Sveikas, cosmo meitenes 🙂 Skatos un funktierēju, ka vajadzētu tak beidzot izmantot iespēju "mans blogs". Nu tad, lai iet pirmais ieraksts. Saglabāšu šeit ļoti mīļu rindkopu,varbūt, ka kādai noderēs 🙂 …Tu saki, ka mīli lietu, bet kad līst lietus, Tu atver lietussargu. Tu saki, ka mīli vēju, bet kad pūš vējš, Tu pacel apkakli. Tu saki, ka mīli sauli, bet kad spīd saule, Tu aizej ēnā. Tieši tādēļ es baidos, jo Tu taču saki, ka mīli mani…

esmu pamodusies, neizgulējusies. lietus līst, laiks ārā draņķīgs. ārā suņi rej, arī garastāvoklis nomākts! jauku dienu visām bučas (l)

Sveika,jaukā,kura lasa šo rakstu! 🙂 Dzeru savu ikdienas kafiju ar saldējumu un aizdomājos par to,cik gan dīvaini tas ir, mēs savā dzīvē satiekam tik ļoti daudzus cilvēkus, daži uzkavējas ilgāku laiku, daži paziņu līmenī tā arī paliek, daži ir cilvēki, bez kuriem nemaz nevaram iedomāties savu dzīvi, bet reizēm pienāk mirklis, kad viss izsapņotais sabrūk kā ziepju burbulis un rodas jautājums – kādēļ gan viņš, kuru saucu par savu vīrieti vairs nav mans(?), "piederēs"kādai citai un šis aplis kādu laiku turpinās, protams,ir arī veiksmīgi gadījumi.Bet cilvēks jau cilvēkam nepieder…un no katrām sāpēm ir jāpaņem kaut kas sev…tik daudz domu un smagums..

sveikas Nu jau nez cik ilgi meklēju dzīvokli īrēšanai, bet līdz šim pilnīgi neveiksmīgi… katru dienu pāršķirstu entākos sludinājumus, bet nekā… varbūt kāda zin kādu labu variantu? 🙁

Agrāk, kad izdzirdēju vecākus vai vecvecākus sakām, ka laiks skrien šausmīgi ātri, es uz viņiem skatījos dīvaini. Skolas laiks likās tik ilgs un arī brīvlaiks likās velkamies tā,ka drīz vien jau sagribējās uz skolu…bet tagad? Skrien…ne vien dienas un nedēļas,bet mēneši un gadi. Nupat sākās vasara un jau šur tur sāk uzplaiksnīt rudens triepieni… Pagājušajā nedēļā uznāca dusma. Nesen kā nācās iepazīties ar jaunu darba kolēģi – dzīvē un sevišķi vīriešos vīlušos sievieti. Viendien sanāca kopā pusdienot un tad tik sākās – es pusstundu klausījos to,cik vīrieši ir slikti,ka viņi nekam neder un,ka iesaistoties nopietnās attiecībās ar vīrieti,sieviete sev tikai izbojā dzīvi,beigu beigās viņa vēl piemetināja,ka man dzīvē paveiksies vien tad,ja atradīšu bagātu veci. Kad ieminējos,ka man "vecis" jau ir,bet ne bagāts un man tas netraucē,tad atkal dzirdēju lekciju par to,ka es jau nekā vēl nesaprotu un man tādi būs vēl 100. Pieklājības pēc neko neteicu,taču iekšā viss vārījās un atlikušo dienas daļu pat nevērās mute uzsākt kādu sarunu par jebko ar viņu.Vakarā atnācu mājās,nomierinājos un sapratu,ka man no vienas puses šīs sievietes ir pat žēl. Žēl tas, ka viņai saskarsme ar vīrieti viņas esošajās attiecībās,no kurām kā viņa pati saka,viņa aiziet nevar,jo citur nav kur dzīvot, ir tik negatīva,ka tas nogremdē jebkādu ticību mīlestībai,saticībai,romantikai…jebkam pozitīvam…un pēdējais salmiņš,kur pieķert dvēseli ir biezs maks…bet vai gan ar to pietiks? Tajā pašā vakarā devos pie Viņa…izbaudīju lutināšanu un visas mīlestības izpausmes…kārtējo reizi nopriecājos,cik ļoti man ir paveicies. Par spīti tam,ka es esmu "smaga rakstura" cilvēks, dažādām nesaskaņām u.tml. mēs esam kopā nu jau mazliet vairāk kā divus gadus,mīlam viens otru un man šad tad joprojām vēderā dejo tauriņi. 🙂 Un pie sevis vien nospriedu – nē,šo visu es neiemainītu pat ne pret visbiezāko maku. (l) Kaut nu katrai no mums,sievietēm, paveiktos, un dzīvē izdotos rast laimi,vienalga kā un kur,bet būt laimīgām un iemācīties patiesi priecāties arī par citiem. 🙂 Mīli sevi! 🙂

Katrās attiecībās (kopš pašām pirmajām) esmu domājusi, ka šis vīrietis nu ir tas īstais un vienīgais un, nē es nespēšu nevienam citam tā atvērties, uzticēties, tomēr es esmu bijusi tā, kas attiecības pārtrauc. Domāju, ka precoties ir tieši tāpat – liekas, ka būsim kopā uz mūžu, bet lielākā daļa laulību beidzas ar šķiršanos, tad kādēļ mēs vispār vēlamies šo savienību? Naivi ceram, ka mūsu laulība izdosies? Tāpat arī šoreiz, neskatoties uz dažādām ikdienas domstarpībām (nereāli, ja to nebūtu) Viņš ir tas ar kuru esmu gatava sagaidīt vecumdienas, jo patiešām neviens cits nepazīst mani labāk. Un jā, es arī esmu viena no tām naivulēm, kas vēlas apprecēties, cerot uz laimīgu ģimenes dzīvi. Un kā ir ar Jums – precētām, neprecētā, attiecībās esošām?

