Kādu laiciņu ieturēju pauzi, "netusēju" šajā saitā. Būtībā, netusēju nekur, vnk strādāju… Atbraucu ciemos uz LV. Protams, ienācu arī cosmo.lv. Sēžu lasu diskusijas… vienas un tas pašas tēmas… īpatnēji liekas pat tas, ka vairāk vai mazāk šeit ir vienas un tās pašas personas… Nu, ok, sīkums meklēt, iespējams, ka viedokļi nu ir manījušies, labi- atkārtojam tēmu… Lasu tālāk… meitenei X ir nenormālākā problēma. Ko dara citas? Ņirgājas, ka X ir tāda muļķe, ka šādā situācija ir iekļuvusi! Hmm, ja jau šeit var atrast draudzenes, tad… ko tad jūs negatīvs, uzpūtīgās un neapmierinātās spindzeles te darāt? Vai tad draugi nav tie kas palīdz, nu vismaz cenšas palīdzēt un sniedz atbalstu? Nevis izpsihojās, jo kkas neiet mājas vai skolas dzīve, vai nedod Dievs kads "darbā" uzbraucis! Arī var paciest tās riebīgās piezīmes… visas taču sievietes (vairāk vai mazāk) Bet vislabākais, kas mani, personīgi, fascinē visvairāk, ir tās, kuras labo vārdu kļūdas, vai aizrāda, ka ir nepareiza teikuma uzbūve… Njā, diemžēl, ne jau visas šinī saitā exsistējosās meitenes mācās pamatskola. Ne jau visām, katru dienu ir latviešu valodas nodarbības… Kronis visam ir, ja kada, nabadzīte, ir saraxtījusi ļoti daudz, ļoti sīki izskaidrojusi situāciju, piemēram par puisi, kurš sarakstās ar kādu citu "zaķi", tad visbiežāk novērojami komentāri ir šādi: oi, cik gari sarakstījusi 😀 bet pamet viņu… Hmm, ko secinām? Cik dziļi iedziļināmies situācijā? Ja pat nepacenšas draudzene izlasīt problēmas raxturojumu. Ja negribi lasīt, tad netērē savu laiku, un neraxti tukšus textus! Un vispār, kāds ir videjais vecums, kuras šeit "tusē"? 16-18? Kadus divus menešus es arī te biju, dien diena sēdēju, spriedu un kko raxtīju. Tagad tas tiešām liekas nožēlojami, jo visu laiku "sarunajos" ar bērnudārzu, kuram pat nav ne mazākas sajegas par dzīvi! Protams, ka tadas nav visas… esmu te atradusi ari draudzenes! Palldies,Jums jaukās! Ka var no šejienes izdzēsties?

Nu ko,kartejas nedelas beigas. Un atkal tads nogurums, sajutas tadas, it ka es visu dienu stradatu celtnieciba un cilatu smagumus. Paguleju diendusu, uztaisiju sushi un meginu kaut ka savakties. Gribu atrak pirmdienu! 😀

Chau, miiljaas! Lieta taada – ar savu puisi jau esam 3 gadus kopaa un 2 no tiem dziivojam kopaa! Bija briidis, kad vinjsh nestraadaaja un katru dienu bija maajaas, tagad arii darbalaiks vinjam ir īss, tapeec lielaako dalju laika pavadam viens otra klaatbuutnee! Un peedeejaa laikaa esmu sapratusi to, ka mees jau viens pie otra esam tik pieradushi, ka nav vairs iisti taas agraakaas dzirksteliites, kas bija kaadreiz un muusu attieciibas ir kljuvushas ikdienishkjas, ir iestaajusies rutiina! Varbuut varat kko ieteikt kaa, lai sho rutiinu paartrauc un, lai attieciibaas atgriezhas svaigums? Varbuut jums arii bijusi taada situaacija? Kaa esat riikojushaas?

