Apģērbu un tekstila izstrādājumu ražošanas nozare Latvijā ir ļoti eksportspējīga un ar lielu attīstības potenciālu, taču Latvijā ienākošā tekstila plūsma pārsniedz oficiālos statistikas datus. Pēdējo desmit gadu laikā lietotu un gatavu apģērbu imports ir palielinājies trīs reizes, bet katrs iedzīvotājs Latvijā gada laikā iegādājas gandrīz 15 kg apģērba. Kā to atgādina arī kampaņa “Nav, ko vilkt?”, šādā tempā pēc 10–15 gadiem mēs paši noslīksim tekstila atkritumos, kas paradoksālā kārtā nemaz īsti nav mūsu. 

Viss jaunais ir labi aizmirsts vecais, nodomā ne viens vien Latvijas iedzīvotājs, paverot sava skapja durvis, rūpīgāk ieskatoties un atrodot drēbes, ko nav valkājis jau gadiem. Atšķirībā no iedzīvotājiem Latvijas apģērbu ražotāji zem lieko tekstilizstrādājumu kārtas nesalīkst. 

Latvijas ražojošo uzņēmumu darbībā tekstila atkritumi faktiski neveidojas. Vietējie ražotāji eksportē 90% šeit saražotā apģērba, ieskaitot veļu, līdz ar to no gatavās produkcijas gandrīz nekas nenonāk otrreizējā lietošanā jeb second hand un otrreizējā pārstrādē. Lielākā daļa uzņēmumu, kuri ražo audumus vai segas, ražošanas procesā radušos atkritumus paši arī pārstrādā par otrreiz lietojamām šķiedrām. Saskaņā ar Latvijas Vieglās rūpniecības uzņēmumu asociācijas (VRUA) datiem visos Latvijas uzņēmumos kopā rodas 1500–2000 tonnu neapstrādājamo tekstila atkritumu gadā, kas tiek sadedzināti. Salīdzinoši vairāk tekstila atkritumu rodas lielākajiem veļas ražotājiem, taču arī viņiem apģērbu projektēšana un piegriešana mūsdienās ir kļuvusi tik automatizēta, ka auduma atlikumi faktiski ir mazas strēmelītes, ko var tikai sadedzināt. Mazāku apjomu par 2000 tonnām pārstrādei neviena uzņēmuma iekārta neņem pretī, bet lielākas iekārtas nav vērts iegādāties, ja nav, ko pārstrādāt. Tātad puslīdz droši var apgalvot, ka Latvijas apģērbu ražotāji tekstila atkritumus nerada.

Īstajai Latvijas tekstila atkritumu problēmai kājas aug citur: tā ir importa problēma. Ko tad Latvija eksportē un importē? Latvija gadā eksportē 5000–6000 tonnu apģērba, bet importē apmēram 27 000 tonnas. Vairums gatavo apģērbu nāk no Ķīnas, un mēs visi lieliski zinām, ka ķīniešu ražojumu kvalitāte ne vienmēr ir pati augstākā. Tas savukārt nozīmē, ka tās faktiski ir lietas vienai sezonai. Ik gadu Latvijā tiek ievests vairāk nekā 1000 tonnu zeķubikšu, ko pēc nolietošanās var tikai sadedzināt. Tāpat arī krūšturi praktiski nav pārstrādājami, tie satur plastmasas un metāla elementus, mežģīnes, aizdares āķīšus. Pirms pārstrādes tie būtu jāsadala sastāvdaļās, bet to neviens neuzņemsies darīt. Pat tik šķietami nekaitīgi apģērba gabali kā T-krekli tiek pārdoti ar uzšuvēm, apdruku vai pat ar uzlīmēm. Arī tos reāli pārstrādāt ir ļoti grūti, jo viss, kas nav tekstilšķiedra, traucē pārstrādei. No visiem gatavajiem apģērbiem, kas tiek importēti Latvijā, apmēram 30% vienkārši nav pārstrādājami. 

Taču vēl lielāka problēma ir lietotie apģērbi: katru gadu lielākā daļa no Latvijā ievestā apģērba jeb 16 000 tonnu ir importētais second hand, apmēram puse – no Anglijas. Ja agrāk second hand lielākoties bija domāts humāniem mērķiem, tad šobrīd tas ir kļuvis par biznesu: trešā daļa vai pat puse lietoto apģērbu tiek sūtīti tālāk uz attīstības valstīm. Būtībā Latvija ir kļuvusi par Anglijas tekstila atkritumu noliktavu. 

