Pirmdien paralēli visām citām bēdīgajām vēstīm līdz manām ausīm nonāca ziņa par lielās pandas Ian Ian pēkšņo nāvi Berlīnes zoodārzā. Jau tā nebiju pārāk labā omā, bet šai mirklī kaut kā pavisam saskumu, jo piepeši šķita – tas mani skar pat vēl personiskāk par ekoloģiskās katastrofas draudiem Daugavā un sprādzienu pie manas dzimtās skolas.

Vēl pavisam nesen – pirms mēneša – ilgi, ilgi, neskaitot ne minūtes, ne stundas, nostāvēju pie Ian Ian mītnes stikla sienas un noraudzījos viņas apbrīnojami nesteidzīgajās kustībās. Kā viņa satver bambusa zaru, tad ērti iekārtojas, atgāzusi savu plato muguru pret mūri, un rāmi zelē zaļo lapu kumšķi. Man blakus labāko skatu laukumiņu bija ieņēmuši divi studenti un savos blociņos skicēja šīs uz izmiršanas sliekšņa esošās sugas pārstāvja izteiksmīgi grafisko apveidu. Ik reizi, kad Ian Ian pārvēlās uz otriem sāniem vai aizčāpoja līdz ūdens traukam, studenti pāršķīra lapu un sāka jaunu zīmējumu.

Es esmu pārliecināta, ka tai mirklī viņa gan man, gan tiem studentiem bija kas vairāk par krātiņā ieslodzītu kustoni. Taču, lai to paskaidrotu, es riskētu kļūst banāla.

Jebkurās attiecībās, pat visharmoniskākajās, ir sava vieta maziem strīdiņiem un domstarpībām. Bieži jau tie ir tikai sīki pārpratumi vai nespēja vienoties par kādu kopīgu lietu.

Es pēc dabas esmu ļoti mierīgs cilvēks, man nepatīk strīdi (visvairāk jau tā skaļā kliegšana, dusmas un skarbie vārdi). Bet kam negadās. Un strīda karstumā cilvēks nedomājot var izkliegt vārdus, kurus pēc tam bieži vien ir jānožēlo. Tā ir cīņa, kur katrs grib pierādīt savu taisnību.

Un tādos brīžos es cenšos vienkārši paklusēt (īstenībā tas nemaz nav tik viegli, kā izklausās…). Tas nenozīmē, ka man nav savs viedoklis (ka man nav svarīga "sava" taisnība), bet kādām ir jāapstājas, jāizbeidz vārdu cīņa… Un ja no vienas puses ir klusums un miers, tad arī otrai pusei drīz apnīk strīdēties (jo nav nekādas pretreakcijas).

Jo attiecības nav kā glezna, ko ieliek greznā rāmī, piekar pie sienas un tad priecājas, cik tas skaisti izskatās. Attiecības ir nemitīgs process, komunikācija un abpusēja pretimnākšana. Un mazie strīdiņi var mūs padarīt tikai stiprākus.

Situācija tāda: meitene pirms kādiem diviem mēnešiem oho.lv iepazīstas ar puisi, kurš, lai arī drusku dīvains, bet tomēr viņai patīk. Sākas randiņi, sekss, viņš kopā ar viņas vecākiem atnāk uz teātri, viņi satiekas pāris vakaru nedēļā… meitene ir priecīga. Kādam citam, kurš nesen gribēja paņemt viņas telefona numuru, viņa atteica, jo viņai esot draugs.

Taču, kad mēs vakar iedzērām pa alum, viņa pastāsta vairāk. "Zini, tās attiecības ir nesaprotamas. No vienas puses – mēs esam pāris. Mēs esam kopā, un kopā ir labi. No otras puses – es nezinu…" Un viņa izstāsta, ka tikko nedēļas nogalē viņi aizbraukuši sestdien makšķerēt, kopā pavadījuši skaistu dienu, bet, atgriežoties Rīgā, viņš viņu pl. 18:00 atved mājās un aizbrauc pie sevis. Sestdienas vakarā pl. 18:00! Mana draudzene bija gatava raudāt. Un vakar, ēdot pusdienas, tā arī man prasīja – kad tad īsti skaitās pāris? Kad ir tas brīdis, kad divi cilvēki kļūst par pāri?

Man ir zināms šīs vasaras populārākais pasākums! Un nav tas ne sirdi plosošo Muse, ne roka veterānu Aerosmith koncerts.