Sveikas, meitenes! Varbūt kāda zin, uz kurieni var aizbraukt atpūsties? Kāds viesu nams, kas piedāvā aktīvo atpūtu? Piemēram zirgu izjādes, riteņbraukšanu vai makškerēšanu, lai draugam nebutu garlaicīgi! Apnicis jau Rīgā sēdēt un bulvārus deldēt! 😀

Nu tā… tās, kuras izmanto shape kuponus, šodien biju uz double sun solāriju. Ļoti patika, efekts ir labs un domāju vēl pāris reizes noteiki aiziet 🙂 Izdevīgāk gan ir nopirkt vēl vienu shape, nekā izmantot 50% atlaidi uz nākamajām reizēm. Savus 60 vai 70 santīmus ietaupīt sanāk 🙂 Tād otrs šodien atklājums ir Bābelīša ezers, aiz "Alfas". Ļoooooooti sakoptas pludmalītes, daudz cilvēku, laipiņas, silts ūdens, glābēji, vairak vai mazāk sakopts, volejbola laukumi. Forši! Domāju nākamo nedēļu pavadīšu tur, ja būs saulains. Uz jūru kratīties slinkums, bet te man no mājām ar riteni vien braukt minūtes 20, ar mašīnu kādas 5 🙂 Un pēdējā šīvakara ziņa ir tāda, ka esmu gatava rītdienas izpārdošanai. Maisi sapakoti, cenas salīmētas, un cerības uz lielu naudu arī ir 😀

Rit otrā nedēļa, kopš esmu bez darba. Dienas paiet īstā rutīna, zinu jau no galvas, ko darīšu. Ja saulains, dodos sauļoties, ja lietains, skatos filmas vai lasu grāmatu. Dzīvoju kopā ar draugu pie viņa vecākiem, kamēr viņš ir darbā, garlaicība vai beidz nost. Vienu dienu ievēroju, ka esmu nedaudz uzaudzējusi riepiņu, nolēmu, ka jātiek vaļā, jāsāk veselīgāk ēst un tad tik sākās!!!! Pārmetumi no drauga vecāku puses, ka lai es beidzu māžoties ar to ēšanu, (esmu normālas miesas būves, bet drauga vecākiem un it īpaši OMEI liekas, ka emsu pa tievu), tas ir tik sāpīgi, ka katru reizi, kad gribu par sevi parūpēties ir simtiem komentāru no viņu pueses pretī, lai es beidzu ākstīties. Ja varētu atļauties ar draugu sen jau dzīvotu atsevišķi, bet nu neļauj tā rocība vēl. Vai vecāki nesaprot, ka mēs katrs pats atbildam par savu dzīvi, ka iejaukšanās var kādu sāpināt? Viņi tik grib mani uzbarot. Draugs jau saka viņiem, lai liek mani mierā, ka man nevajag būt apaļīgai, kādi ir viņi, bet viņi ir ieciklējušies uz to un savas domas jāmaina. Zinu ka daudziem tā ir. AI man tik ļoti gribas privāto telpu, ka nebūtu nevienam jāatskaitās par to uz kurieni es eju, vai to, kāpēc es negribu ēst eļļā ceptus kartupeļus. Gribu prom, prom, prom, kaut kur paslēpties un nevienam neatskaitīties, esmu taču pieaudzis cilvēks. Un apziņa, ka ši diena būs kārtējā citu dienu virknējumā, beidz nost. Kā es gribu darbu! Un savu privāto telpu.

