Lai gan pirms vairāk nekā simts gadiem nogrimušais laineris atrodas 3810 metru dziļumā, apmēram 250 cilvēkiem ir izdevies dzīvē redzēt kuģa vraku, diemžēl, daži par šo iespēju samaksājuši ar savu dzīvību, vēsta kanāls “National Geographic”.
Pēdējie traģiski notikumi ar kompānijas “OceanGate” batiskafa “Titan” un tā pasažieru bojāeju likuši atkal uzdot jautājumus par to, cik ētiski ir rīkot bagātnieku ekstremālas izklaides braucienus pie “Titānika” atlūzām.
Jau 2012. gada “Titānika” bojāejas vieta tika pasludināta par UNESCO mantojuma vietu, tomēr tas netraucēja tiem, kuri ir gatavi samaksāt 250 000 ASV dolāru (aptuveni 230 000 eiro) un parakstīt dokumentus par to, ka viņi apzinās riskus, doties savām acīm skatīt vraku. Kā zināms, “Titānika” tūru rīkotājkompānijas “OceanGate” īpašnieks Stoktons Rašs arī bija starp liktenīgā brauciena pasažieriem.
Kulta filmas “Titāniks” režisors Džeims Kamerons, kas pats 33 reizes nira pie “Titānika” atlūzām, publiski pauda, ka “Titāna” bojāeja ir “briesmīga ironija”, jo arī slavenā “Titānika” kapteinis vairākkārt ignorēja brīdinājumus par aisbergu briesmām.
Šogad apritēja 25 gadi kopš filmas “Titāniks” iznākšanas uz ekrāniem, un Kamerons atskatās uz izvēlēm, kurus viņš izdarīja 1997. gadā, veidojot vienu no visu laiku ienesīgākajiem grāvējiem pasaules kino vēsturē. Raidījums “Titāniks: 25 gadus vēlāk ar Džeimsu Kameronu”, jau svētdien, 2. jūlijā, plkst. 22.00, kanālā ”National Geographic”.
Kur atrodas “Titānika” vraks
Lai gan tobrīd pasaulē lielākais pasažieru tvaikonis “Titāniks” savā pirmajā un pēdējā ceļojumā devās 1912. gadā 10. aprīlī un nogrima naktī uz 15. aprīli, tā atlūzu atrašanas vieta nebija zināma turpmākos 73 gadus. Proti, nogrimušā kuģa atrašanas vietu atklāja salīdzinoši nesen – 1985. gadā.
Jāpiebilst, ka doma atrast un pat izcelt “Titāniku” no ūdens dzelmes radās neilgi pēc kuģa nogrimšanas, tomēr pagājuša gadsimta sākumā tehnoloģijas vēl nebija gana attīstītas, un neviens no mēģinājumiem nevainagojās ar panākumiem.
1985. gada 1. septembrī, pēc astoņu dienu meklējumiem, amerikāņu un franču misija, kuru vadīja Žans-Luī Mišels un Roberts Ballards no Vudholas okeanogrāfijas institūta, beidzot atklāja slavenā kuģa vraku netālu no Ņūfaundlendas 3810 metru dziļumā. Jāatzīmē, ka šī vieta bija 22 kilometrus tālāk no tās, kura līdz 1985. gadam tika uzskatīta par “Titānika” nogrimšanas vietu. Precīzas “Titānika” vraka atrašanas vietas koordinātes ir 41°43′32″N 49°56′49″W.
Nozīmīgākais Mišela un Ballarda ekspedīcijas atklājums, bija tas, ka kuģis katastrofas dēļ bija pārlūzis uz pusēm. “Titānika” priekšgals atradās 600 metrus tālāk no pakaļgala, pagriezies uz pretējo pusi. Līdz tam atklājumam tika uzskatīts, ka kuģis nebija pārlūzis.
