"Nē, nē, nē!…" Tu tā proti? Ir gluži vienalga, esi jaunās attiecībās vai attiecībās ar ilgtermiņa „apliecību” (jo īpaši laulības), spēja pateikt "nē" bez vainas sajūtas rašanās ir vienlīdz svarīga gan Tev pašam, gan Tavām attiecībām. Vēl ne tik senā pagātnē nebija ne iedomājams, ka sieva varētu teikt „nē” vīram, bērns saviem vecākiem, kalps saimniekam, utt. Mainoties gadsimtiem, tradīcijām, politiskajām varām, lomu, statusu un rangu attīstībai, esam ieguvuši arī balss tiesības brīvi paust savas domas, sajūtas un pārliecības. Vai protam to izmantot abpusēji izdevīgi un veselīgas attiecības stimulējoši? Vainas sajūta ir atteikumu mūžīgi pavadošas postošas emocijas, ar kurām bieži sastopos konsultējot klientus. Nereti, dzirdot pieminam nepieciešamību pateikt „nē”, klienti to asociē ar seksu un sievietēm, kurām mūžīgi sāp galva, lai gan atteikums ir neizbēgama mūsu ikdienas dzīves sastāvdaļa. No vienas puses mācāmies piešķirt sev tiesības darīt to, ko vēlamies, no otras – nēsājam vainas apziņas akmeni kaklā. Vai no tā iespējams izvairīties? Pārvērtējošās konsultēšanas procesā klients nonāk pie nepieciešamības apgūt atteikuma „ābeci”, jo izrādās, ka problēmas sagādā tik vienkāršas lietas -atteikt vīra vecākiem gadu no gada ravēt dzīvžoga stādījumu (padomās, ka slikta sieva un vedekla, nesaimnieciska sieviete, iedomīga, izlutināta..) -atteikt meitai auklēt mazbērnu, kaut pašai gribas apmeklēt teātri (meita jau, nabadzīte, rauja, kā es tā, māte būdama, nepalīdzēšu bērnam?..) -atteikt kursa lektoram, kurš izvirza par grupas vecāko, kaut esmu kautrīgs, iniciatīvu uzņemties nevēlos, organizatora garu sevī nejūtu, utt. (ko citi padomās – man izrādīts tāds gods! Sakostiem zobiem pildīšu savus pienākumus, tikai, sasodīts, vēl nespēju iedomāties, KĀ?..) -atteikt uzmācīgai pārdevējai apģērbu veikalā, piekrītot mērīt pienestās lietas, kaut jau sen jābūt citur un nepatīk ne fasons, ne krāsa (manis dēļ te pūlas, ko es te lekšos, es neesmu tik nepieklājīga…) -Utt. Tu noteikti atpazīsti arī savu situāciju. Ir slavējami būt pieklājīgam, labi audzinātam, empātiskam, izpalīdzīgam, labsirdīgam, bet atceries pamanīt robežu, kad tā visa labad ziedo savu laiku, vēlmes un garastāvokli. Ņem talkā t.s. „vieglo toni” un saki vienu „nē” pēc otra! Izdomāta telefonsaruna: -„Klau, mīļā, mēs ar Jurčiku braucam ceļojumā!!! Vinnējām loterijā!!! Piecas dienas mīdīšu Parīzes bruģi!” -„Ouu, apsveicu! Laimīgie!” (patiess prieks par draudzenes veiksmi) -„Jā, tāpēc zvanu. Klausies, mīļā, tu jau zini, mans Fredis ir tāds mīļums, viņš ne dienu nevar bez cilvēka. Es uzreiz iedomājos par tevi! Tu viņu varētu paņemt pie sevis, kamēr mēs esam prom. Smiltis un paiku es tev savedīšu, ne par ko nesatraucies!” (Viss jau faktiski izlemts, tikai aizmirsa pajautāt..) -„Es… Nu, nezinu, man, ja godīgi, grūti iedomāties kaķi pie sevis…” (kaķi riebjas kā suga – spalvas, netīrība, smirdoņa, naktīs nedod mieru…) -„Nu, mīļā, lūdzu! Man nav neviena cita, kam paprasīt!.. Tu viņu vienmēr tā ņurci, jūs tā saprotaties! Paņemsi? Tikai piecas dienas!” (manipulācija, pierunāšana) -„Nu, jā, labi…” (vakarā pēc darba būs ātrāk jānāk mājās, nevarēšu tik ilgi sēdēt pie projekta, uz teātri trešdien arī netieku, Ilze ar sīko ciemos nākt nevar, bērnam alerģija pret kaķi… Bāc!!! Kāpēc es piekritu?) -„Super! Paldies, mīļā! Tu esi vislabākā! Ok, tad sarunājuši, man jāskrien – gribu kravāt koferi! Parzīze mani gaida!” (ērti, vai ne?..) STOP! Kā tad ar Tevi? Kaķus nemīli, nedēļu nāksies pakārtot, draudzenei apciemojumu atteikt, smilšu kasti tīrīt, spalvas vākt… Kas bija tas, kāpēc nespēji pateikt „nē”? Nebūsi pietiekami laba draudzene? Vai tiešām domā, ka draudzība izjuks, ja piešķirsi sev tiesības neielaist savā dzīvesvietā kaķi? Kā būtu, ja dialogu ar draudzeni būtu risinājusi šādi? -„ (..) Smiltis un paiku es tev savedīšu, ne par ko nesatraucies!” (Viss jau faktiski izlemts, tikai aizmirsa pajautāt..) -„Mīļā, Tavs nodoms ir lielisks, bet pilnīgi nesavienojams ar maniem plāniem. Neņem ļaunā, man Tev jāatsaka.” (pārliecinoši) -„Nu, mīļā, lūdzu! Man nav neviena cita, kam paprasīt!.. Tu viņu vienmēr tā ņurci, jūs tā saprotaties! Paņemsi? Tikai piecas dienas!” (manipulācija, pierunāšana) -„Nē, pieņem, lūdzu, manu atteikumu, es to tiešām nevēlos uzņemties. Es ticu, ka kāds kaķus mīl vairāk par mani.” (atbildība par savu lēmumu, aicinājums pieņemt un saprast, pārliecinātība par savām vēlmēm un vajadzībām) -„Nu, labi, ja jau tā…” (manipulācija, vēlme radīt vainas sajūtu, izteikt nosodījumu) -„Tātad, kad jūs izbraucat?” (enerģiski, draudzīgi) -„Mmmm… Pēc divām dienām! Tik daudz darīšanu vēl – darbs, mājas, štātes, zini, kā! Labi… Kā tev pašai iet?” (paskat, jau aizmirsusi, viss kārtībā) Kas mainījās? Ko sajuti atsakot? Vai tiešām kļuvi sliktāka draudzene? „Nē” ir kā nauda – to jāprot pareizi pielietot, lai „nesakāptu galvā” un nepadarītu sevi par altruistu, izdāļājot visu, kas Tev ir, arī savas tiesības. Mans mājas uzdevums klientam, kurš sirgst ar nespēju lietot „nē”, vienmēr ir gluži pretējs – lietot atteikumu pavisam ikdienišķās situācijās, fiksēt šīs situācijas un savas sajūtas, nākamajā tikšanās reizē neaizmirstot dalīties panākumos. Tas šķiet kā adata siena kaudzē – sīkums, nieks! Bet lielas lietas, kā zināms, sastāv no sīkumiem. Un ar kaut ko ir jāsāk. Lai izdodas! Elīna Neilande „LABO DOMU PIETURA” Pārvērtējošais konsultants elina@labodomupietura.lv

