tiesības ieguvu pirms 5 mēnešiem, bet nu daudz braukt nav sanācis, pagaidām. tad nu vakar beidzot dabūju mašīnu, un tik priecīga sēdos pie stūres! iekārtojos, noregulēju spoguļus, piesprādzējos, visu kā instruktors man savlaik stāstīja. ESMU GATAVA BRAUKT! ieslēdzu atpakaļ gaitā, izbraucu lēnām caur vārtiem, pārlieku pirmajā ātrumā – AIDĀ!!!, un te protams sekos BET kā mēģinu pārlikt otrajā ātrumā, tā mašīna stājas. nesaprotu, kas par lietu. mēģinu vēlreiz likt otrajā ātruma – šoreiz lēnām, kārtīgi, lai būtu pārliecināta, ka ielieku līdz galam – BET nekas nemainās, kā spiežu grīdā, mašīna pukstēdama stājas. noslāpt neļāvu, jo zibenīgi pārlieku pirmajā ātrumā un lēnām ripinos uz priekšu. mēģinu atkal, nu nesanāk! KAS PAR LIETU?!?!?! vienubrīdi jau nodomāju – vai tiešām visu ceļu būs jāripinas ar pirmo ātrumu, ne ātrāk par 20 km/h ??? jo vairāk vienkārši nav iespējams izspiest. kādu gabalu vēl mēģināju, bet bez rezultātiem. nu ko – stājos ielas malā – pētīšu kas par lietu. un kā es smējos, kad ieraudzīju…aaaaaaaaaaaaaaa… šito blondīni pie stūres!!! 😀 😀 😀 visu, ko instruktors man mācīja, neizdarīju gan! nepārbaudīju, vai rokas bremze nav pacelta! vispār nevarēju saprast – kā es vispār pabraukt varēju.. un kā es nepamanīju lampiņu.. cik nu man līdz šim sanācis bij braukt – pa ziemu turklāt, mēs roķeni nelietojām, jo vienreiz iesala… parasti iesēžos mašīnā, izņemu no ātruma, un tad darbinu.. un šī reize nebij izņēmums! `pavisam aizmirsu par rokasbremzi! nu.. vienīgais attaisnojums manai blondajai galvai ir tas, ka tiesības nesen ieguvu, un braukšanas reizes uz roku pirkstiem var saskaitīt. domāju – otrreiz man tā negadīsies. p.s. par mani jau smej -ka es laikam varētu da jebkurā gadījumā ar mašīnu aizbraukt. arī ja nebūtu benzīna, un arī ja riteņi būtu bloķēti. brauktu un domātu, nez kapēc tik lēni man iet… 😀 😀 😀 😀 ceru ka tas kā kompliments! 😉

..kaadu filmu? taadu,kuras laikaa nezhaavaaties un veel labu laiku buut taas varaa? m?

nu ko tie pringles var maksaat Ls 1,61? bet taapat gribeejaas. mezhs ienaacis manaa istabaa-praavs pushkjis uz galda.pat bez insektiem. miegs nenaak.saule shodien palutinaaja,shkjiet pat paaris shuuninjas iekraasoja.aktiivi fotosinteezes procesi,viss strauji zaljo,lapo,sulo… fantastika. post scriptum: es gribu pie gulbiishiem. …un vinja (: viirieti miiljais-hokejs,hokejs,hokeeeeejs.nee,taa nav greizsirdiiba.var jau buut, ka tur ir kas aizraujoshs-tajaa hokejaa.

Ir man viens paziņa,kuru satieku diendienā. Izskatīgs, naudīgs, arī gudrs, un jā…viņš ir maita! Viņam draudzene bija nupat 2 gadus, ar kuru viņš pirms dažām dienām izšķīrās to skaļi apspriežot ar savu, tāda paša tipa draugu, to dzirdot daudziem cilvēkiem! Un tādi teksi – velns, nebūs vairs seksiņš tik bieži, būs pašam ēst jātaisa utt. Tad atcerējos, ka reiz viņam apjautājoties, kā iet ar draudzeni, viņš izteicās, ka ir jau ok, bet ja būs kāds labāks variants, tad jau būs jaņem ciet, bet pagaidām, kamēr nav, pietiks ar šo pašu. Viņi kopā brauca gan ceļojumos, gan dzīvoja vairāk vai mazāk kopā, it kā attiecības super, bet tas viss tika tēlots! Es ļoti labi spēju iztēloties šādu scenāriju ar sievieti galvenajā lomā, bet nu jau sāku domāt par to, vai tiešām vīrieši drīzumā būs dēvējami par vājo dzimumu? Viss kaut kā iet uz to pusi. Man žēl sievietes, kuras dzīvos pēc kāda gadu simta.