Uzreiz pēc veiksmīgās ekspedīcijas amerikāņu naftas magnāts un vēstures entuziasts Džeks Grims paziņoja, ka viņš bija pirmais, kas atrada “Titānika” atlūzas, un tās pieder viņam. Uzņēmējs turpmākos desmit gadus mēģināja pieradīt savas tiesības, taču neveiksmīgi.
“Titānika” suvenīri
Ballarda un Mišela ekspedīcija neizcēla nekādus priekšmetus no katastrofas vietas, jo uzskatīja to par kapu apgānīšanu. Taču citi nebija tik cēli noskaņoti. Proti, 1986. gadā kompānijas “Titanic Ventures” algotājiem ūdenslīdējiem izdevies izcelt no vraka artefaktus un uzņēmēji saņēma arī atļauju tos paturēt.
Tas pavēra ceļu arī pārējiem “Titānika” suvenīru meklētājiem, un turpmākajos gados no dzelmes tika izcelti tūkstošiem priekšmetu, tai skaitā trauki, somas, drēbes, juvelierizstrādājumi un citas nogrimuša kuģa pasažieriem piedērējošas lietas un “Titānika” dekora elementi.
Jāpiebilst, ka viens no dārgākiem “Titānika” artefaktiem, kas tika pārdots izsolē ir vijole, kuru spēlēja kuģa orķestra vadītājs Voless Hārtlijs kuģa nogrimšanas brīdī, lai nomierinātu panikā esošos pasažierus. 2013. gadā vijole tika pārdota par 1,46 miljoniem ASV dolāru (apmēram 1,3 miljoni eiro).
Kopumā ir zināms par apmēram 6000 priekšmetiem, kas gadu gaitā bija izcelti vraka. Daudzi no tiem ir izlikti apskatei Griničas Nacionālajā Jūras muzejā Londonā.
2020. gadā Amerikas un Lielbritānijas valdības parakstīja līgumu, kurā apņemas aizsargāt “Titānika” traģēdijas vietu un nepieļaut artefaktu meklējumus.
Kopš 1985. gada 250 cilvēki apmeklēja “Titānika” vraku, taču Ņujorkas pāris Deivids Leibovics un Kimberlija Millere padarīja savu ceļojumu vēl īpašāku. Proti, viņi apprecējās batiskafā pie nogrimuša kuģa atlūzām.
Kopš 2021. gada nu jau bēdīgi slavenais uzņēmums “OceanGate” piedāvāja iespēju doties astoņu dienu izpētes misijā un aplūkot “Titānika” vraku. Viena vieta piecvietīgajā zemūdens peldlīdzeklī “Titan” maksāja 250 000 ASV dolāru (230 000 eiro). 22. jūnijā aptuveni 488 metru attālumā no “Titānika” priekšgala tika atrasts atlūzu lauks, kurā tika identificēti “Titan” korpusa daļas. Tiek ziņots, ka “Titan” spiediena dēļ ir uzsprādzis, nogalinot piecus pasažierus, tostarp uzņēmuma izpilddirektoru Stoktonu Rašu.
Baktērijas aprīs “Titāniku”
Daudzi zinātnieki, ieskaitot vraka atklājēju Robertu Ballardu, ir norūpējušies, ka tūristu apmeklējumi batiskafos un suvenīru izcelšana vēl vairāk paātrina “Titānika” vraka dēdēšanu.
Lai gan zemūdens baktērijas sāka baroties ar dzelzi, jau no kuģa nogrimšanas brīža, bojājumu dēļ, kurus radījuši daudzi apmeklētāji, Amerikas Nacionālā Okeāna un atmosfēras administrācija apgalvo, ka korpuss var sabrukt jau 2030. gadā.
Taču “Titānika” vraks jebkurā gadījumā izzudīs dabisku procesu dēļ. Ir pat aprēķināts, ka baktērijas katru dienu saēd apmēram 45 kilogramus dzelzs, tādēļ pat tad, ja uz katastrofas vietu vairs nedosies tūristi, ilgākais pēc 30 gadiem vraks pilnībā pazudīs.