Patiesībā mēs lieliski zinām, kā pārstrādāt tos tekstila atkritumus, kuri pārstrādei ļaujas: nolietotais apģērba gabals ir jāizjauc pa detaļām, jāsaplēš un no tā jāražo jauna šķiedra. Taču te rodas divi plaši lauki izaugsmei. 

Pirmkārt, šāda pārstrādāta šķiedra būs lētāka nekā no jauna ražotā, tāpēc ir vajadzīgi ieguldījumi un subsīdijas no valsts un pašvaldību puses, jo neviens uzņēmējs nedarīs to, kas viņam nenes peļņu. Otrreiz pārstrādātu šķiedru nav iespējams pārdot par tādu cenu, lai atmaksātos tās ražošanas izdevumi. Tekstila atkritumu apsaimniekošana ir vienlīdz pircēju un ražotāju atbildība, taču to var stiprināt ar aktivitātēm no valsts puses, kas ierobežo šo tekstila atkritumu nonākšanu sadzīves atkritumu poligonos.

Otra – daudz lielāka – problēma ir tā, ka, lai pārstrādātu tekstilizstrādājumu, tam ir jābūt tīram, bet pašlaik lielākā daļa Latvijas iedzīvotāju visus tekstila atkritumus izmet sadzīves atkritumu konteinerā. Tur tekstilizstrādājumi kļūst netīri un vairs nav izmantojami pārstrādei. Arī speciālajos tekstila konteineros nonāk daudz netīru izstrādājumu, kaut arī šie konteineri nav izgāztuve – šajā ziņā mūsu sabiedrībai ir daudz, ko mācīties. Un tagad pieskaitiet šos netīros tekstila atkritumus tiem 30%, kas nav pārstrādājami materiāla īpašību dēļ, un izrādīsies, ka reāli Latvijā paliek labi ja 20% pārstrādājamu tekstila atkritumu no visa milzīgā apjoma. 

Kamēr mēs nemainīsim savus paradumus un neliksim speciālajos konteineros tīras, mazgātas drēbes, šis skaitlis arī nemainīsies. Taču tas nav vienīgais rezultāts, ko var ietekmēt sabiedriskā doma. Vienīgais reālais risinājums, kā nenoslīkt tekstila atkritumos jau tuvākajā nākotnē, ir visā pasaulē ražot mazāk apģērba; lai līdz tam nonāktu, ir jāmainās cilvēku domāšanai, jo, kur nav pieprasījuma, nav arī piedāvājuma. 

Sēņošanas sezona Latvijā, šķiet, ir nepārtraukts process – gaileņu “medības” vasarā plūstoši pāriet beku un baraviku maratonā agrā rudenī. Pareizi pagatavojot sēnes, savas garšas kārpiņas varēsim lutināt visas ziemas garumā. Gadsimtu gaitā cilvēki ir atraduši daudz veidu, kā pagatavot sēnes un uzglabāt tās ziemai. Populārākos paņēmienus mūsdienīgas saimnieces virtuvē apkopojusi “Kesko Senukai Latvia” mājsaimniecības preču kategorijas vadītāja Līva Briede. 

Sēņu sagatavošanu nedrīkst atlikt uz nākamo dienu

Lai cik kārdinoši šķistu atgulties un atpūsties pēc garas pastaigas pa mežu, jāatceras svarīgs noteikums: sēnes ir jātīra un jāapstrādā tajā pašā dienā, kad tās salasītas. Šo darbu nevar atlikt līdz nākamajai dienai, jo sēnes ļoti ātri bojājas, zaudē uzturvērtību un izdala veselībai kaitīgas vielas. 

“Pārnākot mājās no meža, nesāciet citus darbus. Visātrākais un vieglākais veids, kā sēnes notīrīt, ir iemērkt tās ūdenī, taču tā sēnes zaudē aromātu un lieliskās garšas īpašības. Tāpēc labāku rezultātu iegūsiet, izvēloties ķēpīgāku un laikietilpīgāku apstrādes veidu – tīrīšanu ar nazi. Baravikas, apšubekas, gailenes un sviestbekas uzreiz var likt pannā un cept, visas pārējās sēnes gan ir jāvāra vismaz 10 minūtes. Kad sēnes nogrimst katliņa dibenā un pārstāj veidoties putas, sēnes ir gatavas tālākai apstrādei,” atgādina “Kesko Senukai Latvia” mājsaimniecības preču kategorijas vadītāja Līva Briede. 

