“Dāmas, vai kāda lieto menstruālo piltuvi? Ko sakāt – vai ir vērts? Kur pirkāt?” Šie un līdzīgi jautājumi sociālajos medijos redzami arvien biežāk un sievietes dalās pieredzē, lielākoties – pozitīvā. Arī veselības aprūpes speciālistu viedoklis ir atbalstošs, un ierīces iegāde vairs nav problēma – tās ir nopērkamas lielākajās aptiekās. 

“Tāpat kā speciāla veļa, kas pasargā no noplūdēm, sieviešu ikdienā ir ienākusi arī menstruālā piltuve,” stāsta “Mēness aptiekas” farmaceite Ieva Turonoka, uzskaitot piltuvju priekšrocības un atbildot uz aptiekā biežāk uzdotajiem jautājumiem. 

Kas ir menstruālā piltuve un kā to lietot? 

Menstruālās piltuves pastāv jau kopš pagājušā gadsimta 30. gadu sākuma, taču to lietošana ir kļuvusi populāra tikai nesen. Daudzas Latvijas sievietes par šādu ierīci pirmoreiz uzzināja, piemēram, apmeklējot jogas nodarbības vai ieraugot tās ekoloģisko preču veikalu plauktos. Tādējādi piltuve sākotnēji tika asociēta ar tādu kā alternatīvu dzīvesveidu, nevis līdzvērtīgi plašu lietojumu, kā, piemēram, paketes vai tamponi. Šobrīd situācija ir mainījusies, un aptiekās ir iegādājamas arī menstruālās piltuves. 

Elastīgā piltuve ir izgatavota no silikona, dabiskā kaučuka, lateksa vai termoplastiskiem elastomēriem (gumijas). Tā tiek ievietota makstī menstruāciju laikā, lai savāktu menstruālo asiņu plūsmu.

Tas, cik bieži ir jāiztukšo menstruālo piltuvi, atkarīgs no piltuves izmēra un asiņu plūsmas stipruma. Piltuve var uzkrāt līdz pat trīs reizēm vairāk šķidruma nekā tampons, turklāt piltuves lietošana retāk izraisa alerģiskas reakcijas, nekā, piemēram, menstruālās paketes. 

“Pieaugot menstruālo piltuvju popularitātei, to klāsts arvien paplašinās – dažādu formu un izmēru piltuves var piemērot katras sievietes ķermeņa tipam un vajadzībām. Populārākā ir, piemēram, A tipa menstruālā piltuvīte iesācējām – sievietēm, kuras nav dzemdējušas, un B tipa piltuve dzemdējušām sievietēm,” saka farmaceite un  īpaši uzsver, ka tieši aptieka ir labākā vieta, kur iegādāties intīmai higiēnai paredzētos līdzekļus, tostarp arī mitrās salvetes, mitrinošos un aizsardzības līdzekļus.

Menstruālās piltuves priekšrocības 

Sievietes, kuras  devušas priekšroku menstruālajai piltuvei, min vairākas priekšrocības salīdzinājumā ar citiem menstruāciju higiēnas līdzekļiem:

paaugstināts komforts;

retāk jāmaina;

mazāks kairinājums;

samazināta smaka;

iespēja lietot piltuvi ilgāku laiku nekā vienreizējos higiēnas līdzekļus. 

Tātad – piltuve ir ekoloģiskāka un iespējams, ka būs arī finansiāli izdevīgāka. Tā kalpo no sešiem mēnešiem līdz pat desmit gadiem. Atkarībā no tā, kāda zīmola produkts ir izvēlēts un cik bieži nepieciešama maiņa.

Vēl viena būtiska priekšrocība – menstruāciju asinis tiek uzkrātas, nevis uzsūktas, tā saudzējot intīmās zonas mikroklimatu, turklāt neveidojas sausums, kas var rasties, lietojot tamponus.

Menstruālas piltuves ir daudz piemērotākas sievietēm, kuras cieš no dažādām ādas alerģijām un ekzēmām. Piltuvi var lietot arī sievietes ar intrauterīno spirāli (IUS) dzimstības kontrolei. Taču jāņem vērā, ka, izņemot menstruālo piltuvi, nedrīkst vilkt aiz IUS auklas, lai to neizkustinātu. 

Cik ērta ir menstruālā piltuve?

Farmaceite skaidro: “Menstruālo piltuvi var nēsāt līdz 12 stundām, viss atkarīgs no menstruāciju stipruma. Parasti tamponi vai paketes jāmaina ik pēc četrām, sešām stundām. Piltuve jāiztukšo daudz retāk, īpaši vāju menstruāciju laikā vai to beigās.

Lietojot menstruālo piltuvi, vairs nav nepieciešams nēsāt līdzi rezerves paketes vai tamponus, kas daudzām sievietēm šķiet apgrūtinoši un neērti.

Atšķirībā no tamponiem, menstruālo piltuvi var ievietot jau pirms paredzamo menstruāciju sākšanās, lai izvairītos no noplūdes pirmajā dienā. Sievietes jebkurā vecumā var lietot menstruālo piltuvi neatkarīgi no tā, vai viņas ir dzemdējušas vai nē. Tā kā asinis tiek savāktas jau ķermenī, arī smaka nav tik spēcīga, salīdzinot ar to, kāda tā būtu, lietojot paketes.”