Visiem aiz nekā nedarīšanas pēdējā laikā laikam sāk jukt dienas. Sākot ar hellish, kura vakar domāja, ka šodien būs trešdiena, vēl dažiem eksemplāriem un beidzot ar draudzeni, kura zvana šodien 9.30 un jautā vai garāžas izpārdošana nav pārcelta vai kas, jo tur neviena neesot. Nedaudz dienas sajauca,jo tā notiek rīt 😀 Man gan dienas nejūk, bet tāda vienlīdzīga sajūta visām, neviena nav īpašāka par citu. Arī brīvdienas zaudējušas savu vērtību, jo brīvdiena man ir katra diena 😀

Sālsvīriņam aiz muguras bija tāls ceļojums pa sausu apvidu un viņš nonāca pie jūras, kuru viņš nekad agrāk nebija redzējis. Viņš krastā apstājās un raudzījās uz svešo, kustīgo virsmu. Uz jautājumu, kas tas īsti esot, viņš saņēma atbildi: “Es esmu jūra.” Sālsvīriņš jautāja tālāk: “Kas tā ir, jūra?” Un jūra viņam atbildēja: “Tā esmu es!” Tad sālsvīriņš domāja: “Es tevi nespēju saprastu, lai arī es labprāt tevi saprastu. Es tikai nezinu, kā?” Tad jūra atbildēja: “Pieskaries man, tad tu mani sapratīsi!” Sālsvīriņš pielieca uz leju savu pēdu un aizskāra jūru. Turklāt tam radās sajūta, it kā svešā radība kļūtu atpazīstama. Vīriņš atrāva kāju atpakaļ un redzēja, ka kāju pirksti bija pazuduši. “Ko tu esi izdarījusi?” – viņš nobijies izsaucās. Tad jūra atbildēja: “Tev kaut kas no sevis jāatdod, lai spētu mani saprast.” Un aizvien vairāk sālsvīriņš izšķīda ūdenī. Un uzreiz viņam bija sajūta, ka viņš jūru saprot aizvien labāk. Peldsezona atklāta – vakar atdevos jūrai! Sajūtas – debešķīgas!!! 😎

Un tagad nesaprotu vai tas bija sapnis vai patiesība par baigo lietu, jo es mēdzu pa miegam celties, tikai to neatceros un jaucu sapņus ar patiesību 😀 Gaiss pilnīgi noteikti ir daudz svaigāks un patīkamāks 🙂

Ejot uz tramvaju no darba, aizdomājos par tām daudzajām šķiršanās epizodēm šajās attiecībās… DOmāju, kāpēc to ir bijis tik daudz un kāpēc nekad tas viss nav nonācis līdz beigām… Tas ir ne jau tāpēc, ka nemīlu viņu, ne jau tāpēc, ka neticu vai neuzticos… tas ir tāpēc, ka man ir garlaicīgi šajās attiecībās… tā mēs dzīvojam – dienu no dienas.. un savā ziņā esmu laimīga, ka šajā nedēļas nogalē izraušos no šīs rutīnas, piedaloties draudzenes vecmeitu ballītē……

Esmu no tiem cilvēkiem,kuri ar lielām grūtībām un smagām mocībām panes karstumu. Kamēr citi priecājas, ka beidzot ir karsts un spīd saule, es sēžu mājās, jo nevaru iziet ārā. Labi,lielie prieki uznāk vakaros, kad paliek vēsāks, bet…. vakar ap 22.00 apkatīju termometru + 27 grādi! Miegs nekāds, pamodos slapja kā pēc peldes un tagad jāatzīst, ka man gribās lietu! Kaut uz stundiņu, lai gaiss paliek mitrāks, lai vieglāk elpot 🙂

Pirmais datums vienmēr ir burvīgs, jo ikviens sākums ir burvīgs, to pavada satraucoša neziņa par nākotni, un protams cerības, ka viss būs tieši tā, kā tu vēlies. Un nekas jau netraucē, lai tā būtu! bez melnajiem protams nevar, bet procentuāli tie ir mazākumā. vajag tik atcerēties savas personiskās viltībiņas, kā uzlabot garastāvokli jebkurā situācijā, un mēnesis būs gaišs 🙂 kā mazais dalmācietis bez plankumiem 😀 😀 😀

