Te manī ir tik liela enerģija un spēks, ka bez vismazākās piepūles varu izdarīt neiedomājami daudz. Te atkal mani pārņem nežēlīgs nogurums un es ieslīgstu gluži vai letarģiskā miegā, kad ir grūti tikt galā pat ar visikdienišķākajām lietām. Šonedēļ man ir tāda dzejas nedēļa.

Pirmdiena.

Pirmo reizi piedalījos Jauno autoru seminārā, bet ne kā jaunais autors, bet gan jauno dzejnieku dzejas recenzente. Jutos kā īstā tiesas sēdē – trīs tiesneši (recenzenti) un viens apsūdzētais, arī pats sev advokāts (jaunais autors). Bijām diezgan bargi, bet, domāju, ka taisnīgi. Viens no jaunajiem dzejniekiem (kuram arī bija vistalantīgākie teksti) mums, recenzentiem, uzdāvināja dāvanas. Man tika baltas, nedaudz lietotas sieviešu slidas.

Trešdiena.

Rakstnieku savienībā notika Dzejas dienām veltīta sapulce. Prezentēju savu izauklēto projektu Ceļojums ar dzejniekiem (ekskursiju ar dzejas lasījumiem pa dažādām vietām Rīgā). Šogad ceļojums notiks Mežaparkā. Nevaru jau sagaidīt šo pasākumu, kas parasti gan dzejniekiem, gan citiem gājiena dalībniekiem dod daudz pozitīvu emociju un prieku.

Ceturtdiena.

Šodien jau trešo reizi man būs jāiejūtas dzejnieces Mirdzas Ķempes tēlā. Dubultos jātiekas (man kā Mirdzai Ķempei) ar Eriku Ādamsonu (kura tēlā iejutīsies kāds mans nezināms aktieris). Lasīsim viens otram mīlestības vēstules.

Ķempe reiz rakstījusi Ādamsonam: ”Nekad neesmu redzējusi tik garīgu ķermeni kā Tev. Tu esi viegls un gandrīz nesatverams, pat Tavas kaislības drīzāk šķiet smaržas.”

Skaisti.

P.s. Un tagad es ļoti gaidu rītdienu, kad pirmo reizi došos izbraukumā kopā ar Cosmo radošo komandu. Lai dzīvo piedzīvojumi!

Es vakar izlasīju Zanes ierakstu un noraudāju visu vakaru. Vispār es esmu tikusi pāri savu vecāku nāvei – tajā nozīmē, ka es varu dzīvot normālu dzīvi, nedomājot katru dienu par notikušo. Bet, dzirdot, ka kāda meitene zaudējusi mammu apmēram tajā pat vecumā, kad es, es gribot negribot aizklīstu atpakaļ tajā laikā.

Visvairāk pietrūkst fiziska pieskāriena mammai. Viņa bija nedaudz īsāka par mani, un es precīzi atceros, kur stāvēja viņas galva, kad mēs bijām apskāvušās. Es vēl aizvien mēdzu nostāties virtuvē, kur es skaidri atceros, ka mēs reiz bijām apskāvušās, un to atcerēties sīkās detaļās. Man ir svarīgi neaizmirst to sajūtu.

Un otra lieta, ko man svarīgi neaizmirst – viņas balsi. Ko un kā viņa teica, ienākot mājās ("Ku-kū, vai te kāds ir?"), kā viņa izrunāja "knipucītiņuminītiņimais pintiķipinītis" un ko nozīmēja "sisueizi". Tad, kad man jau galīgi kaut kas aizmirsies, tad es piezvanu māsai: "Klau, kas tas bija par vārdu, ko viņa teica tādso un tādos gadījumos?" Tad mēs abas cenšamies atcerēties. Man ir saglabājies tikai viens videoieraksts, kur redzami mamma un tētis kustībā un ar balsi – māsas kāzās. Tas man ir liels dārgums.

Zanei taisnība par tām iepriekšējām un nākamajām paaudzēm. Es pat domāju, ka neatkarīgi no vecuma bērns kļūst pieaudzis tajā brīdī, kad nomirst mamma. Un šo momentāno pieaugšanu es saistu ar to, ka tajā brīdī bērns pazaudē vienīgo cilvēku pasaulē, kurš sniedz beznosacījumu mīlestību. Kurš mīl tevi nevis par to, kāds tu esi, bet par to, ka tu vispār esi. Laikam tieši tam ir visgrūtāk tikt pāri.

24 stundu laikā uzzināju, ka vienai no manām draudzenēm ir pieteicies bērniņš, savukārt otrai mūžībā aizgāja mamma. Šķiet, viņi vēl paspēs satikties debesīs.

Lai arī esam māņticīga un sevī noslēgta tauta, kas par dzīvību un nāvi skaļi nerunā, man tomēr gribējās tev par to pastāstīt. Jo tieši vakar sapratu, ka mēs ar draudzenēm ieejam tajā dzīves posmā, kad kļūstam atbildīgas par nākamo paaudzi un atvadāmies no iepriekšējās. Dzīves ritums tautasdziesmās, taču, kad ar to sastopies aci pret aci…

Un vēl, kas man vismaz šobrīd sāp visvairāk – pirms pāris dienām izdomāju savu mammu aizvest ceļojumā uz Itāliju, lai n-tajās brīvdienās, kas tuvojas, mēs varētu palaiskoties kafejnīcās un parkos. Izpētījusi lidmašīnu biļešu cenas, atmetu tam ar roku. Neatdošu taču lielu daļu no saviem ietaupījumiem par trīs dienu ceļojumu! Tajā pašā laikā mana draudzene šobrīd atdotu visu, lai tikai vēl uz mirkli pabūtu kopā ar savu mammu.

Redzot, kā tagad sarūk attālumi starp pilsētām un robežas starp valstīm, es dažkārt iedomājos par laiku, kad ceļot bija daudz sarežģītāk, un situāciju savā dzīvē, kad mīlestība mani nostādīja izvēles priekšā: doties svešumā līdzi vīrietim, kuru esmu mīlējusi desmit gadus jau kopš sešpadsmit gadu vecuma, vai salauzt sirdi sev un viņam un ļaut, lai uzvar bailes.