kurš manām gaidām pievienojas? gribu lietu, lai pēc tam viss kļūst vēl zaļāks! un vai jūs pamanījāt cik lieli jau ir kastaņu pumpuri? un ceriņu? līdz ziedēšanai vairs nav tālu!!!! (l) (l) (l) un pienenes arī drīz ziedēs!!! ak, cik es šovakar labi jūtos. pa dienu gan karstums bij nospiedošs, bet tagad vakarā.. mmm.. bauda!

viss notiek! un notiek uz labu! ir jau vienmēr patīkami ja ir kāds vainīgais. ne tikai par negatīvajām lietām runājot, bet arī par pozitīvajām! šodien mēs lecām atkal! un mums bij jautri! tas ir pats galvenais!!!!

nav ne jausmas, kurš (a) to visu izdomāja, bet mani uzjautrināja kārtīgi (txt ieguvu no viena džeka d-gr iekš draugiem.lv): Medībās Andrejam vēl nekad nav izdevies neko nošaut, jo, tiklīdz kā viņš ieiet mežā, tā uzreiz met plinti krūmos. Dots devējam atdodas, aplūkojot zelta ķēdīti teica Baibiņa, un ielīda Alfrēda gultā Ieraudzījusi Jāni pirtī, Lienīte saprata ka vīrs nav jāskata no cepures Ināra šalli nenēsāja, jo viņai uz kakla bija dēls Svarcēlājs Viktors salauza ribas, jo bija pārāk daudz paņēmis uz krūts. Killerim Žoram ir pistole ar klusinātāju, katru reizi čiks vien sanāk Ivars nebija pirmo reizi ar pīpi uz jumta, par to liecināja nodegusī kūts, pirtiņa un siena šķūnis. Aigars vairs nevar atrast piemērotas bikses, jo ir melojis un viņam ir īsas kājas Inga šodien taisīja manikīru, jo viņa ir garnadze Solārija apmeklētāja Jūlija beidzot jutās iecelta saulītē Budēļos iešana izdevās labi- folkloras grupas visu nakti staigāja ķēmā.

post scriptum: es LJOTI gribu pie vinja un gulbiishiem.

pfefferminze teeja un oliivellja uz manas aadas. saule kausee un padara par nebijushaam visas apnjemshanaas darboties produktiivi.labaak ar kruuzi un pie televizora. vai labaak ne? velopastaigu? ne tagad. gribu pie vinja un gulbiishiem.

Mana atziņa – Attiecības ir kā tilts, te viņas ir skaistas un uzbūvētas,(pašu veidotas,jo ieguldījums tajā visā ir un varbūt arī būs), bet kādu citu dienu tilts var ielūzt un sabrukt un ko tad? Vai mēģināt salabot to pašu tiltu?Vai to atjaunot? Vai saukt kādu palīgā? Vai atstāt salūzušo tiltu tādu kāds tas ir? Vai varbūt ir vērts mēģināt celt pavisam jaunu? Tikai katrs pats var izlemt, ko iesākt. P.S. Visi mēs esam tikai cilvēki, lai gan tomēr – tik dažādi.

vienkārši draugi – ko vairāk varētu saukt par paziņām – JĀ. bet vīrietis labākais draugs – NĒ! vismaz mana pieredze tā rāda. tev var būt labas attiecības ar daudziem pretējā dzimuma pārstāvjiem, jūs varat satikties bieži, papļāpāt, bet tā tāda virspusēja draudzība. tāda, kāda ir ar vairākumu cilvēku. bet LABĀKIE draugi var būt tikai sievietes. LABĀKAIS DRAUGS vīrietis nevar tev būt mūžīgi. mans labākais draugs, kurš tiešām bij mans labākais draugs 3 gadus, nu jau 4 gadus ir mans mīļotais vīrietis. tas bij loģisks iznākums. es pat brīnos ka tas notika tik vēlu. un vēl vairāk brīnos ka kas tāds vispār notika, jo viņš zina visu par mani. viņš zina daudz ko tādu, ko savam mīļotajam cilvēkam tu nekad nestāstītu, bet labākajam draugam gan…

Hei-es veel negulju.. skatos kkaadu vecu speeli LATVIJA-AUSTRALIJA….:) javelkas tak uz chucu muizu-bet nee pat uz gultas pusi nevelk…:):) Zaavaajos acis liip ciet,bet nau speeka klaat gultu…:):) eh ko es te burbuljooju.. ej tak guleet…:) pati ar sei aprunaajos-vai nau jauki?…:):) labi eju guleet..:):)

I’ll give your freedom back to you. (ja vien zinaasi,ko ar to iesaakt) veelas vakarinjas.viltiigas domas. 23:11 pm, saklaata gulta un neizsiikstosha energjija. m? saule,kraaso mani aatraak. bruunu.