Sveiciens visām šajā brīņišķigajā un saulainajā dienā, dienā kad man vajadzētu pārņemt gaidīšanas un prieka izjūtām jo rīt kā nekā ir mana dzimšanas diena , bet neko tādu diemžēl es nejūtu, tieši pretēji mani ir pārņēmusi mana ikgadējā dzimšanas dienas depresija. Pat vairs nespēju atcerēties sevi tajā vecumā kad man šis depresijas nebija, taču kā katru gadu , arī šogad es prātoju kāpēc mani ir šāda sajūta, un noskaņojums ko sauc par depresiju? Kāpēc? Jo es kļūstu par neatgūstamu gadu vecāka? Es nēsmu izpildījusi sev dodos pagājušā gada solījumus? Nēsmu izdarījusi neko ievērības cienīgu? Esmu bijusi netaisna un nepietiekami laimīga? Nēsmu atradusi savu laimi, un spējusi piedod sev par daudzām lietām? Vēljoprojām esmu viena bez otras pusītes? Nespēju mainīt domāšanu , bet vai vispār vajaga? Nezinu kurš no variantiem ir pareizais , taču rakstot notiekot prāta pašatīrīšanās, tapēc ar dzimšanas dienas noskaņu uzmantoju šo metodi. Jaukus atlikušos vasaras mirkļus, meitenes! xoxo Aiva

🙂 Ja kaadai ir intrese pardodu pilnigi jaunas baltas 38 izmera kurpes! 🙂 rakstiet uz epastu 🙂 studiopro@inbox.lv Bildes var apskatit sheit: http://foto.inbox.lv/studiopro/kurpes

Skatījos Sex and the city sērijas un viens izteiciens no tām man lika aizdomāties. Proti, ka tas kuru sievieti vīrietis apprec ir atkarīgs no tā vai viņam ir iedegusies esmu-gatavs-precēties gaismiņa. Varbūt, ka daļā gadījumu tā ir taisnība. Respektīvi vīrieši ir kā takši – var braukāt gadiem ilgi bez tās esmu-gatavs-precēties gaismiņas un pēkšņi -hop – viņi saprot, ka ir gatavi un apprec savu nākamo draudzeni… Un ja es, piemēram, zinu, ka mans puisis būtu bildinājis savu ex draudzeni ja šamā nebūtu viņu pametusi, tad es varētu domāt, ka viņa gaismiņa ir ieslēgta un es būšu tā laimīgā? 😀

Katra dzīvē ir tāda diena vienreiz gadā, ko sauc par dzimšanas dienu! Šajā dienā ir jājūtas īpaši, jo šī fakta zinātāji pret Tevi izturas īpaši, Tev tiek vairāk uzmanības nekā parasti, bet esot starp nezinātājiem, vari klusībā smaidīt, jo ir tik patīkami zināt kaut ko foršu, ko nezina citi.. Un tieši šodien man sagribējās padalīties domās/ atmiņās ar jums par savu dzimšanas dienu! 🙂 Sākšu ar to, ka es pati izvēlējos dienu, kad piedzimt! Smiesieties! 😀 Bet patiesībā tā arī viss notika! Pēc mammas stāstītā man bija jāpiedzimst jau mēnesi iepriekš! Taču tā kā es neizrādīju nekādas ieinteresētības pazīmes par dzīvi laukā, tad mamma tā arī turpināja staigāt un gaidīt! Nezinu, kā viņai izdevās apmuļķot ārstus un nepieļaut, lai mani izvelk laukā piespiedu kārtā, jo pārnēsāt taču esot slikti, bet es piedzimu tieši tajā dienā, kad es pati beidzot izdomāju, ka ir īstais laiks! 😀 Tētis toreiz esot smējies – es vienkārši esot gribējusi viņam sagādāt dzimšanas dienas dāvanu, piedzimstot tieši viņa dzimšanas dienā! 🙂 Tā šajā dienā katru gadu mēs svinējām dubultu dzimšanas dienu un gadus vienmēr skaitījām kopā un tik svecītes arī likām uz tortes.. 😀 Bērnības dzimšanas dienas es īpaši neatceros, vienīgais, kas palicis atmiņā ir puķuzirņu smarža, jo tos man krustmāte katru gadu dāvināja.. Kā pirmo sakarīgo dzimšanas dienu atceros to, kurā es pēc 7 gadu neredzēšanas atkal ieraudzīju savu krusttēvu. Viņi ar manu krustmāti bija precējušies, kad viņus izvēlējās mani vecāki par maniem krustvecākiem, bet drīz pēc tam izšķīrās, pie tam, diezgan nedraudzīgi, un līdz ar to manās dzimšanas dienās krusttēvs nekad nepiedalījās.. (mācība nākotnei – nekad nelieciet saviem bērniem par krustvecākiem pāri, jo nav garantijas, ka viņi neizšķirsies..:) ) Taču 12 gados viņš pēkšņi ieradās un uzdāvināja man tukšu audio kaseti – ak kas tā bija par laimi tajos laikos!!! Es taču varēju ierakstīt tieši to mūziku, kuru es gribēju!!! 😀 Un vēl krusttēvs, kurš beidzot uzradies un vēlas tiešām būt krusttēvs! 😀 Tā viņš mani pēc tam katru gadu pārsteidza ar pārsteidzošām dāvanām – medus burku, naudu kārotajiem mini svārkiem, kurus mamma man nepirka, un citām tikpat interesantām lietām! 🙂 Savu 18 dzimšanas dienu es pavadīju iestājeksāmenā un vakarā – koju istabiņā, kur biju izmitināta uz iestājeksāmenu laiku, uz balkona, flirtējot ar divus stāvus zemāk mītošajiem puišiem.. 😀 un atbraucot mājās konstatēju, ka mani gaida pastkarte no mana labākā drauga, par kuru neko nebiju dzirdējusi vairāk kā mēnesi.. Pēdējā dzimšanas diena, ko svinēju, bija mani 20 gadi – pikniks Daugavas krastā bija neaizmirstama lieta un tad nolēmu pielikt punktu, jo dzimšanas dienas sāka šķist bezjēdzīgas.. Kāda jēga priecāties, ja tu paliec tikai vecāka un vecāka.. 😀 Un lai gan savas dzimšanas dienas vairs nesvinu, dzīve ir sagādājusi šādus tādus pārsteigumus tieši manā dzimšanas dienā vai ap to, kā dāvanu.. 🙂 Cirks blakus mājām ar iespēju paglaudīt īstu ziloni pirmo reizi mūžā.. Kāda īpaša dāvana tieši dzimšanas dienā, kuru reālajā dzīvē varētu ieraudzīt un paturēt rokās tikai pēc 9 mēnešiem.. Stikla rozīte no cilvēka, kuru līdz tam un arī pēc tam vēl ilgu laiku dzīvē nebiju redzējusi.. Teorijas eksāmena veiksmīga nokārtošana CSDD… Darba devēja netaisnīgs darba uzteikums, kas patiesībā jāuztver kā dāvana, jo bez tā es nebūtu tikusi tālāk (lai gan tobrīd tā nešķita).. 🙂 Un tagad domāju – ko man gaidīt uz priekšu?! Dzimšanas dienas turpinu nesvinēt, bet, kā redzams, dzīve jau tāpēc neapstājas un turpina mani „apdāvināt”.. Lai kas arī notiktu, tās ir dāvanas, par kurām jāpriecājas, jo tās notiek tieši šajā – manā īpašajā laikā! 😀 Daudz laimes!!!