Dīvaini sapņi man ir ierasta nakts sastāvdaļa, bet šodienas mani pārsteidza jau otro reizi. Pirmo reizi par šo sapni pasmējos, bet nu jau sāk palikt neomulīgi 😀 Tātad – eju ciemos pie draudzenes, kura dzīvo viena pati privātmājā ar 5 istabām. Pilnīgi viss mājā ir brūnā krāsā. Izlaižot visas sarunas utt, es pamanu, ka sienā ir caurums peles mājai, tāds pats kā multenē "Tom&Jerry". Es paņemu draudzenes kaķi un pielieku pie tās alas un saku, lai lien iekšā un padzen to peli, jo tā visu laiku pīkst. Paiet apmēram 10 minūtes ar ņaudienu un pīkstienu pavadījumu, kad no alas izlien pele ar kaķa asti mutē, izpļauj to pie manām kājām un ielien atpakaļ alā smiedamās. Es to sāku uztvert kā kaut kādu zīmi 😀

Man šodien būs torte un svecītes!!!! 😎 😎 😎 😎 😎 un pēc tam būs bildes, kur man piepūsti vaigi 😀 😀 😀 tā jau klasika!

Nepaiet dažas stundas, kad atkal par kaut ko sastrīdamies – vnk visu laiku kaut kas nepatīk, neapmierina..un tā viņa vienaldzība – kad būtu jārunā, jāsaka..vnk pagriezt muguru un neteikt neko vai arī "kā tad", "jā, jā" utt… Man ir tik ļoti tas viss apnicis…. Tagad redzu, kā ir, kad mīlestības vairs nav – tad nav vairs nekā… tad ir tikai gaidas otra cilvēka acīs..gaidas – kad beidzot es aizvēršu šī dzīvokļa durvis ciet….pavisam…

Ar draudzeni šodien nolēmām doties uz pludmali. Diez ko labi tas nebeidzās, neesmu iesauļojusies it nemaz, ja neskaita mistisku sarkanu svītru pie matu līnijas (?). Galva sāp tā, it kā es ar pannu būtu dabūjusi, uz katra spertā soļa vibrācijas ir neciešamas. Dieniņa tā neko sev! Nu nē, lai dzīvo solārijs! Jā, arī vasarā! Ātri un bez mocībām. 🙂

jūtos bezgala vientuļi… :%27-( visa diena paiet gandrīz neko nedarot… vakar pabeidzu grāmatu un šodien jāsāk nākošā. gribas uz jūru, bet nav kompānijas, ko paņemt līdzi un vienai galīgi negribas. tagad bezjēgā klīstu pa netu un mēģinu izlemt ko lai padara. laikam jāpaskatās kāds no seriāliem, kurus esmu iesākusi… tie protams nav meksikāņu:D es esmu iesākusi skatīties Grejas anatomiju un Ēnu čukstus. abi interesanti!

Un tātad, lai arī kādas bija brīvdienas, nākamās būs noteikti labākas, jo beidzot būs garāžas izpārdošana! Runājot par izpārdošanām… Biju šodien aizbraukusi līdz dominas tirdziņam, nopirku feinas kurpītes pa 2.50 😀 Tā kā man šie pasākumi sāk arvien vairāk un vairāk iepatikties. Esmu gaidībās uz ienākumiem un arī kaut ko foršu nopirkt. Ja kāda vēl nav paspējusi pieteikties, to var izdarīt vēl rīt, arī parīt laikam 🙂 –> www.garazas-izpardosana.lv Jo vairāk cilvēku – vairāk mantu, vairāk labie atradumi 😀