Gribu teikt, ka ir skaidrs, kur ir kļūda. tās ir bailes, tas ir lepnums, un tie ir abi kopā. Kļūda ir arī stāvēšanai kā kolosam brīdī, kad ir nepieciešams tikai viens tavs solis, lai pasaule sakustētos, sāktos molekulāri ķīmisku reakciju pārbagātība, sprāgtu un kūsātu tavi jūtu krāteri, lai viņš sajustu tavu karstumu starp lāpstiņām un aukstumu pirkstu galos. Nu labi, tas jau ir tālāk par to, ko gribēju teikt. Gribu teikt, ka cilvēki ir tur, kur ir, tikai tāpēc, ka viņi stāv. Viņi STĀV, raud, kliedz un sāpina paši sevi, jo nesper nevienu, sasodīts, nevienu pašu soli, lai kaut kas notiktu. Tu būsi tas, cik tu ziedosi, lai kļūtu par to, par ko vēlies kļūt. Ja tu ziedo savu lepnumu, lai dabūtu ko vēlies, tad tici vai nē, bet ieguvums būs nesamērojami lielāks, jo vismaz man lepnums ir visīstākais Ahileja papēdis. Tā, manuprāt, teica arī Balzaks, un ha, arī cilvēkiem pirms vairākiem gadsimtiem ir bijusi taisnība. Tad jau, laikam, tas ir tipiski cilvēkam, ne? 🙂 Un pēdējais, ko gribu teikt – es gribu iemācīties trauslumu.

Sveiki visiem Nesen nācu pie secinājuma, ka nākotnes profesijas izvēle ir vienkārši nereāls, sava veida piedzīvojums, jo, domājot par vienu nāk prātā kaut kas cits. Esmu diezgan komunikabla un labi pārvaldu valodas…piedalījos vairākās starptautiskās programmās, bet būt par tulku negribu…. 🙁 Mājās diezgan bieži tiek runāts par to ka ir jāiet par tulku , taču jāizvēlas pašai.. Tā ka cilvēki Jūsu viedoklis-kāda tad īsti ir mana profesija un kā izvēlēties pareizo )))) 🙁

Šūvokor sagribieju raksteit latgaliski itymā blogā. Taida guņs īkšā. tārauda na tikai par vacuom attīceibom, a i par myužvierteigom attīceibom: kas ir īkšā, tys nav tikai vakar, tys ir ari aizvakar i reit:) *** acs acs tovys munys apsavierīņs uz jiuru krostā īsagulušom konturom nu myusu vakarnakts kū viļni nav nūslāpuši nu putynu ziņkuoreibys lānom dalna rūtaļuodamuos sajauc smiļts lai caltu i sadrupynuotu *** ceļam puori puori ceļam relativys sajiutys papīžūs i gaisa tradicionaluo vibraceja meža zemeņu smuoržeņa munūs motūs kai talismans ceļam puori i – pļova pļovai – i mežs i puori vibracejai *** nav juogaida zyrgi aizskrīn puori pļovai pajiuk rosa i pīniņu dzaltonums laksteigola lokstojās – soldona dzīsme saleip ziernekļa teimeklī nikas nav paradzams i gaideišona kod tu palaidi mani vaļā es klivu par pulkstynu tik… na tik… *** muzykys ritms ībunguodeņoj manī franču smolkuos maizeitis i angļu mīra puorjimta pretkopejuotuoja porcelaniskuo seja nav daudz maņ eisziņu nu punktim kur asu dasaskuoruse ar vāsu karūteiti atsvaidzynoju lyupys i ritmā pazaudēju leidzsvora eseibu *** munā piļsātā ānu gaismys i šaļteņu breineiba saplāstys peipyunis bolss i vaiduojums cepļa sprāguojums laiks kod zam koldura atsagrīž puosoka… *** Amsterdamā leits i cylvāks kurš sacer muzyku čarsta pa ustobu nūts tuos lidoj pleivinej leidz dažys īsapyn juo slaikū pierstu izlīkumūs i atdzymst leita blūzā iz Amsterdamys… *** krūgs. muzyčka. palny. kod irā par daudz nu tovu skatīņu daveru plokstus gaidu kod drupeit apsarims itei tiuļuokbyuteiba kod atvieršu acs i tu vēļ byusi pi myusu golda nanūtics veļums *** izdzīdi itū dzīsmi bez vuordim bez meļdeņa bez maņa vacajā upē īmierkuse kuojis ar saplaisnuojušim papīžim puspalaime meditej diskretiski daskuorīni nu paītgaromgribūša siermbuordaina kunga kuram vairuok par sirsneibu nikuo nav plyka tei dvēsele kas bez maņa

AK! jau atkal tuvojas valentīndiena, un kā jau var redzēt ka meiteņu viedokļi ir dažādi par šo dienu, bet NĒ. Paga, tā tomēr neliekas, jo viss ko dzirdu ir tas-nav jēgas svinēt- neuzskatu ka būtu šī dienā kaut kā jāsvin-esmu viena.u.t.t. Es to nesaku par visām, bet viss ko esmu dzirdējusi gan no draudzenēm, gan arī šeit cosmo. Man tā vien liekas, ka mūsu sapņus un vēlme svinēt valentīndienu ir sabojāta. Un tagad pat nezinu vai tas ir slikti, vai tomēr labi? Varbūt tomēr nevajag būt tik banāliem, un svinēt šo nekam nederīgo dienu? Vai tomēr ļauties mirkļa iegribām un nodoties šīs dienas svinēšanai? Nū nezinu, hmm. Es pat nezinu vai pati gribu šo dienu, bet tā jau ir tikai diena! nekas jau liels nav, bet tomēr labāk sajusties labi šajā dienā. Esam patiesas pret sevīm, un varbūt tomēr sajūtam to ,ka nebūt jau nav tik traki. Tā ir tikai diena, bet varbūt tomēr nē……