Menstruālās piltuves un ilgtspēja

Nereti cilvēki satraucas par bērnu autiņbiksīšu kaudzēm izgāztuvēs, taču mazāk tiek runāts par to, ka tur krājas arī tamponi un paketes. Menstruālā piltuve ir vairākkārt lietojama un ievērojami samazina ietekmi uz vidi.

“Lai gan Eiropas Savienības normatīvie akti neprasa, lai uz tamponu un pakešu iepakojumiem tiktu norādītas to sastāvdaļas, ir pamats uztraukumam, ka tamponi satur balinātās kokvilnas vai viskozes šķiedras, dažādas nevēlamas ķīmiskas vielas,  kas var palikt makstī. Savukārt menstruālā piltuve ir izgatavota no medicīniskiem materiāliem piemērota silikona, mazinot bažas par kādām šķiedru atliekām,” zina stāstīt farmaceite.

Vai menstruālajai piltuvei ir trūkumi?

Sievietēm var šķist, ka piltuves iztukšošana ir nehigiēniska, īpaši, ja tā tiek mainīta publiskā tualetē. Piltuvi pēc izņemšanas vēlams izmazgāt, kas šajā situācijā var būt grūti izdarāms. Tādā gadījumā piltuves izslaucīšanai var izmantot mitrās salvetes intīmajai kopšanai.

“Dažām sievietēm sagādā grūtības piltuves ievietošana makstī vai izņemšana no tās. Viena izmēra un veida piltuve nav piemērota visām. Ja nav izdevies iegādāties piemērotāko, piltuves lietošana patiešām var radīt diskomfortu vai noplūdi,” atzīst farmaceite, taču iedrošina atrast to, kas derēs vislabāk. Viņa arī atgādina, ka starp menstruācijām piltuvi ieteicams sterilizēt un vienkāršākais veids, kā to izdarīt – uz brīdi ievietot piltuvi verdošā ūdenī.

“Ir zināms, ka tamponu lietošana, lai gan ļoti reti, tomēr var izraisīt toksiskā šoka sindromu (dzīvībai bīstama dažu veidu bakteriālu infekciju komplikācija). Teorētiski arī menstruālā piltuve var radīt toksisko šoku. Precīzs risks gan nav izmērīts, taču tiek uzskatīts, ka tas ir krietni mazāks nekā, lietojot tamponus. 

Apkopojot informāciju jāatzīst, ka menstruālā piltuve sniedz salīdzinoši daudz priekšrocību un ir drošs risinājums menstruāciju laikā. Svarīgi ir vien izvēlēties piemērotāko. Ja ir kādas bažas vai neskaidri jautājumi, noteikti ir vērts tos apspriest ar savu ginekologu,” mudina farmaceite Ieva Turonoka. 

Aptieku uzņēmumam „Mēness aptieka” ir gan nelielas aptiekas reģionos, gan klientu iecienītas aptiekas tirdzniecības centros, poliklīnikās. Uzņēmumam ir aptiekas ar doktorātu līdzās, diennakts aptiekas un aptiekas ar zāļu izgatavošanas funkciju. „Mēness aptiekas” zīmols ir arī vienai no vecākajām Rīgas aptiekām – “Vecpilsētas aptiekai”, kas savas funkcijas pilda jau vairāk nekā 200 gadus, kā arī visiem zināmajām diennakts aptiekām  Rīgā – „Kamēlijas aptiekai” un „Jaunajai Torņakalna aptiekai”. „Mēness aptieka” radījusi iespēju arī attālinātām farmaceita konsultācijām un piegādā aptiekas produktus (nepieciešamības gadījumos arī recepšu medikamentus) uz mājām.

Tieši ēšanas paradumi un bieži vien nosaka, kādas uzturvielas un vitamīnus organisms saņem un ko nesaņem. Veselības centru apvienības (VCA) sertificētā uztura speciāliste Anita Baumane atgādina, ka par uztura balansu tieši ziemā būtu visai nopietni jāpadomā. Savukārt „Mēness aptiekas” farmaceite Ērika Pētersone atgādina, ka aptiekās ir pieejami uztura bagātinātāji, kas problēmu risinājumam var palīdzēt, tomēr tas ir tikai plāns B. Plāns A ietver ēšanas paradumu pārskatīšanu, lai organisms uzņemtu to, kas tam patiešām ir noderīgs visu funkciju nodrošināšanai.

“Tieši produktu dažādība nodrošina organismu ar visām uzturvielām – olbaltumvielām, taukiem, ogļhidrātiem, vitamīniem, minerālvielām, šķiedrvielām un antioksidantiem. Tādēļ ēdienkartē ieteicams iekļaut dažādus produktus: graudu izstrādājumus, piemēram, rīsus, griķus, maizi, makaronus; kartupeļus; augļus un dārzeņus; pākšaugus; piena produktus; olas; gaļu un zivis. Visas uzturvielas ir vitāli nepieciešamas, jo sabalansēts un daudzveidīgs uzturs mazina slimību un traumu risku, tauku masu un uzlabo vairākus svarīgus faktorus:

• šūnu kvalitāti (sevišķi, matu, nagu, ādas, kaulu);
• locītavu veselību;
• augšanu un attīstību (īpaši bērnu un pusaudžu);
• enerģiju un izturību;
• kognitīvo darbību.