Es normāla, simpātiska(atkal glaimoju), latviete( uzsveru), šodien beidzot eju uz darba interviju. Darba vieta nav nekāda ļoooti smalkā- zooveikaliņš. Bet jauks un nav tālu no mājām. Ieeju iekšā. Laipna izskata sieviete nāk pretī un jautā kā var palīdzēt. Saku, ka es uz darba interviju. Viņa sāk man stāstīt kas un kā.(krievu valodā) Viss forši, Līdz OTRAJAM teikumam- nicīgi paskatījusies uz manām mazpapēdīšu kurpītēm (sarkanas, parastas, sandalītes, ar slēgtu, apaļu purniņu, apm.4 cm papēdīti) viņa paziņo- ar šādiem apaviem te nevarēs strādāt. KURš°UZ DARBA INTERVIJU IET BOTāS? Es ta4u saprotu, ka ne jau darba apavi tie ir. Pēctam vēl kā īstenai cacai paziņo, ka nezinot vai man būšot pieņemami, ka būrīši papagaiļiem un fretkām jātīra pašai 😀 Ziniet… lai arī es ar viņu runāju krieviski domāju ka patiesais iemesls kāpēc es viņai nesimpatizēju tomēr bija mana tautība… :-/ 😛

Tikko atnācu no universitātes…. Tāds pārgurums! Kuram tad šitādā karstumā vispār gribas mācīties… Citiem ir vieglāk, kamēr nav sesija, bet mūsu universitāte, tāda jēdziena kā atpūta nav… 😉 😎

vai esat ievērojuši, kā civēki sākuši mirdzēt, kopš saule spīd?? es personīgi gaidu pirmo kārtīgo negaisu! tad būs mana kārta mirdzēt! būtu interesanti izveidot aptauju – kurš dod priekšroku saulainam laikam, un kurš savukārt mākoņiem! droši vien tādi kā es būtu mazākumā, bet vienalga interesanti..

Sveiki, esmu AVON un ORIFLAME konsultants, ja ir vēlēšanās, raxti man uz e-pastu ivetakuike@tvnet.lv Varu pastāstīt par produktiņiem un iedot pamēģināt paraudziņus… 🙂

šodien ieraudzīju ka lilit žurnālus var abonēt uz 24 mēnešiem, turklāt komplektus. nu škrobis. kā tautā saka. jo es jau esmu abonējusi vairākus. vienīgi cosmo pērku, jo patīk, ka varu to izmantot kā ieganstu lai uz pilsētu aizbrauktu… 🙂 varu izrauties no mājas!!! bet par tām abonēšanas akcijām – laikam jo vēlāk abonē, jo labāks piedāvājums. a es čakli vienmēr pasteidzos..

Ne visu šajā pasaulē var nopirkt par naudu… Nevar nopirkt to pavasara sajūtu sirdī, ko dāvina strazda dziesma pie loga un tikko no zemes izspraucies sniegpulkstenītis. Jautrā upes čalošana laikā, kad krastmala ietinusies baltās ievziedu kupenās, kur skanīgi savu dzīvi stāsta lakstīgala, dāvā sirdij saules pieskārienu. Diena, kad mazie putnēni dodas savā pirmajā lidojumā kopā ar pieaugušajiem putniem, liek domāt par bērnību, kad, apguļoties dzeltenajā pieneņu pļavā, debesīs meklējām mākoņu aitiņas. Bērnībā viss dāvā priku, pat mazais, baltais taurenītis uz spārniem nes kādu sapni… Ir tik viegli dzīvot pasaulē, ja ir sajūta, ka kāds pasargās-vienalga, vai tas ir tētis vai mamma, vectētiņš vai vecmāmiņa, lai kur viņi šobrīd atrastos-blakus, vai kaut kur tālu prom… Atliek vien kā bērnībā uzsmaidīt dzīvei un izkausēt tās mazās ledus pārsliņas, kas iekritušas dziļi sirdī. Laimei nav veidola, to nevar nopirkt un nevar dāvināt, tā tikai reizēm spēlē paslēpes. Laime jāatrod sevī, savā sirdī-mīlot un ticot, ka gan saules staros, gan lietus lāsēs mīt laimes dimantiņi. Dzīve ir skaistākais, kas katram dots!!! 🙂 🙂 🙂 🙂 🙂 (l) (l) (l) (l) (l)