Riskēt toreiz biju gatava ar visu… ja vien… Ja vien toreiz kāds būtu paņēmis mani aiz rociņas un apsolījis: viss būs labi! Ja eņģeļi būtu ļāvuši man pa durvju šķirbiņu ieskatīties nākotnē, kurā mūsu mīlestība no jūsmīgu ilūziju kultivēšanas vēstulēs ir pārvērtusies par harmonisku un reālu kopdzīvi.

Bet vīrietis bija godīgs un teica: „Es nezinu, kā būs. Man nav ne jausmas, kā mēs dzīvosim. Bet es tevi mīlu.” Viņš neteica: „Nebaidies!” Viņš teica: „Man arī ir bail.” Toreiz mani šis „man arī ir bail” pārbiedēja līdz nāvei, jo tam pretī man bija jāatdod visa mana līdzšinējā dzīve, darbs, mājas un draugi.

Klusībā lūdzos, kaut viņš mani nolaupītu un aizvestu ar varu (lasi: ierastos pēc manis baltā zirgā), bet viņš – tieši otrādi – neko neuzspieda un pacietīgi gaidīja, kamēr es pati uzņemšos atbildību un pieņemšu lēmumu. Kaucot aiz sāpēm, es izlēmu. Pazaudēju šo cilvēku un daudzu gadu cerības. Ko es ieguvu? Visu to, kāda tagad ir mana dzīve, kāda esmu es. Un pārsteidzošo pieredzi, ka neko nenožēloju.

Dažus gadus vēlāk kāds gudrs cilvēks man pateica zīmīgus vārdus: „Nav nepareizu lēmumu. Ja reiz tu esi pieņēmusi lēmumu, tātad tas ir pareizs.”

3 iemesli, kuru dēļ mēs viņu varam gaidīt Latvijā: 1. interesi par Rīgas arhitektūru un kultūru izrāda apmēram 75 000 britu tūristu gadā. Tas taču nozīmē, ka viņiem te patīk. 2. Vecrīgā Viljams jutīsies kā mājās – angļu valoda skan daudz skaļāk nekā latviešu. 3. nevar būt, ka Viljams no britu tūristiem nav dzirdējis par to, cik Rīgā labi izklaidēties.

Es nevaru apgalvot, ka nebūtu ieinteresēta, lai Viljams atbrauc šurp. Iespējams, ka pirmo reizi viņam arī izdotos paslepus no paparaci atmukt un ietusēt ar draugiem. Bet, ņemot vērā to, ka latviešu priekšā ārzemnieki nepaliek vienaldzīgi nekad, kāpēc lai Viljams būtu izņēmums.

Viņš iemīlēs, piemēram, Ievu. Dažas reizes viņam varbūt arī izdosies ar Ievu satikties kaut kur slepeni, bet PĒC TAM! Latvija būs pasaules ziņu virsrakstu pirmajās rindās: "Princis Viljams jau pusgadu slepeni tiekas ar latvieti Ievu" un klāt Eiropas karte, lai visi zina, no kurienes Ieva cēlusies. Latvijai nekādi PR rullīši vairs nebūs vajadzīgi.

Es domāju, ka latvietes jau sen pelnījušas ieprecēties kādā karaļnamā. Citādi visi tikai jūsmo – cik mēs smukas, labas un gudras, bet kādai taču ir jābūt pirmajai, kas nokļūst karaļnamā, vai ne?

Nesen redzēju ļaunu sapni. Visi vīrieši, kuriem ir bijusi vieta manā dzīvē, bija iespundēti trako namā, un man bija jāizdara izvēle, kuru vēlos glābt. Vienam no viņiem bija īpaši skumjas acis.

Zinu, zinu, Freidam par manu nakts piedzīvojumu būtu savs viedoklis, taču nākamajā rītā man par visu vairāk pasaulē gribējās uzzināt, vai ar puisi, kuram manā sapnī bija izmisuma pilnas acis un kuru pēdējo reizi satiku pirms diviem gadiem, nav noticis kas slikts. Taču es nevarēju saņemties viņam dot par sevi ziņu. Vienkārši mani mulsina attiecības, kādas mums ir izveidojušās pēc mūsu "oficiālās" šķiršanās. Tagad mēs esam pavirši paziņas. Un patiesībā ne ar viņu vien.

Tas arī ir mans "cepšanās" iemesls – man ir grūti saprast, ka pēc tuvas draudzības vīrietis un sieviete kļūst vien par kautrīgiem sveicinātājiem vai pat izvairās viens no otra. Kādu laiku mēs taču esam bijuši tuvākie cilvēki pasaulē! Visbiežāk es zinu gan viņa suņa, gan vecmāmiņas vārdu, taču, lai kā man gribētos uzzināt, kā viņiem iet, neatļaujos to pavaicāt. Cenšos savā sejā iezīmēt vienaldzības vaibstus, lai arī gar acīm paskrien spilgtākie notikumi, kurus esmu kopā ar viņu piedzīvojusi. Iespējams, kāds teiktu, ka nespēju pagātni atstāt pagātnei, taču man ir neizsakāmi grūti cilvēku, kurš man ir bijis ļoti svarīgs, iekļaut "čau, čau" paziņu lokā.

Starp citu, pāris dienas pēc tam, kad redzēju ļauno sapni, uzzināju, kā klājas puisim, par kuru domāju. Par viņu izlasīju rakstu avīzē. Mistika.

Man ir mans rīta rituāls, bez kura neeju ārā no mājas. Tas ir ļoti banāls – balta krūzīte melnas kafijas. Vai kafijas ar pienu (ja ir ledusskapī un atkarībā no garastāvokļa). Taču man šis rituāls gadu gaitā ir tā atstrādāts un pieslīpēts, ka man jau sen šķiet – neviens cits man tādu kafiju pagatavot nevar. Tam ir nepieciešama:
1) draudzenes dāvināta un pa šo laiku briesmīgi apkvēpusi metāla kanniņa ar pilnīgi ģeniālu kafijas pagatavošanas mehānismu (to dēvē visai neglītā vārdā – par perkolatoru);
2) Lavazza espresso kafija melnajā iepakojumā – un tikai tā;
3) ūdens no krāna.

Ja nestāvu klāt, kafija ar joni izburbuļo no kanniņas, nolejot visu gāzes plīti pa perimetru, un tas gadās bieži. Arī tas pieder pie rituāla – laiku pa laikam es par ilgi aizkavējos vannasistabā, kanniņa dzīvo savu dzīvi, bet es, lādēdamās skrienu saglābt savu virtuvi.

