vai tēvu. Nav nozīmes, kas viņš uz doto brīdi ir, bet viņš ir, bet var nebūt līdzās rīt. Un tad nu es par to šodien aizdomājos, kā ir, ja viņš vairs nav, bet Tu vēl neesi paguvusi viņu atlaist no savas dzīves? Ikviena no mums dod cerības ar klusu apziņu un vēlmi, ka kādreiz iecerēto sapņu zieds arī uzplauks un dāvās sen gaidīto aromātu, kas sniegs visu nepieciešamo pēc kā klusībā esi tiekusies. Bet, ne vienmēr mēs sajūtam šo aromātu un veldzējamies gūto vēlmju piepildījumā, notiek pretējais, zieds pārvēršas nezālē. Šeit pat nav nozīmes kādu lomu izvēlētais vīrietis spēlē Tavā dzīvē. Doma tuvāk būtu par to, vai viņam tieši šeit un tagad ir jābūt? Tu vēlies, bet viss notiek pretēji ne tā, kā esi iecerējusi un saproti to, ka neesi gatava šo vīrietis atlaist no savas dzīves un turpināt smaidpilnos brīžus ārpus šī neveiksmīgā dialogā. Peldes fantāziju pārpildītajos avotos Tev palīdz noslēpties no īstenības un iztēloties visu bez īstenības, bez realitātes. Ar šādām situācijām personīgi es labi tieku galā, spēju pielikt punktu. Bet kā paliek ar pārējām sievietēm un meitenēm, kuras spēj uzņemt vienu, bet nespēj palaist vaļā, kad tas nepieciešams? Brīdis pārdomām.

(l) Augsti papēži, apspīlētas drēbas un perfekts grimms bija mana ikdiena, biežas foto sesijas, flirts un skaistas bildes. Es dievinājus savu attēlu, un jūtu, ka to nepeļ arī citi, bet tad atkal iestājās- klusums. Mans iekšejais velns ēd nost visu to labo, visu to ko biju sasniegusi. Kādu rītu es pamostos, iztīru zobus, sasienu matus astē, uzvelku necilas bezpapēžu čības un dodos uz pavisam vienkāršu darbu, sapņojot par pavisam citu dzīvi. Es atkal apstājos pie pašas virsotnes, kā parasti. Man pazuda spēks, es lēnām grimstu atpakaļ. Atlikusi vienīgi maza cerība – Es ticu! Viss no zila gaisa nokārtosies, es atkal gibēšu būt tā kas biju, tā kas vienmēr esmu gribējusi būt- īpaša un spilgta. Es esmu, bet slēpjos aiz noguruma maskas, bez kosmētikas, bez flirta un seksapīla. Ja vien kāds man pateiktu, kur pazuda mans prieks, vai tas ir vājums, kas nespēj pretoties velnam- vīrusam,kas indē manu tīcību un spējas? Tas mani ir pārvērtis par parastu, necilu un klusu. Tikai dažreiz spēju izlīst no šīs maskas, bet ar pēdējiem spēkiem, kaut zinu- es neesmu parasta! 🙂

Pamostos no rīta ar bizēm galvā,atpinu zomg,kā es izkatos,pēc pūdeļa,te tev nu bija lielais kupluma efekts,bet tas netraucē uzvilkt galvā cepuri,ielīst peldkostīmā un iet sauļoties uz balkoniņu ar grāmatu rokā,fonā uzlieku no skaņu mašīnas vilņu skaņas un sajūta,kā pie jūras krasta. Pagatavoju vakariņas,eju atkal parakstīt kaut ko radošu,pēc reizes,kad iestājos Rakstnieku evolūcijas portālā,neturu sveci zem pūra. Sapratu,ka esmu nepārspējama īsprozas rakstītāja.Varbūt ar laiku pieķeršos pie dramaturģijas,kura man varētu padoties. Ah,sapratu,ka man taču nav vasaras kelitiņas, 1 tāda melnbalta,bet diezgan drūma vasarai,būs jāiečāpo vintage bodītē ap rītdienu,gribu ātrāk nedēļas nogales izbraukumu uz laukiem ar riteņiem un teltīm… Un fonā skan Patricia Kaas-Syracuse