Šis jautājums jau gadsimtiem ilgi vismaz dažreiz nodarbina pat visracionālāk noskaņotos cilvēkus, domājot par dzīves jēgu un saviem mērķiem tajā. Racionāli tiek pieņemts, ka mīla ir hormonu spēle, ķīmisku reakciju virkne, kurā viss ir iepriekš nolemts – gan sākums, gan beigas, jo novērots, ka iemīlējušos asinīs nepārtraukti un sistemātiski palielinās feniletilenamīna koncentrācija, kas kā jebkura stimulējoša viela spēj momentā mobilizēt un uzbudināt organismu. Feniletilenamīni mīlnieka organismā arī stimulē endorfīnu izdalīšanos smadzenēs, kas arī veicina baudas gūšanu. Cilvēkam vispirms rodas vēlēšanās mīlēt, izjust mīlas radītās sajūtas, un tikai pēc tam viņš spēj saskatīt mīlas objektu. Zinātnieki ir raduši arī atbildi uz jautājumu, kāpēc mīlnieki tik ļoti cenšas nokļūt viens otra apskāvienos. Izrādās, pie šīs vēlmes ir vainīgs oksitocīns – īpašs apmierinājuma hormons, kam ir būtiska ietekme uz indivīda uzvedību. Ne mazāk svarīga nozīme mīlas attiecībās ir arī zinātnieku atklātajam laika faktoram, jo šo bioķīmisko vielu izraisītais pārmainītais apziņas stāvoklis neilgst bezgalīgi – vien laikā no viena līdz trim gadiem, kuru gaitā iekāres un pievilcības stadijas nomaina partneru pieķeršanās viens otram. Ja tas tā notiek, tad sākas iracionālās domāšanas atbalstītais uzskats, ka pēc šo ķīmisko reakciju un rozā briļļu nokrišanas perioda var izveidoties pilnvērtīga mīla visas dzīves garumā, ja sastapta sava otra pusīte. Kā jau uzsvēris zinātnieks un filozofs Aristotelis: ,,Mīlestība ir vienas dvēseles apvienošanās divos ķermeņos.” Šim apgalvojumam apstiprinājums rodams Senās Grieķijas kultūrā – antīkā filozofa, matemātiķa un rakstnieka Platona darbā ,,Dzīres”, kurā izteikta doma, kāpēc cilvēkiem piemīt tieksme meklēt savu otru pusīti, piedzīvot patiesu mīlu ne tikai īslaicīgu ķīmisku reakciju, kas ir hormonu un instinktu noteikta. Platons savā darbā liek vēstīt Aristotelim, ka cilvēces pirmsākumos bijuši trīs dzimumi – sievišķais, vīrišķais un androgēnais. Katrs cilvēks sastāvējis it kā no divām daļām, kuras tomēr bijušas viens vesels, un tātad ar vienu dvēseli, visi locekļi bija dubultā nekā tagad cilvēkiem, vienīgi galva bija viena ar divām sejām, kas skatījās katra uz savu pusi. Šādi cilvēki bija ļoti spēcīgi un pat spēja cīnīties ar antīkajam uzskatam par politeismu atbilstošajiem dieviem un tos iznīcināt, tāpēc dievu valdnieks Zevs visas cilvēciskās būtnes izlēma pārgriezt uz pusēm, jo tā viņi būtu vājāki, divreiz vairāk un noderīgāki. Atdalītās būtnes dedzīgi apskāvās, cenšoties atkal sakļauties pilnībā kopā kā agrāk, bet tas, protams, neizdevās. 🙂 Tāpēc tagad, ,,ja kādam gadās nejauši satikt savu otro pusi, tad viņus abus pārņem tāda mīlestība, tāda draudzība un tuvības sajūta, ka viņi negrib šķirties pat uz īsu brīdi un, nodzīvojuši kopā visu dzīvi, nevar pat lāga pateikt, ko viņi grib viens no otra. Nevar taču teikt, ka tikai fiziskās iekāres dēļ viņi tik dedzīgi vēlas būt kopā. Nē – viņu dvēseles vēlas kaut ko citu” – saplūst vienā ķermenī un dvēselē. (l) ,,Cēlonis tam mūsu agrākā daba, kad mēs nebijām šķirti, kad bijām kaut kas vienots un nedalāms. Šīs ilgas pēc vienotības ir Erots’’ – mīlas kaislīgā daļa, bet Afrodīte – mīlestība – ilga un piesātināta mīla daudzu gadu garumā. (l) Mīlu cildinošais rakstnieks Šekspīrs ir jau reiz teicis: ,,Patiesa mīlestība nespēj runāt, jo patiesas jūtas izsaka sevi drīzāk darbos nekā vārdos,’’ apliecinot to, ka vissvarīgākie ir darbi, kas parāda tiekšanos vienam pēc otra – savas otras pusīte. Arī Paulu Koelju romānā ,,Brida’’ apgalvo, ka ,,vispirms mūsu uzdevums ir vismaz vienu reizi katrā dzīvē atkal apvienoties ar savu otro pusi, kas neizbēgami šķērsos mūsu ceļu. Kaut arī tie būtu tikai īsi brīži – bet šajos brīžos mīlestība ir tik intensīva, ka attaisno visu pārējo dzīvi,’’ ticot reinkarnācijai un optimistiski vēstot, ka katrs savas dzīves laikā satiek savu otru pazudušo pusi, kura reiz tika šķirta viena no otras, turpmāk nolemjot cilvēkus meklējumu ceļam, īsiem jūtu saviļņojumiem, ķīmiskiem hormonu uzliesmojumiem organismā un beidzot arī tam apskāvienam, kurš ilgs šķietami bezgalīgi, savienojoties divām dvēselēm vienā. Bet katram no mums ir iespēja izvēlēties, kam ticēt vairāk – racionālajam un striktajam vai iracionālajam un romantiskajam, vai arī nedaudz abiem skatījumiem uz mīlu. 🙂

Skumji, bet nesen nācu pie slēdziena, ka man vairs nav nevienas labas draudzenes, kuru es bieži satiktu un spētu viņai uzticēt savas slēptākās domas, vēlmes vai pārdzīvojumus. Pat nemanīju cik ātri atsvešinājos no savām labākajām draudzenēm, turklāt pašai to nemanot. Kāpēc tā? Laikam jau kopības trūkums. Pamazām katrai izveidojās savas intereses un nākotnes plāni: man – līgavainis un dēliņš, A.P. – darbs un studijas Rēzeknē, A.I. – studijas un viņas jaunais "misters lieliskais", G.P. – darbs un līgavainis. Ar G.P. reizēm satiekos. Patiesībā ļoti reti, reizi pāris mēnešos, jo viņa dzīvo patālu. Patiesībā diezgan bieži plānojam satikties, bet nekad nesanāk, jo vienmēr uzrodas kāds misēklis. Par to visu sāku domāt pēc tam, kad vakar t/c Domina satiku A.P. Pirmais brīdis bija skaists, jo bija tiešām patiess prieks viņu satikt, bet jau pēc pāris minūtēm kļuvu nelaimīga. Nācu pie slēdziena, ka nav ar viņu vairs par ko runāt, tikai klasiskais kā iet un kas jauns… Rezultātā abas sajutāmies ļoti neērti, jo nebija par ko parunāt. Kāpēc to rakstu!? Jo nevēlos, lai arī kādai no jums tā gadītos! Tāpēc ļoti iesaku – NEKAD NEAIZMIRSTIET SAVUS DRAUGUS. Lai kādas arī pārmaiņas notiktu jūsu vai viņu dzīvē, lai cik straujš būtu dzīves ritējums, vienmēr var atrast kaut pusstundiņu, lai apstātos un kaut nelielu daļu sava laika veltītu viņiem – jūsu draugiem. Man jau ir par vēlu kko labot, bet varbūt jūs vēl varat visu vērst par labu, vai vēl labāk vnk izvairīties no nejaukās vientulības…

Kur ir milestiba,tur nav ciesanu,kas spetu salauzt cilveku.Visbriesmigaka nelaime ir egoisms,ja cilveks mil tikai sevi,tad grutos dzives parbaudijuma brizos vins nolad savu likteni un cies drausmigas mokas.Bet kur ir milestiba un rupes par citiem,tur nav izmisuma.