Es sapnī redzēju, kā satieku viņu. Tik ilgi un sen neredzētu. Mēs bijām laimīgi, kā agrāk vienmēr. Viņš samadīja man, es viņam pretī, viņš apskāva mani un, esot viņa rokās, es jutos kā lidotu. Viņš škūpstija mani un man gribējās, lai tas nekad nebeigtos… Un tad es pamodos. Viena. Saule spīdēja pa logu. Ārā bija pavasaris. Bet man iekšā auksti. Dīvaini, ka pat pēc pusgada attiecību pārtraukuma un viņa jaunās draudzenes satikšanas mana attieksme nav mainījusies. Manas jūtas nav pazudušas. Dīvaini… 🙂

VAKAR beidzot redzēju SAVU pirmo tauriņu! RAIBU! ilgi man uz viņu bija jāgaida. Mans vīrietis jau par mani ņirgājās.. par manu "vanaga aci", kamēr viņš jau neskaitāmus tauriņus redzējis, es vēl nevienu neesmu pamanījusi. bet neko darīt! šis bij tieši manējais. Kā biju viņu redzējusi, un nopriecājusies, jo klusībā ļoti cerēju, ka pirmais tauriņš būs raibs! zinu jau ka būs raiba vasara, bet vēl raibu tauriņu redzēt – likās tas kā garantija 🙂 naivi, zinu. bet man patīk tagad šī sajūta. un tas ir galvenais. tā nu pēc tam pastaigas laikā daudzus jo daudzus tauriņus redzēju. bet tie visi dzelteni bij! nu bij lemts man tas RAIBAIS! nesmejiet. bij lemts!

tikko atgriezos no moto sezonas atklāšanas brauciena… stāvēju uz akmens tilta… vēl tagad ausīs mazliet džinkst. Bet toties kādas sajūtas! WoW! Vienu brīdi tā paķēra, ka gandrīz vai uz vietas apraudājos… Dievinu močus!

Kā man ir apnicis, ka vienmēr saslimstu neīstajos laikos!! Un tad nesanāk dienām ilgi satikt draugu, jo dzīvoju pietiekami tālu,lai viņš nevarētu atbraukt dienas beigās.. :-/ Un mūžīgie miljons cilvēku apkārt tajās reizēs, kad esmu beidzot ar Viņu.. Vai kādai nav kāda pārbaudīta frāze [-s], ar kurām sanāk viegli norādīt uz to,ka gribas palikt divatā? 😉

Mans mīļotais vīrietis ir mans labākais draugs. Īstenībā – viņš vispirms bij labākais draugs un tikai pēc tam kļuva par mīļoto vīrieti. Bet šo labākā drauga statusu nepazaudēja. Tapēc man liekas ļoti labs vārds „laulātais draugs” – jo, manuprāt, ja vīrs nav tavs draugs pirmkārt, tad tur nekas labs nevar sanāk. Nu – kādu laiku varbūt var.. bet nezinu cik ilgi. Lai attiecības uzturētu dzīvas ir vajadzīgs ne tikai kopīgs sekss, bet arī kopīgas aizraušanās, kopīgas sarunas un diskusijas, apziņa, ka vari ar mīļoto izrunāties par jebkuru tematu, sākot no celulīta, kas spogulī izskatās briesmīgāks nekā dzīvē, un to pretimnākošo sievieti – cik viņai foršas formas, un beidzot ar tik strīdīgiem tematiem, kā reliģija vai politika. Sarunas ir nepieciešamas. Un draugi māk sarunāties, pieņemt otra atšķirīgo viedokli un cienīt to. Tapēc man liekas, ka svarīgi ir vispirms būt draugiem. Un tikai pēc tam mīļākajiem