Jauno 2010. gadu iesāku līdzīgi kā daudzas meitenes – ar kādu apņemšanos. Mana apņemšanās diez ko oriģināla nav – esmu nolēmusi svaru rādītājus, kas tobrīd rādīja 74kg uz maniem 172cm, padarīt krietni mazākus. Sākums bija veiksmīgs, viss ritēja pēc plāna – nelieliem tempiem kļuvu arvien vieglāka un vieglāka, sakārtoju savu ēdienkarti un fizisko aktivitāšu klāstu. Taču tad, man diemžēl nezināmu iemeslu dēļ, sekoja liela noraušanās, ka ilga nedēļas garumā. Ēdu visu aizliegto un turklāt lielos daudzumos, Jāņi situāciju vēl tikai pasliktināja. Rezultātā, esmu atgriezusi sev 2kg, dažus cm un lielus sirdsapziņas pārmetumus. 🙁 Kāpēc es to visu rakstu? Vakardien ilgi nevarēju aizmigt un domāju, ko lai ievieš jaunu savā "tievēšanas maratonā", lai rezultātus tikai uzlabotu un motivētu sevi. Un tad iedomājos, ka man vienkārši ar to visu ir jādalās. Par saviem plāniem un iecerēm kā arī par tievēšanas procesu nevienam iepriekš nestāstīju, tad nu nolēmu, ka man jāsāk rakstīt blogs, lai būtu stimuls iegūt rezultātus un nopublicēt tos. Ceru, ka mana iecere izdosies un patiešām mērķis publicēt skaitļus publiskā telpā liks tiem sarukt, bet manai apņēmībai augt. 🙂 Tad nu šodien mani svari rāda 67 kg,viduklis 70, gurni 95. Dienas ēdienkarte pagaidām nav piesārņota ar neko lieku – brokastīs auzu pārslu putra ar žāvētiem augļiem, pusdienās dārzeņu plate ar jogurta mērci, vēl mani gaida banāns, vājpiena biezpiens ar rozīnēm un puslitrs kefīra.

Man kārtējais pārdomu vakars. Šovakar par poētiskāko tēmu, par mīlestību (tās fikcionālo daļu). Jau ilgu laiku uzskatu, ka tā nepastāv. Jā, kaut kur ideālajā pasaulē un starp ideālajiem cilvēkiem – varbūt… Bet ne šeit. Ne man. Diemžēl jāatzīst, ka vienīgais cilvēks, ko es jebkad esmu mīlējusi, esmu es pati. Egocentrisms tā pārākajā pakāpē, zinu. Man patīk hedonisma ideja, kad savu baudu un apmierinājumu (no jebkā!) izvirza priekšplānā un tas kļūst par vienu no galvenajiem dzīves virzītājspēkiem. Vailda lugas, Kafkas proza un Jeseņina poēzija… antīkā skaistuma paraugi mākslas izstādēs, Pinot Noir vai Syrah glāze skatoties talantīga režisora gara darbu… un vīrieši. Mans klupšanas akmens. Mirušie ģēniji un neeksistējošie tēli mani saista daudz vairāk kā mūsdienās pieejamais (…) kontingents. Man ir interesanti tikai līdz mirklim, kad sajūtu otra lielo ieinteresētību sevī. Tā nav sevis apliecināšana jeb zemā pašvērtējuma sekas… Tas ir mans dzīvesstils. Cilvēks savā būtībā ir daudz mazāk aizraujošs un unikāls, – jāatzīst, ka starp lielāko daļu var savilkt paralēles, par kurām neviens nepriecātos. Jau sen to saucu par lauvas instinktu – pamanīt, noķert un pagaršot… un atstāt. Te nu es esmu. Ar neiespējamas mīlestības mokām un kārtējo sarkanvīna pudeli, jo vismaz garšas un smaržas eksistencē es vēl pagaidām nešaubos. Pavadījumam: Massive Attack – Paradise Circus