kāda varbūt paspēja izlasīt, ko te pirms kāda laiciņa sarakstīju. ja ne, tad labi. that was the crazy side of me. tagad mans noskaņojums ir mainījies. izrādās nemaz neesmu viena, man ir superīgs labākais draugs – man suns. tikko tā izņurcījāmies pa gultu un es iedomājos, ka reti kurai meitnei ir tāds spalvains, rēcošs zvērs, kurš tev vienīgajai ļauj sevi visādi ņurcīt un mīcīt. jā, jocīgi, ka no pilnīgi crazy noskaņojuma kaut kā vienkārši nācu pie prāta. man prieks par sevi. vajadzēja jau ātrāk atcerēties, ka rīt būs forša diena – braukšu ar mašīnu, satikšos ar draudzni, atļaušos sevi iepriecināt, iemācīšos ko jaunu, būšu ar savu mīļo zvēru, DZĪVOŠU! paldies par to! |-)

Dzīvojam savu dzīvi ikdienas – no dienas dienā, no rīta līdz vakaram, no vakara līdz rītausmai, no mirkļa uz mirkli, no smaida līdz asarai, no piedzīvojuma līdz garlaicībai, no bēdām līdz priekiem, no mīlestības līdz naidam, no dienas dienā… Tā iet un paiet dzīve, bet pa vidu tai ir mirkļi, kas liek apstāties un apkārt apskatīties, tie mirkļi liek kaut ko ieraudzīt, kaut ko saprast, tie liek kaut ko mainīt dzīvē… Te nu es esmu, nu man ir pienācis tas mirklis, kad ir kaut kas jāmaina. Īsumā – esmu skaistās attiecībās jau vairāk kā pāris gadus, man ir bezgala jauka ģimene ar saviem niķiem un stiķiem, bet par to es viņus tik ļoti mīlu. Man ir darbs, ir izglītība, ir šodienas stabilitātes sajūta, ka rīt būs ko ēst, mugurā vilkt un citus priecēt. Ir man paziņas, kur nelielā daļā var būt ir pat kāds draugs. Bet ne par to ir stāsts, ka man draugu trūkst, nē par to ne… Par to mirkli, kas dzīvē pienāk, kādam klusi, kādam kā ar bomi pa pieri! Ir laiks! Ir laiks kaut ko mainīt! Ja jau lietas un apstākļi nemainās, ir jāmainās pašam. Jā par to ir stāsts. Es sevī kaut ko sajutu, sajutu, ka man gribas, lai ir citādāk, lai ir savādāk… Es nevaru pateikt kā, bet zinu, ka ir kas jāmaina. Un to es darīšu, darīšu tagad un tūlīt, ar šo pašu mirkli, ar šo pašu dienu.

Šodien, arī visu iepriekšējo nedēļu, manas domas un skatījums uz dzīvi ir bijis visai mainīgs, bet tas tāpēc, ka viss notiek tieši tā kā to ir “izspēlējusi” mana dzīve. Aizdomājos par to, cik daudz uzņēmības, motivācijas, iedvesmas var būt vienā cilvēkā, cik daudz laika esmu gatava ”iemainīt” pret saviem sapņiem un vēlmēm kaut ko sasniegt savā dzīvē. Pāris dienas iepriekš, skatījos vienu filmu, neatceros ne nosaukumu, ne par ko bija filmas sižets. Bet tajā kārtējo reizi bija viens (nedaudz piemirsts) atgādinājums vai dzīves patiesība: “Cik daudz lietu savā dzīvē mēs izdaram līdz galam?” Tad nu aizdomājos par to, ka cilvēks ikdienā domā un mēdz izdomāt neskaitāmas lietas, ko vēlas vai tieši pretēji nevēlas savāt. Kurš gan no mums jebkad nav sapņojis par savu paša izveidotu dzīves idilli. Bērnībā, kad bijām mazi, mūsu sapņi un fantāzijas pretēji mums bija neiedomājami lielas, ko tik savā mazajā galvā neizdomājam- par ko vēlamies kļūt, ko sasniegt attiecīgā vecumā, utt. Nekas netraucēja mūsu fantāzijai ļoti bieži “skriet debesīs”, jo it viss, ko izsapņojām šķita pilnīgi iespējams. Tagad, kad paši esam lieli, liekas, ka dažbrīt pretēji mums pašiem, mūsu prāti un sapņi ir kļuvuši pavisam “mazi”. Dzīve mums katram ir sniegusi savu pieredzi, kaut kas ir izdarīts, kaut kas sasniegts, ir vēl kaut kas uz ko tiecamies dienu no dienas. Bet kāpēc dažkār tā ļaujamies ierobežot paši sevi, neticēdami, ka viss ir realizējams? Bet ne par to šoreiz ir manas pārdomas! Bērnībā mamma vienmēr man bija mācījusi- ja ko dari, tad izdari to maksimāli labi un līdz galam, ja nedari, tad nedari labāk vispār, nevis izdari to pavirši. Pie šīs atziņas cenšos turēties joprojām, jo kādē ļgan šķiest laiku lietām, cilvēkiem un notikumiem, kas man nešķiet saistoši, kāpēc darīt to, kas nepatīk, ja tā vietā var visu izdarīt savādāk un ar prieku, veltīt laiku cilvēkiem, kas ir nozīmīgi manā dzīvē un visbeidzot- visu kopā sasienot- radīt notikumus, kuri sagādās laimes pilnus mirkļus un iespaidos manu turpmāko dzīvi! Tomēr, lai cik dīvaini nešķistu, lai kā es necenstos- sapratu vienu- cik daudz savā dzīvē esmu paveikusi un izdarījusi tā pa īstam līdz galam? Cik? Cik daudz esmu kritusi un cēlusies, cik daudz cīnījusies- kur ir bijusi robeža, kad nemanot esmu padevusies un atstājusi visu “kā būs lemts tā notiks”? Manuprāt, to katrs pats nekad nespēs izmērīt un saskaitīt. Arī es nē. Pārdomājot visu, ne jau vienmēr visu vajag “pabeigt” tā līdz galam. Ne velti “pabeigt” līdz galam ieliku pēdiņās, jo katram notikumam mērķim ir vajadzīgs iesākums un nobeigums. Es vairāk domāju par to cik daudz laika tiešām veltam nobeigumam un cik daudz lietas atstājam “tāpat vien” ar cerību, ka kaut kad jau būs arī nobeigums? Un šis “nepabeigtās lietas” mums velkas līdzi dienu no dienas, ieskaitot tās, kuras negribas atcerēties un kuras gribas aizmirst kā nekad nebijušas. Bet nekas jau nav aizmirstams, viss kas ar mums ir noticis pagātnē ir darījis mūs katru tieši tādu kāds esam katrs pats šobrīd. Kāpēc tik bieži, neapzināti (dažkārt pat apzināti) “velkam” līdzi savu pagātni, nespēdami novest iesākto līdz galam un pabeigt/ pielikt atkāpi/ noslēgt nodaļu kādā savas dzīves posmā? Kaut kas ir jāatsāj vai jāpalaiž, lai spētu sniegties un sasniegt kaut ko jaunu, skaistāku, īpašāku- ieraudzīt jaunas dzīves paralēles!!! Cik daudz esam gatavi paturēt no tā kas jau ir bijis? Cik daudz esam gatavi, tā no sirds, iet tālāk? Cik?….