Taa vien gribaas visai plassajai pasaulei kliegt- esmu laimiigaaaa, patiesaam- no sirds laimiiga. Un tas ir tikai taadeell,ka izbeidzu 3 gadus garas attieciibas, kas beigu beigaas bija paartapushas mokoshaa rutiinaaaa :(. Esmu pozitiivs cilveeks, bet jau kaadu pus gadu jutu,ka kaut kas galiigi nav kaartiibaa, es saaku dusmoties par it kaa neko, parasti, taada neesmu- ne garastaavoklla cilveeks, bet gan super-extra pozitiivais 🙂 un te peekssnni dusmu leekmes, psihoshana utt. zinaaju,ka zem taa sleepjaas looti dzilsh akmens-un tas bija- jutos nelaimiiga, nepiepildiita savaas attieciibas, pats trakaakais,ka negribeeju neko mainiit uz labo pusi. Liidzz izbeidzu visu pavisam.. es jutu,ka sis pavasaris buus savaadaaks kaa paareejie un taa arii irrr- jeejaaaaaaaaaaaaa…. Es vienkaarssi lidoju 🙂 🙂 🙂 🙂 Nesaprotu tos cilveekus,kas gadiem ilgi var nodziivot ar cilveeku ar kuru juuties nelaimiigs, ja sirds kliedz peec briiviibas.. nu un, ka man liidz ar draugu vairs nav ne bembja, ne dziivoklla, bet man ir tik laaaabiiiiiiiiiiiiiiiii!!!! wwiiiiiiiiii! Smaidam, daargaas daamas, jo dziive ir tik skaista! 🙂

Nedrīkst ļaut citiem cilvēkiem ietekmēt savu garīgo. Bet mēs visi esam cilvēku, un dažreiz jau gadās, ka paslīd kāja. Tapēc steidzami jādomā par kaut ko jauku un skaistu. Jo tikai es pati drīkstu noteikt, kā jutīšos, un es GRIBU justies labi! Kā man gribas meža zemenītes!! Tādu karstu vasaras dienu, bet tādu, kad no svelmes var paglābties ēnā. Savēršu zemenītes uz smilgas kā bērnībā mēdzām ar draudzeni to darīt! LŪK tā ir vasaras smarža! Savērtas zemenītes.. kas līdz mājām jau ir apēstas. Un tā tam ir jābūt. Nav ko atlikt visu labāko vēlākam laikam. Ir jābauda tagad un tūlīt. Man saldētavā ir saldējums. It kā ar meža zemenīšu garšu. 2,5 litru iepakojums. Tik negaršo gan pēc meža zemenītēm. Bet garšīgs tik un tā, jo to pērkot nemaz necerēju, ka garšos pēc meža zemenītēm. Un nebij man vilšanās sajūtas. Mmmm.. gribu saldējumu! Kādreiz filmas skatoties nodomāju – kāpēc visi depresijā stumj iekšā saldējumu.. bet tagad zinu, ka saldējums tiešām līdz 🙂 salds un auksts, un garšīgs.. ielieku krūzītē, atlaižos krēslā, un izbaudu.. mmmm.. Es laižu uz virtuvi. Attā!

Atzīšos, ka tikai vienu reizi esmu turējusi savās rokās žurnālu Privātā dzīve. Un tas bij gaidot rindā pie zobārsta, un nekā cita uz tā galdiņa vienkārši nebija. Izšķirstīju, un mēģināju saprast, kāpēc šis žurnāls ir tik populārs. Un tā arī nesapratu. Tieši tāpat nesaprotu tos cilvēkus, kas nevar mierīgi dzīvot savu dzīvi, bet kuriem obligāti jāzina viss par visiem – ar ko ta šī tagad kopā, no kura tas bērns, kapēc tie tur pašķīrās, un kapēc kaimiņu Annai tik bēdīgs vaigs, laikam mīlestība vainīga. Un tad tik aiziet, no sērijas – viena tante teica. Vienīgais sarunu temats ir ko kurš tagad dara, cik kurš pelna, un kuram ir mīļākais vai mīļākā. Varbūt iemesls ir tāds, ka šiem cilvēkiem savas dzīves nav? Un tad, lai nebūtu patiesībai acīs jāskatās, viņi jaucas citu dzīvēs. un tēlo baigi gudros un bārstās ar padomiem. māca citus dzīvot, kaut gan paši nemāk. un vai tad cilvēks var otram iemācīt to, ko pats nemaz neprot??? Nesen dzirdēju, kādas baumas ceļo apkārt par mani, par manu ģimeni. Viena tante izdomā, pasaka nākamajai, un tā tā pasaciņa aiziet tautas dzirdīgajās ausīs. Laikam nevajag nemaz meklēt to izcelšanos, no viena fakta ir uzpūsts zilonis, un nevienam jau vairs neinteresē – vai tā ir taisnība vai ne. Ir par ko paklačoties. No vienas puses man ir dusma! GRRRRRRRRRR. Nu nafig tev jāstāsta ja nezini kā ir patiesībā. Kur tu rāvi ka vīrs mani pametis.. Bet no otras puses, skaidroties točīt ar tādiem cilvēkiem neiešu, jo viņi tāpat labāk ticēs savām fantāzijām. Un vai tad nav vienalga, ko viņi runā? Es dzīvoju SAVU dzīvi un esmu laimīga. nebrienu cita dārziņā… nebrieniet manējā!