Vakar satiku kādu ilgāku laiku neredzētu draudzeni un uzzināju, ka viņa šobrīd izmisīgi apzvana visas Liepājas viesnīcas. Tam iemesls ir Baltic Beach Party, kas norisināsies 20. un 21. jūlijā. Iepriekšējā gadā mana draudzene nakti starp ballītēm esot pavadījusi pludmalē, taču tagad tā vairs nedarīšot. Neesot prāta darbs kilogramu smilšu divas dienas nēsāt biksēs un arī nomazgāties griboties. Savukārt Liepājas viesnīcas zina, ko prasīt no pārtiju kārajiem. Vidēji par vienu viesnīcas numuriņu pasākuma laikā esot jāmaksā no Ls 40. Nav no pieticīgajiem 🙂 Un, piemēram, Fonteina viesnīcās vietu šā vai tā vairs neesot.

Lūk, cilvēki savlaicīgi plāno pasākumus, nevis kā es. Nākamnedēļ braukšu ar laivām, bet vēl joprojām nevaru saņemties rezervēt hidrotērpu.

Atklāšu jums noslēpumu. Cosmo redakcija jau nez kuro gadu kā sazvērējusies neapmeklē solāriju. Nav jau tā, ka mums principiāli būtu kaut kas pret solārijiem. Tas sākās pamazām – ar sarunām par to, cik tas varētu būt kaitīgi, ka tas izraisa psiholoģisku atkarību, ka tā tāda masu psihoze un kuram tas vispār ir izdevīgi. Līdz nesen konstatējām, ka neviena no mums jau mūžību nav bijusi sauļoties salonā. Un neko. Jūtamies labi tāpat.

Tā vietā esam ieviesušas koleģiālu burkānu graušanas rituālu, un no beta karotīna āda pilnīgi dabiskā veidā iegūst viegli zeltainu nokrāsu.

Tomēr es ar nepacietību gaidu vasaru un jau zinu, kā mēs pirmdienas rītos, ierodoties redakcijā, salīdzināsim savus laivu braucienu iedegumus, pludmales brīvdienu iedegumus un "es uz desmit minūtēm iesnaudos šūpuļtīklā" iedegumus – un priecāsimies, jo mūsu ādas tonim būs tieša saistība ar piedzīvojumu un atpūtu, un draugiem. Un tas būs kaut kā tā… pa īstam.

Desmit gadu vecumā uzrakstīju savu pirmo dzejoli. Pavisam drīz brālēns "izdeva" manu pirmo dzejoļu krājumu vienā eksemplārā – tajā bija tikai 4 lapas un brālēna zīmētas ilustrācijas. 15 gadu vecumā rakstīju sentimentāli saldus mīlas dzejolīšus, iesniedzu tos arī kādā literatūras konkursā, bet mani noraka līdz ar zemi. Toreiz kāds draugs man teica: "Neņem galvā, tikai raksti." Es nenobijos un rakstīju vien tālāk. Un nesen iznāca mana pirmā grāmata… Šis ir viens no maniem mīļākajiem dzejoļiem.

TIKAI

lai pievērstu tavu uzmanību

es esmu izpārdošana

kurpju veikalā uz pilsētas centrālās ielas

esmu biznesa pusdienas

ķīniešu ātras apkalpošanas restorānā

stāvēt un iebraukt te aizliegts

es esmu vārtrūme lepna

ar metāla kaluma vārtiem

neliela puskolonna ar spožu gaismekli galā

tas esot Art Deco

horizontālo un vertikālo būvapjomu ritmika

erkeri sandriki mezonīni

putekļi uz manas sejas

kā vissmalkākais pūderis klājas

es esmu tik snobiski skaista

un manas kājas ir tikai

melnas zīda zeķes

par krēsla atzvelti tavu

istabā kur lido

ziemas rīta pūkainā migla

Man ir aptuveni 5 kilogrami dienasgrāmatas. Tā ir vesela kaste ar padomju laika burtnīcām, rūtiņu kladēm un aprakstītām A4 formāta lapām, ar "slepenām" fotogrāfijām, svarīgiem avīžu izgriezumiem, saņemto un izsūtīto īsziņu pierakstiem un dažām reiz saņemtām dāvaniņām, kuras manai dienasgrāmatai un pagātnei pieder vairāk nekā tagadnei. Mana dienasgrāmata ir ne tikai rakstītais, bet gan viss sirdij svarīgais, ko esmu rūpīgi vākusi, lai neko neaizmirstu.

Aizkustinošākā ir pati pirmā no rūtiņu lapām kopā salīmētā paštaisītā burtnīciņa – mazāka pat par plaukstu. Droši vien konspirācijas nolūkos, jo atceros, ka arī glabāju viņu šujmašīnā zem kājminamā pedāļa – man likās, ka tur nu neviens to neatrastu. Tā sākas ar virsrakstu lieliem burtiem "Čūskas gads", un tam seko: "Man brīžiem liekas, ka H. mani mīl, brīžiem, ka nē." H. bija mana skolas laika mīlestība.