Speciāliste iesaka jau laikus pārliecināties, vai virtuvē atrodas viss sēņu pagatavošanai nepieciešamais – ietilpīgs katls un ērta panna, parocīgs nazītis tīrīšanai un, protams, burkas, kurās sagatavotās sēnes uzglabāt. Nedrīkst aizmirst par pienācīgu burku sagatavošanu, tās rūpīgi izmazgājot un izkarsējot, lai meža veltes nenonāktu saskarē ar baktērijām.

Saldētas sēnes – kā no meža

Viens no visērtākajiem veidiem, kā saglabāt sēnes ziemai, ir tās sasaldēt. Saldētas sēnes saglabā tajās esošās uzturvielas un pēc atkausēšanas nezaudē savas garšas īpašības, tādēļ vienmēr garšos kā tikko no meža. Tās ir arī viegli pagatavojamas, vienīgi tām ir jāatrod vieta saldētavā un jāatceras pāris svarīgu lietu. Pirmkārt, nav ieteicams sasaldēt ūdeņainas, sulīgas sēnes, piemēram, apšubekas. Otrkārt, tikai baravikas, gailenes un sviestbekas drīkst sasaldēt bez iepriekšējās novārīšanas. Gailenes pirms sasaldēšanas var apcept pannā. 

“Ja gadījusies bagātīga raža, bet nav piemērota pagraba, kur to visu uzglabāt, labs risinājums ir atsevišķas saldētavas iegāde. Mūsdienās ne vienā vien virtuvē blakus ikdienā lietojamam ledusskapi atrodama arī papildu saldētava, ko daudzas saimnieces izmanto tieši ziemas krājumu uzglabāšanai. Ražotāju sortimentā pieejamas saldētavas ar plašu ietilpības amplitūdu, kas pielāgojamas gan maziem pieliekamajiem, gan plašām virtuvēm, – no kompaktām 72 vai 85 litru tilpuma saldētavām līdz kārtīga ledusskapja izmēra glabātuvēm ar 200 un pat 248 litru ietilpību,” stāsta Līva Briede.

Svaigi sasaldētas sēnes saldētavā drīkst uzglabāt līdz pat gadam, bet pirms saldēšanas novārītas sēnes – tikai četrus mēnešus.  

Aromāta esence – kaltētas sēnes 

Sēņu kaltēšana ir lielisks veids, kā uzglabāt meža velšu krājumus ziemai. Kaltētas sēnes var viegli atpazīt pēc to izcilā aromāta un izteiktās garšas. Žāvēšanai labi noder baravikas, apšubekas, sviestbekas un citas sēnes, kuras nav tārpainas vai bojātas. 

“Speciāli sēņu žāvētāji ir izcils risinājums aizņemtajiem: šajās ierīcēs sēnes tikai jāieliek, automāts visu pārējo izdarīs jūsu vietā, vienīgi jārēķinās, ka šādi žāvētas sēnes mēdz zaudēt daļu aromāta. Elektriskajā dehidratorā var pagatavot dažādus gardus našķus gan no dārzeņiem un augļiem, gan sēnēm. Dehidratora darbības princips ir liekā šķidruma iztvaicēšana zemā temperatūrā apmēram 12–48 stundu laikā atkarībā no produkta veida,” stāsta “Kesko Senukai Latvia” speciāliste. Galvenais ir sēnes nepārkaltēt, lai tās nezaudētu aromātu un uzturvielas. 

Ja laiks ir labs, sēnes var savērt uz auklas un žāvēt saulē, bet tas ir diezgan ilgs process. Vēl viena alternatīva ir sēņu žāvēšana cepeškrāsnī ļoti zemā temperatūrā; kad sēnes jau zaudējušas daļu mitruma, temperatūra jāpaaugstina līdz 60 grādiem. Šis process ilgst dažas dienas, vienīgi jāņem vērā, ka žāvēšanas laikā sēnes izdala diezgan spēcīgu aromātu, tāpēc būtu ieteicams aizvērt dzīvojamo telpu durvis un parūpēties par vēdināšanu. 