Kā uzņemt kalciju

Uztura speciāliste saka, ka galvenais kalcija avots uzturā ir piens un piena produkti, tas labi uzsūcas organismā arī no dārzeņiem, kuros ir maz oksālskābes, piemēram, no brokoļiem un virziņkāpostiem. Tiesa, kalcija uzsūkšanos kavē pārmērīgs sāls un tauku daudzums. “Zema ogļhidrātu satura diēta, kas paredz olbaltumvielu un paaugstināta tauku daudzuma uzņemšanu, var mazināt kalcija absorbciju. Jāuzmanās arī cilvēkiem ar sirds un asinsvadu slimībām un lieko svaru – ja uzņem daudz taukvielu, ceptu gaļu, viegli var iedzīvoties veselības problēmās, arī vitamīnu, minerālvielu un uzturvielu deficītā.”

Kalcijs ir svarīgs tādēļ, ka nodrošina veselīgu kaulu un zobu veidošanos, tas nepieciešams muskuļu darbībai un asins recēšanai. Ja kalcija organismā ir par maz vai ir traucēta tā absorbcija, samazinās kaulu blīvums, palielinās osteoporozes risks.

Farmaceite papildina: “Menopauzes un postmenopauzes laikā kalcija uzņemšana kļūst īpaši aktuāla, jo sāk trūkt sievišķo hormonu jeb estrogēna, līdz ar to kalcijs pastiprināti izzūd no kauliem, radot osteoporozes attīstības risku. Svarīgi atcerēties, ka kalcijs uzsūcas tikai tad, ja organismā ir pietiekamas D vitamīna rezerves.”

Kur rodams cinka avots 

“Produktu uzturvērtības tabulās pākšaugos un graudaugos cinks ir norādīts, taču jāņem vērā, ka tie satur arī samērā daudz fitīnu, kas kavē cinka uzsūkšanos organismā. No cinka trūkuma var ciest arī, piemēram, cilvēki ar gremošanas sistēmas traucējumiem, tie, kam regulāri ir caureja, seniori, kuriem ir izteikta malabsorbcija – traucēta ogļhidrātu, olbaltumu un tauku uzsūkšanās. Ja no ikdienas uztura izslēdz dzīvnieku izcelsmes produktus, pastāv iespēja, ka šīs minerālvielas var trūkt, jo augu valsts produktos cinka ir maz,” norāda Anita Baumane.

„Cinkam piedēvē arī imūnās sistēmas nevainojamu darbību veicinošas minerālvielas īpašības, tomēr aizrauties ar cinku nevajadzētu,” atzīst farmaceite Ērika Pētersone. Pārmērīga tā uzņemšana var radīt vielmaiņas traucējumus. Turklāt cinks organismā konkurē ar varu – pārāk daudz cinka samazina vara daudzumu, bet varš ir nepieciešams asinsradei, veseliem matiem un nagiem. Pārāk lielas cinka devas samazina arī labā (ABL) holesterīna daudzumu asinīs. 

Kur ir visvairāk dzelzs

„Vislabāk un pilnvērtīgāk dzelzs uzsūcas organismā no sarkanās gaļas, daudz sliktāk – no augu valsts produktiem. Vegāniem un veģetāriešiem ieteicams uzņemt 1,5 reizes vairāk dzelzs ar augu produktiem, nekā norādīts dienas devā. Dzelzs nodrošina audu apgādi ar skābekli, piedalās svarīgās bioķīmiskās reakcijās, veicina normālu imūnsistēmas darbību. Dzelzs uzsūkšanās ir atkarīga no daudziem faktoriem – produkta kopējā sastāva, kopējā dzelzs daudzuma ikdienas uzturā un organisma nepieciešamības, arī no ģenētiskiem aspektiem,” norāda sertificētā uztura speciāliste. 

Farmaceite atgādina, ka, domājot par dzelzi, ēdienreižu laikā nav ieteicams lietot kalciju saturošus uztura bagātinātājus, jo tie kavē gan Fe³⁺, gan Fe²⁺ uzsūkšanos.

Samērā bieži dzelzs deficīts vērojams grūtniecības laikā. Tas var radīt nopietnas sekas gan mātei, gan zīdainim. Dzelzs anēmija pirms bērna ieņemšanas un agrīnā grūtniecības posmā saistīta ar augļa attīstības traucējumiem, priekšlaicīgām dzemdībām, zemu dzimšanas svaru.

Sistēmisks dzelzs trūkums jeb dzelzs nepietiekamība biežāk sastopama sievietēm ar aptaukošanos nekā sievietēm ar normālu ķermeņa svaru. Iespējamie skaidrojumi: maz uzņem dzelzi ar uzturu; ir paaugstināta nepieciešamība pēc dzelzs un/vai traucēta dzelzs uzsūkšanās.

„Mēness aptiekas farmaceite uzsver, ka nevajadzētu sākt lietot dzelzi “uz savu galvu”: “Lai gan dzelzs preparāti aptiekās ir pieejami bez receptes, papildu dzelzs lietošana ir individuāla – to var darīt tikai indikāciju gadījumā un tikai tad, ja ieteicis ārsts. Jāņem arī vēra, ka dzelzi var pārdozēt. Agrīnās pazīmes tam ir slikta dūša, vemšana, sāpes vēderā, caureja.”