Nu ko… brīvdienas aizvadītas gandrīz jaukās noskaņās. Ar draugu nolēmām nedēļas nogali pavadīt vasarnīcā jūrmalā. Uzkopām pa ziemu noputējušos plauktus un visu pārējo, gandrīz veiksmīgi uzcepām gaļu un kartupeļus un devāmies gulēt, kad pēkšņi…. izdzirdējām, ka pa mūsu terasi kāds ložņā! Ieslēdzām gaismu, lai signalizētu, ka māja nav tukša un devāmies pie miera otrajā piegājienā atstājot virtuvē iedegtu gaismu, kad pēc kādas pusstundas…. atkal tur kāds ložņāja, pietam bezkaunīgi, redzot, ka mājās ir cilvēki! Dūšas līst no mājas ārā mums nebija, tādēļ aiz durvīm nobļāvāmies, lai vācās prom un līdz pašam rītam ar lauzni gaidījām, kad zagļi varbūt atgriezīsies. Mums paveicās! Ap 7 no rīta aizgājām gulēt, kad pamodāmies savācām mantiņas, aizslēdzām visas durvis un nosolījos pa nakti tur vairs nekad nepalikt. Un kā esmu atpakaļ rīgā, tad saule spīd un tas ļoti "priecē" 😀 Foršas brīvdienas! 😀

Es jau miljons reižu biju aizmirsusi cik tomēr forša filma ir 99Franki. Visas Franču filmas ir tik perfekti ģeniālas! (l)

Vispār es domāju, ka kādu dien` es savus stāstus tirgošu par naudu; varbūt gluži ne par lielāko taksi, tomēr gana piedienīgi, lai varētu iegādāties kādas jaunas kurpītes, savas iemīļotās Nīna Rīčī smaržiņas un kādu kokčiņu pilsētas modīgajos naktslokālos. Nu gluži kā tās dāmas ap ceturto gadu desmitu, kas žurnālā Lilit dalās savā dzīves pieredzē, kā ar feņhujī palīdzību piektais vīrs, kas nupat noprecēts būs tas īstais, ar kuru vecumdienās pie jūras akvareļus gleznot un Elzasas Rīslingus strēbt. Vai tās, kuras stāsta kā pārdzīvot šķiršanos, sasniegt karjeras ausgtākos punktus un ko tik vēl nē. Man vienmēr ir patikuši sieviešu blogi, jo tajos viss ir tik skaisti un prātīgi. Tur ir par labu seksu, vieglu reibumu, dejām līdz rītam, kailumu, mērenību ēdienā, karjeras kāpienu pēc kritiena, skaistu novecošanu, laimīgu lēnprātīgu mīlu un ko tik vēl nē. Es arī tādu gribu, es arī varu izstāstīt kā dzīvot skaisti un ar glanci. Kā būt.

Kas jums, sievietēm, ir ar tām kastēm? Kāpēc jebkurā veikalā, ieraugot lielāku vai mazāku kārbiņu, jūs, mierīgi elpojot, nevarat paiet tai garām. To obligāti vajag paņemt rokās, iedomāties, ko tur varētu ielikt. Kur to varētu ielikt. Un varbūt pat nopirkt! Tas būtu jauki. Bet ja ir maza kastīte, tad vajag lielāku kasti, kur ielikt to. Nu, kāpēc tā ir? Vai kaste ir kāds simbols? Ja nav bērnu vai ģimenes, vai abu, tad tas ir kā kaut kas, ar ko nomierināties? Kur izlikt mātišķās un saimnieciskās jūtas? Kastēs? Tiešām? Nevar taču visu sakārtot līdz bezgalībai. Bet cik tad ilgi var nodzīvot ar ilūziju?