“Kaltētas sēnes var uzglabāt burkās vai dabiska auduma maisiņos, tad tās nezaudēs savu lielisko aromātu. Lai tās pagatavotu, atliks vien ielikt kaltētās sēnes siltā ūdenī vai pienā un atstāt uz dažām stundām, bet tālākā pagatavošana ir atkarīga no jūsu fantāzijas: tās var sasmalcināt un apcept ar sīpoliem, iegūto masu izmantot pildījumiem, pievienot zupām un sautējumiem,” iesaka Līva Briede.

Kad saldētavā nav vietas, laiks sālīt un marinēt

Tiem, kam trūkst pacietības sēņu žāvēšanai vai saldētava jau pilna, jāķeras pie sēņu sālīšanas vai marinēšanas. Sēnes var sālīt vairākos veidos: ar silto vai auksto apstrādi. Izvēloties auksto apstrādi, sēnes jāievieto emaljētā traukā, jāpārkaisa ar rupjo sāli, jāpārklāj trauks ar marli, jānoslogo un jāatstāj vēsā vietā uz trim dienām, pēc tam marle jānomaina. Divu nedēļu laikā katru trešo dienu marle jāmaina, pēc tam sēnes var likt burkās un noglabāt vēsumā. 

Karstā sālīšanas metode praktiski neatšķiras no aukstās, vienīgā atšķirība ir tā, ka sālītās sēnes tiek vispirms izvārītas un tām var pievienot papildu garšvielas. Sālītās sēnes vajadzētu izlietot pusgada laikā, un pirms gatavošanas tās labi jānomazgā.

Ja sēnes tiks marinētas, ieteicams izvēlēties vienas sugas jaunās, cietās sēņu galviņas. Notīrītām sēņu galviņām jāuzlej karsta 3–4% etiķa marināde, burkas labi jāaizskrūvē un jāļauj atdzist. 

“Katrai saimniecei ir sava ideālā ziemas sēņu recepte, kas tiek pilnveidota un ar mīlestību gatavota katru gadu. Mazāku ražu var gadīties apēst arī uzreiz pēc salasīšanas – gardā mērcē vai zupā. Tāpēc galvenais, lai būtu labs sēņu gads un aromātiskās meža veltes var nest mājās lieliem groziem,” katra kaislīga sēņotāja ilgas atklāj “Kesko Senukai Latvia” mājsaimniecības preču kategorijas vadītāja Līva Briede. 

Ik reiz, kad saki jāvārdu kam nesvarīgam, tu atmet ar roku kam nozīmīgam. ‘’Jā’’ teicēji nekad neko varenu nav paveikuši. Iemācīties atteikt ir visnotaļ vērtīgi.
Atsaki draugiem, kas vēlas satikties pie kafijas tases, lai patenkotu. Atsaki kolēģim, kas meklē klausītāju savām negācijām un cinismam. Atsaki radiniekam, kas izsmej tavus sapņus un liek tev šaubīties. Saki ‘’nē’’ sociālajiem pienākumiem, kas atņem laiku un neveicina tavu izaugsmi.
Tu nespēsi būt pa prātam visiem. Labākie no labākajiem to ir sapratuši. Apzinies savas prioritātes. Apzinies savus mērķus. Apzinies, kas tev paveicams tuvākajās nedēļās, mēnešos un gados, lai tu justu, ka esi spēlējis savu labāko lomu dzīves spēlē. Un atsaki visam citam. Protams, ne visi apkārtējie būs ar to mierā. Bet vai tiešām tu labāk dzīvosi, izpatīkot viņiem, nevis saskaņā ar savu iekšējo patiesību un sapņiem?