Nezinu, ko ar sevi darīt! Nekādi nevaru laicīgi aiziet gulēt. Ātrāk par vieniem reti kad sanāk.:( Viss būtu labi, ja no rītiem ilgi gulētu, bet parasti jau ap 9iem esmu augšā, miedziņš nāk, bet dēliņš ilgāk neguļ. Savukārt pa dienu, kad ir laiciņš, lai pagulētu arī nespēju iemigt! Kā jūs cīnāties ar bezmiegu? Laikam jāsāk pa vakariem iedzert pa 100g, lai miegs labāk nāktu! 😀

Man te maza problēmiņa, apnika visu laiku ņemties ar prezi un pārtraukto dzimumaktu arī negribu, kādi vislabākie varianti un ja tabletes, tad kādas? un izmaksas? Paldies jau iepriekš!

meitenes kā jūs uzlabojat sev garīgo? nekadigi nespeju sev to uzlabot 🙁

Pēdējās stundas laikā galvu nospiež tik daudz domu… Īsti nevaru atrast īstos vārdus, lai viņas visas ietērptu, ir tikai skices, uzmetumi.. Ietekmējos no Lates diskusijas par to, kas ir tas, kā dēļ mēs dzīvojam.. Ietekmējos no pēdējo nedēļu notikumiem Latvijā… Ietekmējos no Mārtiņa dziesmām šodien.. Un pēkšņi kā ar bomi pa pieri – ir tikai viens, kā dēļ es tagad dzīvoju.. Viens cilvēks! Varbūt skan muļķīgi, bet tas ir vienīgais cilvēks, kura dēļ es negribu nomirt.. Un tikai tāpēc, ka es tam cilvēkam esmu ļoti, ļoti vajadzīga.. Saka jau, ka neaizvietojamu cilvēku nav, bet šeit es pilnīgi noteikti zinu, ka šim cilvēkam ļoti, ļoti sāpētu, ja manis nebūtu.. Un tieši tāpēc es dzīvoju! Un man nevajag ne pavasara putnu čivināšanu, ne jūras šalkoņu, ne žilbinošos saulrietus, ne rozā mākoņus.. Man nevajag ne karjeras uzplaukumu, ne manu mērķu piepildījumu, nevajag ne kaudzi naudas, ne slavu, ne visu pasauli pie kājām… Ja šī cilvēka nebūtu, es, protams, dzīvotu, nekur jau neliktos, bet atšķirība būtu tā, ka man nebūtu žēl vai bail nomirt.. Es dzīvotu tāpat, kā tagad, ja nu vienīgi – mazliet bezatbildīgāk… Lūk, šajā brīdī es pavisam nopietni pirmo reizi savā dzīvē sapratu, ko nozīmē teiciens „kamols kaklā”…

Daudzi tikai saka, ka tas ir ziemas drūmums, kas līdzīgs tāpat kā rudens depresija… Cenšos ielūkoties savā dienasgrāmatā, aizpildīt tās balto lapu, bet emocijas ir tik mirklīgas, ka liekas – nākamajā brīdī tās jau izgaisušas un baltās lapas vairs nav ar ko aizpildīt… Jauno gadu sāku ar nopietnu lēmumu (vismaz šķita, ka tas ir nopietns), bet es priecājos, ka pilnīgi neviens nav pajautājis, vai ar šo lēmumu esmu apmierināta, jo atbilde būtu negatīva – vismaz es tā pašlaik domāju – bet šajos apstākļos vairs tāpat neko nevar mainīt un varbūt tam ir kāda nozīme, ka esmu pieņēmusi varbūt ne galīgi garām, bet nepareizu izvēli. Varbūt tā būs jauna pieredze, no kuras kaut ko iegūšu, iemācīšos paturēt negatīvo pie sevis, paklusēt, kad tas vajadzīgs…. Varbūt tāpēc saka, ka viss kas notiek, notiek TIKAI uz labu… Bet laikam jāsaka atklāti, meitene, jauno gadu esmu iesākusi šaubu un pārdomu pilna.. Esmu nogurusi, garīgi nogurusi! Vairs nespēju augstskolā pamācīties, vairs nejūtu sevi tajā, ko studēju, mājasdarbi kavējas, nevaru piesēsties, lai tos pabeigtu. Viss ir pusratā. Un, ņemot akadēmisko gadu, būs vēl viena lieta, kas paliks nepadarīta… Kāpēc es nevaru atrast sevi šai pasaulē? Kāpēc manas intereses tik ātri izplēn? Kāpēc man neizdodas aizpildīt savas dzīves baltās lapas? Liekas, es baidos no lēmumiem. Baidos, ka atkal izlemšu nepareizi. Baidos kļūdīties, bet liekas, ka tikai kļūdoties varam sakārtot sevi un savu dzīvi. Kļūdoties varbūt izdodas veltīt laiku sev… Iespējams, tā ir tikai ziemas nomāktība un putniņu čivināšana pavasarī sakārtos lietas īstajās vietās…. Brīžos, kad saules stari sildīs!

Tev nav tā, ka katram dzīves notikumam blakus ir bijusi kāda tev mīļa dziesma? Man ir…un kā vēl ir. Tagad, kad klausos to dziesmu, pilnīgi atceros tās emocijas, sajūtas, kas man bija. Īstenībā, tieši mūzika man ir palīdzējusi vienmēr saņemties, jo bieži vien ausī iedzied tādus vārdus, kas tieši tajā brīdī ir vajadzīgi. Man patīk izbaudīt katru noti un vārdu, kas veido dziesmu. Daudzi prasa padomu kā pārvarēt kādu sāpīgu notikumu vai kā sevi uzlādēt pozitīvi. Tad es noteikti tādā situācijā ķertos pie kādas fantastiskas dziesmas, kas man īpaši iet pie sirds, un klausītos kaut vai 100 reizes, lai sevi uzlādētu. šodienai pietiks domāt, labāk laiks uzslēgt ”play”. :)) Bece

Sveikas meitenes. Izdomāju ar nedaudz padalīties. Man tāda neliela problēma, manam draugam patīk spēlēt datorspēlītes – tieši WOW, ja jums tas kaut ko izsaka..Itīpaši, kad atveras "jaunā pasaule", mjaa mūsu attiecības ir atstātas novārtā, vai vnk spēlē tas nozīmē kad ar viņu nav iespējams runāt jo tā pat bieži nedzird vai negrib lai traucē. Kā jums ir? vai tas traucē attiecībās un vai pašas to darat? Ne jau tās nieka fermas, kur aizpildi utt, bet online kur ar citiem spēlē, pa nopietno.

Ja attiecības un ģimeni salīdzinām ar māju, tad tā ir jāceļ ar stabiliem pamatiem un uz cietas zemes, ne bezdibeņa malā vai uz purva. Ja tomēr attiecību, mīlestības māju uzceļam uz purva, tā agri vai vēlu nogrims, un var gadīties, ka ārā paliks tikai skurstenis vai tornītis. Kas īsti ir šie materiāli no kā to veidot? K-rautā un Depo noteikti nepārdod, tiem materiāliem ir jānāk no sirds, sapratnes un prāta. Paliek tikai retorisks jautājums – cik šādas mājas mēs savā mūžā varam celt?