kad citiem vel pēcsvētku eiforija nav nogājusi, es jau nedaudz sāku šūmēties par it kā jau sīkumiem, bet tomēr nepatīkami. Manas attiecības ar draudzeni sāk iet pilnīgā pakaļā. (e) Vakar pēc kārtīgas svinēšanas mana jaukā draudzene mani vēl aizvilka uz Vecrīgu, kur nodevās savu mīlas peripētiju izklāstam. Nu labi, vismaz viena kopīga lieta mums ir – šajos Līgo "papardes ziedu" mums liedza meklēt pārlieku lielais nogurums [secinājums – nav ko tusēties non-stopā vairākas naktis no vietas] 😀 Tas gan nemaina faktu, ka viņa savas jaunās attiecības mīl no visiem rakursiem salīdzināt ar manējām, pie tam manas kritizējot aptuveni 10x vairāk! Uz komentāru "Uz cik tad randiņiem jūs bijāt pirms vispār ielaidāties attiecību veidošanā? Man jau nu liekas, ka man ar Kristapu jau tagad ir bijis krietni vien vairāk randiņu un tas taču ir tik jauki, ja vīrietis tevi viskaut kur ved!!!" man gribas vienkārši sakost zobus un iemest viņu pilsētas kanālā. (e) Protams, neko nepareizu jau viņa napateica, tomēr man ir labi tā kā man ir. Esmu laimīga līdz brīdim, kad viņa manas attiecības sāk izķidāt kā jau viegli iepuvušu zivi :%27-( Ai, sīkums, aizmirstam par vīriešu iztirzāšanu viņas skarbajā veidā, bet nu ignorēt faktu, ka man vēl jāpabeidz akadēmiskās lietas un es nevaru viņu uzņemt pie sevis mājās, es nevaru pieņemt. Laikam esmu vāja rakstura, jo nemācēju atteikt un viņa pie manis tomēr palika, no rīta vēl paziņojot, ka ir vairāk nekā izbadējusies un lai tikai es rādot, kas man ir tajā ledusskapī. Come on, esmu tomēr students, kas vēl arvien dzīvo uz vecāku rēķina, es nevaru atļauties uzturēt mūs divas [viņas apetīte ir zvērīga], pie tam jau es arī vakar Vecrīgā maksāju par viņu, jo viņai it kā nebija skaidras naudas pie rokas. :-/ Bāc, tā nosists garīgais, ka nezinu, ko tagad darīt. Pie velna būtu jāmācās, bet nu esmu tādā neomā, ka pat rindiņu neuzrakstīšu. Laikam no bēdām jāpiezvana mīļotajam, lai paželo mani (l)

Sanāca brīvāks laiks, līdz 14.oo pagulēt mājās,pēc tam izgāju ārā,jo beidzot to varu,nestaigājot ar kruķiem un samežģītu celi. Laikam šogad kaut kā nevēlos skaļi rīkot ballītes un aicināt draugus uz līgo vai jāņiem… Jā,jā divvientulība 🙂 Vai man pietrūkst mani pusaudžu vecums,nē,bet nespēju sagaidīt savu dzimšanas dienu,lai gan tas ir jūlijs,kaut kā tā pie dabas gribās un ar teltīm vai pat mežā un pie upītes ar kompāniju pasvinēt…

ieejiet saja adrese un nobalsojiet ar 5 zvaigznitem,tiesam ja nu paveicas… 🙂 bilde ir tacu ar tik jauku dzivniecinju 😀 http://www.tvnet.lv/tehnologijas/foto_konkurss/3-samsung_fotokonkurss_esi_gatavs_svetkiem/pic/402

Šodien pamodos ar tādu pacilājošu sajūtu. Vakar nosvinēju izlaidumu. Atkal! Un tās nebūt nav beigas! jāsaka šī banālā un sen nobružātā frāze – katra dzīves posma beigas ir sākums kaut kam jaunam. Ar augsti paceltu galvu pakāpos augstāk! Vēl vienu soli augstāk! Bet vai es redzu sava ceļa mērķi? Nevarētu teikt.. Ir priekšā krustceles, ir kāda ceļa beigas, ir kādas jaunas iespējas. Es tikai mēģinu šobrīd saskatīt to, kas ir man svarīgākais. Es esmu tikai cilvēks un es nezinu, vai man izvēle būs pareizā, bet mēģināšu.. Esmu pieļāvusi kļūdu, bremzējusi savu izaugsmi cita cilvēka dēļ. Un vai bija tā vērts? Nē! Ja esmu kādam, tad esmu ar visu sirdi, bet tas nenozīmē, ka arī turpmāk apstāšos, ja būs iespēja man dota. Es kļūdījos, bet tagad zinu – ja būtu man iespēja to mainīt, laikam gan nemainītu! Nākamreiz, kad atkal būs iespēja, darīšu to, kas man ir svarīgs! ja mani mīl, tad mani atbalstīs un grūtības tikai padara mūs stiprākus!