Nesen nolēmu sākt no rītiem veselīgi skriet. Pirms kafijas, protams – pa taisno no gultas. Pēc dažiem dzestriem rītiem mana rīkle saķēra angīnu, un ģimenes ārste mani sabāra par muļķību. „Kā tu domā, kā jūtas tavs organisms, kuru tu piepeši izrauj no siltas gultas aukstā rīta gaisā? Nedodot tam iespēju lēnām pamosties, paēst brokastis un iedzert siltu dzērienu?” Un pateica, ka no rītiem skriet nav veselīgi.

Ar prieku paklausīju savai ārstei un tūlīt pat pieliku punktu šai vardarbībai. Rituāls jau tāpēc ir rituāls – tas liek mums justies harmonijā ar sevi. Arī tev taču noteikti ir savi ikdienas rituāli, no kuriem tu neesi gatava atteikties, vai ne?

Vakar vakarā biju aizgājusi pie draudzenes, un mēs pa TV noskatījāmies jauno spēli Būvējam ģimeni. Pati galvenā fiška ir tāda, ka tur meitenes bildināja puišus.

Vienā gadījumā – es par to nobalsoju – viņa uzaicināja viņu uz restorānu, un gredzens bija iecepts saldajā ēdienā. Tad, kad viņš to gredzenu atrada, viņa nometās viņa priekšā uz ceļa un bildināja. Galvenais, ka viņai birst asaras, un nezin kapēc mums ar draudzeni – arī. Viņš piekrita.

Otrā gadījumā meitene bija puisi uzaicinājusi uz pirti un bildināja viņu masāžas laikā. Pusis bija pārsteigts (un kā gan lai nebūtu – septiņus gauds dzīvo kopā, un te pēkšņi meitene vienu dienu pārstāj gaidīt bildinājumu, aizved uz masāžas salonu un bildina pati), bet uz īsu mirkli, un arī piekrita!

Es tikai domāju par to, kā laiki mainījušies (salīdzinājumā ar manu maģistra darba tēmas laiku 🙂 – 60.gadiem.) Tagad puiši paši grib precēties ar tām meitenēm, bet neizrāda iniciatīvu u nebildina. Gaida no meitenēm. Ai, vispār jau laikam vienalga. Galvenais, ka visi četri gribēja precēties, un tagad būs vismaz divas skaistas kāzas. Tā kā raidījums būs vēl, tad arī kāzas droši vien būs vēl.

Interesanti, vai tu bildinātu puisi, ja viņš tevi nē?

Man dzīvē iestājies tāds posms, kurš ir vienkārši jāiztur. Ir taču tādi brīži, kad tu zini, ka tev tagad jāsaņemas, jāizdzīvo, kā ir, jāiztur, un tad, kad tas būs garām, varēs domāt, kā dzīvot tālāk.

Vakar man bija maģistra darba pirmsaizstāvēšana. Veiksmīgi, un tas nozīmē tikai to, ka atpakaļceļa nav. Būs vien jāpārkāpj tai astei, ja suns ir pārkāpts. Tā bija mana lielākā šī gada apņemšanās, un es nokārtyošu šo parādu sev, kas velkas līdzi 5 gadus.

Bet kaut kur sirds dziļumos manī norisinās dialogs – un kas mainīsies manā dzīvē ar šo grādu? Kad es saskaitu kopā stundas, ko esmu mācījusies un sēdējusi bibliotēkās, un padomāju, ka šajā laikā varēju:

a) pelnīt naudu,

b) izklaidēties, priecāties, baudīt dzīvi,

c) izgulēties,

tad īstas skaidrības nav, vai mana izvēle bijusi pareiza. Jo nekas jau faktiski nemainīsies – ne man uzreiz darba devēji stāvēs rindā, ne precinieki. Tā drīzāk būs sakārtotības un gandarījuma sajūta, kāda rodas pēc nokārtota parāda. Un tikai dzīve rādīs, vai mani ieguvumi – atgriešanās akadēmiskajā vidē, diploms un beidzot padarīta darba sajūta – ir bijuši šo milzīgo pūliņu vērti.

P.S. Un kāpēc tu mācies?

Aizgāju uz kino noskatīties Rozes Stiebras jauno animācijas filmu Spēlēju, dancoju. Un pēc tam lielveikalā izrevidēju visu mūsu multfilmu piedāvājumu. Nē, nevis sentimenta vadīta, bet šī kino žanra sajūsmināta.

Patiesībā līdz šim animācijai nebiju pievērsusi lielu uzmanību, jo, kā jau vienkāršais kino skatītājs, uzskatīju, ka tās der tikai mazuļiem. Taču animācijas filmu studijas Dauka multfilmu izlase kinoteātrī K-suns man šo to atgādināja. Galvenokārt to, cik lieliski pārdesmit minūtēs var atpūsties krāsainu tēlu, burvīgas mūzikas un spēcīgu teicēju pasaulē. Tik pozitīvi uzlādēta sen nebiju bijusi!

Vienīgi man žēl, ka, piemēram, citu valstu skatītājiem mīlestības mistērija, kas multfilmā Spēlēju, dancoju risinās starp skaisto Leldi (meitenei acis kā vizbulītes), viņas līgavaini Zemgu (diezgan neveikls radījums) un vīrišķīgo spēlmani Totu (šim varonim piešķirtā balss ir satriecoša), varētu nebūt īsti saprotama. Viņi taču nav iepazinušies ar Raiņa lugu, pēc kuras motīviem tā radīta, savukārt multfilmas sižeta līnija brīžiem šķiet ļoti haotiska. Un tā kā arī es neesmu iepazinusies ar Raiņa darbu, tad košos mākslinieces Helēnas Heinrihsones tēlus un spēcīgo grupas Iļģi mūziku vairāk uztvēru kā videoklipu. Bet kāpēc gan arī tādas nevarētu būt multfilmas? Nu tāds vienkāršs prieks tavām acīm, dzirdei un sirdij.

P.S. Ja nepagūsti aiziet uz K-suni, tad arī Latvijas Televīzija tuvākajā laikā sola Spēlēju, dancoju pirmizrādi. Nepalaid garām un varbūt atraksti man, ko domā tu!