Man laikam sākusies depresija vai kkas ļoti līdzīgs tai, izklausās jau smieklīgi, bet es pati nesaprotu, kas ar mani notiek… (t) Es strādāju, mācos augstskolā, man ir puisis, kuru es ļoti mīlu un kurš ļoti mīl mani, bet es neesmu apmierināta ar savu dzīvi. Jūtos labi vienīgi tad, kad mans mīļums mani cieši samīļo… (l) Bet tas ir tik uz īsu brīdi Dažkārt vnk gribas pazust no zemes virsas 😐 Man ir maz brīvā laika, kurā es tāpat atrodu ieganstus, lai nedarītu to, ko vajadzētu. Piemēram, ja man darbā ir brīvdiena, tad man vajadzētu mācīties, bet es to dienu vnk noslinkoju neko lādzīgu nedarot… Man vajag saņemties, bet es nekādīgi nespēju (e) Uzrakstīju šeit, jo man vajadzēja kkur izlikt to, kas sakrājies…

Sāka jau likties, ka varbūt tiešām viss būs kārtībā.. Līdz brīdim, kad uz pirkli apstājoties, sapratu, ka iekšā ir milzīgs tukšums, kuru vairs nevar aizpildīt neviens. Neesmu no cilvēkiem, kas prot būt vieni. Taču nevaru arī vienmēr raut visus sev līdzi tikai lai es nejustos slikti. Kurā brīdī cilvēks kļūst tik atkarīgs no otra, ka vairs nespēj būt viens? Galva jau saprot, ka atpakaļ iet nedrīkst un nemaz nevajag. Un tomēr ir reflekss ik pēc laika pārbaudīt, vai tas viens cilvēks, kuram šobrīd ir absolūti vienalga, tomēr nav pārdomājis.. Ja man nevajag to visu, tad kādēļ man tik ļoti gribas pateikt, lai beidzot nāk mājās, jo pietrūkst?… Es negribu būt tukša!

Rīt jau 5diena! Tik ātri paskrēja šī nedēļa! Tikko bēdājos par kārtējo grūto pirmdienu, kā jau pienācis 4dienas vakars 🙂 Ko tu darīsi šajā wīkendā?? Dari kā dzied Calvin Harris dziesmā – ready for the weekend 🙂 Es laikam tā arī darīšu 🙂 Bet ko tik daudz par to…šodien ievēroju ārkārtīgi skaistos kokus – visi balti, kā ar pūdercukuru apbērti 🙂 Lai gan ārā tik skaisti, pietrūkst plānāka drēbju kārta. Tgd, kad eju ārā sajūta, ka esmu iepakota un kājas iet katra uz savu pusi, pa šitādu ledu 😀 Siltumiņu vēlu Jums, Bece

Nu tad tā. Jau kādu laiku mani nepamet doma, ka man ir tik daudz ko teikt! Ka, vajag izlikt visu uz papīra. Bet es vienkārši netieku galā ar sevi! Nespēju atrast laiku! (Jo nodarbojos ar visu ko citu, tikai ne to ko vajag!) Nav iedvesmas! Vai arī – Nu nav man ko rakstīt (atrunas)!!! Kad runāju ar cilvēkiem – uzraksti to visu. Pieraksti. Vajagot grāmatu. Interesanti būtu palasīt cilvēkiem. Padalīties ar pieredzi. Pat galvenais ka man pašai ir interesanti. Nejūtu ka MANĀ dzīvē būtu kas tāds. Bet kad tā aizdomājos, sanāk izsmieties un pat pamācīties 🙂 pašai 🙂 Gribētos ka arī mani kāds palabo, kritizē un salamā. Jā pati sev jau esmu labākais soģis, bet ne visu var redzēt no vienas puses.. … turpinājums, kādreiz, sekos 😀

…Mans pirmais ieraksts šeit 😉 Kāpēc esmu šeit? To man ieteica laba draudzene, patīk runāt par vīriešiem un sievietēm, attiecībām. Ceru, ka daudz ko jaunu uzzināšu, lai varētu to pielietot, izmantot savā dzīvē 🙂 Mmm…jauku vakariņu 🙂 Bece

Sveikas, dāmas 😉 Es te tā parādos un pazūdu.Ik pa laikam palasu, kas jauns te notiek- starp citu, prieks par izdevušos cosmo meiteņu ballīti! Sagribējās šovakar uzrakstīt 😀 Uhh..mana dzīve uzņem jaunus apgriezienus! Jau 6dien izlaidums- kāds posms būs beidzies. Tā tiešām nav parasta skola- ja es iedomājos sevi, kāda atnācu 1.kursā un kāda esmu tagad- nerunājot par vizuālo izskatu un iegūtajām zināšanām, esmu ieguvusi neatsveramu dzīves pieredzi, krāšņu emociju gammu, draugus- patiesus un viltvāržus, pamainījusies ir arī mana vērtību sistēma.. Cik jocīgi- ir dienas,kad mūs pieņemtie lēmumi atstāj iespaidu uz visu mūsu turpmāko dzīvi. Viena diena pret visu dzīvi. šīs dienas, laikam, tiek novērtētas tikai pēc tam, kādā attiecīgā brīdī. Ja ne dažādās likumsakarības- es neiepazīstu šos jaukos cilvēkus savā skolā, es nepiedzīvotu to, ko piedzīvoju. protams, būtu citas emocijas un piedzīvojumi- bet ir tieši tā, kā ir. un mani neinteresē savādāks iznākums vai ceļš uz to. un man ir patiešām liels gandarījums un lepnums par sevi 😉 gāja visādi- bet es to izdarīju! šo gandrīz 3 gadu laikā katrs esam izauguši par personībām- kas reizēm mazliet (vai vairāk par mazliet) traucē, bet lai vai kā – esam savējie! un kopā ir forši 🙂 Ir vēl viena pozitīva lieta (man bail te visu rakstīt, esmu māņticīga laikam 😀 ) ar draugu esam tikuši savā dzīvoklī! tas ir tāds prieks, lieliski!!! 😉 tik brīnumjauki! Jāsāk iespringt uz darba meklējumu- ļoti vēlos kļūt pavisam neatkarīga no vecākiem finansiālajā ziņā, šobrīd ir drauga alga, bet, ja vēlamies dzīvot labāk un drošāk- ir nepieciešamas divas algas! un es arī negribu atslābt- vēlos reāli darboties, izmantot savas teorētiskās un praktiskās zināšanas! šis tas ir padomā- jāskatās kā izdosies! ļoti ceru, ka izdosies 😉 tuvākajā laikā domājam par sālsmaizi..bāc, nu kā maza mīļa ģimenīte esam tagad-tikai divi mēs! un vairāk arī neko nevajag! aaa nu labi, draugs grib kaķi mājās 😀 viņa ģimenē vienmēr ir bijuši kaķi, tad nu.. un saukšot viņš kaķeni par Gandžu 😀 tā, labi- nu jau aizrakstījos! Katrā ziņā- daudz lietas un emocijas ir izprastas, daudzas lietas par kurām vēl jāpadomā, cilvēku rīcība un attieksme.. bet tas viss jau uz maniem pleciem! Tādēļ- lai jums jauks vakars! 🙂 Izlēmu tomēr pievienot bildi no sava kvalifikācijas darba- kas nav tāds tipiskais, tādēļ jo īpaši mīļš 😉 Bilde, gan neko daudz nepastāsta, bet nu… Uuuun vēlreiz-veiksmīgi jums 🙂

Juceklis, juceklis- šodiena ir neizdevusies, kaut tikai diena pusē, viss iet galīgi šķērsām. Liekas izvēlos no gultas ar kreiso kāju. Un tiik slikti jūtos galva sāp, nogurums, slikts garastāvoklis, -tikai ne gripu!!! steidzos uz darbu (protams labāk būtu ietinusies segā un noslēgusies no pasaules, ārā taču plosās pats nelabaisss=+ man nav cepuressss) un mājas uz dīvāna palika mans telefons… fantastiski… priekšniecība mani nevar sazvanīt lai gan tas ir sasodīti svarīgi lai vienmēr esmu sasniedzama. un tad vēl mīļotais vīrietis kas nez cikos pāradīsies mājās un mani nevarēs sazvanīt un še ku reku telefons mājās. viss jau būtu labi – bet kā lai zinu ka nepiezvanīts kāds ko …. ai nu labi s…. par to. ierodos darbā a te nekas nenotiek viss tukšs, kur pie velna cilvēki ielīduši. + laikam man gribas vemt ( tikai ne gripa). mani māc šaubas ka mājās nokļūšu veiksmīgi un ka tur mierīgi atpūtīšos laikam jau zinu ka gaida mani kāda skaidrošanaās vai kāds sadzīvisks strīts :%27-( (e) gribu ātrā lai ši dienā beiktos. nemiers mani nogalina.