Es nesaprotu,tik tiešām nesaprotu kā pasaules-ārzemju slavenībam-aktieriem,mūziķiem dzimst dvīņi-Dženiferai Lopesai un vēl daudzām citām.Tagad arī Sarai Džesikai Pārkerei,nu fenomenāli! Vai tā ir kāda mākslīgā apaugļošana,esmu galīgā neziņā 😉 Kura gan meitene nav sapņojusi par dvīņu puikām vai meitenēm 🙂 Es arī gribētu :-/

Mjaa… :’-( pirms divām nedeļām izmižģīju potīti un diezgan smagi, ATB koncertā. Kājās pat nebija kurpes uz papēžiem, bet gan ērtās ikdienas laiviņas :-/ – saucamās balerīnas čībiņas. Tā kā uz laiciņu Superkrosenes būs jānoliek maliņā. Nevaru vien sagaidīt kad atkal skriešu pa makoniem (l)

Mīļās meitenes, šis dzīves maratons mani paķēris ne pa jokam, skrienu ne tikai ar savām "burvju" botiņām pāris stundu nedēļā, bet arī bez tām! Tākā mani, mūsu vasara, tā pat kā Jūs nelutina ar labu laiku un sportisko aktivitāšu atlikšanai ir burvīgs iemesls – lietus, tad nekas neatlika kā izmēģināt "sopogi skorohodi" (jaunās, vinnētās Reebok botas)tieši pa lietu. Ūdens necaurlaidīgā kurtka mugurā un aiziet. Teikšu Jums, ka novelku cepuri sportistu priekšā, nu patiesi jābūt tādam gribas spēkam, lai dzītu sevi rīts vai vakars, lietus vai sniegs ārā! Bet es un manas botiņas izturēja – neizkusām! Un vēl man prieks, ka varēju šogad stāvēt pretīm paštaisītam Jāņa sieram un rabarberu plātsmaizei, jo atliek tikai ar "lielu" mīlestību uzlūkot savus Reeboksiņus un pie ledusskapja pielipinātu slaidas līgavas-modeles attēlu un apetīte paceļ rokas un padodās!

Parasta darba diena pēc svētkiem. Un te pēkšņi tāds nieks cosmo sarunās kā jautājums par to, vai jaunu mazcenas mobīlo ir jāņem tikai pēc tam, kad beidzies jau paņemtā modeļa līguma termiņš. Jautājums tik vienkāršs, ka īpaši nesatraucoties atbildu, ka jaunu telefonu iespējams ņemt tikai pēc tam, kad iepriekšējā paņemtā telefona līgums beidzies. Bet nekā! Izrādās viss nav tik bēdīgi kā izskatās- Tele2 lutina savus lojālos klientus un, novērtējot rēķinu atmaksāšanu laikā, gadu stāžu un visādus citādus lielumus, nosaka, cik mēnešus ātrāk iespējams jaunu mazcenas mobilo telefonu paņemt. Kurš to varēja zināt? Še tev nu bija vēlēšanās izpalīdzēt…

miega trūkums galvu padarījis tik smagu, ka arī šodien jūtu – gulēts par maz. 18 gados varēju trīs naktis un dienas pēc kārtas negulēt un tusēt, bet tagad miega baudu turu augstāk, un labāk saku NĒ, ja jūtos nogurusi. Nākamnedēļ paliek 25. skaists vecums 🙂 tajos 18 gados likās – ooooooo, 25 nu tas jau ir pieklājīgi. bet tagad? he he.. dzīves sākums vien šķiet. bet bieži, aizdomājoties par tiem labākajiem gadiem, nonāku pie secinājuma, ka visa dzīve ir vieni vienīgi labākie gadi – jo vislabākais laiks jau ir tad, kad tu DZĪVO! tagad man liekas, ka 25 ir super vecums. kādreiz likās ka 17 gadi ir vienkārši fantastiski. un ticu, ka arī 30 un 50 man liksies forši, jo galu galā, katrā vecumā ir savi plusi un priekšrocības. (aizrunājos) kā jau jebkurā pēc-svētku sajūtā – ķermenis sauc pēc relaksācijas, pēc siltas vannas un seja – pēc kādas uzmundrinošas maskas. tāpēc šodien uzlieku uz durvīm "netraucējiet, es atpūšos"… un kā jau pēc-svētkiem – ir arī tāds iekšējas gandarījums, ka tie aiz muguras, un patīkami, jo ir gaišas atmiņas par papardes zieda meklēšanu, ugunskura liesmām, dejošanu.. (l) (l) (l)