Kopš ilgāka laika nesmēķēju vairs nemaz. Toties cīnos sevī ar citu nejauku netikumu – naidīgumu pret smēķējošiem cilvēkiem un piesmēķētām telpām. Jāatzīst, pārmaiņas likumdošanā un stingros ierobežojumus pat īpaši nepamanīju – kā jau visu labo. Svaigais gaiss kafejnīcās un krogos vienā mirklī man kļuva par pašsaprotamu parādību.

Toties nesen ar šausmām konstatēju, ka aizlaidos no labu draugu ballītes tikai tāpēc, ka viesību rīkotājs bija atļāvis smēķēt iekštelpās. Mans organisms šādās situācijās pat negaida, kad es viņā ieklausīšos, bet patvaļīgi sāk kustināt kājas uz izejas pusi.

Izrādās, cigarešu dūmi ir tā lieta, ko viņš (mans organisms) vairs nav ar mieru paciest. Varbūt tāpēc, ka man dūmu romantikas dzīvē ir bijis pārpārēm. Un, lai kā man gribētos izbaudīt džeza mūziku kādā omulīgā krodziņā Amsterdamā vai iedzert kafiju Prāgas lidostas bārā, sajūtot gaisā iestāvējušos dūmu smaku, es saviebjos kā tāda veca, piekasīga ome. Un eju prom. Bet pati sev par to riebjos.

Vienīgais, kura cigarete zobos mani vēl spējusi nostalģiski aizraut, ir Niks Keivs koncertā uz skatuves. Un arī tikai tāpēc, ka viņš pa visu zāli bija vienīgais smēķētējs.

"Katru pavasari miljoni tauriņu – danaīdu migrē no Taivānas dienvidiem uz ziemeļiem. Tieši šī iemesla dēļ valsts izpildorgāni pieņēma lēmumu slēgt vienu no ātrgaitas šosejas joslām.

Tādējādi cerot samazināt risku, ka gaisa plūsma ieraus tauriņus zem automašīnu riteņiem. Turklāt virs trases būs novilkts aizsargtīkls, bet tauriņu plūsmu vadīs ar ultravioletajiem stariem.

Varas vīri saprot, ka aktīvi izmantotās šosejas slēgtā josla radīs ceļu sastrēgumus, bet uzsver, ka šā lēmuma pozitīvās sekas būs augstākas par negatīvajām."

P.s. Izlasīju šo ziņu kādā no Interneta portāliem. Un tas mani ļoti sajūsmināja. Bet ko darīt ar tauriņiem vēderā?

Pirms pāris dienām redzēju kādu skatu uz Tērbatas ielas. Bremzēm nošvīkstot, jauna sieviete tik tikko spēja nobremzēt savu sudraba krāsas Toyota Landcruiser džipu un nenotriekt pie zaļās gaismas pāri ejošo sadzērušos vīriņu.

Tajā brīdī es pievērsu uzmanību abu divu cilvēku sejām. Viņa izskatījās pēc jaunas biznesmenes vai svarīga biznesmeņa mīļotās – baltā blūzītē, zelta auskariem, atpakaļ atglaustiem matiem. Viņa acīm redzami kaut kur ļoti steidzās – pagriezienu veica ātri, sejas vaibsti saspringti, un, kad viņa tikko nenobrauca sadzērušos vīriņu, viņai sejā bija dusmas. Mašīnas logs bija vaļā, un niknums un nosodījums burtiski sprāga ārā no viņas skatiena uz vīriņu. Protams, ka tā ir tikai mana fantāzija, bet izskatījās, ka viņa dusmojas par to, ka kāds klumburodams ir iztraucējis viņas dzīves ātrumu. Viņas – jaunas, veiksmīgas un naudīgas – dzīvē viņai ceļš būtu jādod šādiem deklasētiem elementiem?! Nemūžam! Ja tu staigā pa ielu, tad staigā tur, kur viņa nebrauc!

Bija skaidri redzams, ka viņa nepiefiksēja, ka šai situācijā viņa bija vainīga, nevis vīriņš. Citādi viņa būtu kaut vai uz sekundi samazinājusi ātrumu.

Un tad ir šis vīriņš. Viņš, mierīgi smaidīdams, gāja pāri ielai tad, kad viņam zaļš. Ap gadiem 55-60, tāds, kurš šad un tad iedzer, bet galīgi ne bomzis. Jaka vaļā, šalle karājās, pavasaris viņam bija sācies. Viņš droši vien dzirdēja gan bremzes, gan redzēja to mašīnu, bet viņš vienkārši gāja pāri ielai. Pats aizkustinošākais – viņš uzsmaidīja mašīnai, kas viņu nesabrauca, un aizgāja tālāk. Mierīgs un smaidīgs.

Mani kaut kādā ziņā aizskāra šī dažu sekunžu drāma. Iespējams, tāpēc, ka tik krasi saskārās divas dzīves pozīcijas. Saskārās un aizgāja katra uz savu pusi. Bet priekš manis pāri palika stāsts – gandrīz vai teātra izrāde ar laimīgām beigām.

Kādu rītu pamodos ar tracinošu domu, ka man vajag ādas jaku. Vajag, un viss! Turklāt sudrabainā nokrāsā. Pati vēl nobrīnījos par tādu vēlmi, jo ādas jakas man vienmēr ir šķitušas pārāk drūmas un neinteresantas. Tuvākās nedēļas laikā gan noskaidroju savas pēkšņās iegribas iemeslu.

Iegājusi pāris jauniešu auditorijai orientētos veikalos, atklāju, ka ādas jaku tur netrūkst. Arī Stockmann piedāvātajās dizaineru kolekcijās pamanīju pāris variantus savas iegribas apmierināšanai. Kad, acīm spīdot un aizmirstot par savu reālo finansiālo situāciju, piemērīju vienu no tām un jau biju gatava jaku pirkt (pat neskatoties uz pāris pogu trūkumu), sapratu, ka esmu kļuvusi par modes upuri. Tajā brīdī saņēmos un pateicu sev – stop!

Vēlāk, žurnāla Sestdiena modes lapaspusēs ieraugot publikāciju par ādas jakām, nonācu pie secinājuma, ka droši vien, katru dienu gan darba, gan personīgās intereses dēļ šķirstot n-tos modei veltītos ārzemju un vietējos izdevumus, dodu lielisku iespēju savai zemapziņai piefiksēt tur attēlotos apģērba gabalus. Un tad nu no rītiem mostos ar idejām, ka man vajag šito un to! Reiz tie bija mežģīņoti legingi un sarkanas augstpapēžu kurpes, tagad sudraba nokrāsas ādas jaka. Kas būs nākamais?