vakar bija -baliiiteeeeee. secinajums- dzekiem patik aizliegtais auglis,jeb aiznemtas meitenes. hahahhahah

ATzīsšo neesmu nekāda pieredžejusī stopētāja,bet ar draudzeni līdz Dobelei tikām un pārējie arī 🙂 Putu ballīte bija lieliska,vienīgais,ja manas pārgalvības dēļ skrienot pa mežu pie telts,nebūtu pamežģījusi kāju,tad būtu vnk ideāli,īsti nepaejot pusi no 7 nogulēju teltī,jo ļoti sāpēja kāja,ap 6 jau meklējām kā tikt mājās atpakaļ uz Jelgavaviņu,ar 2h piegājienu izdevās. Hm,man tagad sakārōjās kāda izslavēta kūciņa…

šodien jau atkal grēkoju ar sēdēšanu cosmo.lv vien, jo man taču rīt ir eksāmens, nopietnākais un grūtākais no visas sesijas [nekas esmu nodrošinājusies ar kalnu kafijas un enerģijas dzēriena pudelīšu], tomēr es te esmu, lai padalītos ar iespaidiem un pārdzīvojumiem. šī diena man atgādina amerikāņu kalniņus, jo emocijas lēkā augšup lejup non-stopā. Mans darba devējs šodien bija jo īpaši kretīnisks, tas ir sava veida talants smaidot runāt preteklības un pie tam vēl tā no visas sirds. "Vai saņēmi e-pastu par to lielisko iespēju pieteikties tam fantastiskajam projektam rudenī? Nē, vai cik žēl, ka pieteikšanās jau beigusies… Nu nekas, citu gadu gan jau…" bet apakšā zemteksts: "Ne kamēr es te vadīšu!" Stulbi jau ir, bet ko padarīsi, iespēja tikt pie dažāda veida projektiem jāmeklē apejot augstākstāvošo instansi. Laikam jau jāsamierinās, ka vadība nepiecieš pat pamatotu kritiku minimālās devās. Neatceros kura no jums dārgajām cosmo dāmām man reiz jautāja kā var iepazīties un vispār tik uz randiņu. Pēc šodienas man jau atkal top skaidrs, ka vīrietis nav jāmeklē, bet tas atnāks pats. Iepazinos tramvajā ar vairāk nekā pievilcīgu vīrieti. Vienkārši tiku uzrunāta no viņa puses un tad jau nopļāpājām visu ceļu līdz manai pieturai. It kā jau nekas īpašs bet tomēr ir patīkami, ja Latvijas kautrīgais vīrietis spēj tev pienākt klāt un pateikt, ka labi izskaties [jāņem vērā, ka man šodien mugurā nebija nedz svāri, nedz kleita, kas parasti ir manu panākumu atslēga] Nav man nepieciešami tie vīrieši no malas, jo nu jau vairāk nekā labi un piederīgi jūtos pie rokas Edgaram, tomēr uzmanības apliecinājumi tikai ceļ manu pašapziņu. Jūtos lieliski! šodien mana super-kautrīgā draudzene sataisījās uz randiņu, bet brīdī, kad mīļotais aizčāpoja pēc saldējuma, jau zvanīja man, lai pačīkstētu, cik tas vīrietis ir kluss. Sāku apsvērt domu, ka viņai laikam neviens nekad nebūs gana labs. žēl, jo viņa pati ir ļoti interesanta un patīkami-savdabīga būtne. Atminējos, ka šodien runājot ar istabas biedreni pa vidu sarunai par parlamentārās varas veidošnos Anglijā ieminējāmies arī par pirmajiem un otrajiem skūpstiem. Es neatceros savu otro skūpstu ar pašreizējo vīrieti, vienkārši neatceros un viss. Zinu, ka pēc pirmā bija neliels mulsuma periods kādu laiku, bet tad jau "aidā, noskūpsti mani pie katra luksafora", tomēr, kāds un kad pie velna bija tas otrais nu nevaru atcerēties. Laikam jābeidz domāt par tiem sirsniņas kutinātājiem un jāpievēršas mācībām, jo tūlīt, tūlīt jau sesija būs galā. (l)