Kur meklējamas omega 3 taukskābes

Ne visas omega 3 taukskābes pilnībā spēj veidoties organismā. Dažas ir atrodamas galvenokārt treknās zivīs. “Lietojot veģetāru vai vegānisku uzturu vai arī neiekļaujot ēdienkartē treknās jūras zivis vismaz divas reizes nedēļā, omega 3 taukskābes var neizdoties uzņemt pietiekamā daudzumā. Jāņem vērā, ka omega 3 ir svarīgas smadzeņu darbībai, sirds un asinsvadu sistēmas veselībai, šūnas apvalka stiprināšanai. Ja zivis uzturā nelieto nemaz, būtu vērts aizdomāties par papildu omega 3 uztura bagātinātāja izvēli,” saka Anita Baumane. 

“Zivju eļļa vairs nav produkts, ko grūti uzņemt nepatīkamās garšas dēļ – pieejami zivju eļļas produkti ar ābolu, citronu vai augļu garšu, var izvelēties arī kapsulu formu. Balstoties uz vairāku pētījumu rezultātiem, omega 3 (eikozapentaēnskābe jeb EPA + dokozaheksaēnskābe jeb DHA) 840 mg dienas devai konstatēta labvēlīga ietekme uz dzīvībai svarīgiem orgāniem un to fizioloģiskajām funkcijām,” norāda farmaceite.

Kā uzņemt folijskābi?

Ir cilvēki, kuri nelabprāt iekļauj uzturā zaļos salātus, dārzeņus, taču šie produkti organismam ir vajadzīgi, jo satur daudz folātu. 

“Ir iegūti pierādījumi, kas liecina, ka folijskābe var samazināt risku saslimt ar sirds slimībām. Zinām arī, ka folijskābes trūkums var izraisīt anēmiju. Zinātniekiem izdevies iegūt pierādījumus, ka folijskābe var mazināt, piemēram, iedzimtu nervu caurules defektu – mugurkaulāja šķeltni, kas var izraisīt embrija nāvi vai nopietnus mugurkaula bojājumus. Ja sieviete folijskābi uzņem jau pirms grūtniecības iestāšanās, pusi šādu defektu gadījumu var novērst.

Lielāks folijskābes nepietiekamības vai deficīta risks ir smēķētājiem, alkoholiķiem, sievietēm, kuras regulāri lieto orālās kontracepcijas līdzekļus,” skaidro uztura speciāliste.

Folijskābes galvenais avots ir zaļie lapu dārzeņi, brokoļi, spināti, Briseles kāposti, kacenkāposti, lapu salāti, liellopu aknas, kā arī pākšaugi (lēcas, pupas, zirņi), bietes, apelsīni, tomāti. Svarīgi, lai katru dienu uzturā būtu svaigi, termiski neapstrādāti dārzeņi, jo folijskābe ir termiski nestabila.

Vai no šķiedrvielu trūkuma var izvairīties?  

Ja daudz lieto baltmaizi un gandrīz nemaz neēd dārzeņus, organismā regulāri nonāk tikai saldumi, ja ikdienas uzturs galvenokārt sastāv no fast food produktiem, ir vērts nopietni padomāt par papildu šķiedrvielu uzņemšanu. Uztura speciāliste atgādina:  “Zarnām ir jāstrādā un regulāri jāiztukšojas, un to var paveikt vien ar pietiekamu šķiedrvielu daudzumu. Šķiedrvielas nepieciešamas aizcietējumu profilaksei, tātad – hemoroidālo vēnu slimības riska mazināšanai. Lietojot šķiedrvielām bagātus produktus, organisms tiek apgādāts ar minerālvielām, vitamīniem un citām bioloģiski aktīvām vielām. Šķiedrvielas labvēlīgi ietekmē vielmaiņu, regulē holesterīna līmeni asinīs, rada sāta sajūtu. Galvenie šķiedrvielu avoti ir pilngraudu produkti, pākšaugi, žāvēti un svaigi augļi, dārzeņi, rieksti, sēklas.”

Kā nepieļaut B₁₂ vitamīna deficītu?

B₁₂ vitamīns patiešām ir atrodams tikai dzīvnieku izcelsmes produktos. “Tā kā aknas uzkrāj ievērojami daudz B₁₂ vitamīna, paiet pārsteidzoši ilgs laiks, līdz vegāniem izveidojas hipovitaminoze – rezervju var pietikt līdz pat diviem gadiem, un veselības problēmas var neparādīties vēl piecus gadus pēc tam,” teic Anita Baumane.

B₁₂ vitamīns ir ārkārtīgi svarīgs – tas nepieciešams sarkano asinsķermenīšu ražošanai, nervu sistēmas attīstībai. Zems šī vitamīna līmenis organismā var palielināt risku saslimt ar kādu sirdskaiti.

