Draudzeni pametis vīrs. Viņa ir šokā: «Tas notika tik pēkšņi!» Jā, viņš vairākus mēnešus zvilnēja uz dīvāna, stāstīja, ka esot noguris, līdz kādu reizi pie vakariņu galda iemeta sievai ar karoti, kad viņa pārtrauca vīra monologu. Un pēc tam paziņoja: «Padzīvosim mēnesi atsevišķi, man jātiek skaidrībā ar sevi.» Saprast, kādas detaļas ģimenes dzīvē liecina par krīzi, un izstrādāt taktiku tās pārvarēšanai mums palīdzēs psihologs Andrejs Minčenkovs.
psihologs Andrejs Minčenkovs
Un atskanēja pērkons
Bez krīzēm ģimenes dzīvē neiztikt – tas ir normāls attīstības posms. Krīzei visbiežāk seko vai nu pilnīga spēles noteikumu maiņa, pēc kuras attiecības iegūst jaunu kvalitāti, vai… šķiršanās.
Lūk, kā tas izskatās. Vīrs ir taisījis karjeru un pelnījis naudu, sieva vairākus gadus pavadījusi mājās ar bērniem. Kad bērni ir paaugušies, viņa atgriežas darbā. Situācija ir mainījusies – gan sieva, gan vīrs tagad ir vienlīdz aizņemti ar karjeru. Saskaņā ar agrākajiem noteikumiem, kuru pamatā bija princips, ka sieva atbild par visu mājas iekšienē, bet vīrs par ģimenes ārējām funkcijām, dzīvot vairs nevar. Sievu mājās vairs neatgriezt – viņas darbs ir interesants un perspektīvā arī ienesīgs. Taču bez viņas čaklajām rokām mājās ir slikti. Un te nu abi var pamatīgi sastrīdēties – viņš: «Sieva, uz virtuvi!»; viņa: «Neparko!» – un šķirties uz mūžiem. Vai arī atrast kompromisu – vīrs uzņemas daļu no ģimenes iekšējiem pienākumiem, piemēram, izņem bērnus no bērnudārza, gatavo vakariņas, bet sieva pilda ārējos, teiksim, aizved auto uz servisu, noformē kredītu. Vēl viens variants – ģimenē uzrodas aukle vai mājkalpotāja.
Tieši caur krīzi ģimene un cilvēki attīstās un saglabā interesi viens par otru. Vīrs redz, ka strādājošā sieva ir mainījusies, kļuvusi enerģiska, izslējusies, viņiem ir parādījušies jauni sarunu temati, ienākumi ir pieauguši, un viņi var pāris reižu gadā ar visu ģimeni aizbraukt ceļojumā. Dzīve abiem ir kļuvusi sarežģītāka un aizraujošāka. Laulātie ir iegājuši jaunā līmenī lielajā spēlē ar nosaukumu Ģimenes dzīve un iegūst bonusus.
Arī šķiršanās ir krīzes atrisinājums. Cilvēks gūst iespēju tikt pie jaunas ģimenes, kurā viņš atkārtos to dzīves posmu, kas viņu ir apmierinājis, piemēram, sieva mājās. Un jebkurā gadījumā izvairīsies no viņu traumējošās pamatu pārveidošanas.
«Krīze nekad nenāk negaidīti, tā nav nekāda viesuļvētra. Tā attīstās secīgi un pamazām, kā vasaras negaiss. Izvairīties no tās nevar, bet normāli pārdzīvot var.»
Negaisa priekšvēstneši. Krīzes pirmā fāze
Ģimenē mazinās enerģētika
Tas, kas agrāk mājiniekus iedvesmoja un izklaidēja, tagad šķiet neinteresants, un neviens negrib to darīt. Agrāk jūs kopā gājāt uz sporta zāli, tagad katrs to apmeklē savā laikā. Jūs vienmēr apspriedāt aizvadīto dienu pie tējas tases, bet tagad katrs ņem tēju un dodas pie sava datora. Un vīra labākais draugs vairs neesi tu, bet gan viņa telefons un dīvāns.