Sveikas meitenes, lūdzu palīdziet piepildīt manu sapni – kļūt par stjuarti ēnu dienā! Skatītākais video uzvarēs — Luuuuuuuuuudzu noskaties 😉 http://www.youtube.com/watch?v=TdB_aI-Enwk Paldies jau iepriekš!

Nav godīgi, ka par visu jācīnās tikai vienam. Kamēr otrs stāv un skatās, vai tam pirmajam izdosies. Ja neizdosies, paraustīs plecus un aizies prom, jo tā jau esot vieglāk. Gan jau ka reiz atradīšot attiecības, kur viss ir savādāk. Laikam jau man nesaprast, kur var izrakt attiecības, kurās nekad nav strīdu, nekad nav problēmu un viss ir tik ideāli, ka nekad nevienam otra dēļ nebūs jācenšas. Kā cilvēks var teikt, ka otru mīl, ja nav gatavs cīnīties? Es savu nostāju jau sen pierādīju. Žēl, ka tagad pretī neko nesaņemu un ka atkal visu liek manās rokās – cīnīšos, varbūt viss būs kārtībā. Varbūt nē. Un es to nedarīšu. Jo laikam man nesaprast, kā otrs var mīlēt un necensties esošo saglabāt.

Sveikas! 🙂 😀 Šodien tāds, bišku ideāls garastāvoklis. 😀 Un jums? Es tā skatos, ka ir pienācis ziemas vidus, un viss ko vēlos ir pavasaris! Gribās siltās saulītes pieskārienus, koku zaļās lapas. Un visu pārējo ko tā var piedāvāt.! Ahh. ir jau 11:32! Man jau sen bija jābūt pie draudzenes iztaisnot matus 😀 [zinu ka galīgi novirzos no tēmas] . Nūup, un kās vēl. hmm. ā jā. šodien ir ballīte , nevaru sagaidīt! vienīgi negribu zināt kāda būšu rīt no rīta. Pat bail būs ieskatīties spogulī vai makā. 😀 😛 Parasti pēc ballītēm ,nākošajā rītā vienkāršu esmu lēna. neko negribās darīt. nesaprotu cilvēkus ka pēc tam var vēl braukt uz darbu. vai uz skolu. Kā ar jums? kādas jūs esat nākošajā rītā pēc ballītēm? 😛 Mjā. zinu, šis blogs nav īpaši sakarīgs, un noderīgs, kā mani pārējie. bet vienkārši šodien tāda, nu laimīga jūtos. 🙂 Nu kā jau saka, izbaudu brīvās un laimīgās meitenes statusu… 😀 😀

Sveikas Jaukās! varbūt kāda no Jums var īsti izstāstīt kāda ir mana diagnoze,un kādas īsti zāles man būtu jalieto,lai es klūtu par normālu cilvēku 🙁 Lieta tāda ,es nemāku mīlēt,nespēju novērtēt cilvēku,manām smadzenēm neaiziet informācija,ka cilvēks vēlas darīt man labu,palīdzēt,samīļot ,uzklausīt! Esmu kā indīga čūska, (e) jo vairāk viņš cenšas tuvoties,jo vairāk es sāku šņākt…Un tā notiek ar pilnīgu jebkuru puisi kas nonāk man ceļā… :%27-( vai es esmu pārāk egoistiska,parāk patmīlīga? varu uzklausīt pilnīgi jebkuras domās,tikai palīdziet man saprast 🙂

Vakar darbā bija jāveido intervija ar barikāžu dalībniekiem. Tādas jau visus 20 gadus ir daudz un dikti bijuši un tomēr, kad klausījos atbildes atkārtojumā un pārlasīju visus stāstus (Gvido Zvaigzne utt.)presē radās tāds aizkustinājums un mazliet kremta, ka pirms tiem 20 gadiem es biju vien 3 gadus veca un neko neatceros. Lai arī tas bija bīstams laiks man tomēr būtu gribējies just to bīstamo, bet vienoto kopības sajūtu. Palasot delfos katra atmiņas liekas, ka daudzas jau ir visnotaļ līdzīgas- visiem bija bail, bet tas netraucēja būt drosmīgiem un vienotiem. Bet, ja būtu iespēja katru no rakstītājiem iztaujāt sīki, jo sīki par iespaidiem un piedzīvoto…

Kādēļ vienmēr mums ir jātiecas pēc kaut kā, kādēļ cilvēkiem nav sāta sajūtas, ne ēdienreizēs, ne dzīvē, tikai retais prot sevi kontrolēt un sajust sāta sajūtu, visi pārējie gluži pretēji pārēdas, gan tiešā, gan pārnestā nozīmē! Sagaidot jauno gadu ar draugiem stāvējām, kāda brīnišķīga Vecrīgas nama dzīvoklī, pa kura logiem paveras fantastisks skats uz Daugavu un tās izgaismotiem tiltiem, bijām četratā un mūsu vīrieši mums jautāja, kur mēs gribētu sagaidīt nākamo gadu… Bali … abas atbildējām! Un tad nonācām pie secinājuma, bija 12.00 jauna gada sākums, un secinājām, cik mēs gan esam snobiski un neapmierināti ar dzīvi un neprotam izbaudīt mirkli, jo braucot ar labu mašīnu, mēs domājam, ka vajadzētu nomainīt uz vēl labāku, svinot svētkus, mēs plānojam kā viņus nosvinēt labāk un skaistāk. Mana draudzene pateica viedus vārdu, viņa vēlēja, lai mēs spētu dzīvot skaisti, nevis tikai tiekties pēc kaut kā vērtīgāka. Viņa teica – izbaudiet šo mirkli, nevis sapņojiet par nākamo gadu, paskatieties tur laukā pa logu , uz ielas stāv cilvēki, kuri mums māj, mēs pamājam pretī, atveram logu un ko mēs dzirdam, jaunietis sauc, cik ļoti viņš nākamajā gadā vēlētos dzīvokli šajā mājā un nākamo gadu sagaidīt, tur kur esam mēs, savukārt mēs vēlamies nākamo gadu būt ceļojumā Bali, un esmu 100% pārliecināta, ka nokļūstot tur, mēs domātu par to, kur doties tālāk! Kādēļ cilvēkam nekad nav gana! Es saprotu, ka tad , kad nav nekā vai nav īpaši daudz, mēs vēlamies sasniegt materiālo līmeni, lai mums nav jāuztraucas par rēķinu nomaksu un pārtiku un apģērbu iegādi, esmu tam visam gājusi cauri un zinu, ko tas nozīmē, bet kādēļ tad , kad Tev viss daudz maz ir Tu centies un tiecies pēc kā vairāk, pēc tālākiem ceļojumiem, pēc dārgākām kurpēm, pēc dārgākas mašīnas, ja jau šobrīd Tev ir ļoti labs un jauns auto utt….. un patiesībā es nezinu kā lai iemāca sevi, ka ir jādzīvo mirklim, ir jāpriecājas par to kas ir nevis jāiespringst uz to ko Tu vēlies, protams, ir jābūt mērķiem, bez tiem nav jēgas dzīvot, jo cilvēks tikai degradējas, bet vai reizēm es šos mērķus neprotu pareizi izvēlēties un tas norāda uz patērētāja sabiedrību, kurā dzīvoju… vai tā ir arī ar Jums, vai tikai es nemāku apvaldīt savas egoistiskās vēlmes!