“B₁₂ vitamīns ir atrodams dzīvnieku izcelsmes produktos – visu veidu gaļā, zivīs, piena produktos, olās. Augu valsts produktos tas ir tikai tad, ja tos speciāli bagātina, tādēļ vegāniem īpaši jāseko līdzi B₁₂ vitamīna līmenim asinīs. Šī vitamīna deficīts var būt izplatīts arī senioriem, kam bieži ir traucēta vitamīna uzsūkšanās, jo absorbcijai nepieciešama kuņģa sula, taču tās daudzums, cilvēkam novecojot, samazinās.”

Var noderēt plāns B 

Uztura bagātināšanas iespējas ir plašas, tomēr vispirms vajadzētu veikt analīzes, kas var atklāt konkrētas uzturvielas trūkumu, un tikai tad lemt par uztura bagātinātāja iegādi. “Vispirms būtu jāsāk ar ēšanas paradumu pārskatīšanu, noteikti te ir svarīgs uztura speciālista padoms. Ja tomēr  kādu uzturvielu vai vitamīnu ar pārtikas produktiem uzņemt neizdodas, šo problēmu vajadzētu pārrunāt ar ārstu vai uztura speciālistu un tad ķerties pie plāna B. Farmaceita profesionālās kompetences lauks ir informācija par uztura bagātinātāju sastāvu, formu, aktīvajām vielām, par iespējamo mijiedarbību ar ikdienā lietotajām zālēm un uzturu, tādēļ noteikti vēlams viņam vaicāt padomu, pirms iegādāties kādu produktu no plašā uztura bagātinātāju klāsta.”

Katram no mums kādreiz ir bijis tā, ka ārsts vaicā, kādā krāsā ir mūsu deguna izdalījumi, ko ikdienā dēvējam par iesnām. Šāds jautājums nav bez pamata, jo katrai krāsai ir sava nozīme, kas var palīdzēt saprast, kā rīkoties tālāk un ātrāk atveseļoties. Kādā krāsā var būt izdalījumi no deguna, par ko tie liecina un kā efektīvi mazināt iesnas un to radītos simptomus, skaidro “Veselības centra 4” otorinolaringoloģe Viktorija Šiliņa un “Euroaptieka” farmaceite Zane Melberga.

“Iesnas šobrīd ir aktuāla problemātika, kas ir tipiska ziemas sezonai, jo auksto un mainīgo laikapstākļu dēļ aktīvāk sāk cirkulēt dažādi vīrusi. To izplatību ietekmē arī citi faktori, piemēram, cilvēki šobrīd vairāk laika pavada iekštelpās – darbā, mājās, lielveikalos vai dažādos pasākumos. Šīs telpas ne vienmēr ir pietiekami vēdinātas, kā arī daudzi cilvēki mēdz doties ārpus mājas arī tad, ja nejūtas pavisam labi un viņiem ir kādi saaukstēšanās simptomi, tai skaitā iesnas. Ne vienmēr šos faktorus izdodas mazināt vai no tiem izvairīties, tāpēc arī pacientu sūdzības par iesnām mēdz būt biežākas,” skaidro “Veselības centra 4” otorinolaringoloģe Viktorija Šiliņa.

Kāpēc rodas izdalījumi no deguna?

Deguns nodrošina gaisa, ko cilvēks ieelpo, sasildīšanu, mitrināšanu, attīrīšanu un dziļāko elpceļu aizsargāšanu no vīrusiem, baktērijām, kā arī dažādiem netīrumiem, piemēram, putekļiem vai mājdzīvnieku spalvām. Deguna dobumā ir skropstiņepitēlijs, kas ir pārklāts ar sekrētu jeb gļotām, kas nemitīgi izdalās un palīdz neitralizēt patogēnus. Skropstiņepitēlijs kustās aizdegunes virzienā un pārbīda sekrētu uz rīkles galu. Ja cilvēkam nav iesnu, izdalījumus praktiski nevar just, jo tie tiek neapzināti norīti. Savukārt tad, kad pacients ir, piemēram, saaukstējies vai ir alerģija, izdalījumi no deguna ir vairāk un biežāk. Tie arī kļūst šķidrāki, jo to uzdevums ir atšķaidīt un palīdzēt izvadīt nevēlamos mikroorganismus vai putekšņus no deguna, lai tie nenonāktu dziļāk elpceļos. 

Ko nozīmē iesnu krāsa?

Ja cilvēks ir vesels, tad izdalījumi no deguna ir caurspīdīgi un tos parasti nevar pamanīt.

Alerģijas vai vīrusu izraisīto iesnu gadījumā caurspīdīgo izdalījumu kļūst krietni vairāk, no deguna tie praktiski tek, bet izdalījumi ir caurspīdīgi, ūdeņaini, vēlāk var būt biezāki, gļotaini. 

Nākamā iesnu fāzē rodas gaiši balti un balti izdalījumi. Ja iesnas nepapildina citi saaukstēšanās simptomi, piemēram, galvassāpes vai paaugstināta temperatūra, tad tas var norādīt, ka tās drīz beigsies un izdalījumi drīz atkal kļūs caurspīdīgi. Parasti šādos gadījumos nav nepieciešama ārsta konsultācija, ja vien iesnas nav ilgāk par 7 dienām un nesagādā papildu sūdzības, piemēram, sāpes sejā, spiedienu uz augšējiem zobiem, vai galvassāpes. 