Man bija puisis, kurā iemīlējos! Jau sastopoties mūsu skatieniem pirmajā reizē sapratu, ka vēlos vienmēr lūkoties tajās acīs. Bija bija, izbija. Atkal satikāmies pēc gada, atkal kaisle, jūtas, viņa vārdi, es gribu būt ar tevi.. Dzīvoju, satiekamies, baudām viens otra sabiedrību, bet tad vārdi,ka nevaram satikties, tad viņš atkal atgriežas, atkal mēs esam, vnk esam. Bet tad vnk vēstule no viņa:" Man pret tevi nekā nav, mēs nevaram būt nekas, vnk dzirksteles nav." Paiet 2 mēneši, satiekamies ballē, viņš mani iekaro no jauna, un saka, ka esot tā teici, jo vecuma starpība, un vnk tie esot bijuši meli,ka vēlas mani. Bet nākošajā rītā, atkal vārdi, es biju iedzēris… Bet es viņam uzstādiju jautājumu:"Un tu teici, ka dzirksteles nav?" Tā nu neesam tikušies, vairs nekā nav. Novēlēju viņam laimi. Bet pašai sirdī siena. 🙂

Šodien kārtējo reizi aizdomājos par to,ar ko konkrēti es sastopos tikpat kā katru dienu…SIEVIETES! Es kopš bērnudārza laikiem nekad neesmu sev par īstu draugu uzskatījusi sievieti. Man ir pāris paziņas ar kurām varu doties izklaidēties vai paklačoties par sievišķīgām vājībām un vīriešiem,taču par uzticamu draugu,kam uzticēt problēmas un klapatas,es uzskatu tikai vīrieti. Sievietes ir sarežģītas. Ne vien priekš vīriešiem,bet arī pašas priekš sevis – pārlieku sarežģītas. Vīrieši strīda gadījumā…nu iedos pa muti…un? Abi pasmiesies un viss būs kārtībā…bet mums? Mēs izplēsīsimies,tad viena ar otru nerunāsim,savērpsim intrigas un labākajā gadījumā pēc velnsviņzin cik ilga laika salabsim (joprojām ļaunatminīgi paturot prātā notikušo, lai izdevīgā brīdī to pieminētu). Vēl nesen pati sevi pieķēru pie sacensības ar vienu no paziņām. Mēs kontaktējamies samērā reti,dažkārt kopā kaut kur izejam,bet ikdienā mūsu vienīgās sarunas ir par un ap to kā otrai iet darbā,skolā,attiecībās,seksā,cik otrai ir paveicies vai neveicies,cik otra ir resna vai tieva…atliek pateikt cik iet labi un Tu klausīsies kā viņai iet vēl labāk vai gluži otrādi – pasaki,cik grūti un klausīsies viņā kādā bezdibenī šamā nonākusi. Nu kam man tas viss? Kā gan mēs varam prasīt,lai vīrieši mūs saprot un tiek ar mums galā,ja mēs pašas tā īsti ar sevi galā netiekam? Ja arī gadīsies pēkšņi atrast sridsdraudzeni,tad varu derēt uz mīļākajām kurpēm,ka tas nebūs uz ilgu laiku…es ar sievieti divatā vienā telpā nespēju uzturēties ilgāk par pāris stundām un tā līdz galam uzticēties ar laikam nekad nespētu…tad nu mans draugs ir un būs vīrietis(kurš starp citu VIENMĒR dos labākos padomus par attiecībām,izskatu utt. 🙂 ). P.S. Jo vairāk domāju,jo vairāk apbrīnoju stipro dzimumu! 😛

sveikas meitenes!! Ziniet, arī vasarā cenšos pasportot – doties riteņizbraucienos, skriet, kaut vai plunčāties kādā ūdenstilpnē.. 😀 Protams, kompānijai ir liela nozīme – tā ir gan feina komunikācija, gan kopīgi ārpussportiskie pasākumi 😎 Un rādās, ka drīzumā uz sportisku piedzīvojumu varēs pulcēties tepat Rīgas centrā, un piedavām bez maksas!!! 😀 Tā ka informēju arī Jūs!! 🙂 Tiekamies!! Piedalies piedzīvojuma sajūtu treniņā – izbaudot kustības brīvību, atbrīvojot prātu – aizmirsties, vairojot laimes hormonu sevī. Tver šo iespēju bez maksas – ģimenēm, foršajām meitenēm, draudzenēm, arī vīriešiem, – visiem !!! Azartisks dinamisks treniņš – kopības sajūta, mainot vispārējo priekšstatu par garlaicīgajiem treniņiem. Treniņš ietver: vieglu iesildīšanās skrējienu, tam seko koordinācijas kustības vingrinājumi, kas attīsta ķermeņa kustības plastiskumu, pilnveidojot tavu ikdienas gaitu, kustības. Ātruma vingrinājumi – vairo tevī dzīvesprieku, adrenalīnu, azartu. Muskuļu tonusa vingrinājumi – stiprina tavu ķermeni, pilnveido stāju, miesasbūvi. Sākot ar 29. jūliju katru otrdienu, ceturtdienu treniņš Kronvalda parkā pulksten 18:30. Tikšanās pie Kongresa nama. Pirms tam jau esot vieglā brīvā sporta tērpā, līdzi ņemot sviedru dvieli, ūdeni un azartisku noskaņu. 😛

