Toreiz, pirms septiņiem gadiem, es biju gaidībās ar jaunāko no saviem trim bērniem. Pilsētas asfaltu kausēja karsta vasara, mans puncis bija apaļš kā milzu ķirbis, bija atlikuši pāris mēneši līdz noteiktajam dzemdību datumam, un man pat ļaunākajos murgos nerādījās, ka nogurums un lielā miegainība patiesībā liecina par vēzi, kas, ieperinājies manās asinīs, grāva veselās šūnas.
Kad piemetās kaut kas līdzīgs angīnai, īpaši nesatraucos – šī sērga mani piemeklēja diezgan regulāri, reizi vai divas gadā. Iespīdinot rīklē lampiņu, nekādus strutu kunkuļus neredzēju, tāpēc domāju, tikšu galā pašas spēkiem, mazinot tūsku kaklā ar garšīgu saldējumu, dzerot daudz ūdens un tējas, skalojot rīkli ar sāls šķīdumu un pūšot aptiekā nopērkamos līdzekļus. Maza temperatūra – 37,3–37,5 grādi – nu, ar tādu taču nekas nav jādara. Lai organisms cīnās pats.
Pēc laika simptomi patiešām pazuda, bet tikai uz pāris dienām. Tad vēl no rokām izkrita nazītis, trāpot pa kāju. Tas nebija sāpīgi, un es turpināju darboties, domādama – gan jau pacelšu vēlāk. Taču, noliekusi galvu, izbrīnīta ieraudzīju, ka stāvu asins peļķē. Kā jau vairums latviešu, biju pacietīga un izturīga un tā vietā, lai satrauktos, noskaloju brūci, uzlīmēju plāksteri un satīrīju lipīgo grīdu. Jau iepriekš biju pamanījusi, ka, beržot zobus, ļoti asiņo smaganas, un man bija par maz dzelzs organismā, bet ticēju ginekoloģes sacītajam – grūtniecei tā var būt, un tas ir normāli.
Tomēr, kad pēc pāris dienu pārtraukuma, neskatoties uz pašārstēšanos, saaukstēšanās simptomi – sāpošs kakls, iesnas un paaugstināta temperatūra – atgriezās, kļuvu nemierīga. Taisnību sakot, arī tad – tikai tāpēc, ka raizējos, kā jūtas bērniņš manās miesās. Ģimenes ārste nosūtīja uz analīzēm, lai apskatītu pilnu asins ainu un iekaisuma rādītājus. Rezultātu lapā vairāki rādītāji bija pasvītroti un apakšā maziem, slīpiem burtiņiem nodrukāts teikums, ka ieteicama hematologa konsultācija. Es to pamanīju, noskaidroju, ar ko nodarbojas hematologs, un zvanīju ģimenes ārstei, kura sacīja, ka grūtniecei un vēl pie infekcijas var būt divreiz paaugstināti leikocīti, pazemināti trombocīti, un hemoglobīns jau pirms tam nebija normā, jo man taču bija par maz dzelzs, lai gan ginekoloģe izrakstīja zāles, lai to paceltu. Drošībai daktere lika pēc pāris dienām analīzes atkārtot.
Nākamajā dienā no paša rīta man zvanīja no laboratorijas, sakot, ka ar steigu jādodas pie ārsta. “Kāpēc?!” protams, tas bija mans pirmais jautājums. “Neko vairāk nevaru teikt, jums visu paskaidros ģimenes ārsts.” Uzreiz atvēru analīžu rezultātus, ieraudzīju, ka nav gandrīz neviena nepasvītrota rādītāja – dažs ar vienu, cits – ar divām svītrām. Leikocīti bija pieauguši ģeometriskā progresijā, toties trombocīti uz pusi zemāki par mazāko normas līmeni. Trīcošām rokām momentā zvanīju dakterei, un viņa ieteica pierakstīties pie ausu, kakla un deguna ārsta, jo man joprojām bija grūtības norīt ēdienu un dzērienu. Bet tad atcerējos par piezīmi pirmo analīžu rezultātos un, nolikusi klausuli, sāku vandīties gūglē. Ierakstot atslēgas vārdus: zemi trombocīti, augsti leikocīti, pirmās diagnozes, kas izlēca – akūta leikēmija un mielodisplatiskais sindroms.