Dzelteni izdalījumi norāda, ka organisms cīnās ar infekciju vai arī tā progresē. Šādos gadījumos iesnas ir biezas, var veidoties kreveles degunā. Tādā veidā rodas cieta garoza, kas degunā rada diskomfortu un apgrūtina elpošanu. Ja dzeltenās gļotas parādās regulāri no vienas vai abām deguna nāsīm un pašsajūta neuzlabojas, cilvēkam būtu nepieciešams vērsties pie ārsta. 

Zaļa iesnu krāsa ir viena no pazīmēm, kas liecina, ka iespējams ir izveidojies strutains iekaisums. Līdzīgi kā ar dzeltenām iesnām, arī zaļi izdalījumi ir biezi. Tos var papildināt arī tādi simptomi kā spiediens pieres daļā, deniņos, smaganās un zobos, galvassāpes, paaugstināta temperatūra un kakla sāpes. Šādos gadījumos ir nepieciešams vērsties pie ārsta. 

Sārti, ar sarkanām svītiņām vai brūngani var rasties vīrusa laikā, kad deguna gļotādas kapilāri kļūst trauslāki, it sevišķi tad, kad cilvēks mēģina degunu iztīrīt, piemēram, to izšņaucot. Ja deguns tiek izšņaukts pārāk spēcīgi, tie var plīst – tā rezultātā nelielā daudzumā izdalās asinis, kas iesnas iekrāso viegli sārtā vai brūnganā krāsā. Tas var būt arī saistīts ar nepareizu deguna kopšanu. Kad saaukstēšanās laikā ir biezi izdalījumi, deguna gļotāda kļūst sausa un veidojas krevelītes, kuras cilvēki mēdz kasīt un aiztikt. Tādā veidā jutīgā vieta tiek traumēta un rodas neliela asiņošana, kas iekrāso deguna izdalījumus. Sausuma veidošanos šobrīd arī veicina apkure, kuras laikā cilvēkiem nepieciešams uzņemt vairāk šķidruma, lai mitrinātu elpceļus. Šādos gadījumos nepieciešams rūpēties par deguna gļotādas mitrināšanu. 

Ja tomēr sārti un brūngani izdalījumi turpina izdalīties arī pēc izveseļošanās, nepieciešams konsultēties ar ārstu. 

Melnas iesnas ir visretāk sastopamas. Parasti tās nav saistītas ar slimību, jo visbiežāk tiek novērotas cilvēkiem, kuri strādā vietās, kur ir netīrs un ar putekļiem piepildīts gaiss, piemēram, ražotnes. Putekļi piejaucas klāt izdalījumiem, kā rezultātā rodas melnas iesnas. Šādos gadījumos regulāri nepieciešams tīrīt degunu, piemēram, skalojot pēc katras darba dienas. Reti melnas iesnas var būt saistītas ar hronisku sēnīšu blakusdobuma iekaisumu, taču šādos gadījumos diagnozi un ārstēšanu nosaka ārsts. 

Farmaceites Zanes Melbergas ieteikumi iesnu ārstēšanā: 

• Lai attīrītu, atvieglotu elpošanu un degunu atbrīvotu no izdalījumiem, to ieteicams skalot ar līdzekļiem, kas veidoti uz sālsūdens bāzes. Sāļais šķīdums palīdz šķidrināt gļotas un vieglāk izšņaukt degunu. To īpaši ieteicams darīt tad, kad iesnas ir biezas konsistences.
• Deguna skalošanu ieteicams veikt vienu līdz divas reizes dienā – no rīta un vakarā. Kad iesnas mazinās, skalošanu var veikt divas līdz trīs reizes nedēļā. 
• Ja deguns ir aizlikts, ieteicams lietot aerosolus vai pilienus, kuru sastāvā ir aktīvā viela ksilometazolīns, kas sašaurina deguna asinsvadus un mazina tūsku. Jāatceras, ka šos līdzekļus drīkst lietot ne ilgāk kā 5 dienas, ievērojot lietošanas instrukciju un ārsta vai farmaceita norādījumus. Tūsku iespējams mazināt arī ar aerosoliem, kuru sastāvā ir sāls šķīdums.
• Lai mitrinātu deguna gļotādu gan tad, kad ir iesnas, gan profilakses nolūkos, kad cilvēks atrodas iekštelpās, jālieto mitrinošie līdzekļi, kuru sastāvā ir hialuronskābe, smiltsērkšķu eļļa vai olīveļļa.
• Degunam un tā gļotādai ieteicams lietot tiem paredzētos gēlus, kuru sastāvā ir priežu ekstrakts, kas veido mitrinošu aizsargslāni un pasargā no apkārtējās vides – vīrusiem, baktērijām un netīrumiem.
• Lai atvieglotu elpošanu un nodrošinātu optimālu elpceļu funkciju, var lietot uztura bagātinātājus, kuru sastāvā ir priežu mizas vai gaiļbiksīšu ziedu ekstrakts.
• Lai mazinātu elpceļu slimības simptomus, tai skaitā iesnas, var veikt tvaika inhalācijas ar inhalatoru. Tie palīdz uzņemt ārstnieciskās vielas un mitrināt elpceļus. Par piemērotākās medicīniskās ierīces izvēli un lietošanu ieteicams konsultēties ar farmaceitu.  