Ilgi domāju un šaubījos – stāstīt vai nestāstīt jums kādu atgadījumu no savas dzīves. Vēl jo vairāk, ja atgadījums ir tāds, kuru es nekad nevienai dzīvai dvēselei neesmu izstāstījusi un visu šo laiku kopš tā esmu to glabājusi tikai pie sevis.. Ja jau rakstu, tad izšķīros par labu izstāstīšanai – bet būs gari.. Jūs jau zināt, ka es īsi neprotu rakstīt! 🙂 Tātad – toreiz biju vēl jauna un dumja. Mācījos universitātē, bij man draudzene, kura toreiz aizbrauca praksē uz pavisam citu pilsētu un es biju apsolījusi aizdoties pie viņas ciemos nedēļas vidū, kad man bija mazāk lekciju. Sarunājām, ka mani aizvedīs mūsu kopīgs paziņa. Noteiktajā dienā un laikā nokonstatēju, ka kopīgo paziņu nav iespējams sadabūt rokā. Sazvanot pa telefonu viņa māte pateica, ka viņš pēc vakardienas tusiņa guļ pilnīgi atslēdzies un lai es tūlīt pat izbeidzot viņu traucēt un vairāk nezvanot! Dusmas bija pamatīgas, sazinājos ar draudzeni, pateicu, ka nebūšu, jo vedējs nav spējīgs sēsties pie stūres.. Abas sabēdājāmies, viņa ieteica braukt ar stopiem, bet tā kā es lāgā nezināju ceļu, kā līdz tai pilsētai tikt, tad neriskēju.. Teicu – gan satiksimies, kad atbrauksi atpakaļ! 🙂 Diena tik un tā bija brīva, tāpēc izlēmu to izmantot lietderīgi – aizbraukt uz savām mājām pēc studijām tik nepieciešamās literatūras. Visi rīta transporti bija nokavēti, bet uz pēcpusdienas man patiešām negribējās gaidīt. Izlēmu stopot! Galu galā – uz mājām biju stopojusi ne reizi vien, ceļš taisns, lielā šoseja, nevis kādi lauku celiņi, parasti viss gāja gludi. Arī šoreiz! No pilsētas izbraucu veiksmīgi, līdz stopotāju iemīļotajai vietiņai šosejas malā tiku bez starpgadījumiem. Pēc pāris neveiksmīgām rokas pavicināšanām uz manu izstiepto roku apstājās blāvi zaļas krāsas auto. Izrādījās, ka vadītājs – vīrietis vidējos gados ap 35 – var mani aizvest pus ceļu – piekritu, jo jebkurš mazāks attālums ir un paliek mazāks attālums. Braucām, runājām, noskaidrojās, ka viņš ir darbā – ved preci nelieliem veikaliņiem un ikdienā vienam braukāt ir ārkārtīgi garlaicīgi. Piedāvāja, lai es braucu kopā ar viņu, es gan atteicos, jo man tomēr bija savs mērķis. Un tad nāca kompromiss – sarunājām, ka ja viņš mani aizvedīs līdz mājām, es atpakaļceļu arī pavadīšu kopā ar viņu, lai viņam nav tik garlaicīgi. Tā arī notikās. Viss bija itin jauki, izbraukājām mazos veikaliņus, apskatīju vietējos pagastiņus.. beigu beigās izlēmām, ka jānosvin šī patīkamā iepazīšanās. Nopirkām vīna pudeli, aizbraucām līdz tuvējam ezeriņam, sēdējām mašīnā, pļāpājām, dzērām vīnu.. Ar katru malku es konstatēju, ka reibstu arvien vairāk.. Galu galā – visas dienas garumā neko nebiju ēdusi, līdz ar to alkohols manās asinīs uz manām prāta spējām sāka iedarboties arvien spēcīgāk.. Tālāko atceros pa fragmentiem.. bija skūpsti… tika atpogātas bikses.. tika pacelts džemperītis… bet es pat nespēju pateikt, ka es negribu.. jā, mani izvaroja, tikai to es sapratu vēlāk, pēc neskaitāmām dienām liekot šos fragmentus kopā.. fragmentiski atceros viņa darbības, viņa teiktos vārdus.. bet kopā visu salikt nevaru.. tālāk atceros, kā vējš man plandīja matus, kad mani pusaizmigušu veda atpakaļ uz pilsētu, izsēdināja nomalē, pie garāžām, nezinu, cik ilgi tur sēdēju, zināju tikai to, ka man ir ārkārtīgi slikti. Zināju to, ka man ir jātiek līdz savai istabai un jāieritinās gultā.. Naktī pamodos ar lielu temperatūru. Nu jau vairs ne alkohola transā, bet gan paaugstinātas temperatūras transā aizbraucu ar autobusu uz mājām, divas nedēļas pus komā nogulēju mājās, pēc tam vēl divas slimnīcā.. Pagaidu diagnozi man uzstādīja, bet beigu beigās tā neapstiprinājās.. Kad atgriezos universitātē, bija pienākuši eksāmeni, nebija laika domāt par to, kas ir noticis.. Bet tā bija vieglāk, jo es to vienkārši negribēju darīt.. Tagad, protams, atskatoties, es zinu un redzu savu vieglprātību, savas kļūdas, savu vainu visā šajā, bet labot jau es neko vairs nespēju… vienīgi sadzīvot ar to, kas ir noticis.. Ja godīgi – savā ziņā es esmu pateicīga liktenim, ka neatceros visu, kas notika… Zinu tikai faktu, zinu tos fragmentus, ko atceros.. un iekšēji saraujos joprojām katru reizi, kad redzu blāvi zaļas krāsas auto..

Šovakar pēc pabūšanas dušā, dvielī ietinusies, basām kājām izbridu uz balkona. Pat nemanot iegrimu ziedu smaržu buķetē, kas it sevišķi vakaros ir pašā krāšņumā. Visapkārt liegs vējš un klusums…miers. Pēdējā dziļā ieelpa un izelpa pirms kārtējās darba nedēļas, kur nebūs laika atelpai. Cik daudz gan mēs zaudējam veltot sevi darbam – spriežu pēc sevis. Piecus skaistus vasaras rītus, dienas un vakarus kopā ar Viņu esmu iemainījusi pret sāpošu muguru, milzu nogurumu, miega badu un ne to labāko garastāvokli. Tas viss dēļ tā vien, lai varētu normāli dzīvot. It kā…jo kas gan ir normāla dzīve – dzīvot laimīgi,izbaudīt visas netveramās sajūtas,redzēt,piedzīvot vai arī rausties melnās miesās dēļ pāris grašiem, tā, lai spētu nodrošināt savu eksistenci un būvētu tiltu uz nākotni. Kā reiz tieši šodien gadījās spriedelēt par to vai konkrēti es naudu tērēju tikai nepieciešamajam un krāju tikai tam,kas būs nepieciešams kādreiz…Es nemāku naudu taupīt,nekad neesmu taupījusi. Ja tā ir – tērēju. Es mīlu kurpes,kleitas un citas skaistumlietas, mīlu kaut kur aizbraukt,kaut ko redzēt un par to es saņemu pārmetumus. Jā, bez šaubām nevar 100% dzīvot tikai šodienai, bet vai tiešām man jāgaida pensijas vecums,lai nopirktu kolosālas kurpes ar 12 cm papēdi, lakādas somu,skaistu apakšveļu, aizietu uz kino, aizbrauktu ceļojumā vai vienkārši aizietu vakariņās ar Viņu? Varbūt nav pareizi naudu "notriekt" un pēctam pusmēnesi knapi vilkt galus kopā, bet…vismaz man labāk ir tā,nekā knapi vilkt galus kopā mēnesi, lai tās pašas nopelnītās kapeikas iemestu zeķē,sak noderēs kādreiz. Attopos, ka manas pēdas jau ir gluži vai ledaini aukstas un mans domu lidojums pārtrūkst. Ir pamatīga krēsla,kas atkal atgādina par dienas tuvošanos beigām. Verot ciet balkona durvis vien pie sevis nosmīnu par visiem variantiem,kas šaujas prātā,kur varēšu tērēt nākamo algu… 😎 -Fe.