Piestāj taksis un es iekāpju ar vīna pudeli rokās. Viegli krēslojošās debesis vēl vairāk lika manai sirdij lidot ar viegliem taureņu glāstiem vēderā. "Rīt būs sekss un austeres" pārliecinoši un tieši Rihards to vakar man teica pēc skūpsta. Es biju tā apreibusi no tā skūpsta, ka man gribējās jau tad viņu ieraut iekšā gultā, bet viņš viegli sagrāba manu dibenu un aizsteidzās prom. Piestāju pie lielas stiklotas celtnes. Es piespiežu dzīvokļa kodu, ko jau man iepriekš Rihards pateica, un dodos uz 69. dzīvokli. Dzīvokļa numurs vien liek aizdomāties par kaisli, kas mani gaida aiz šīm durvīm. "Ding, Dong!" un durvis jau pēc mirkļa atveras. Rihards stāv tik pat oficiāli tērpies, bet sasodīti neatvairāms. "Labvakar, mana lietišķā meitene!" viņš to pasaka tajā pieklusinātajā balsī un ielaiž mani iekšā. Pēc austerēm un dažām vīna glāzēm es pieeju pie loga. Norietējusī saule atstāja tikai sarkanas debesis, es pagriežos un gaismas stars lēnām šķērsoja parketu un arī atspīdēja Rihardu. Viņš stāvēja pie galda un smaidīdams skatās uz mani. Man pāri pārskrien viegls vilnis ar mulsumu un degsmi reizē. Rihards lēnām pieiet man klāt, pieskaras ar roku manam zodam un ar pirkstu pārbrauc pāri lūpām. Es tās paveru plašāk un aplieku roku viegli ap viņa kaklu. Viņš apķer mani un uzsēdina uz palodzes. Vieglie skūpsti iekvēlina kā šokolāde, kas izkūstu uz mēles. Viņa rokas slīd gar gurniem, vidukli un muguru. Lēnām jūtu, ka rāvējslēdzējs kleitai taisās vaļā un es izbaudu gaidošo kaislības mirkli, kad viņa rokas sagrābj manas krūtis un pirksti spēlējas ar maniem krūšu galiem. Viņš sāk sķūpstīt manu kaklu, es sakniebju ar zobiem lūpas. Pēc brīža pieceļos un Rihards atkāpjas. Kleita lēnām noslīd zemē, es palieku tikai ar melnām kurpēm un auskariem. Rihards tuvojas, bet es viņu ar roku grūžu uz dīvāna pusi līdz viņš atmuguriski iekrīt tajā. Es lēnām uzrāpjos viņam virsū un paņemu uz grīdas nokritušo vīna lenti. Ar to sasienu viņa rokas virs galvas, tad sāku pogāt vaļā kreklu, caur biksēm jūtu viņa jau piebriedušo locekli. Tad es sāku skūpstīt viņa kaklu, atslēgas kaulu un taisu vaļā bikšu rāvējslēdzēju. Riharda sejā es jūtu pulsējam degsmi un nerātnu smaidu. Notriekusi no viņa, gan bikses, gan Calvin Klein, es glāstu viņa augšstilbu iekšpusi un tad ar pašiem pirkstu galiņiem pieskaros viņa dārgumam un tad lēnam saņemu to ar plaukstu, braukāju lēni no lejas uz augšu un tad pielieku klāt savas lūpas, starp viņām iesūcu locekli, kā augļu saldējumu. Rihards iekunkstas un nenoturējies saplēš lenti un pieceļas sēdus, pārmet mani uz vienu sānu tā, ka es sanāku apakšā. Brīdi Rihards ieskatās manās acīs un tad pieliecas pie manām lūpām tās viegli, viegli noskūpsta un tik pat viegli noskūpsta manus piebriedušos krūšu galiņus. Tālāk ekskursijā pa manu ķermeni viņš dodas ar mēli, kas lēnām slīd no vēdera uz klēpja pusi. Viņš uzliek manas kājas sev uz pleciem un turpina ceļojumu. Slapji, uzbudinoši skūpsti skar manas kaunuma lūpas, tad tās lēnām viņš paver vaļā un nolaiza manu klitoru, baudas viļņi manī iebangojas un es izliecu muguru, mans ķermenis tiecas augstāk. Viņš rotaļājas ar manu klitoru, dažreiz maigi, dažreiz stiprāk uzspiežot. Vēdera lejas daļa visa plosās ar patīkamu kņudoņu. Viņš pagriež galvu uz vienu manas kājas pusi un skūpsta tās iekšpusi vizoties uz leju, ticis līdz pēdai, viņš ar pirkstiem sāk masēt to un noskūpsta katru manu kājas pirkstiņu. Patīkamā masāža mani uzkurina arvien vairāk un vairāk. Pārgājis uz otru kāju dara visu tieši pretējā virzienā un atkal nonāk līdz manam klēpim, viņš to noskūpsta un uzpūš elpu. Tad atkal atnāk pie manām lūpām un mēs sākam kaislīgi skūpstīties, mūsu mēles savijas un atvijas, mēs ķircinām viens otru ar lūpu spēlēm, nerātnie smaidi mūsu sejās ik pa brīdim uzplaukst un atkal iegrimst kaislē. Es notveru viņa acis un izdvešu: „Vēlos tevi sajust sevī.” Viņš pasmaida, es ar vienu roku paveru savas kaunuma lūpas un viņš ieiet lēni un dziļi manī. Aptveru viņa kaklu, viņa grūdieni viens pēc otra tuvina mani baudas virsotnei. Miers, vienīgi mūsu elsas kopā veido mūziku, nerātni kārdinošu mūziku. Es nevēlēdamās, lai piedzīvojums beidzas ātrāk apgriežos, nonākot jātnieces pozā. Viņš pasmaida: „Rādi kovboj, ko māki!” Es vieglie kustinu gurnus uz riņķi reizē slidinoties uz staltā locekļa. Viņa vaidi manām ausīm ir kā sirds mūzika, es vēlos dzirdēt tos vēl un vēl. Es jūtu pulsu, kas kļūst ar vien stiprāks un stiprāks, es ievaidos un mūsu grūdieni ir stiprāki un ātrāki…un, un mani pārņem karsti glāsti, acis satumst, es paceļos gaisā un viegli kā dūnu segā saļimstu uz Riharda krūtīm. Sviedru lāsītes klāj mūsu augumus, kas karsti guļ viens uz otra. Viņš noskūpsta manu pieri un mēs apskāvušies skatāmies jau satumsušajās debesīs, kas nomierina satrauktās sirdis no kaislīgā vakara…