Vienlaikus aug it kā pat nepamatots aizkaitinājums pret partneri
Negribas atgriezties mājās, jo viņš tur sēž, urbina degunu, ģērbies neciešamos vecos džinsos ar cauriem ceļgaliem. Nosist varētu! Tikai nav par ko. Tu kopā ar draudzenēm pēc darba iegriezies kafejnīcā, lai tikai neietu mājās, bet viņš aizkavējas birojā. Vienu reizi, otru, trešo… Un ne tu, ne viņš par to nerunājat. Cerat, ka spriedze beigsies pati no sevis.
Kompensējot to visu, vīrs un sieva sāk skaļi slavēt ģimenes dzīvi un viens otru
Viņi redz – viņiem taču šķietami viss ir kārtībā: bērns aug, dzīvoklis jauns, kredīts tiek cītīgi atmaksāts. Un viņi ar savstarpējiem komplimentiem nomāc pieaugošo neapmierinātību, lai pārliecinātu paši sevi: «Mums taču viss ir kārtībā!» Un lai arī citi to redz un apliecina. Ja sieva katru dienu apgalvo, cik brīnišķīgs vīrs viņai trāpījies, bet vīrs regulāri raksta feisbukā ditirambus sievai, pāris jau ir nonācis diezgan tuvu šķiršanās procesam. Ja cilvēks ir laimīgs, viņam arī tāpat ir labi un viņš nepavisam negrib aicināt visu pasauli par savas laimes liecinieci.
«Ikviena ģimene ir potenciāli konfliktējoša, tāpēc ka mēs pēc dabas esam poligāmi, taču alkstam pēc emocionālas tuvības, kas pieprasa monogāmiju. Strikts laulāto krāpšanas aizliegums ir visādā ziņā labs, uz tā balstīta ģimene pastāv ilgi, taču arī tā mīnuss ir liels – ja tu to neievēro, tad vainas apziņa nedod mieru, attīstās neiroze un psihosomatika. Bet, ja atļausi sev un otram attiecības ārpus laulības, ģimene drīz vien izjuks, jo personiskās attiecības to neiztur. Tad nu mēs meklējam kompromisu.»
Sprādziens. Otrā fāze
Krīze piezogas uzmanīgiem soļiem, bet sprādziena fāze vienmēr ir pēkšņa. Sakrājies aizkaitinājums piepeši pārvēršas niknumā, kura mērogs nav salīdzināms ar ieganstu, kas to izprovocējis. Tu nesadzirdi, ko vīrs saka, pārjautā, bet viņš nobāl aiz dusmām, sāk drebēt pie visām miesām un aurot, ka šajā mājā nekad neviens viņā neklausās un viņam nekur nav vietas. Bet tu kliedz pretī, ka viņš kļuvis svešs, domā tikai par sevi un nevienu neievēro. Un jūs esat uzspridzinājuši savu ģimenes pavardu.
Tas ir nozīmīgs brīdis. Pēc tādiem skandāliem klusā aizkaitinājuma fāzē vairs nevar atgriezties, nemaz nerunājot par laiku, kad abi partneri jutās apmierināti ar laulību. Krīzes sprādziens nelīdzinās parastam skandālam, kas pārcērt kādu konflikta mezglu un izveido jaunu taciņu attiecībās, tā ka pēc tā var arī atslābināties. šis sprādziens atvieglojumu nenes. Visticamāk, visi tā dalībnieki sajūt bailes – māja ir sabrukusi, visam beigas, atgriezties nav kur. Ir jāceļ jauna. Kopā ar iepriekšējo partneri. Vai arī ar citu. Vai vienai pašai. Nevajag gaidīt, ka viss atgriezīsies agrākajās sliedēs. Tā kā agrāk vairs nebūs nekad!