Liepaja laicins tads nomacies, esmu jau pieradusi 3. izdzivosanas diena. Esam ar draudzeni uz nazhiem, un rit japako mantas majupcelam. Izskatas,ka sodien iesu uz kino 22.oo uz Plesonjam. 🙂 ps. zhel,ka vakar neizgaju ar savu bileti uz bbp, kas darits, izdarits

Lieliski pavadiita diena no 1. bbp dienas, ka ari dzivaja dzivaja dzirdets tuvu skatuvei Rasmus 🙂 Tachu neliela enas puse,ka laikam ta ir 1diena par maz 2 par daudz. Kopa esam ardraudzeni,vismaz man likas,ka vinja ir mana labaka draudzene kops vakardienas, ne nu kjer kaifu, prieku,bet izkatas,ka arii es tur vareju nebut (e)

Jau 2.dienu pa Liepaju pie radiniekiem. Diemzhel,ah shaja klaviatura nav garumziimju 😀 Tatd ka pagaja mana un draudzenes vakardiena, ka vienmer man bija fiksa ideja stopet aiz Liepajas vienkarsi un gaidit,varbut kads brauks lidz Kuldigai, pec 3h celja pavadita beidzot pietureja maz amazda un aizveda mus pat lidz Rumbai, velak vienkarsi gajam uz Rimiti pec pelemnjiem,saku satraukties nu ka visas mashinas ka izslaucitas,bet musm palaimejas, aizbraucam ar izkatigiem kaiminju lietuviesiem,sie piedavaja mus lidz pat Palangai vest,bet ne mes te tapat uz Liepaju 😀 Sovakar ejam uz BBP drosi vien, ap kadiem 19.oo ne no sakuma,ceru bus izdevies vakars 🙂

Otrdienas vakarā sēdēju mājās un domāju, ko lai dara rīt – jūrmala jau nedaudz apnikusi un mājās sēdēt arī īsti negribas. Tā nu es izdomāju, ka jāpiezvana draudzenei: – Čau! Ko Tu dari rīt? – Nekas nav ieplānots. Tev kas labāks padomā? – Varbūt kaut kur aizbraucam? – Davaj! Rīt 10:00 esi pie manis. Tā nu es sakrāmēju savu mugursomu un nākošā rītā devos uz Grobiņu, lai turpinātu ceļu tālāk. Šoreiz par mērķi izraudzījāmies Irbenes lokatoru, kas pievilina ar saviem grandiozajiem izmēriem un noslēpumainību. Līdz Jūrkalnei mūs aizveda pensionāru pāris, un tālāk turpinājām ceļu līdz pašai Ventspilij ar jaunu puisi, kas dzīvo Dobelē un brauca darba darīšanās un pirmo reizi bija Ventspilī. Jaunietis bija ļoti atsaucīgs un runīgs, kārtīgi izsmējāmies. Viņš pirmo reizi ved stopētājus un atzinās, ka šī noteikti nebija pēdējā reize. Lai tiktu cauri Ventspilij tiešām vajag būt ģēnijam, jo izraktas ir visas malas. Tā nu mums likās noderīgāk sazināties ar radiniekiem, kuri izveda krustu šķērsu cauri pilsētai līdz mums nepieciešamajai šosejai. Ceļš, kas ved uz Kolku tiešām mēdz būt ļoti tukšs, taču ar divām mašīnām tikām līdz mūsu galamērķim – Irbenes lokatoram. Cauri bija jāiet nelielai "mirušai pilsētai" – krievu laiku mājas, necilas, pamestas un biedējošas kā vientuļi skeleti stāv nelielā ceļa malā. Sajūtam nedaudz neomulības pieskārienu, jo ēkas sevī nes milzu noslēpumu, ko līdz šai dienai nevar precīzi atklāt. Pēc apmēram 1,5 km iešanas pa šauro meža celiņu, paveras iespaidīgs skats, jo priežu meži sevī slēpj Padomoju laiku mantojumu – milzīgo, noslēpumanino lokatoru. Ar gidi sarunājām, ka viņa mūs ielaidīs iekšā (kaut gan parasti šim priekam vajag vismaz 10ls, bet viņa bija ļoti atsaucīga un nevarēja beigt brīnīties, ka esam mērojušas ceū no Liepājas ar stopiem) Iekšā viss ir atsāts tā, kā bija Padomju laikos – grīdas segums un krāsojums nav atjaunots. Tācu zinātnieki ir paveikuši milzīgu darbu un to saveduši kārtībā, lai lokators kalpotu kosmosa izpētes vajadzībām. Padomju armija, pirms došanās prom (kas bija tikai 1994. gadā) izpostīja lokatoru līdz pēdējam, lai neatstātu nekādas pēdas – izrāva vadus, shēmas aplēja ar skābi un sadauzīja svarīgas vadības pultis. patiesībā, tikai sagatvotas sprāgstvielas, lai to pavisam uzspridzinātu, taču zinātniekiem izdevās pārliecināt atbildīgos, ka to darīt būtu neprāts. Mēs uzkāpām arī uz balkona, kur paverās skats pāri priežu galotnēm. Ainava ir tik brīnišķiga! Pēc lokatora apskates mēs devāmies atpakaļ Ventspils virzienā. Ceļš bija ne vien tukšs, bet es teiktu kā izslaucīts. Mēs nogājām aptuveni 5km, saule svilināja, nebija ne vēja pūsmiņas un mašīnas nebrauca nevienā virzienā, taču drīz vien mūs paņēma 2 sievietes no Talsiem, kas devās uz Ventspili. Pa ceļam mēs visas 4 apskatījām Ovišu bāku, uzkāpām tajā un izbaudījam vēl vienu neaizmirstamu ainavu – priežu meži, jūra un tālumā esošais lokators, kas tomēr paceļas virs koku galotnēm. Uz bāku veda trepes, kas izvietotas pa apli (līdzīgi kā Rundāles pilī). Tā kā man ir lielas problēmas ar griešanos, respektīvi, es aprgriežos vienreiz ap savu asi un jūtos apdullusi, tad pēc 30m nepārtrauktas kāpšanas uz riņķi mana galva bija pavisam dulla 😀 Pēc nokļūšanas Ventspilī mēs jutāmies ļoti nogurušas, ceļs tomēr nogurdina, tāpēc iegājām tur pat esošajā Hesburgerā un ieturējāmies. Nedaudz apskatījāmies Ventspili un tad devāmies mājās. Atpakaļceļā tikām ar vienu mašīnu – 2 puišiem no Liepājas, kas izlaida mūs tieši centrā. Paldies visiem mūsu šoferīšiem, gidei un, protams, manai ideālaijai ceļošanas partnerei. Atkal viena skaista, neaizmirsatama diena. Secinājumos: * Ceļojuma ilgums: 10:30 – 19:00 * Garums: apmēram 305 km * Izdevumi: Lokators 1ls + Ovišu bāka 0.50ls + Hesburgers 1.45ls = 2.95ls