Beidzot izdevās saskrieties ar vienu sen neredzētu draudzeni, kuru pēdējo pusgadu liku mierā, jo zināju – viņa ir svaigi iemīlējusies, tātad "nepieskaitāma". Iemīlējusies viņa esot joprojām, turklāt laimīgi, tomēr viena lieta bojā viņai dzīvi: pārāk daudz informācijas.

Izrādās, puisis viņai atklāti stāsta visu par savām iepriekšējām attiecībām, tai skaitā to, kāda katra ir bijusi gultā. Nav īsti skaidrs, kāpēc viņš to dara. Viņam pašam šķiet, ka tādējādi viņš pauž savu bezgalīgo uzticēšanos un nostāda manu draudzeni īpaši priviliģētā pozīcijā. Savukārt viņa pēc visiem šiem stāstiem jūtas kā sacensību zirgs, kuram tagad dots uzdevums pārvarēt visaugstāko barjeru.

Es (kā cilvēks no malas, kuram viegli runāt) to sauktu vienkārši par sliktu audzināšanu. Tomēr padoms "neņem to visu galvā" nestrādā, jo viņas galvā tas viss jau IR, turklāt ieriktējies uz palikšanu. Informācija sakārtota pa plauktiņiem un visnepiemērotākajos brīžos uzbur galvā dažādas ainiņas.

Cik daudz mēs gribam zināt par savu vīrieti? Daudz. Un mēs esam gatavas pieņemt viņu tādu, kāds viņš ir – ar visiem viņa trūkumiem un pagātnes pieredzi. Taču diez vai mēs esam gatavas ielaist mūsu attiecībās vēl piecas sievietes, kuras caur šādiem stāstiem nenovēršami ienāk pa mājas durvīm – gluži kā dzīvas.

Starp citu, savu pagātni mana delikātā draudzene gan puisim pēc iespējas nepiemin, un šķiet, ka pret to viņam pretenziju nav…

Ne reizi vien dzirdēts, ka vārds "sex" ir starp visvairāk meklētajiem vārdiem internetā. Tāpēc nolēmu to pārbaudīt.

Google veic uzskaitījumus par visvairāk meklētajiem vārdiem, un tos var atrast: www.google.com/press/zeitgeist.html. Lūk, pagājušajā nedēļā (18.-24.marts) meklētāko vārdu Top 10:

1. Mājdzīvnieku barības atsaukšana (Pet Food Recall). Tas saistīts ar pagājušās nedēļas ziņu No.1 ASV: Amerikas veterinārārstu prasību pret vairākiem dzīvnieku barības ražotājiem atsaukt sauso barību, kas kaitējot dzīvniekiem.

2. Menu Foods. Tā ir mājdzīvnieku barības ražotājfirma, ko vairāki dzīvnieku īpašnieki iesūdzējuši tiesā sakarā ar veselības problēmām, ko radījusi Menu Foods sausā barība. Dažus produktus Menu Foods jau atsaukusi visā pasaulē.

3. Svētā Patrika diena. Par īru svētkeim interesējusies visa pasaule.

4. Dejo ar zvaigzni. Oriģināli BBC veidotais šovs ir megapopulārs visā pasaulē. To veido vismaz 32 pasaules valstīs, tostarp arī Latvijā Lietuvā un Igaunijā. Pasaulē pagājušajā nedēļā ziņa Nr. 1 bija par supermodeles Paulīnas Porižkovas izbalsošanu no amerikāņu šova.

5. Lielā Kanjona stikla platforma. Nesen uzbūvētais skatu laukums, kas izmaksāja 30 miljonus ASV dolārus, ir piektajā vietā starp meklētajiem nosaukumiem.

6. Lieldienu zaķis. Pasaule gatavojas svētkiem.

7. Eragons. Piedzīvojumu filma, ko Latvijā varēja redzēt jau decembrī, tagad iznākusi DVD formātā.

8. Karību jūras pirāti. Reklāmas kampaņa 3.sērijai "Pasaules gals" acīmredzot jau sākusies, kaut pašu filmu gaidām tikai 25.maijā.

9. Džons Edvardss. Amerikāņu jurists un demokrātu kandidāts 2008.gada prezidenta vēlēšanām. Ziņu virsrakstu pirmajās rindās nonācis ar paziņojumu par savas sievas vēzi, kas "ir atgriezies", kaut ārstēts jau kopš 2004.gada.

10. Bruņurupuči Ņindzjas 3.

Ne vārda par seksu! Vismaz ne pirmajā desmitniekā pagājušajā nedēļā. Nolēmu papētīt arī meklētākos vārdus atsevišķās valstīs.

Kanādā Top 3 (februārī): Anna Nikola Smita, Britnija Spīrsa un spēles. 11.vietā mīlestība, bet seksa nav.

Honkongas Top 3: karte, mīlestība, lejupielādēt. Seksa nav.

Īrijas Top 3: Ryanair, Aer Lingus (arī lidkompānija), wikipedia. Seksa nav.

Pārskrēju ar acīm visām 39 pētījumā ietvertajām valstīm, un nevienā Top 15 seksa nebija. Man tas likās mazliet pārsteidzoši, bet var jau būt, ka laiks, kad meklētājā rakstīja "sex" ir garām. Tagad informāciju iegūst citos, "smalkākos" veidos?

Vakar ar riteni aizbraucām uz Dzegužkalnu un no augšas skatījāmies, kā pa ielām staigā pusaudžu bari. Platiem soļiem, rokām kabatās, acu skatienu zemē. Nu tādi svarīgi un dumpinieciski.

Arī es pirms vairākiem gadiem staigāju tieši tāpat. Ar draugiem mācījāmies uz ģitāras nospēlēt Nothing Else Matters pirmos akordus, smagākas mūzikas ritmos "mētājām" garos matus un pēc ballītes varējām aizmigt uz grīdas. Tagad no vecā bara ar gariem matiem gan var lepoties vien meitenes. Taču puiši vēl joprojām grib dzīvot tāpat kā toreiz. Viņiem nav stabilas darba vietas, nav augstskolas diploma, nav lielo mērķu… Meitenēm tai pašā laikā ir darbi, kas viņām patīk, un augstpapēžu kurpes. Dīvaini kaut kā.