Robins Šarma padoms

Reiz nopietni slimu vīrieti ieveda slimnīcas palātā, kurā atradās otrs slimnieks, kas gulēja gultā pie loga. Kad abi iedraudzējās, vīrietis, kurš gulēja pie loga mēdza skatīties pa to ārā un pēc tam dažas turpmākās stundas iepriecēt pie gultas piekalto istabas biedru, dzīvīgi attēlojot pasali ārpusē. Dažas dienas viņš aprakstīja, cik skaisti ir koki parkā iepretīm slimnīcai un kā lapas dejo vējā. Citas dienas viņš izklaidēja savu draugu, sīki atstāstot to, ko darīja cilvēki, kad gāja garām slimnīcai. Tomēr, laikam aizritot, pie gultas piekaltais vīrs kļuva īgns, ka pats nespēj novērot tos brīnumus, kurus viņa draugs aprakstīja. Galu galā viņš sāka pret draugu izjust nepatiku un vēlāk par stipri ienīst.
Kādu nakti pie loga guļošais pacients īpaši spēcīgas klepus lēkmes laikā pārstāja elpot. Otrs vīrs nepiespieda trauksmes pogu pēc palīdzības, bet gan izvēlējās nedarīt neko. Nākamajā rītā pacients, kurš savam draugam bija sagādājis tik daudz laimīgu brīžu, sīki atstāstot pa logu redzamos skatus, tika pasludināts par mirušu un izvests no palātas. Otrs vīrs steidzīgi izteica lūgumu, lai viņa gultu novieto pie loga – lūgumu, kuru slimnieku kopēja arī izpildīja. Bet, kad viņs paraudzījās āra pa logu, atklājās kaut kas tāds, kas lika viņam nodrebēt: logam pretī atradās… kaila ķieģeļu siena.

Skolotāja atnesa uz skolu balonus un palūdza bērnus tos piepūst un pēc tam uzrakstīt uz tiem savus vārdus. Tad viņi balonus sanesa gaitenī, un skolotāja tos sajauca. Tad skolotāja deva piecas minūtes, lai katrs atrastu balonu ar savu vārdu. Bērni skrēja meklējot, taču laiks bija iztecējis, un neviens nepaspēja atrast savu balonu … Tad skolotāja lūdza bērnus paņemt balonu, kas atrodas blakus, un atdot to personai, kuras vārds ir uzrakstīts. Pagāja mazāk nekā 2 minūtes, un ikvienam viņa balons bija rokās. Visbeidzot, skolotāja apkopoja notikušā morāli: “Baloni ir kā laime. Neviens to neatradīs, ja meklēs tikai sev. Tomēr, ja visi rūpēsies viens par otru, katrs to atradīs daudz ātrāk.”

Protams, ka priekšniecībai ir pilnīgi vienalga, ka tu jau 3 nedēļas kāro kādu dārgu somiņu vai kuepes. Ņem talkā šos mūsu ieteikumus, lai jau pēc mēneša tu varētu atļauties sevi iepriecināt ar vairākām sen kārotām lietām!

Piedāvā kādu alternatīvu

Ja algas pielikumu tev atsaka, tad pieprasi kādas citas privilēģijas, piemēram, prēmijas, papildus brīvdienas vai garāku atvaļinājumu.

Parūpējies, lai tavi panākumi tiktu ievēroti

Pirms es uz šīm “nopietnajām pārrunām” ar priekšnieku, sagatavojies nosaukt vismaz 5 iemeslus, kāpēc tu esi pelnījusi algas pielikumu (kādi izcili nopelni pēdējā gada laikā vai jauni pienākumi, kurus tu esi uzņēmusies utt.)

Izvēlies piemērotāko laiku

Runā ar savu priekšnieku tikai un vienīgi vienatnē, ne pārāk agri no rīta un ne pēcpusdienā.

Ko nekad nedarīt?

Nekad nediedelē, neraudi un nedraudi ar negaidītu iešanu iet projām!

*Nekad nenāk par ļaunu pārbaudīt cik ļoti tava alga atbilst darba tirgum, šis arī var būt labs arguments. Īpaši, ja šajā darbā esi jau ilgāku laiku.

Katru gadu Tēva dienu Latvijā atzīmē septembra otrajā svētdienā, šogad to svinēsim 13. septembrī. Visjaukākās dāvanas ir tās, kuras radām paši. Arī tad, ja bērns vēl ir mazs un spēj izgatavot tikai pavisam vienkāršu lietu, tam ir milzīga emocionāla nozīme. Pašu veidotu dāvanu nozīmi skaidro Rimi Bērniem eksperte, psiholoģe Iveta Aunīte, bet idejās, kā pārsteigt tēti, dalās bērnu lietu eksperti Klāvs, Lība un Sāra Smildziņi.