😎 Idiālai dienai … Ejot pa ielu skaistā kleitā un uzsmaidot garām gājējiem garastāvoklis uzlabojās 100%, bet tas ir tik grūti šo sajūtu noturēt visu dienu. vienu brīdi liekas kad esmu atradusi recepti perfekti laimīgai dienāi , bet tai ir derīguma termiņš , tā teikt tā nestrādā ilgu laiku. cenšoties atrast veidu kā noturēt šo sajūtu esmu sapratusi. kad to nevar noturēt, jo ja katra diena būtu ideāla tā vars nesagādātu tādu prieku. (l)

* Emociju uzplūda ieraksts, kurš drīzumā tiks dzēsts. 😛 🙂 Šovakar bija kārtējais viesību vakars, kura laikā, vienīgais, par ko es varēju domāt, bija VIŅŠ. Tik žēl, ka sēdējām pie koka galda BEZ galdauta. 😀 Mazsālītais lasis, Chianti un sieru izlase šovakar palika bez manas uzmanības. (s) Arī šobrīd, sēžot te, savā guļamistabā, un atceroties, kā pirms nieka 6h bijām vēl te… un spriedām, ka varbūt tomēr nevajag nekur iet, pāri mugurai pārskrien skudriņas un nedaudz nožēloju, ka tomēr aizgājām. 😀 Tad ieplānoti mierīgā pastaiga uz jūru, pirms kuras, protams, ienācām pēc suņiem un aizkavējāmies uz kādu pusstundu starp siltumnīcu un saimniecības ēku.. 😛 Tad foršās ūdens spēles… Ahh, kā man patīk! (l) Atkal viesību galds. Atkal klejojošās domas, kuras reti kad atradās augstāk par pašu galdu.. (s) Pāris skatieni, pāris pieskārieni, daži čuksti… Cik maz vajag, lai visu saprastu! * Ieiešu dušā, uztaisīšu kakao un gaidīšu laiku, kad varu lavīties ārā, lai atkal satiktos… 😛 (l) Lai arī jums tiek neliels prieciņš – izbaudiet šīs bildes skaistumu… 🙂

Sen neesmu veidojusi rakstisku atskaiti par saviem tievēšanas panākumiem. Godīgi sakot, panākumu jau īpašu nav. Esmu apstājusies pie 64kg uz 173cm auguma. Kg protams nedaudz svārstās, vairāk gan uz lielāko pusi, bet tomēr 😀 Kopumā esmu apmierināta, vairāk mani priecē nevis svaru cipari, bet skaitlīši no mērlentas. Viduklī gan nāca klāt 2cm, bet tas noteikti no manas pēdējā laika lielās aizraušanās ar saldējumu. Esmu nolēmusi, ka svars mani mazāk vai vairāk apmierina, tāpēc esmu atlaidusi nedaudz ēšanas režīmu. Tas gan nenozīmē, ka tagad pusdienoju maķītī, bet atļaujos ēst to, kas iepriekš man bija stingri noliegts, piemēram, šodien panašķojos ar veselu cepumu paciņu un saldējumu, bet nenosodu sevi par to. Vasara vispār ir ļoti pateicīga – peldēšana, staigāšana ar kājām, ballītes, tas viss tomēr sekmē kaloriju patēriņu. Taču apetīte arī man ir paliela, ko slāpēju ar dārzenīšiem, sautējumiem, veselīgiem ēdieniem un saldējumu. Svars klāt nenāk, pašsajūta lieliska. 🙂 Pēdējā laikā gan nedaudz par daudz atļaujos sevi lutināt – tas jālabo! Protams, līdz ideālam man vēl 4kg, no kuriem plānoju tikt pakāpeniski vaļā un tagad jau plānoju ēdienkarti nākamajai nedēļai un vēl kādam laiciņam uz priekšu. Nekādas badošanās, vienkārši pakoriģēšu vēl nedaudz savu ēšanu, lai viss notiktu. Jo, kā jau teicu, esmu nedaudz palaidusies, lai gan sevi nenosodu, bet tomēr, jāsaņem sevi rokās un jāmet nost to saldējumu ēšanu. Vienu jau var, bet nejau trīs 😀 Pagaidām mans ēšanas režīms ir šāds: brokastis – auzu pārslu putra ar medu (vārīta ar ūdeni), zaļā tēja ar citronu uzkodas: ābols, gurķis, tomāts, biezpiena sieriņš (mana vājība ar kuru nu nekādīgi netieku galā, bet derētu, jo sieriņi ir īsta kaloriju bumba) pusdienas: dārzeņu ēdieni, citreiz pilngraudu makaroni, vistas fileja. Bet dārzeņi un palielā daudzumā ir obligāta sastāvdaļa uzkodas: gurķi, tomāti, puķkāposti ar jogurta mērcīti (bezpiedevu jogurts+svaigas dilles, kaltētu dārzeņu garšvielas, citas garšvielas bez sāls) vakariņas: vājpiena biezpiens ar rozīnēm vai kādu ievārījumu, banānu, citreiz kefīrs, ābols Tā lūk. Dažreiz starp maniem veselīgajiem ēdieniem pasprūk kāds našķis, bet nu mans raksturs par vāju laikam, kā arī negribas sevi mocīt, ja sirdij kāro, tad lai tiek 🙂 Pēdējā laikā bieži našķojos ar arbūzu. Vēlamās korekcijas vaiāk ir saistītas ar ēdiena nomainīšanu un cepumu izslēgšanu, bet plānoju joprojām palikt pie ogļhidrāti no rīta, dārzeņi pusdienās, olbaltumvieas vakariņās un ābols,gurķis, tomāts uzkodās. Tā kā dārzos sāk pamazām nogatavoties pašu dārzeņi domāju ieviest ēdienkartē kabačus, kāpostus, ziedkāpostus palielā daudzumā (saprāta robežās). Ieraksts sanāca tāds diezgan haotisks, atvainojos par to tām, kuras tika līdz šīm rindiņām 🙂 Nobeigumā vēlējos pajautāt kā citām domubiedrenēm sokas ar panākumiem? 🙂 Pagaidām viss un mans mazais mērķis, lai vieglāk būtu virzīties uz priekšu, līdz 1augustam sasniegt 62,… svaru. 🙂

Viena no manām draudzenēm katru dienu, katru brīdi, kad vien ir iespējams ko piebilst, saka, ka viss ir jāuztver pozitīvi, viss vienmēr ir pozitīvi. Vispār laikam jau, ka esmu drīzāk reāliste, bet cenšos domāt pozitīvi, tomēr vismaz man ne vienmēr tas sanāk. Ir taču situācijas, kad tas pozitīvisms un tās pozitīvās domas vienkārši nav. Bezcerīgos gadījumos es cenšos domāt, ka viss nokārtosies, cenšos darīt, lai tā būtu. Bet ne visos gadījumos tas ir iespējams. Vismaz man tā šķiet. Kā domājat JŪS? 🙂