Pirmdien paralēli visām citām bēdīgajām vēstīm līdz manām ausīm nonāca ziņa par lielās pandas Ian Ian pēkšņo nāvi Berlīnes zoodārzā. Jau tā nebiju pārāk labā omā, bet šai mirklī kaut kā pavisam saskumu, jo piepeši šķita – tas mani skar pat vēl personiskāk par ekoloģiskās katastrofas draudiem Daugavā un sprādzienu pie manas dzimtās skolas.

Vēl pavisam nesen – pirms mēneša – ilgi, ilgi, neskaitot ne minūtes, ne stundas, nostāvēju pie Ian Ian mītnes stikla sienas un noraudzījos viņas apbrīnojami nesteidzīgajās kustībās. Kā viņa satver bambusa zaru, tad ērti iekārtojas, atgāzusi savu plato muguru pret mūri, un rāmi zelē zaļo lapu kumšķi. Man blakus labāko skatu laukumiņu bija ieņēmuši divi studenti un savos blociņos skicēja šīs uz izmiršanas sliekšņa esošās sugas pārstāvja izteiksmīgi grafisko apveidu. Ik reizi, kad Ian Ian pārvēlās uz otriem sāniem vai aizčāpoja līdz ūdens traukam, studenti pāršķīra lapu un sāka jaunu zīmējumu.

Es esmu pārliecināta, ka tai mirklī viņa gan man, gan tiem studentiem bija kas vairāk par krātiņā ieslodzītu kustoni. Taču, lai to paskaidrotu, es riskētu kļūst banāla.

Jebkurās attiecībās, pat visharmoniskākajās, ir sava vieta maziem strīdiņiem un domstarpībām. Bieži jau tie ir tikai sīki pārpratumi vai nespēja vienoties par kādu kopīgu lietu.

Es pēc dabas esmu ļoti mierīgs cilvēks, man nepatīk strīdi (visvairāk jau tā skaļā kliegšana, dusmas un skarbie vārdi). Bet kam negadās. Un strīda karstumā cilvēks nedomājot var izkliegt vārdus, kurus pēc tam bieži vien ir jānožēlo. Tā ir cīņa, kur katrs grib pierādīt savu taisnību.

Un tādos brīžos es cenšos vienkārši paklusēt (īstenībā tas nemaz nav tik viegli, kā izklausās…). Tas nenozīmē, ka man nav savs viedoklis (ka man nav svarīga "sava" taisnība), bet kādām ir jāapstājas, jāizbeidz vārdu cīņa… Un ja no vienas puses ir klusums un miers, tad arī otrai pusei drīz apnīk strīdēties (jo nav nekādas pretreakcijas).

Jo attiecības nav kā glezna, ko ieliek greznā rāmī, piekar pie sienas un tad priecājas, cik tas skaisti izskatās. Attiecības ir nemitīgs process, komunikācija un abpusēja pretimnākšana. Un mazie strīdiņi var mūs padarīt tikai stiprākus.

Situācija tāda: meitene pirms kādiem diviem mēnešiem oho.lv iepazīstas ar puisi, kurš, lai arī drusku dīvains, bet tomēr viņai patīk. Sākas randiņi, sekss, viņš kopā ar viņas vecākiem atnāk uz teātri, viņi satiekas pāris vakaru nedēļā… meitene ir priecīga. Kādam citam, kurš nesen gribēja paņemt viņas telefona numuru, viņa atteica, jo viņai esot draugs.

Taču, kad mēs vakar iedzērām pa alum, viņa pastāsta vairāk. "Zini, tās attiecības ir nesaprotamas. No vienas puses – mēs esam pāris. Mēs esam kopā, un kopā ir labi. No otras puses – es nezinu…" Un viņa izstāsta, ka tikko nedēļas nogalē viņi aizbraukuši sestdien makšķerēt, kopā pavadījuši skaistu dienu, bet, atgriežoties Rīgā, viņš viņu pl. 18:00 atved mājās un aizbrauc pie sevis. Sestdienas vakarā pl. 18:00! Mana draudzene bija gatava raudāt. Un vakar, ēdot pusdienas, tā arī man prasīja – kad tad īsti skaitās pāris? Kad ir tas brīdis, kad divi cilvēki kļūst par pāri?

Man ir zināms šīs vasaras populārākais pasākums! Un nav tas ne sirdi plosošo Muse, ne roka veterānu Aerosmith koncerts.

Vakar satiku kādu ilgāku laiku neredzētu draudzeni un uzzināju, ka viņa šobrīd izmisīgi apzvana visas Liepājas viesnīcas. Tam iemesls ir Baltic Beach Party, kas norisināsies 20. un 21. jūlijā. Iepriekšējā gadā mana draudzene nakti starp ballītēm esot pavadījusi pludmalē, taču tagad tā vairs nedarīšot. Neesot prāta darbs kilogramu smilšu divas dienas nēsāt biksēs un arī nomazgāties griboties. Savukārt Liepājas viesnīcas zina, ko prasīt no pārtiju kārajiem. Vidēji par vienu viesnīcas numuriņu pasākuma laikā esot jāmaksā no Ls 40. Nav no pieticīgajiem 🙂 Un, piemēram, Fonteina viesnīcās vietu šā vai tā vairs neesot.

Lūk, cilvēki savlaicīgi plāno pasākumus, nevis kā es. Nākamnedēļ braukšu ar laivām, bet vēl joprojām nevaru saņemties rezervēt hidrotērpu.

Atklāšu jums noslēpumu. Cosmo redakcija jau nez kuro gadu kā sazvērējusies neapmeklē solāriju. Nav jau tā, ka mums principiāli būtu kaut kas pret solārijiem. Tas sākās pamazām – ar sarunām par to, cik tas varētu būt kaitīgi, ka tas izraisa psiholoģisku atkarību, ka tā tāda masu psihoze un kuram tas vispār ir izdevīgi. Līdz nesen konstatējām, ka neviena no mums jau mūžību nav bijusi sauļoties salonā. Un neko. Jūtamies labi tāpat.

Tā vietā esam ieviesušas koleģiālu burkānu graušanas rituālu, un no beta karotīna āda pilnīgi dabiskā veidā iegūst viegli zeltainu nokrāsu.