Kāpēc ir svarīgi dāvināt tētim pašu gatavotas dāvanas 

Rimi Bērniem eksperte, psiholoģe Iveta Aunīte atzinīgi novērtē faktu, ka arvien vairāk sabiedrībā tiek apzināta tēva loma un nozīme gan meitas, gan dēla turpmākajā dzīvē: “Mīļa buča, sirsnīgs apskāviens un paša mazuļa zīmēts apsveikums var būt aizkustinoša dāvana katram tētim. No pusaudžiem tētim varētu būt patīkami saņemt apskāvienu un atzīšanos – tēt, es tevi tik ļoti mīlu! Arī pieaugušie bērni gan svētkos, gan ikdienā var iepriecināt savu tēti ar kādu dāvaniņu un vārdiem “tu man esi ļoti vajadzīgs, cik labi, ka tu man esi!””

Arī mammas var piedalīties apsveikuma zīmēšanas, pasākuma rīkošanas vai kūkas cepšanas procesā. Svarīgi parādīt bērniem, ka tētis ir mīļš un svarīgs, un ļaut arī tētim tādam justies. Ieguvēji būs visi! Labāk vairāk piedomāt, lai apsveikums radītu pozitīvu pārdzīvojumu, lai tētis redzētu, ka bērni ir centušies, nekā nopirkt kaut ko gatavu veikalā. “Varbūt ne tik perfektā meitas vai dēla ceptā kūka sildīs tēta sirdi vairāk nekā vissmalkākajā konditorejā iegādātā,” iedrošina Rimi Bērniem eksperte. 

Kupls ziedu pušķis apgleznotā puķu podā

“Šīs dāvanas izgatavošanai būs nepieciešams puķu pods neitrālā krāsā, vislabāk – balts, krāsas un otas apgleznošanai, kā arī kāds trafarets. Mēs izmantojām ūsu trafaretu, lai izdotos uzgleznot perfektās ūsas,” stāsta Rimi Bērniem eksperte Lība Smildziņa. Kad krāsa nožuvusi, puķu podā kārto rudenīgu ziedu klēpi un kādu ozola zaru, kas simbolizē spēku un izturību. “Šī ir praktiska dāvana, kuras veidošanā var radoši izpausties. Ja zini tēta mīļāko krāsu, vari tajā nokrāsot visu puķupodu,“ iesaka Rimi Bērniem eksperts Klāvs Smildziņš.

Rāmītis “Kāpēc mans tētis ir vislabākais”

Šai dāvanai būs vajadzīgs papīrs, fotorāmis un kāda fotogrāfija, kur esi kopā ar tēti. Ja rāmītis ir lielāks, var izvēlēties arī vairākas fotogrāfijas un izveidot kolāžu. Par pamatni izvēlies papīru, kurš ir nedaudz lielāks par fotogrāfiju, lai vari radoši izpausties. Fotogrāfiju uzlīmē uz papīra un tai apkārt izveido sarakstiņu ar to, kāpēc tavs tētis ir vislabākais. “Šīs dāvanas veidošana ir iespēja apjaust, cik tev ir lielisks tētis, un tavam tētim notikti šī būs ļoti nozīmīga dāvana. Ja nevēlies nosaukt konkrētas īpašības, iesaku īsi uzrakstīt kādu notikumu, kas tieši jums abiem ir bijis kopīgs un īpašs,” apsveikuma idejā dalās Klāvs.

Tomātu tulpes – uzkoda

Tulpītes veido no mazajiem, garenajiem tomātiem, diļļu kātiņiem un pildi ar sieru. Tomātu iegriez līdz pusei vairākās vietās, tam apakšā izveido nelielu caurumu, kurā liec diļļu kātiņu. Tomātus pildi ar nelieliem svaigā siera gabaliņiem. “Paštaisīti gardumi ir lieliska dāvana, jo tētiem parasti vienmēr gribas ēst, vismaz manējam. Ja domā, ka tomātu tulpes nav īstā uzkoda tavam tētim, pagatavo kaut, ko, kas viņam iet pie sirds. Piemēram, manam tētim vēl varētu garšot arī mazie burgeriņi vai mini picas,” iesaka Lība. Uzkodu gatavošanā var iesaistīt arī mazās māsas un brāļus vai palūgt palīdzību mammai, ja gatavo ko sarežģītāku.