😐 Sāku apšaubīt uzaicinājumu uz Jāņu svinēšanu. Varbūt labāk atteikt? :-/ Pirmie svētki kopš ilgiem laikiem, kad nespēlēju nevienā pasākumā pavadījumu. Laikam man vienīgajai nav svētku noskaņojuma :-|… Nu neko darīt…

Labriit, meitenes! Visaam prieciigu Liigoshanu un veiksmiigus papardes zieda mekleejumus! 🙂

Es šodien esmu tik ļoti priecīga un laimīga. Vienkārši tik ļoti. ļoti, ļoti! Man laikam smaids tulīt ieakmeņosies sejā. 😀 Aiz laimes eju dzert tēju! Laimīggalīg. (l)

gada īsākā nakts nu aiz muguras, un laiks bija vienkārši ideāls līgošanai. klusi ceru, ka tieši tāds pats vakars būs arī rītdien, un varēsim svinēt līdz saules lēktam. siers jau gatavs, pīrāgi rītdien taps, un gaļa pēcpusdienā tiks marinēta. vēl jāuzpin vainadziņš un LAI LUSTĪGA LĪGOŠAN var sākties 😀 😀 😀

Lieliskas brīvdienas aizvadītas… sestdienas rīts iesākts ar limuzīnu un šampanieti un beigts ar saulrietu vairāk kā 100km aiz Rīgas robežām pie nedaudz savādākas jūras. Ar rozā debesīm un joprojām šampanieti rokās 😀 Šodien arī tīri feini, sen nebiju braukusi ar kuģīti pa Daugavu. Tikai 1ls un viena stunda, bet galva izvēdināta. K Katru darba dienas rītu es pamostos ar domu – atkal uz darbu…nav jāiet 😀 Ak, kā man patīk neko-nevajag-darīt dzīve 😀

ak dies cik labi butu ja man butu 16 ka meitenes saka:) (l)

Chau, meitenes! Kur Juus svineesiet sveetkus? Nav ne jausmas kur doties… (t)

Es gan zinātu, ko teikt par sieviešu nemitīgo, pat izmisīgo vēlmi veidod čeklistus ar ideālā vīrieša pazīmēm. Protams, ka mani, kā vīrieti tas satrauc, jo es taču neesmu nekāds robots, kurš varētu atbilst rindiņām uz rūtiņu papīra ar ķeksīti kreisajā pusē. Ko gan jūs tur varat atrast? Tak ne jau cilvēku. Robotu vienīgi. Jā, un tad ir jābrīnās, it kā visam atbilst, bet nu nav kaut kas. Aha, nava gan. Dvēseles nav. Un tik traki čeklistojot, pa kuru brīdi jūs varat paspēt iemīlēties? Kaut kāds absurda teātris. Nu, dabūjāt? Un ko tālāk? Nevar teikt, ka trofeja, tas banāli. Tad ir tas, ko vajag un var atslābt? Bet jūs jau neprotat atslābt. Man jau liekas, ka jebkurš ir īstais. Var, aizsietām acīm, izvēlēties jebkuru, un pēc īsāka vai ilgāka laika atklāt, ka viņš ir mūža mīlestība. Bet, kur nu.. čeklists. Jūs neesat sarežģītas, jūs esat pārāk vienkāršas.

no mana skatu punkta – tā jau gandrīz kā likumsakarība. kad beidzu 9. klasi bij pērkona negaiss, kamēr tiku līdz skolai man kājas bija galīgi slapjas, jo peļķes bija VISUR! kad beidzu 12. klasi, pa dienu lija lietus, bet uz vakarpusi bij ļoti skaists, patīkams vakars. kad beidzu bakalaurus, un devos mājus, sāka līt lietus, un lija visu vakaru. šodien bija brālim 12. klases izlaidums, un uznāca pērkons, ar diezgan pamatīgu lietu. Izlaidums taču! Priekā!