Pat tagad, to atceroties, man tirpst kājas, bet toreiz prāts atteicās pieņemt, ka man varētu būt vēzis. Ar mani taču tas nevar notikt, vai ne?! Bet izlikties, ka neko neesmu lasījusi, arī nespēju – mani uztrauca, kas notiek ar mazo, tāpēc zvanīju atkal dakterei. Atvainodamās, ka nevēlos apšaubīt viņas kompetenci, atzinos, ka esmu centusies atrast diagnozi interneta meklētājā un tur parādījušās nesmukas diagnozes. Viņa to uztvēra bez aizvainojuma, solot pakonsultēties ar kolēģiem. Drīz vien atzvanīja un sacīja, lai pierakstos pie hematologa. Bet izrādījās, ka pat par maksu jāgaida garā rindā. “Tu nevari gaidīt,” teica daktere un nākamajā dienā bija sarunājusi vizīti pie Hematoloģijas nodaļas vadītājas Latvijas Onkoloģijas centrā. Tur ārste mikroskopā skatījās stikliņu ar manu asins paraugu, un viņas sejā parādījās rūpju rieva: “Gandrīz nevienas veselas šūnas…” Mirkli vēlāk es zināju – man ir asins slimība un, visdrīzāk, ļauna. Akūta leikēmija. Asins vēzis. Bet toreiz vienīgais, kam pieķēros, bija vārdi: slimība ir ārstējama. Man galvenais bija, kas notiks ar bērnu. Izrādījās, ka viņš vairs nevar palikt manās miesās, citādi, kā teica ārste, pēc pāris nedēļām būsim noasiņojuši abi.
Tā sākās mans ceļš vairāku gadu garumā. Lai gan ne reizi karājos mata galā un patiešām esmu ieskatījusies acīs nāvei, tā ir ārkārtīgi transformējoša pieredze, un, lai cik paradoksāli neskanētu, sagādājusi ne tikai zaudējumus, bet arī ļāvusi pieaugt, no sirds iemīlēt un novērtēt dzīvi, priecājoties par šķietami nebūtiskām, bet patiesībā ļoti svarīgām lietām. Ziniet, tas ir tiešām lieliski, ja uz tualeti vari aiziet savām kājām, nevis pieaugušā vecumā pie skaidra saprāta čurāt pamperī. Un iebāzt degunu ziedošās ābelēs, apgulties sūnās, piesmelt kurpes ar jūrmalas smiltīm; ar visām maņām piedzīvot pasauli, nevis mēnešiem ilgi skatīties uz to caur palātas logu, nezinot, vai kādreiz vēl piecelsies, vai tevi iznesīs no slimnīcas, ietērptu plastmasas maisā, vai varēsi apskaut mīļos – jā, nav dienas, kad es nebūtu pateicīga par savu dzīvi. Esmu kļuvusi drosmīgāka, jo apzinos savu mirstīgumu, neatlieku savu vienīgo un īsto dzīvi uz rītdienu, jo zinu, ka tā notiek tieši šodien; un kad tad, ja ne tagad es dzīvošu no sirds?!
Bet tas, ko varu ieteikt no savas pieredzes, ir neignorēt simptomus. Vienkārša asiņošana no smaganām, kā izrādās, var liecināt ne tikai par pārāk cietiem zobu birstes sariem, bet arī par vēzi. Tāpat kā neliela, bet nepārejoša temperatūra un nogurums, kuru tik bieži mēdzam norakstīt uz stresu, lielu slodzi vai laikapstākļiem.
Atšķirībā no citiem ļaundabīgiem audzējiem asins vēzis skar pilnīgi visu organismu, bet vienlaikus ir arī salīdzinoši viegli pamanāms bez sarežģītiem izmeklējumiem – pilna asins aina un iekaisuma marķieris CRO (C – reaktīvais olbaltums) ir minimums, ko vismaz reizi gadā vajadzētu pārbaudīt arī bez simptomiem, jo hroniskas asins saslimšanas neizpaužas tik ātri un krasi, kā, piemēram, akūta leikēmija.
Nebūs nekāds apkaunojums, ja, redzot pasvītrotus analīžu rādījumus, kas dinamikā nemainās, bet arī neuzlabojas, pavaicāsiet savam ārstam, vai tie nevar liecināt par asins vēzi – galu galā, tā ir jūsu veselība un jūsu vienīgā dzīve, kas ietekmē arī tuviniekus. Šodien es vairs neapmierinātos ar atbildi “tā var būt”, jo faktiski leikēmijas simptomi bija jau pusotru mēnesi, pirms tika noteikta diagnoze, un es par tiem biju teikusi grūtniecību uzraugošajai ginekoloģei. Ja kaut kas var būt, tas vēl nenozīmē, ka tā ir jābūt un viss ir kārtībā. Asins vēzis var skart jebkuru.
Paldies Dievam un dakteriem, nu jau vairāk nekā trīs gadus vēzis ir remisijā, proti, tas nav aktīvā fāzē, bet ārstēšanās bija ļoti smaga, man tika transplantētas cilmes šūnas, un visu mūžu maksāšu cenu par to, ka esmu dzīva. Bet es par to nesūdzos, jo pieturos pie ķēniņa Zālamana gudrības: “Dzīvs suns ir labāks nekā beigts lauva.” Un mans puišelis, īsts prieka vitamīns, kuram manas slimības dēļ nācās dzimt divus mēnešus pirms laika, nupat sāka mācīties pirmajā klasē.