vakar notika sviniigaa atklaasana diplom-shovam. viss bija dikti smuki. esu vairaak kaa prieciiga ar iznaakumu. bildee es ar mammu un teeti (teetis gan aizveris acheles) , un ar russellu un vinja mammu 🙂

Mīļās meitenes, ja vasaras mēnešos jums ir daudz brīva laika, un nezinat kā to aizpildīt – rakstat! Piedāvāšu jums iespēju vienlaicīgi gan atpūsties, gan izklaidēties, gan nopelnīt! (l)

Vienīgā kļūda, ko iespējams pieļaut, kaut ko darot, ir nedarīt neko.

Es biju ļoti apņemusies atrast jeb kādu godīgu darbu un ziniet vissmagākajā brīdī tāds arī uzradās. 🙂 Un tagad kādu laiku tās garās stundas vergojot sāk likties, ka jāmeklē kas cits. Kāds darbs, kas vairāk velk uz balto cilvēku darba veidu. Tomēr ir tikai bailīgi no esosšās darba vietas kustināties. 😀 Eh.. Ko lai dara? :/ laikam jau jābeidz baidīties no nezinamā un jārīkojas! 😎

Sveikas, meitenes! Kādas atsauksmes par šo skolu : http://www.fotoskola.lv/ ? Varbūt kāda ir beigusi mācības vai pašlaik iet un varētu ko komentēt? 🙂 Ir doma stāties iekšā, bet gribu vairāk painteresēties.