man ļoti patīk izlaidumi. gan savi, gan citu! man patīk sapucēties un fotografēties! (l) (l) 😀

tikko atklāju twitter un man nudien patīk! (l)

Šovakar mani ir pārņēmušas pārdomas, jo esmu viena mājās un ar mīļoto netikšos 3 dienas – līdz pat 1dienas naktij – viņš jau ir aizbraucis uz laukiem, bet es pievienošos vēlāk… Es mēģināju visādi -es noklusēju, kā man sāp dažādi viņa izteicieni, es nesaku, ka biežāk vēlos dzirdēt, ka esmu vienīgā, es nepārmetu, ka mēs nerunājam par mūsu nākotni.. un tieši tāpēc pēdējās dienās viss ir forši – mēs nestrīdamies, mēs esam mīļi viens pret otru.. mostamies kopā, dienas pavadām kopā mūsu kopējā atvaļinājumā.. Vakar viņš pat neaizgāja uz darba Līgo pasākumu, jo zināja, ka man tas nepatiks (viņš no darba pasākumiem līdz šim vienmēr ir pārradies pārdzēries). Tas viss ir tik forši! Un tāpēc, ka es nerunāju par lietām, kas man nodara pāri… Kamēr es neko nerunāju, tikmēr vis ir super-duper!!! Šodien pavadīju viņu prombraucot – bija tik žēl prom laist… Uznākot atpakaļ uz dzīvokli viss liekas tik tukšs, viņa jau pietrūkst.. Tā kā manu portatīvo datoru viņš paņēma līdzi uz laukiem, es sēžu pie viņa – staconārā – datora.. Un te nu ir tas īstais stāsts… skatos pēdējos vaļā vērtos dokumentus un tur.. starp mūsu kopīgi skatītajām filmām – viņa bijušās lielās mīlestības bildes… divas gan.. bet pietiekami pikantas – viena pie sienas, kur viņa krūšturītī un biksēs; un otra – noķerta, nākot ārā no dušas. Man tik ļoti gribas viņam piezvanīt un pajautāt, kāpēc viņš ir atkal skatījies Taņas bildes.. es varētu zvanīt un taisīt traci, parādīt, kas man nepatīk.. un vari nezvanīt. varu izlikties, ka neko neesmu redzējusi un ļaut viņam pa kluso gremdēties jau tik sen beigušajās lieliskajās attiecībās…varu sagaidīt, kad viņš man zvanīs, tiklīdz būs nonācis laukos un stāstīt, kā ilgojos, kā mīlu, kā uzticos… un jā – viss būs kārtībā!!! tikai, cik es pati jutīšos labi… jo, ja pateikšu – es atkal dzirdēšu to pašu – tu atkal no mušas uzpūt ziloni; tu atkal ne tā saproti; tur jau nekā tāda nav…utt… Man ir grūti. Gribu justies kā vienīgā. Vienīgā dzīvē, domās, sirdī, gultā, blakus. Vienīgā. Ir tikai divi varianti – zvanīt, pateikt, kā jūtos un atkal dzirdēt, ka es visu sačakarēju.. Vai cerēt, ka pa 3 dienām es pati noticēšu tam, ka nekā TĀDA jau tur nav, saņemties un lieliski nosvinēt svētkus… Tikai.. tā vairs nebūšu es :S

Un aitas barā blēēēēēēēēj un blēēēēēej un neko citu nemāk 😀

Cik savādi.. ārprātīgā bardakā, es savas lietas atrodu ātrāk, nekā perfektā sakārtotībā un tīrībā. Pat galvā ar bardaku jūtos omulīgāk. Meshell Ndegeocello- liliquoi moon