Izejas meklējumi. Trešā fāze
Vienots ģimenes krīzes attīstības scenārijs ir, bet universālas receptes, kā no tās izkļūt, nav. Viņš un viņa to atrod kopīgiem spēkiem, caur vētrainām sarunām un praktisku rīcību. Kā tas notiek? Gandrīz vienmēr par nopietnu pārbaudījumu laulībai kļūst bērna piedzimšana. Izeja no šīs krīzes ir caur sapratni – laulāto pienākumi nekur nav pazuduši, bet vecāku pienākumi ir nākuši klāt. Tad nu arī meklējiet, kā izgrozīties, lai visu apvienotu – gan mīlētu viens otru, gan audzinātu bērnu, gan neaizmirstu par sevi. Vienojieties, kā sakārtot prioritātes, kādu dienas kārtību izveidot, kādus pienākumus uzņemties, ko saukt palīgā.
Citas krīzes – citas izejas: uzsākt kopīgu biznesu, sākt mācīties, pārcelties, atrast kopīgu vaļasprieku, citādi veidot budžetu, mainīt uzskatus un atkāpties no principiem.
Nobāzīsim un aizmirsīsim. «Mirušais teātris» kā krīzes ceturtā fāze
Dažreiz krīzi mākslīgi iesaldē – vīrs un sieva nerunā par sāpīgām tēmām, slēpj agresiju zem mākslotiem smaidiem, nogludina visus konflikta stūrus un meklē risinājumu citur. Viņš izvēlas variantu vēl vairāk darba vai mani draugi un mani vaļasprieki, viņa izvēlas aiziešanu bērna audzināšanā, bet seksuālās un emocionālās spriedzes noņemšanai katram pie apvāršņa vīd mīļākais vai mīļākā. Ģimene zaudē enerģiju un mirst. Vīrs un sieva runā tikai vajadzības pēc un tikai par sadzīviskām tēmām – ko nopirkt, vai rēķini samaksāti, kādas atzīmes bērnam ir skolā.
Visi ir redzējuši tādas nedzīvas laulības, kurās cilvēki sadzīvo vienā telpā bez mīlestības, bez savstarpējas intereses, bez azarta, ar garlaicību, tikai paraduma un izdevīguma dēļ, lai nevajadzētu dalīt mantu. šādu savienību atbilstoši Staņislavska terminoloģijai var saukt par mirušo teātri. Izrādes tajā iestudē, skatītāji to vēl aizvien apmeklē, taču dzīvības uz skatuves nav, viss ir sauss un akadēmisks. Un laulātie tajā ir kā zombiji, darbojas bez sirds un siltuma un dažkārt skumst, tāpēc ka atceras, kā bijis agrāk. Un gribētu to atgūt.
«Ģimenes simptoma» fenomens
Tā ir ļoti skumja parādība, kas sastopama daudz biežāk, nekā mums gribētos domāt. Kāds ģimenē slimo vai dzer, vai pastāvīgi krāpj. šķiet, briesmīga drāma, bet patiesībā – patoloģiska ģimenes krīzes risinājuma forma. Uz šīs patoloģijas, uz šī slimīgā simptoma pamata arī turas ģimene. Vīrs un sieva skandalējas un dala varu. Septiņgadīgā meita saslimst ar astmu. Vecāki apvienojas savās bažās par viņas veselību, strīdi par varu atkāpjas otrajā plānā. Ja nebūtu meitas slimības, viņi, visticamāk, izšķirtos. Lielā ģimenē dzer māsasdēls, un visu agresija nāk pār viņa galvu; tikai pateicoties tam, radinieki ir draudzīgi un nav cits citu nožmieguši. Bez puiša alkoholisma visi būtu sastrīdējušies lupatās uzskatu dažādības dēļ.
Galvenais šajā situācijā – neķerties pie problēmas risināšanas. Tas ir bezjēdzīgi. Mūsu priekšā nepavisam nav problēma, bet gan, gluži pretēji, mežonīgs, taču savā ziņā iedarbīgs veids, kā atrisināt citu uzdevumu – ļoti svarīgu. Lai atbrīvotu cilvēku no ģimenes simptoma, vajag novest krīzi līdz finālam – pilnībā mainīt attiecības ģimenē. Un tad meitenīte uz visiem laikiem aizmirsīs par astmu, bet māsasdēlam radīsies iespēja izārstēties no alkoholisma.