Vēla nakts, sēžu, skatos pa logu, redzu zvaigznes, naksnīgu skatu uz ielu, māju logus, kaut kur pazib dzīvība. Aizdomājos par to cik daudz skaistā mums ir apkārt, ikdienas steigā bieži to nenovērtējam, par to cik daudz mums ir dots un bieži raizējamies par to kā mums nav. Skarbi. Bet vai jūs zināt cik daudz kāds no pasaules iedzīvotājiem būtu spējīgs atdot, lai būtu tikpat laimīgi kā daudzi no mums? Cik mēs daudz patiesībā varam dot citiem.. smaids, kas neko nemaksā, spētu iepriecināt pat cilvēku, kuram nav nekā daudz, viņš priecātos par to, ka nav citiem vienaldzīgs, viņam nav nepieciešamas dārgas materiālās vērtības, tikai nedaudz mīlestības un vieta, kur dzīvot un justies piederīgam. Pamēģiniet radīt prieku tajos, kuriem nav tik ļoti paveicies, iedvesmojiet viņus. Katrs citu sejās radītais smaids maksā daudz vairāk nekā mēs varam iedomāties. Mūsdienu pasaule ir kļuvusi pārāk cietsirdīga, domājot tikai par sevi, savām problēmām un pat nemēģinot no tām izkļūt, tad kāpēc sūdzēties, ka neesi laimīgs. Nav problēmu bez risinājuma, tajām vienmēr ir izeja. Pievērsiet uzmanību ziņās dzirdamajām traģēdijām, kuras piemeklē citu dzīves un nepārslēdziet televīzijas kanālu, ja domājat, ka ar jums tā nekad nevar notikt, jo jūsu dzīve salīdzinoši ar viņu dzīvēm ir lieliska. Kaut vismazākā palīdzība kādam, mūs ar laiku apbalvos, jo viss dzīvē nāk atpakaļ gan labais, gan sliktais. Tāpēc centīsimies darīt laimīgus ne tikai sevi, bet arī citus un tagad paveries apkārt un saki – Esmu laimīgs!

Dievinu šo žurnālu…Tā tiešām ir mana dzīvesstila bībele. Es nespēju iztikt bez šī žurnāla nevienu mēnesi/dienu. Kur gan citur lai smeļu iedvesmu grūtos dzīves brīžos. 😀 😀 😀 😀 😀 😀 😀

Esmu augstu papēžu cienītāja, bet ļoti daudzos veikalos es neatrodu savam stilam atbilstošās kurpes.Man patīk kurpes uz platformas zoles. Ko man darīt?Vai kāds zina kādu labu veikalu un kur tas atrodas? :%27-(

Novēlat man veiksmi un izturību , esmu devusies iekarot stokholmu kopā ar daudz pazīstamiem cilvēkiem! Gaidiet mani atpakaļ noteikti uzrakstīšu te , kā man gāja Aiva

Noskaņojums: apātisks Klausos: Green Day Mīlu: jasmīnus (l) Dienas gaišākā doma: Iedodiet cilvēkam visu, ko viņš vēlās, un tajā brīdī viņš sajutīs, ka šis viss nav viss. /Imanuels Kants/ ______________________________________________________________________ Šodien nav mana diena. :-/ Tik nelāgā omā neesmu bijusi jau kopš… lai nu paliek… Man vienkārši izmisīgi bija nepieciešams kāds, uz kuru izgāzt dusmas. :-O Dusmojos par to, ka nezinu, ko uzdāvināt draudzenei uz dzimšanas dienu, par sava puiša kaitinošo izturēšanos, bet visvairāk par to, ka cilvēks, kuru vēlējos ieraudzīt savā durvju priekšā, tur neatradās! (e) Ja cilvēks kaut ko ļoti vēlas, visa pasaule slepus sadodas rokās, lai tas piepildītos, vismaz tā apgalvoja Paulu Koelju… Pirmais izskaidrojums: kādam tur augšā es ļoti nepatīku, otrais: es neesmu cilvēks 🙁 Es vienkārši gribu viņu ar rozā lentīti ap kaklu un zaķa austiņām uz galvas! 😀