Fanu teorija pārbaudi neiztur
“Titānika” katastrofā jau vairāk nekā 100 gadus piesaista ne tikai pētniekus un vēstures entuziastus, bet arī iedvesmojusi daudzu filmu un citu mākslas darbu radītājus. Pirmā filma par “Titānika” katastrofu bija uzņemta 1912. gada tikai 31 dienu pēc kuģa nogrimšanas.
Tā saucās “Saved from “Titanic”” (“Izglābtā no “Titānika””), un galveno lomu tajā spēlēja mēmo filmu aktrise Doroteja Gibsone, kas patiešām bija viena no tiem kuģa 28 pasažieriem, kuri 1912. gadā 15. aprīļa rītā iekāpa pirmajā glābšanas laivā. Viņa pat filmējās drēbēs, kas bija viņai mugurā kuģa nogrimšanas brīdī. Diemžēl, šī filma ir zaudēta.
Toties daudziem skatītājiem katastrofas notikumi saplūduši ar Džeimsa Kamerona 1997. gada filmā “Titāniks” redzēto. Lai gan “Titānika” traģēdijā gāja bojā pavisam reāli eksistējoši 1535 pasažieri, cilvēku prātos jau 25 gadus tie ir tikai divi – Džeks un Rouza.
Lai gan kopš filmas iznākšanas uz ekrāniem pagājuši jau 25 gadi, režisors Džeimss Kamerons kopā ar ekspertu komandu turpina atšķetināt šī traģiskā notikuma noslēpumus. Viņš arī kopā ar ekspertiem pārbaudīja populāro teoriju par to, vai Džeks būtu varējis izdzīvot, ja viņam izdotos uzrāpties uz durvīm kopā ar Rouzu.
Kamerons kādā nesenajā intervijā atzinās, ka joprojām teju katru mēnesi saņem vēstules, kurās filmas kvēlākie fani raksta, ka Džekam beigās vajadzēja izdzīvot. Speciāli “National Geographic” filmai “Titāniks: 25 gadi vēlāk” tika rīkots eksperiments.
Proti, bija pieaicināti kaskadieri, kuriem ir līdzīgs augums un ķermeņa masa, kādas tās bija Dikaprio un Vinsletai 1997. Gadā. Vēl lielākai eksperimenta ticamībai viņi bija tērpti Džeka un Rouzas kostīmos, bet ūdens baseinā bija tādas pašas temperatūras, kāds tas bija 1912. gadā aprīlī, kad “Titāniks” sadūrās ar aisbergu.
“Izmēģinājuma trusīšiem” tika pievienoti sensori, kas fiksēja to, cik ātri šādos apstākļos atdziest cilvēka ķermenis. Kāda tad ir atbilde? Tāda, kāda arī bija parādīta filmās beigās, – izdzīvot varēja tikai viens no šī traģiskā mīlas stāsta varoņiem.
Lai gan filmas faniem būtu paticis, ja Dikaprio varonis izdzīvotu un filmai būtu Holivudā iecienītās laimīgās beigās, Džeims Kamerons savu izvēli nenožēlo un saka, ka “Džekam bija jāmirst, jo “Titāniks” ir filma par mīlestību, upurēšanos un nāvi”.
Par leģendāras filmas tapšanas aizkulisēm stāstīs raidījums “Titāniks: 25 gadus vēlāk ar Džeimsu Kameronu”, kura pirmizrāde svētdien, 2. jūlijā, plkst. 22.00, kanālā ”National Geographic”!
Populāro jēdzienu “toksiskums” bieži grūti aprakstīt un izskaidrot, bet parasti cilvēki to izjūt tīri intuitīvā, zemapziņas līmenī, bet traktē atkarībā no tā, kas tieši saindē viņu dzīvi.