Ko nedarīt, ja ir iesnas:

• Deguna nāsī vai nāsīs neliec ķiploku – tas var vēl vairāk kairināt deguna gļotādu, kā arī to apdedzināt un radīt sāpes. 
• Nesildi degunu, vaigus un zonu zem acīm ar olu vai vārītu kartupeli. Tas var veicināt tūskas palielināšanos un pasliktināt sekrēta atteci no deguna blakusdobumiem.  
• Degunu jāšņauc maigi un pa vienai nāsij – sāc ar vienu un pēc tam ar otru. Tādā veidā būs mazāks spiediens pašā degunā, galvā un ausīs.
• Uzreiz pēc līdzekļa lietošanas nešņauc degunu. Ļauj līdzeklim iedarboties un izšņauc degunu pēc aptuveni 5 līdz 10 minūtēm. 
• Nelieto speciālos līdzekļus biežāk kā norādīts lietošanas instrukcijā. Par pareizu līdzekļu lietošanu konsultējies ar farmaceitu. 

Statistika ir nepielūdzama – cukura diabēta trieciens indivīda un sabiedrības veselībai joprojām nemazinās, tāpēc jo īpaši aktuāli ir profilaktiski darīt visu, lai nepieļautu cukura diabēta attīstību un laikus pamanītu slimības apdraudējumu. 

Nozares speciālisti – profesore Ilze Konrāde, Latvijas Diabēta federācijas prezidente Indra Štelmane, “Mēness aptiekas” farmaceite Juta Namsone, Valdis Ģībietis, ārsts internists Paula Stradiņa klīniskajā universitātes slimnīcā, Latvijas Diabēta asociācijas valdes priekšsēdētāja Gunta Freimane – diskutē, aktualizējot būtisko par šiem un citiem ar cukura diabētu saistītiem jautājumiem.  

Būt informētiem un apzināties riskus

Valdis Ģībietis, ārsts internists Paula Stradiņa klīniskajā universitātes slimnīcā, Rīgas Stradiņa universitātes doktorants uzsver tēmas aktualitāti: “Fakts, ka cukura diabētu Latvijā katru gadu diagnosticē aptuveni 7000 cilvēku, nav sabiedrībai labvēlīgs vēstījums, turklāt slimība piemeklē gan pieaugušos, gan bērnus. Ārstēšanos ar insulīnu ik gadu uzsāk aptuveni 1000 pacientu. Informētībā par slimību, tās riskiem, terapiju un ietekmi uz veselību ir robi, kas paver ceļu slimības izraisītajiem triecieniem. Katram 10. Latvijas iedzīvotājam varētu būt 2. tipa cukura diabēts, taču tikai trešajai daļai no tiem slimība ir diagnosticēta.

Redzam, cik svarīga ir nepieciešamo zāļu un medicīnas ierīču nepārtraukta pieejamība, ārstu, māsu un farmaceitu savstarpēja sadarbība, un visiem kopā ir jādomā par to, kā informāciju par cukura diabētu padarīt pieejamāku ikvienam, paplašinot izpratni par slimības riskiem, un kā sekmēt sadarbību starp dažādiem speciālistiem cukura diabēta ārstēšanā.» Ārsts atzīmē, ka cukura diabēts ir kas vairāk nekā tikai augsts cukura līmenis asinīs, un to ir būtiski apzināties. 

Latvijas Diabēta asociācijas valdes priekšsēdētāja, psiholoģijas un sociālo zinātņu maģistre, pasniedzēja un zinātniskā asistente Rīgas Stradiņa universitātē Gunta Freimane pārstāv cukura diabēta pacientu organizāciju un atzīst: «Sabiedrības zināšanas par cukura diabētu var vērtēt tikai kā daļēji atbilstošas. Svarīgākais ir, kā cilvēks šīs zināšanas lieto. Ja apzinās, ka aptaukošanās vai nepietiekama fiziskā aktivitāte ir riska faktori, tas vēl nenozīmē, ka viņš kaut ko dara, lai riskus mazinātu. Tādēļ vajadzētu vairāk sekmēt to, lai cilvēki maina savu ikdienas uzvedību tieši cukura diabēta risku mazināšanai.» 

“Mēness aptiekas” farmaceite Juta Namsone norāda: “Nepieciešama aktīvāka veselīga uztura un fizisko aktivitāšu popularizēšana riska grupai. No farmaceita skatpunkta redzu, ka informācija cilvēkiem ir, taču nepieciešams kāds dzinulis, lai viņi savā labā darītu vairāk.”

Medicīnas zinātņu doktore, endokrinoloģe, diabetoloģe, Latvijas Diabēta federācijas prezidente Indra Štelmane uzskata, ka kopumā sabiedrības, īpaši jaunu cilvēku, informētība ir diezgan laba, taču ārstei rada bažas, ka cilvēki pēc 50 gadu vecuma, kuri ir riska grupā, to apzinās mazāk un viņu zināšanas nav pietiekamas. “Būtu gan jāveic sabiedrības plašāka izglītošana par riskiem, ko katram svarīgi apzināt un izvērtēt, gan arī daudz konkrētāk jāparāda, kādi ir riska faktoru mazināšanas veidi. Tikai tā varēsim apturēt diabēta pandēmiju, kas soļo pa pasauli.”