Šorīt, izejot no mājas, es jutu cik auksts un viss šķita it kā sastindzis pat zeme šķita iekrāsojusies balta, Nodomāju klusībā pie sevis, ka ziema atgriežas un pavasaris ir piekāpies. Stāvot pieturā un gaidot autobusu, pārņem trīsas, jo salst,ir auksti. Te pēkšņi ir dzirdama dipoņa,tāda skaņa kā ziloņi skrietu,no kurienes diez?Paskatos visriņķī, bet nekā nav, taču skaņa nerimstas,tad paskatos augšup un pretējās ielas pusē mani piesaista mājas jumts, jo tur divas kaijas, viena kaija skrien pakaļ otrai un tā atskan, ka gribot negribot gribas pasmaidīt un tik silti kļūst ap sirdi, jo par spīti aukstumam, tas izskatījās pēc mīlestības pakaļdzīšanās. Jā, ko tik agrā rīta stundā var novērot pilsētā. Tas mani patiešām šorīt pārsteidza 🙂 …. un sasildīja agrajā rīta stundā 🙂

Uhhh.. Ja godīgi -domāju tā tāda veiksmīga sagadīšanās, bet var jau arī norakstīt, ka mana lekšana atmaksājas 🙂 Esmu pārlēkusi savai zaļajai lentei (tādā gadījumā – krāsai nav nozīmes). Esmu ielekusi skaistā pavasarī, un varbūt tieši krāsa nostrādāja, jo zaļā ir mana mīļākā.. PIRMĀ un pati galvenā pārmaiņa – lai arī mazliet smējos par sevi 🙂 un arī mans puika smējās par mammas lēcieniem – ir tā, kas šis leciens uzmundrina, un pozitīvā domāšana raisās daudz vieglāk. Nu kā nekļūs labāk, ja par sevi pasmaidi. un nemsaidīt lecot nevar. smaids pats laužas ārā. pat smiekli! To būs jāpasāk brīžos, kad Melnais nāks virsū. AIZIET MĪĻĀ!!! Pie citām pārmaiņām varu minēt šīs: (bet kā jau minēju – tā var būt arī vienkārša apstākļu sakritība, un es šādām sakrtībām ticu. jo par šādu veiksmīgu sakritību taču var saukt vienkārši to, ka mēs protam izmantot iespējas, kuras dzīve mums dāsni piedāvā) 1. pavadīju dienu kopā ar sen nesatiktu draudzeni. gandrīz divus gadus nebijām tikušās, un vēl joprojām bij par ko runāt. es par to ļoti baidījos.. bet re kā – bez pamata. LABVĒLĪGAJĀ PASAULĒ viss ir skaisti!!! 🙂 🙂 🙂 2. nu dikti man gribējās Meieres grāmatu Jauns Mēness, un es to arī dabūju dāvanā 🙂 vienkārši tāpat, bez īpaša iemesla. bij jau protams lasīta in english, bet dikti man gribējās arī dzimtajā valodā izlasīt. 3. man maijam tikpat kā visas nedēļas nogales ir saplānotas, ar pasākumie, ciemošanos vai arī ciemiņu uzņemšanu. 4. es vinnēju smaržas! un turklāt man patīk! manuprāt vispār ir diezgan riskanti otram dāvināt smaržas, ja vien nezini, ka tās tiešām šim cilvēkam patīk. tapēc arī biju pārsteigta. Hmmm.. gan jau vēl viss kas ir noticis 🙂 jo vienu zinu točīt – NEGATĪVAIS pēdējās dienas nav bijis! bet to sīko foršo lietiņu ir daudz 🙂 tādi pavisam ikdienišķi prieciņi, kas, starpcitu – ir vis vis vis foršākie!!! LEKSIM!