Kaut kur lasīju, ka 17. janvāris esot smagākā diena gadā. Ja godīgi, tad 10000 % piekrītu. Tas diezgan pamatīgi atspoguļojās uz mani 😀 Gribēju kaut kā izlikt savas emocijas šeit, rakstot, nevis runājot. Manai labākajai draudzenei ir superjauks puisis. Tiešām jauks. Viņa viņa klātbūtnē izturās kā pilnīgi cits cilvēks. Tas mani uzvelk 😀 Bet tā nav mana lielākā sāpe. Būtībā viss ir tajā, ka es esmu neapmierināta ar sevi. Pilnīgi un galīgi. Es neredzu jēgu nekam un nekur. Tam visam papildus nāk tas, ka apkārtējie tā vietā, lai pateiktu kādu labu vārdu.. uzmundrinātu.. pateiktu – tu vari, saņemies… Saka tikai – Tu esi tik vāja.. Tev nav rakstura.. Man ir sajūta, ka neviens negrib, lai man kaut kas izdotos. Visdrīzāk tā ir apgrieztā psiholoģija. Viņi domā, ka es kaut ko izdarīšu, ja viņi teiks, ka es nevaru. BET – uz mani tas neiedarbojas. Es pati zinu, ka es varu, ja saņemos, bet es esmu cilvēks, kas ņem pie sirds tiešām visu, ko pasaka! Tā laikam ir viena no sliktajām īpašībām. Bet arī tam ir otra puse – ja katru reizi, kad man būs grūti, cilvēki teiks – tu vari, tu esi labākā, es tev ticu.. es rēķināšos, ka tā būs katru reizi, kad es pakritīšu. Tas nozīmē, ka es būšu atkarīga no apkārtējiem, es nevarēšu tikt ar visu galā pati. REDZIET – es nonāku konkrētā pretrunā ar sevi. Vēl problēma ir intereses. Man nav aizraušanās, kas liek aizrauties elpaj, kas ļotiļoti patīk. Nav. Es pat īsti nezinu kā lai to meklē. Jāklausās sevī, jā, bet es sev neko nesaku! Ahh, es gribētu būt Elizabete Gilberta.. apceļot Itāliju, Bali un Indiju, un vienkārši attīrīties, izprast sevi. ahhh, cik tas būtu skaisti.

🙁

Kā beidzās konkurss ar bildēm, kurās jātmin, kas tas ir? 🙂

Ko jūs dariet, ja džinsu rāvējslēdzis regulāri taisās vaļā? Noteikti to pašu ko es-ieveru galā striķīti un apmetu ap pogu 🙂 Vakar mans vīrs ieraudzīja, no manām biksēm pavīdošu rozā lentīti. Protams, protams, kā jau vīrietim, viņam radās jautājums-kas tas ir un no kurienes nāk 😀 Beigu beigās iestāstīju viņam, ka esmu kā dāvana, kas apsieta ar rozā banti 😀 Nu labi, bija arī racionālais stāstījums par to, ka labāk staigāt ar koķetīgu rozā lentīti nekā ar atvērtu lodziņu pašā intīmākajā vietā 😉 Jo nespēju sevi iedomāties kā dāvanu 🙂 Neviens cilvēks pie pilnas saprašanas negribētu dāvanu, kura Fazer šokolādi var apēst 3 minūtēs un gandrīz tikpat ātri marinētos gurķus (3l burkas apmērā) 😛 Tad jau labāk kaķi, kurš ēd tikai viena veida konservus un kārto savas dabiskās vajadzības viena veida smiltiņās. Lai gan atceros epizodi, kurā figurēja rasols, papīrs, ar ko tas bija apklāts un kaķis, kurš mīklainā veidā atradās uz bļodas, uz kuras bija uzklāts iepriekšminētais papīrs un secināja, ka tā ir viņa jaunā wc 😀 Attā, attā rasolam! Viesiem nācās iztikt ar cita veida salātiem un nezkāpēc pat tos viņi ēda ļoti piesardzīgi pēc tam, kad pastāstīju, kas bija noticis ar rasolu 😀 Un vispār es savam vīram vārda dienā uzdāvināju akumulatoru urbi, labas firmas 🙂 Nē, dizains man nepatika-es būtu izvēlējusies rozā ar zilām puķītēm, bet pārdevējs teica, ka tumši zaļš ar sarkanu ir vienīgā izvēles iespēja un apjautājās, varbūt es tomēr labāk gribu matu fēnu-tiem ir iespējami vairāki dizaini. 🙂 Nācās viņam paskaidrot, ka diez vai mans mīļotais vīrs ar fēnu spēs iepūst skrūvi sienā 😀 Rezultātā tiku pie urbja, kuram akcijas ietvaros līdzi nāca nepiepūsta volejbola bumba. Piedodiet, bet krāsa bija neviena cita kā kaku brūnā. Skaitās ekskluzīvs "oldskūls". Mēs pat pamēģinājām to paspēlēt, lai gan es to nosauktu par "bumba bija tik cieta, ka trīs reizes uzsitot pa to apdauzījām rokas tā, ka izvēlējāmies badmintona raketes un uzspēlējām to" 🙂 Morāle: iesaku dāvināt vīriešiem urbjus, vismaz mans vīrs teica, ka tas ir labākais, ko viņš dzimšanas dienā ir saņēmis, neskatoties uz to, ka ar amatniecību ir uz "jūs". Vienmēr gadās reizes, kad mīļotā sieviete sagrib uzlabot dzīvesvietas paskatu un kurš gan cits steigsies palīgā, ja ne vīrs ar dikti labu urbi! (l) 😀 Nekādi apdrukāti loriņi un putekļu uzzkrājošie plīša suuuu nestāv pat klāt racionālai dāvanai vīrietim 😉

Atzīstu. Esmu bulīmiķe. Mana ģimene neko nezin. Iespējams nojauš, bet sev vairs neko nevaru padarīt. Agrāk man bija stingrs raksturs. Tagad jūtos kā narkomāne Vēl tikai šoreiz, vēl tikai šoreiz. Tas ir kā kritiens dziļā bedrē no kuras neizrāpties. Tu centies rāpties,bet krīti dziļāk. Neviens tevi nedzird, neviens nepasniedz kāpnes. Bet varbūt tu baidies izstāstīt patiesību? Vissmagāk ir tajos brīžos kad esmu viena un jūtos kā nevienam nevajadzīga pamesta mēbele. Ļoti kompleksoju par savu ārieni un vēlos atkal būt tieva. (Jā esmu diezgan pieņēmusies svarā un tovar redzētuz katras ķermeņa daļas) Manasmīļās 34izmēra bikses nelien kājās. Seja uzpampusi. Un trakākais darās manā galvā: Gandrīz katru dienu saņemu nicinājumus cik egoistiska,slikta , neglīta esmu – sekas aizved pie ēšanas. Nākamais etaps: vientulība, – arī aizved pie pārrīšanās. dusmas uz sevi, vainas apziņapar visu (kautvai par to,ka neesmu saņēmusi algu, vai izplānojusi savu dienu kā nākās. Tā nicinu sevi. Trakākais pēc pārrēšanās ir visas tās domas. 1) Tu esi apmierināts uz brīdi, tai pat laikā sevi šausti un balss galvā kliedz, ka esi resna un liek tev bāzt 2 pirkstus rīklē, un pēdējā balss saka tu vairs nekad nedrīksti ēst Tik izmisīgi gribu būt atkal tieva , taču nespēju pārtraukt ;est. Mutēe visu laiku tā kuņģa sulas piegarša. Cenšos cīnīties pati saviem spēkiem. Varbūt šādi rakstot dienassgrāmatu kaut kas līdzēs?