Cukura diabēta riska faktori

• Cukura diabēts ir ģimenes anamnēzē
• Vecums – virs 40 gadiem
• Liekais ķermeņa svars, aptaukošanās
• Paaugstināts asinsspiediens 
• Paaugstināts zema blīvuma holesterīna līmenis asinīs
• Smēķēšana
• Sievietēm – cukura diabēts grūtniecības laikā

Izšķiroša nozīme – agrīnai diagnostikai

Endokrinoloģe, Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas Endokrinoloģijas nodaļas vadītāja, profesore Ilze Konrāde apstiprina, cik svarīgi laikus apzināties slimības riskus: “Varam domāt, ka sabiedrība ir pietiekami informēta, tomēr pastāv svarīga nianse starp zināt un saprast. Redzu, ka 25–35% pacientu, nokļūstot stacionārā, uzzina, ka viņiem ir cukura diabēts, kad jau ir kāda sirds un asinsvadu slimības krīze – insults, infarkts, sirds mazspēja. Tas ir par vēlu. 

Svara pieaugums attīstās lēni, un bieži vien nekādu citu simptomu nav, tādēļ agrīna diagnostika ir ļoti svarīga. 2. tipa diabēta gadījumā paaugstināts cukura līmenis asinīs (7 mmol/l un vairāk) ir tikai sarkanais karodziņš, bet aisbergs, ko neredzam, ir milzīgs.” 

Profesore Konrāde uzsver, ka aptuveni 93% cukura diabēta gadījumu pasaulē ir 2. tipa diabēts. “Būtība nav insulīna deficīts, bet tā nespēja darboties audos. To sauc par insulīna rezistenci, kas maina ne tikai glikozes līmeni. 2. tipa diabēta pamatā ir tauku vielmaiņas slimība, situācija, kas veicina onkoloģisku slimību attīstību, vīriešiem – arī dzimumhormonu samazināšanos. Tas viss saistās ar augsto insulīna līmeni, kas holesterīna daļiņām liek kļūt mazām un blīvām un labāk ieiet asinsvadu sieniņās, agrīni radot aterosklerozes procesu, infarktu, insultu. Tātad – rodas izmaiņas šūnu līmenī, tāpēc katra sirds šūna strādā sliktāk un cilvēkiem ar cukura diabētu un insulīna rezistenci agrīni attīstās sirds mazspēja. Vīrišķais hormons testosterons taukaudos tiek pārveidots par estrogēnu, savukārt smadzeņu hipofīze nespēj atšķirt, tas ir testosterons vai estrogēns, un maina hormonu līdzsvaru. Tiklīdz kaut kas ir izjaukts, tas izmaina arī vielmaiņu organismā.” 

2. tipa cukura diabēts tiek diagnosticēts tad, ja cukura līmenis asinīs tukšā dūšā ir 7 vai vairāk milimolu litrā. Ja ir šāds rādītājs, parasti nav novērojami tradicionālie cukura diabēta simptomi – slāpes, bieža urinācija. Ilze Konrāde aicina: “Ja jums ir vismaz 40 gadu, ir jānodod analīzes!”

Cukura diabēta tipiskās pazīmes

Pazīmju uzskaitījums nenozīmē, ka ikvienam būs tās visas, turklāt šīs pazīmes neparādās vienlaicīgi. Tomēr, ja ir kaut vai kāda no tām, tā jāuztver kā signāls apmeklēt ārstu un veikt analīzes.

• Liekais svars
• Bieža urinēšana
• Ilgstošas un nepārejošas slāpes
• Konstants izsalkums
• Straujš svara zudums bez izmaiņām uzturā
• Hroniskais nogurums
• Lēna brūču un iekaisumu dzīšana, nejutīguma vai durstīšanas sajūta rokās un pēdās

Mainīt dzīvesveidu nav viegli, taču – nepieciešami

Viens no būtiskiem gan saslimšanas risku mazināšanas, gan slimības kontroles stūrakmeņiem ir ierastās uzvedības maiņa. 

“Sabiedrības līmenī aptaukošanās un mazkustīgs dzīvesveids nes daudz zaudējumu, tomēr uzvedības maiņa netiek pietiekami atbalstīta. Labi, ja bez maksas būtu pieejamas uztura speciālista konsultācijas un katram pacientam varētu izstrādāt individuālu plānu, kā mainīt uztura paradumus. Ar speciālista atbalstu to izdarīt ir daudz vieglāk. Ir arī dažādi psiholoģiskā atbalsta veidi, kas var palīdzēt īstenot uzvedības maiņu,” norāda Gunta Freimane. Savukārt profesore Ilze Konrāde atzīst: “Dzīvesveida maiņa nav viegls darbs, taču, ja rodas izpratne un pamēģina, tas vienmēr ir labi.”

Ikvienam ir jāapzinās cukura diabēta riska faktori un laikus tie jāpamana, samazinot lieko svaru, mainot uztura paradumus, ieviešot ikdienā vairāk fizisko aktivitāšu un regulāri veicot asins analīzes. Jo agrīnāk izdodas konstatēt izmaiņas, jo efektīvāk var novērst slimības attīstību.