Nevar kaut ko skābu paslēpt iekš salda. Nevar saīgušu dusmīgu seju noslēpt, smaidot. Tas smaids nebūs tas. Tas nebūs īsts. Ātri var atkost. Vajag nevis piespiesti smaidīt, un koncentrēties uz to, bet censties atrast par ko priecāties, un tad par smaidīšanu nebūs jāpiedomā.. smaids vienkārši būs. Bet tomēr tik daudzi cenšas māksloti smaidīt.. vai tad tiešām pašam labāk ap dūšu paliek? NESMAIDI ja negribi! Vienkārši sāc domāt par skaistām jaukām lietām kas iepriecina. Un smaids pats parādīsies..

neesmu pirkusi šokolādi nu jau pāris dienas. tā vietā mājās turu ābolus. un taisnība – ja ir, tad apēdas. bet ja nav.. nu tad jau nav ko arī ēst 😀 😀 😀 tā ka vislabākās zāles pret šādām mazām atkarībām ir – prom no acīm, laukā no vēlmēm 🙂

Es nudien nevaru ciest tipus, kas neuzskata par vajadzīgu mazgāties. vai arī mazgājas labi ja reizi nedēļā, un atrodoties kaut vai vienā telpā ar tādiem, jūti ka smird. agrāk domāju, ka tas nav iespējams, ka ikviens cilvēks kaut minimāli par sevi rūpējas. bet izrādās tā nav 🙁

vislabāk sajust darbu var pēc tā padarīšanas. gandarījums + lepnums par paveikto rada tik labu noskaņojumu, kādu grūti dabūt citur. un arī vienkāršas desas un maize vislabāk garšo pēc labi padarīta darba. tā nu tas ir! un šo sajūtu gribētos baudīt atkal un atkal! tapēc ir labi, ka ir talkas. sakopšanas talkas, siena talkas, kartupeļu lasīšanas talkas, pērno lapu grābšanas talkas un malkas skaldīšanas talkas. melleņu lasīšanas talkas un ievārījuma vārīšanas talkas. ja tu kaut reizi esi izjūtis to forši sajūtu, kas ir pēc-talkas sajūta, tad tu gribēsi to atkal un atkal. un ja kāds sauks uz talku, būsi visām čertām PAR! jo tās emocijas ir neatkārtojamas. ak jā.. un es klusi ceru, ka tie, kas vakar slinkoja un ne-talkojās 🙂 ka tie vismaz aiz sevis neko nekur šoreiz neatstāja..

Spoks Sabiedrības palaistuve un lupata… Paliek sliede aiz mēteļa pa zemi vilkta Kājas pa zemi slāj pacelt nav spēka Tukša sirds un dziļas acis Nebūt vairs tam kas ievēlēts nopūšot svecītes tortē

Varbūt reizēm domāju pārāk daudz, varbūt vienkārši nespēju atslēgties no tā, kas notiek apkārt… Neprotu tā, ka "tas jau notiek ar viņu, mani tas neskar!" Tādēļ vismaz morāli cenšos atbalstīt tos, kam klājas sliktāk nekā man. Un tas nav tādēļ, ka cenšos nopelnīt sev baltos spārnus-man sagādā prieku, skatīties laimīgā sejā, kad es it kā pat neko daudz neesmu izdarījusi vai pateikusi-reizēm pietiek ar pāris vārdiem, lai gan man, gan vēl kādam pasaule liktos skaistāka. Nesaprotu tos, kas kā gliemeži ieraujas savā mājiņā un nedzird un nejūt to, kas notiek apkārt, jo "ak šausmas, kādas man ir problēmas un cik briesmīga mana dzīve!’,kaut arī ir sava māja, darbs un ģimene, kas bezgalīgi mīl… Atbalstu labestības dienas un līdzīgas akcijas, kas notiek Latvijā, bet man šķiet, ka ik dienu ikviens varētu izdarīt kaut ko labu un pasaule kļūtu labāka…Nu labi,šķiet, ka mazliet pārspīlēju, bet vismaz man sirdī ir tā foršā sajūta, kad kādam esmu palīdzējusi… 🙂 🙂 🙂

Izrauj man sirdi no krūtīm, To noteikti mācētu tu. Ar stikliem no izsistām rūtīm Tu mani vien ievainotu. Tās lauskas no salauztās sirds Noliec pie spoguļa sava, Lai beidzas tas muļķīgais cirks, Kad visu par velti dala. Tu teici,ka dāvini sevi Un dzīvi,kura pieder tev. Paņem atpakaļ ko man devi, Goda ordeni nopērc sev. Ar asinīm rakstītais līgums, Kas simts gadus spēkā vēl būs, Un sekunžu mūžīgais ritums Nekad vairs nesaistīs mūs. Tu sagrāvi manu dzīvi, Ar kājām bradāji to. Atkal vēlos dzīvot es brīvi, Nevis kļūt par ieslodzīto…