Biezā rūtiņu klade, kas tapa vidusskolas laikā, ir desmitiem reižu ar līmlenti līmēta ciet un griezta vaļā, un to rotā uzraksts "Lūdzu nelasīt un sadedzināt". Tas tapa 1991.gada barikāžu laikā, kad mēs ar mammu nesām sviestmaizes tiem, kas stāvēja uz barikādēm, un es nodrošinājos pret "ja nu kas". Vēl šodien skaidri atceros to vakaru, kad līmēju ciet kladi, jo vecmamma bija skaidri un gaiši pateikusi: "Mēs nevaram zināt, kas tagad būs." Man likās – ja nu kas, tad lai dienagrāmata paliek kā noslēpums.

Savukārt lielās A4 lapas ir nesena pagātne, uz kurām pēdējais ieraksts ir 2006.gada 30.martā. Es pagaidām esmu pārtraukusi rakstīt. Bet varbūt atsākt?

Reiz kāds mans ieraksts dienasgrāmatā neizturēja cenzūru. Tajā bija par daudz romantikas un varbūt arī jutekliskuma.

Bērnībā dienasgrāmatas vietā rakstīju dzejoļus, taču vienpadsmit gadu vecumā viss mainījās. Saldumu fabrika Laima izsludināja konkursu, kurā bērniem tika lūgts uzrakstīt veltījumu marmelādei. Izdzirdējusi paziņojumu televīzijā, jau pēc desmit minūtēm biju uzrakstījusi dzejoli. Galvenie varoņi: Alvas zaldātiņš un Balerīna. Notikumu gaita: viņi sēž pie dīķa un viens otra acis salīdzina ar marmelādēm. Kad dzejoli nolasīju vecākiem, viņu komentārs bija, ka esmu par mazu tādiem dzejoļiem. Protams, dzejoli uz konkursu neaizsūtīju. Tā vietā atbildēju uz raidījuma Zebra jautājumiem par ceļu satiksmes noteikumiem, balvā ieguvu divas ”franču stikla” krūzītes un dzejoļus vairs nerakstīju. Līdz īsziņu laikmetam.

Jau vairākus gadus atkal rakstu dienasgrāmatu. No nosūtītām un nenosūtītām īsziņām. Man patīk pāris vārdos izteikt visas savas sajūtas.

Cik patīkami saņemt komplimentu no sirma kunga, kurš uzpasē manu mašīnu apsargājamā autostāvvietā. „Jūs esat vienīgā no maniem klientiem, kura vienmēr tik jauki smaida,” viņš man kādu vakaru atzinās, „visi pārējie – kā tādi kaprači.”

Tos simts metrus līdz mājai tovakar pārvietojos palēcienu veidā, goda vārds! Visi tie „zilo acu” un „garo kāju” komplimenti nav ne uz pusi tā vērti, ko no sirds un ar pateicību domāti vārdi no veca, krietna stāvvietas sarga. Izrādās, ir situācijas, kad mēs iepriecinām citus, paši to pat lāgā neapzinoties. Forši!

Staigājot pa pilsētu, esmu pieradusi ik pa laikam ielūkoties kādā no pilsētas pulksteņiem, kas atrodas ielu krustojumos vai citās redzamās vietās. Tas man rada tādu kā drošības sajūtu – jo rokas pulsteni jau pāris gadus nenēsāju un mobilais telefons var pievilt (it īpaši brīžos, kad tas ir ļoti svarīgi).

Pilsētas pulksteņi dzīvo savu dzīvi. Es esmu pieradusi, ka viņi uzticīgi rāda laiku gan saulē, lietū, gan miglā un putenī. Bet ik pa laikam mēdz gadīties, ka pilsētas pulksteņi apstājas (par laimi, ne jau visi uzreiz).

Un tad notiek tādas dīvainas lietas – es kā pierasts, ieskatos pulkstenī un nemaz nepamanu, ka rādītāji stāv uz vietas. Un pilnīgi automātiski mēģinu saskatīt attiecīgo stundu un minūtes, uztraucoties, ka esmu kaut ko nokavējusi. Vai brīnoties, ka pulkstenis steidzas. Bet patiesībā tas stāv uz vietas…

Pilsētai ir savs laiks. Un tik bieži nemaz negribas skatīties pulkstenī, negribas nekur steigties… pavadīt visu nakti, sarunājoties un klīstot pa tukšajām pilsētas ielām, līdz pienāk rīts…

Vakar, domājot par dziesmām, kuras vēl noderētu manā mūzikas kolekcijā, atcerējos 2Paka California Love. Lai arī neesmu repa cienītāja, izdzirdot California…knows how to party, es noteikti mestos dejā. Tāpēc, ka man tas ir stāsts par kādu puisi.