Labrīt, labdien, labvakar. Nu protams, protams, tiklīdz izdomāju, ka šodien izvēdināšu galvu un ieturēšu savu dienu bez auto (dabas aizstāvji būtu sajūsmā-nepatērēju naftas produktus un nelaižu smacīgus izdalījumus no izpūtēja- auto izpūtēja), tā sperot pirmos nedrošos soļus, jūtu kā pamats zem kājām pazūd un mans smaguma centrs saskarās ar zemi :)Tagad zinu, ko nozīmē teiciens-kā pīle uz ledus. Es gan vairāk sajutos kā trekns, uzbarots susļiks, kas nespēj nest savu svarīgumu. Hmm, mierinu sevi ar domu, ka ejot pus stundu līdz darbam, notērēšu kādas piecas kalorijas, kas manai kārtējai pirmdienas dienā uzsāktajai diētai (pēc skaita pieci simti sešdesmit trešajai) nāks tikai par labu. 😉 Jums vajadzēja redzēt skatu, kā es centos uzstutēties atpakaļ vertikālā stāvoklī! Sasodīts, kur agrā rīta stundā ir pazuduši visi vīrieši ar džentelmeniskām manierēm? Lai gan pieļauju, ka tiklīdz kāds ieraudzīja manu ledus baletu ar neveiksmīgo pirueti, tā aiz smiekliem noslēpās, lai neaizrītos ar savu benzīntankā paķerto rīta kafiju. 🙂 Kārtējais sevis mierinājums-esmu sagādājusi jautru rītu aculieciniekiem. 🙂 Pievarot vēl pārsimts metrus, es esmu gatava dibināt "Sētnieku uzraudzības asociāciju"! Es esmu saprotoša, es turos, man ir labi, un mani zābaki nemaz neslīd!- Ha ha haaa, un ietves ir notīrītas tikpat perfekti, cik man "neslīd" 🙂 Brīdī, kad redzu gaismu tuneļa galā (darba ēku) un mana mute līdz ausīm paverās platā smaidā, dzirdu aptuveni tādu skaņu-sļlllllāāāk un redzu savā virzienā lidojam skaistu ūdens strūklaku 🙂 pat muzikālais izpildījums netrūkst, jo par laimi, esmu parūpējusies par MP3 manās ausīs. Tiešām paskats kā muzikālajās strūklakās, atskaitot to, ka viss peļķes saturs skaistā Bruno Mars dziesmas pavadījumā, brīdī, kad skan vārdi "When I see your face there’s not a thing that I would change cause you’re amazing just the way you are" (īss tulkojums-tas neka,s ka tevi nošļaksta mašīna no galvas līdz kājām ar nenosakāmas krāsas un izcelsmes šķidrumu, tu man tikuntā patīc 😀 ), atrod sev nosēšanās vietu uz mana baltā mēteļa. Paldies, tagad manam mētelim ir jauni rotājumi 🙂 Ja labi ieskatās un pielieto fantāziju-var saskatīt pelēku puķīšu rakstu 🙂 Jūtu-šodiena ir mana diena! Juhuuuu! 🙂 P.S. Bildē attēlotajam kadram nav ne mazākais sakars ar šodienu! 🙂

Esmu palikusi bez darba. Bez darba, kur maksā nelielas naudiņas. Visu laiku man bija sīki darbiņi, kur agrāk vai vēlāk kāds izmaksā nelielu summiņu. Tagad tas viss sāk izsīkt. Darbi beigušies nauda arī. Ko nu?! Protams, es meklēju, meklēju. Problēma gan ir viena- es meklēju mazkvalificētus studentu darbiņus, bet gribētu strādāt jomā, kuru mācos. Tomēr tagad retajam gadās jau 2. kursā saņemt darba piedavājumu, par samaksu, nevis praksi. Tāpēc labākais, ko mēs pārējie varam darīt ir strādāt mazos darbiņus starp studijām un iet visās iespējamās prāksēs, kamēr mums būs pietiekama pieredzes bagāža un varēsim lepni iesoļot karjeras zālē un kāpt pa kāpnēm! Bet vai ir iespējams visu pagūt? Pagūt nopelnīt naudu, lai izdzīvotu, iet praksē, labi studēt un vel veltīt laiku saviem mīļajiem? Vai pat plānojot katru minūti to ir iespējams izdarīt labi? Un vai, lai plāno katru laika minūti mēs nekļūsim par laika verdzenēm?

Naktī no svētdienas uz pirmdienu pamodos ar nejaukām sajūtām. Ja, termometrs rādīja 38.7. Zinu, ka man piemīt viena traka īpašība, bet es nekad neesmu varējusi to ierobežot – tiklīdz jūtu, ka kļūst slikti /temperatūra un tamlīdzīgi kaut kas ar veselību/, tā es ņemu nevis vienu tableti, bet vairākas un tad sastresojusies, kā kaut kas tāds var notikt ar mani brīdī, kad man jādara tas un tas, un vēl tas!, gaidu, kad pāries temperatūra, piemēram. Šoreiz arī tablešu skaits nelīdzēja, tā neatkāpās. Spēka aiziet pie vietējā ārsta arī nebija. Pirmdien nomocījos, naktī zvanīju ātrajai palīdzībai. Aprunājāmies. Pagaidījām, vai temperatūra krītas. Tiku nomierināta. Tā nu visu darba nedēļu ar temperatūras kāpumiem-kritumiem un nespēku esmu pavadījusi mājās. Pirmās trīs dienas /otrdien vārīju sīpolzupu – salasījusies, ka 1kg sīpolu dabūjot iekšā otrā dienā jutīsies spirgta un vesela/, protams, nevienas normāli pozitīvas domas, ne acu iemetiena datorā, jo – acis tā sāpēja, ka negribējās tās atvērt. Gulēju un izdomājos visvisādos leņķos par to, ka esmu gultā pati pret savu gribu. Veselība izdara korekcijas. Organisms zina, kad tam vajag iziet kaut vai tādu atpūtas kursu, jo – citreiz mums vienkārši nav laika. Ceturtdien sāku atgūties un gribēt, ļoti-ļoti gribēt dzīvot un gribēt, lai viss būtu beidzies. Draudzene ieteica laiku izniekot saturīgi, ja jau jūtos labāk, un atkārtot angļu valodu /www.livemocha.com/. Nu tagad – atkārtoju angļu valodu, kontaktējos ar cilvēkiem no visas pasaules, kuri mācās valodas. Patiešām, saturīgi iesākts atveseļošanās process. Taču – joprojām nav skaidrs, kā īsti cilvēkam cīnīties pret gripu.