Kā izbeigt «mirušo laulību»
Ar krīzes palīdzību. Sieviete ir precējusies septiņpadsmit gadu. Viņi ir pazīstami kopš universitātes laikiem. Viņa ir skolotāja, viņš strādā valsts struktūrā. Krīze ģimenē sākās, kad vīrs izveidoja lielisku karjeru, nopirka māju Babītē, un izzuda viss, kas sievai bija dārgs, – ilgās sarunas, pastaigas pa vakarīgo pilsētu. Vīrs pieprasīja, lai sieva ārēji un izturēšanās ziņā atbilstu viņa augstajam statusam. Viņa apvainojās un apklusa. Viņš nolēma neliet eļļu ugunī un arī noslēdzās, pievērsās karjerai. Dzīvoja klusi un garlaicīgi. Pirms gada viņam darbā uzradās mīļākā – ar viņu gan varēja izrunāties par visu. Sievu aizskāra vīra tuvība ar citu sievieti. Viņa palūdza vīram atrisināt šo jautājumu. Viņš pateica, ka padomāšot; viņam esot jātiek skaidrībā ar sevi. Domā jau pusgadu. Par to, ka arī sieva varētu viņu krāpt, paziņoja: «Lai tikai pamēģina! šķiroties viņai visu atņemšu un nekad nepiedošu.» Situācija ir uzkārusies.
Ja sieviete vēlas to atrisināt, viņai ir jāsaprot, ko tādu viņa dod vīram, ja viņš vēl līdz šim nav aizgājis, lai gan sekss viņiem ir reizi mēnesī, bet no emocionālās tuvības nav ne miņas. Visticamāk, viņš izbauda varas apziņu pār sievu. Viņa ir materiāli atkarīga no vīra, par skolotājas aldziņu nekāda greznā dzīve nesanāks, bet par viņējo – lūdzu! Un arī atmiņas par kopīgajiem studiju laikiem un pirmajiem kopdzīves gadiem viņam ir vērtīgas.
Viņa vēlas, lai šī laulība ir dzīva? Nu, tad lai ir iekšēji gatava šķirties. Viņai vajag riskēt, izšķirties par asu sarunu, no kuras vīrs centīsies izvairīties. Jāliek uzsvars uz kopīgo pagātni, jāpierāda, ka tuvība nekur nav pazudusi, tikai noslēpusies. Un jāpieprasa, lai viņš pamet mīļāko. Ak, viņam vēl ir vajadzīgs laiks, lai ar kaut ko sevī tiktu skaidrībā? Tādā gadījumā – šķiršanās! Viņa nedrīkst uzķerties uz vārdiem: «Es tevi mīlu.» Citādi tā arī paliks iestrēgusi mirušajā laulībā, uzkrās psihosomatiku, apmeklēs psihologu. šķiršanās visādā ziņā ir labāka par tādu iznākumu. Jā, un nāksies atbilst vīra statusam. Pat ja māc aizvainojums. Tas ir divpusējs kompromiss.
Un nevajag baidīties no kaislīga skandāla – dažkārt tas gluži labi palīdz reanimēt attiecības.
Divas visbiežākās kļūdas,ko pāri pieļauj krīzes laikā
Pirmā – cilvēki krīzes kulminācijas brīdī ātri un strauji atrisina sarežģītus jautājumus, izšķiras, paliek bez ģimenes un mīlestības.
Otrā – nonāk līdz krīzes ceturtajai fāzei un mirušajā teātrī zaudē dārgo laiku, ilgus dzīves gadus.
Lai nesasteigtu lēmumu, iztēlojies, ka tu principa pēc esi izšķīrusies no vīra. Kā tu jutīsies mēnesi pēc šķiršanās? Nervoza? Nestabila? Tev uznāk nelabums, domājot vien par šķiršanos? Tev ir skumji? Tātad tu tam neesi gatava. Meklē kompromisus. Bet varbūt tu sajutīsies brīva? Piepeši jutīsi spēku pieplūdumu, mundrumu, liksies, ka ir gaidāms kas jauns? Būs liela vēlēšanās kaut ko darīt? Tādā gadījumā šķiršanās ir visnotaļ pieļaujams un pat vēlams variants.
Teksts: Gaļina Panca-Zaiceva