Pirms pāris gadiem ar draugiem bijām Parīzē, kur iemaldījāmies melnādaino deju klubā. Dzērām kokteiļus, vērojām melno meiteņu un puišu plastiskās kustības un, protams, laika gaitā pievienojāmies viņiem uz deju grīdas. Un drīz jau arī sāka skanēt California Love.

Puisim, kurš mani uzlūdza uz deju, bija kafijas melna ādas krāsa un satriecoši seksīgas kustības. Turklāt viņš deju vadīja tā, ka man šķita, ka es spētu dejot pat Džastina Timberleika koncerttūrē. Protams, "lidoju" arī tāpēc, ka dejas partneris nemitīgi izteica komplimentus par manu ādas krāsu un es tieši tāpat varēju sajūsmināties par viņējo. Kad dziesma beidzās, grasījos doties atpakaļ pie draugiem, taču puisis mani nelaida. Viņaprāt, mums bija jāturpina saruna par mūsu ādas krāsām. Viņš neticēja, ka tiešām apbrīnoju viņējo. Noglāstījis manu vaigu, mans sajūsmas objekts teica: "Tu runā muļķības. Es esmu netīrs." Tajā brīdī atklāt to, ka bērnībā sapņoju apprecēties ar melnādainu basketbolistu, man šķita lieki. Viņš tāpat neticētu.

Esmu grafomāne. Rakstīšanas maniaks. Ik reizi, kad emocijas pārāk samudžinās un pārvēršas par kamolu kaklā, es ķeros pie rakstīšanas, lai norakstītu to visu no sevis nost.

Savulaik tāpat kā visas citas bižainās skolnieces apskretušā kladītē pierakstīju skolas gaiteņos pārdzīvotās bižu raustīšanas peripetijas. Tagad bižu vairs nav, bet pie dienasgrāmatas kā pašārstēšanās veida periodiski atgriežos joprojām. Ne jau tāpēc, lai mazbērniem būtu, ko palasīt. Man nemaz nav tādas skaistas, zīda vākos iesietas dienasgrāmatas. Rakstu, kur pagadās – plānotājā, uz kaut kādām lapelēm, dažkārt datorā. Rakstu tāpēc, ka tā man labāk domājas.

Kad draugs dodas komandējumā, lai vieglāk pārciestu viņa prombūtni, rakstu vēstules. Reiz mums dienām ilgi nebija iespēju sazvanīties, tāpēc rakstīšana man aizvietoja sarunas ar viņu. Šīs vēstules adresāts nekad nav lasījis. Dienā, kad devos draugam pretī uz lidostu, pierakstus iznīcināju. Tie savu funkciju jau bija izpildījuši, un es zināju, ka visu, ko vēlēšos, pastāstīšu viņam klātienē. Jo dziļa un atklāta saruna tāpat ir un paliek vienīgā jēdzīgā komunikācijas forma.

Īstenībā dienasgrāmatas ir tāda visai bīstama padarīšana. Dienasgrāmatas tradicionālajā izpratnē – tās ko mēs rakstām tad, kad neviens neredz, un slēpjam zem spilvena vai gultas…

Pagājušajā nedēļas nogalē apciemoju savus vecākus un beidzot izdarīju sen apsolītu darbu – sāku kārtot savas vecās mantas. Jau vairāk nekā divus gadus nedzīvoju kopā ar vecākiem, bet tā arī nebiju paspējusi sakārtot visas savas lietas. Vairākās atvilknēs bija sakrājušies visādi nieciņi, sākot ar maniem pirmajiem auskariem, piemiņas lietas un dāvanas no jau sen aizmirstiem draugiem, vecas fotogrāfijas, jūrmalā atrasti akmentiņi un gliemežvāki… Un pēkšņi kādā pavisam parastā papīra turzā es atradu savas 15 gadu vecumā rakstītās dienasgrāmatas un dzejoļus…

Tikai pavirši ieskatījos un uzreiz sapratu, ka es nespēju to visu lasīt, kaut gan ir pagājuši jau tik daudz gadi. Tur bija manas pirmās lielās mīlas sāpes, skumjas, saucieni pēc palīdzības, neziņa, kas notiks tālāk… Tik atkailināti un tieši, kategoriski un nenovēršami… un tik ļoti sāpīgi… Ātri ieliku dienasgrāmatas atpakaļ papīra turzā un noslēpu tā dziļāk, lai neviens neatrod…

Bet ar publiskajām dienasgrāmatām laikam ir pavisam cita lieta – jo vārds "publisks" lielā mērā izslēdz visu intīmu (to, ko var pačukstēt tikai savam labākajam draugam, pie tam tumsā, lai neredz), bet tas nenozīmē, ka šādas dienasgrāmatas ir mazāk atklātas…Tie ir mazi, krāsaini mūsu pieredzes fragmentiņi, mozaīkas gabaliņi, kas visi kopā veido šo skaisto un brīnišķīgo dzīvi.