Tomēr es ar nepacietību gaidu vasaru un jau zinu, kā mēs pirmdienas rītos, ierodoties redakcijā, salīdzināsim savus laivu braucienu iedegumus, pludmales brīvdienu iedegumus un "es uz desmit minūtēm iesnaudos šūpuļtīklā" iedegumus – un priecāsimies, jo mūsu ādas tonim būs tieša saistība ar piedzīvojumu un atpūtu, un draugiem. Un tas būs kaut kā tā… pa īstam.

Desmit gadu vecumā uzrakstīju savu pirmo dzejoli. Pavisam drīz brālēns "izdeva" manu pirmo dzejoļu krājumu vienā eksemplārā – tajā bija tikai 4 lapas un brālēna zīmētas ilustrācijas. 15 gadu vecumā rakstīju sentimentāli saldus mīlas dzejolīšus, iesniedzu tos arī kādā literatūras konkursā, bet mani noraka līdz ar zemi. Toreiz kāds draugs man teica: "Neņem galvā, tikai raksti." Es nenobijos un rakstīju vien tālāk. Un nesen iznāca mana pirmā grāmata… Šis ir viens no maniem mīļākajiem dzejoļiem.

TIKAI

lai pievērstu tavu uzmanību

es esmu izpārdošana

kurpju veikalā uz pilsētas centrālās ielas

esmu biznesa pusdienas

ķīniešu ātras apkalpošanas restorānā

stāvēt un iebraukt te aizliegts

es esmu vārtrūme lepna

ar metāla kaluma vārtiem

neliela puskolonna ar spožu gaismekli galā

tas esot Art Deco

horizontālo un vertikālo būvapjomu ritmika

erkeri sandriki mezonīni

putekļi uz manas sejas

kā vissmalkākais pūderis klājas

es esmu tik snobiski skaista

un manas kājas ir tikai

melnas zīda zeķes

par krēsla atzvelti tavu

istabā kur lido

ziemas rīta pūkainā migla

Man ir aptuveni 5 kilogrami dienasgrāmatas. Tā ir vesela kaste ar padomju laika burtnīcām, rūtiņu kladēm un aprakstītām A4 formāta lapām, ar "slepenām" fotogrāfijām, svarīgiem avīžu izgriezumiem, saņemto un izsūtīto īsziņu pierakstiem un dažām reiz saņemtām dāvaniņām, kuras manai dienasgrāmatai un pagātnei pieder vairāk nekā tagadnei. Mana dienasgrāmata ir ne tikai rakstītais, bet gan viss sirdij svarīgais, ko esmu rūpīgi vākusi, lai neko neaizmirstu.

Aizkustinošākā ir pati pirmā no rūtiņu lapām kopā salīmētā paštaisītā burtnīciņa – mazāka pat par plaukstu. Droši vien konspirācijas nolūkos, jo atceros, ka arī glabāju viņu šujmašīnā zem kājminamā pedāļa – man likās, ka tur nu neviens to neatrastu. Tā sākas ar virsrakstu lieliem burtiem "Čūskas gads", un tam seko: "Man brīžiem liekas, ka H. mani mīl, brīžiem, ka nē." H. bija mana skolas laika mīlestība.

Biezā rūtiņu klade, kas tapa vidusskolas laikā, ir desmitiem reižu ar līmlenti līmēta ciet un griezta vaļā, un to rotā uzraksts "Lūdzu nelasīt un sadedzināt". Tas tapa 1991.gada barikāžu laikā, kad mēs ar mammu nesām sviestmaizes tiem, kas stāvēja uz barikādēm, un es nodrošinājos pret "ja nu kas". Vēl šodien skaidri atceros to vakaru, kad līmēju ciet kladi, jo vecmamma bija skaidri un gaiši pateikusi: "Mēs nevaram zināt, kas tagad būs." Man likās – ja nu kas, tad lai dienagrāmata paliek kā noslēpums.

Savukārt lielās A4 lapas ir nesena pagātne, uz kurām pēdējais ieraksts ir 2006.gada 30.martā. Es pagaidām esmu pārtraukusi rakstīt. Bet varbūt atsākt?

Reiz kāds mans ieraksts dienasgrāmatā neizturēja cenzūru. Tajā bija par daudz romantikas un varbūt arī jutekliskuma.

Bērnībā dienasgrāmatas vietā rakstīju dzejoļus, taču vienpadsmit gadu vecumā viss mainījās. Saldumu fabrika Laima izsludināja konkursu, kurā bērniem tika lūgts uzrakstīt veltījumu marmelādei. Izdzirdējusi paziņojumu televīzijā, jau pēc desmit minūtēm biju uzrakstījusi dzejoli. Galvenie varoņi: Alvas zaldātiņš un Balerīna. Notikumu gaita: viņi sēž pie dīķa un viens otra acis salīdzina ar marmelādēm. Kad dzejoli nolasīju vecākiem, viņu komentārs bija, ka esmu par mazu tādiem dzejoļiem. Protams, dzejoli uz konkursu neaizsūtīju. Tā vietā atbildēju uz raidījuma Zebra jautājumiem par ceļu satiksmes noteikumiem, balvā ieguvu divas ”franču stikla” krūzītes un dzejoļus vairs nerakstīju. Līdz īsziņu laikmetam.

Jau vairākus gadus atkal rakstu dienasgrāmatu. No nosūtītām un nenosūtītām īsziņām. Man patīk pāris vārdos izteikt visas savas sajūtas.

Cik patīkami saņemt komplimentu no sirma kunga, kurš uzpasē manu mašīnu apsargājamā autostāvvietā. „Jūs esat vienīgā no maniem klientiem, kura vienmēr tik jauki smaida,” viņš man kādu vakaru atzinās, „visi pārējie – kā tādi kaprači.”

Tos simts metrus līdz mājai tovakar pārvietojos palēcienu veidā, goda vārds! Visi tie „zilo acu” un „garo kāju” komplimenti nav ne uz pusi tā vērti, ko no sirds un ar pateicību domāti vārdi no veca, krietna stāvvietas sarga. Izrādās, ir situācijas, kad mēs iepriecinām citus, paši to pat lāgā neapzinoties. Forši!

Staigājot pa pilsētu, esmu pieradusi ik pa laikam ielūkoties kādā no pilsētas pulksteņiem, kas atrodas ielu krustojumos vai citās redzamās vietās. Tas man rada tādu kā drošības sajūtu – jo rokas pulsteni jau pāris gadus nenēsāju un mobilais telefons var pievilt (it īpaši brīžos, kad tas ir ļoti svarīgi).