Tevi mīlēju,tev uzticējos, Kopā ar tevi par dzīvi smējos. Tu sildīji mani ziemeļu vējos, Bet ne jau es tevi izvēlējos… Tu teici,ka mīli,ka vēli man laimi, Kaut tie bija meli un muļķīgi glaimi. Es vēl esmu maziņš un bieži raudu, Par asarām manām tu saņem naudu. Vienkārši reizēm ir tik skumji, ka dzird kārtējo stāstu par vardarbību, tādēļ arī tapa mans dzejolītis… Tev nepatīk troksnis un nevēlies strādāt, Tādēļ māmiņai nākas man visu gādāt. Šorīt pirms darba māmiņa uzsmaidīja, Mani uz vaidziņa maigi noskūpstīja. Man skumji kļuva,es raudāt sāku, To es skaļāk par citiem māku. Tēti,kādēļ sit-tu pāri man dari! Kā tik ļauni tu smieties vari? Tēti,pārstāj,man tik ļoti sāp… Vai tas eņģelis,kas ciemos nāk? Tam spārni balti…Viss gaišāks kļūst, Tik viegli un labi,ka vairs nevajag just… 🙁 Baltas lilijas sārto zemi klāj, Bērniņš no mākoņa atvadas māj… Maza dvēselīte klusi aizlidoja… Tur vairs neviens tai nemeloja… 🙁

Vai būs reiz diena, Kad nebūs ko teikt, Kad darbus un nedarbus Varēs klusumā veikt? Kad cīrulis debesīs Bez balstiņas skries Un upes klusējot No krastiem ies? Kad vēja dziesmu Vien sajust spēs Un lietus čukstus Dzirdēt nevarēs? Kad bites bez balss Lidos medu vākt Un gailis bez dziesmas Pratīs modināt? Kad klusējot pulkstenis Mūžību skaitīs Un strazda dziesmu Kāds veltīgi gaidīs? Nebūs tā,ka nebūs nekā, Jo grūti ir dzīvot klusumā. Ir brīnums dzirdēt,redzēt un just… Mūsu pasaulei nekad neapklust… 🙂

Šodien (drīzāk gan vakar) bija lielā Latvijas talka, bet es nācu talkā pati sev, lai piepildītu kaut dažus no tiem sapņiem, ko vaļējām acīm izsapņoju un Tēvam izstāstīju Jaungada naktī, gulēdama draudzes jauniešu telpās. Viens no tiem bija par apdzīvojamās platības palielināšanu, kas izklausās visai neiespējami, ja dzīvo ierobežotā vietā, proti, 35 kvadrātmetru lielā dzīvoklī. Taču jau kopš brīža pirms apmēram pieciem gadiem, kad šeit ievācos, es sapņoju par reibinošu ziedu ieskauta balkona galdu un krēsliem. Man sapnis drīz būs pārtapis īstenībā, jo šodien puķu podiņos iesēju, gādīgi aplaistīju un vissaulainākajā vietā uz palodzes noliku dažādas balkona puķes, turklāt tiku galā ar sarežģītu izvēles situāciju un skaisto kurpīšu, brīnišķīgā mētelīša, romantiskās kleitiņas un daudzu citu iespējamo pirkumu vietā iegādājos galdiņu un divus krēslus. Ne cik ilgi vairs, un es jau agrā vasaras rītā šādā mazā paradīzē malkošu savu rīta kafiju un lasīšu grāmatu…

Pavasaris atkal pazuda. Tomēr sirdī un prātā pavasaris ir atplaucis pilnā sparā. Un tieši to arī gribās- uzplaukumu dzīvē. Gan draugu ziņa, respektīvi, gribās jaunas sejas, jaunas paziņas, jaunus piedzīvojumus ar citiem cilvēkiem. Gribās dejot no tumsas iestāšanās līdz pirmajam saules stariņam un vēl ilgāk. Gribās iet un dziedāt, dziedāt no prieka.. Bet pats svarīgākais ir atrast savu otru pusīti. No skaistām atmiņām nav iespējams izvairīties, tāpēc reizēm pāršalc skumju vilnis, bet cenšamies un cīnamies ar ragiem un nagiem tikai par pozitīvām domām.° Gribās sajust apskāvienus. Sajutu, kļuvu laimīgāka? Nē. Gribās patiesumu, pievilkšanās spēku. Jā.. kāre laikam ir nosista *ķiķina* ° un tagad var mierīgi dzīvot un gaidīt īstu baudu.. Es kā mincītis paspēlēšos ar dažām nevainīgām sirsniņām, visam gadījumam paņemšu diegu un adatu, ja būs jāaizšuj ciet. (l)

Mans vīrietis ir atgriezies un esmu laimīga 🙂