Pilsētas pulksteņi dzīvo savu dzīvi. Es esmu pieradusi, ka viņi uzticīgi rāda laiku gan saulē, lietū, gan miglā un putenī. Bet ik pa laikam mēdz gadīties, ka pilsētas pulksteņi apstājas (par laimi, ne jau visi uzreiz).

Un tad notiek tādas dīvainas lietas – es kā pierasts, ieskatos pulkstenī un nemaz nepamanu, ka rādītāji stāv uz vietas. Un pilnīgi automātiski mēģinu saskatīt attiecīgo stundu un minūtes, uztraucoties, ka esmu kaut ko nokavējusi. Vai brīnoties, ka pulkstenis steidzas. Bet patiesībā tas stāv uz vietas…

Pilsētai ir savs laiks. Un tik bieži nemaz negribas skatīties pulkstenī, negribas nekur steigties… pavadīt visu nakti, sarunājoties un klīstot pa tukšajām pilsētas ielām, līdz pienāk rīts…

Vakar, domājot par dziesmām, kuras vēl noderētu manā mūzikas kolekcijā, atcerējos 2Paka California Love. Lai arī neesmu repa cienītāja, izdzirdot California…knows how to party, es noteikti mestos dejā. Tāpēc, ka man tas ir stāsts par kādu puisi.

Pirms pāris gadiem ar draugiem bijām Parīzē, kur iemaldījāmies melnādaino deju klubā. Dzērām kokteiļus, vērojām melno meiteņu un puišu plastiskās kustības un, protams, laika gaitā pievienojāmies viņiem uz deju grīdas. Un drīz jau arī sāka skanēt California Love.

Puisim, kurš mani uzlūdza uz deju, bija kafijas melna ādas krāsa un satriecoši seksīgas kustības. Turklāt viņš deju vadīja tā, ka man šķita, ka es spētu dejot pat Džastina Timberleika koncerttūrē. Protams, "lidoju" arī tāpēc, ka dejas partneris nemitīgi izteica komplimentus par manu ādas krāsu un es tieši tāpat varēju sajūsmināties par viņējo. Kad dziesma beidzās, grasījos doties atpakaļ pie draugiem, taču puisis mani nelaida. Viņaprāt, mums bija jāturpina saruna par mūsu ādas krāsām. Viņš neticēja, ka tiešām apbrīnoju viņējo. Noglāstījis manu vaigu, mans sajūsmas objekts teica: "Tu runā muļķības. Es esmu netīrs." Tajā brīdī atklāt to, ka bērnībā sapņoju apprecēties ar melnādainu basketbolistu, man šķita lieki. Viņš tāpat neticētu.

Esmu grafomāne. Rakstīšanas maniaks. Ik reizi, kad emocijas pārāk samudžinās un pārvēršas par kamolu kaklā, es ķeros pie rakstīšanas, lai norakstītu to visu no sevis nost.

Savulaik tāpat kā visas citas bižainās skolnieces apskretušā kladītē pierakstīju skolas gaiteņos pārdzīvotās bižu raustīšanas peripetijas. Tagad bižu vairs nav, bet pie dienasgrāmatas kā pašārstēšanās veida periodiski atgriežos joprojām. Ne jau tāpēc, lai mazbērniem būtu, ko palasīt. Man nemaz nav tādas skaistas, zīda vākos iesietas dienasgrāmatas. Rakstu, kur pagadās – plānotājā, uz kaut kādām lapelēm, dažkārt datorā. Rakstu tāpēc, ka tā man labāk domājas.

Kad draugs dodas komandējumā, lai vieglāk pārciestu viņa prombūtni, rakstu vēstules. Reiz mums dienām ilgi nebija iespēju sazvanīties, tāpēc rakstīšana man aizvietoja sarunas ar viņu. Šīs vēstules adresāts nekad nav lasījis. Dienā, kad devos draugam pretī uz lidostu, pierakstus iznīcināju. Tie savu funkciju jau bija izpildījuši, un es zināju, ka visu, ko vēlēšos, pastāstīšu viņam klātienē. Jo dziļa un atklāta saruna tāpat ir un paliek vienīgā jēdzīgā komunikācijas forma.

Īstenībā dienasgrāmatas ir tāda visai bīstama padarīšana. Dienasgrāmatas tradicionālajā izpratnē – tās ko mēs rakstām tad, kad neviens neredz, un slēpjam zem spilvena vai gultas…

Pagājušajā nedēļas nogalē apciemoju savus vecākus un beidzot izdarīju sen apsolītu darbu – sāku kārtot savas vecās mantas. Jau vairāk nekā divus gadus nedzīvoju kopā ar vecākiem, bet tā arī nebiju paspējusi sakārtot visas savas lietas. Vairākās atvilknēs bija sakrājušies visādi nieciņi, sākot ar maniem pirmajiem auskariem, piemiņas lietas un dāvanas no jau sen aizmirstiem draugiem, vecas fotogrāfijas, jūrmalā atrasti akmentiņi un gliemežvāki… Un pēkšņi kādā pavisam parastā papīra turzā es atradu savas 15 gadu vecumā rakstītās dienasgrāmatas un dzejoļus…

Tikai pavirši ieskatījos un uzreiz sapratu, ka es nespēju to visu lasīt, kaut gan ir pagājuši jau tik daudz gadi. Tur bija manas pirmās lielās mīlas sāpes, skumjas, saucieni pēc palīdzības, neziņa, kas notiks tālāk… Tik atkailināti un tieši, kategoriski un nenovēršami… un tik ļoti sāpīgi… Ātri ieliku dienasgrāmatas atpakaļ papīra turzā un noslēpu tā dziļāk, lai neviens neatrod…

Bet ar publiskajām dienasgrāmatām laikam ir pavisam cita lieta – jo vārds "publisks" lielā mērā izslēdz visu intīmu (to, ko var pačukstēt tikai savam labākajam draugam, pie tam tumsā, lai neredz), bet tas nenozīmē, ka šādas dienasgrāmatas ir mazāk atklātas…Tie ir mazi, krāsaini mūsu pieredzes fragmentiņi, mozaīkas gabaliņi, kas visi kopā veido šo skaisto un brīnišķīgo dzīvi.