Tātad.. Vēl joprojām atceros šī gada Dziesmu un deju svētkus. Pati biju dalībniece, iespējams, tāpēc ir tik brīnišķīgas atmiņas. Neesmu no Rīgas, tāpēc sākumā šķita, ka būs nedaudz satraucoši atrasties starp tik daudziem nepazīstamiem cilvēkiem. Patiesībā ļoti kļūdījos. Protams, dažādas personības tur bija, 😀 bet nu man sanāca parunāt ar satriecošiem cilvēkiem. Ar katru var atrast kādu kopīgu tematu, ne tikai, piemēram, dziedāšanu. Un tās sajūtas bija tik neaprakstāmas. Vairs jau man skolēnu svētkos nesanāks piedalīties, tāpēc šo iespēju ļooooti centos izbaudīt. Tie, kuri jau ir bijuši kādos Dziesmu un deju svētkos, gan teica, ka šie salīdzinājumā ar citiem ir bijuši diezgan blāvi, bet es priecājos par to, kas bija! Jaunu paziņu nekad nav par daudz! Varbūt kādam var šķist muļķīgi, ka es tā rakstu par tādiem svētkiem, tomēr vēlējos uzrakstīt. Laikam šodien jūtos ļoti optimistiska 😀

Pēdējās 3 dienas pagāja tādā skrējienā apciemojot radus un draugus 🙂 Kravāju mantiņas un rītdien ar draudznei laižam uz Liepāju pie radiem un tad jau 5dien un 6dien BBP un mēģināsim 7dien paspēt ielēkt rumbā. Šodien ejot kārtojot bankas lietas, tiku pie inčīgiem 3 auskaru pāriem un jauniem peldkostīmiem. Jāiet pļaut zāli un dzert dzērveņu tēju 🙂

nupat man viss iet uz urrā!!!!! vakar izstrādāju baigo triku-aizgāju no mājām…. bišk piebesīja…. tagad varu pārdomāt savu mazo dzīvi…vienīgā nelaime, ka vakarā tā pagarlaicīgāk 🙁 nu, nevarēs uz mani neviens lamāties…..kaut kas laikam ir noticis manam puikam, palicis tāds nervozs….bet es no tā netaisos ciest, paceļu cepuri un aizeju….. toties jūtos nelāgi, līdzi tikai drēbju maiss un maize, smarža un zobu birste… tā ka varat pieteikties ciemos, esmu viens pats mājās 😀 😀

Ir pagājusi pirmā nedēļa. Uz doto brīdi – 3,4kg. 🙂

Kas ir nepieciešams jebkuram vīrietim seksuālai labsajūtai? Lieli pupi , kurus var paņemt rokās un sajust, ka tajās kaut kas ir. Lieli pupi – tas nav vienkārši apmierinājums, bet gan seksuālu fantāziju pasaule, kuras īstenošanā piedalās meitene kurai ir lieli pupi. Jā, un izvērtējot meiteņu porno foto, jebkurš vīrietis atstās savu izvēli pie tās, kurai krūtis būs ne mazākas par trešo izmēru – pilnvērtīgu izmēru. Meitene,kura ir tādu bagātību īpašniece – ir ideāls jebkuram pilnvērtīgam vīrietim,tā kā viņa ir seksuālāka un ir iespējams saņemt daudz vairāk iespēju no seksa. Porno fotogrāfijas ar simpātiskām meitenēm, kurām vēl ir arī lieli pupi , – tas ir pastāvīgas vēlmes un uzbudinājuma avots, uz kuru var skatīties nepārtraukti. Mēs sagatavojām labākās porno fotogrāfijas ar meitenēm kurām ir lielas, skaistas krūtis tam, lai Jūs saņemtu maksimālu labsajūtu no to vērošanu. Paši lielākie pupi tikai Jums!

Piedodiet, bet šis nebūs nekas jauks un pozitīvs… Sēžu ar kompi klēpī sevi žēlojot. Par ko? Par to, ka nekas nav tā, kā tam IR jābūt. Emocijas šodien sit augstu vilni. Diemžēl, ne pozitīvās. Kur tās palikušas? Varbūt Positivus festivālā uz kuru nebiju, jo šodien ir pirmā diena, kad man nav temperatūra 😀 Un es taču vasarā neslimoju – yeah, right! Nē, nu protams, priecājos, ka maniem draugiem ir superīgi gājis, bet manis tur nebija… Vienmēr P. ir bijis viens no maniem vasaras TOP pasākumiem… Man bija tik žēl atdot biļeti, jo tas nozīmēja, ka manis tur nebūs. Labi tas tā – pārdzīvošu. Šodiena ir pirmā diena pēdējo piecu dienu laikā, kad beidzot jūtos normāli un varētu iziet ārā, jo šis sienas mani vienkārši spiež kopā, bet mani ‘draugi’ ir nozuduši. Man nevajag skype čatus, man vajag sabiedrību! HELP! Un vēl, vēl ‘tā pa īstam’ nesākušās attiecības jau ir izbeigušās… Varu uzņemties daļu vainas, bet man tik tiešām likās, ka šoreiz viss pa ilgiem laikiem varēja būt savādāk. Tagad, kad cerības ir zudušas ir vēl sāpīgāk apzināties, ka esmu VIENA. Saodīts, tagad man liekas, ka izklauos kā tāda pusaudze, kurai dzīve dara pāri 😀 Bet es tiešām pašlaik jūtos briesmīgi, un man nepalīdz apziņa, ka citiem ir grūtāk. Jā, varbūt es nemāku (vai negribu?) novērtēt to, kas man ir, jo es ilgojos pēc tā kas man nav… Don’t take it too seriously – man tikai vajadzēja nedaudz nomierināties. Iešu uztaisīt kakao. Jauku Jums vakaru – ceru, ka tas būs labāks nekā man 😀 Radiohead – Creep

Šī ir tā diena, kuru es izbaudu, sajūtu. Man tas jau ir daudz. Diena ir pelēka un drūma. Līst lietus. Bet mani šī diena priecē. Sen es nebiju redzējusi lietu un kur nu vēl sasmaržojusi to. Pastaiga pavasara pirmajā lietū ļauj man aizmirst par laiku un mūžīgo steigu. Es apsēžos uz izmirkuša soliņa autobusa pieturā. Nedomāju par slapjām drēbēm un sabojāto grimmu, es domāju vispārīgāk… Domāju par cilvēkiem, kuri aizsteidzas man garām, par pasauli man apkārt un par kārtību vai haosu tajā. Protams, domāju par jūtām, un ir tik grūti domāt par tām. Tās ir tik sarežģītas, gluži kā algebras uzdevumi. Es domāju arī par savu dzīvi un lomām. Tās ir dažādas, dzīve kā filmā,ik rītu es uzlieku masku. Dažreiz man patīk izlikties skumjai, tad citi mani žēlo, citreiz esmu ar jauku smaidu un it kā gaišām domām – pozitīvs cilvēks. Mana dzīve ir kā audekls, aizpildīts ar dažādām krāsām un formām, bet pagaidām uz tā ir daudz tukšu laukumu, un es vēlos tos aizpildīt. Vienā no brīvajām audekla vietām es uzzīmēju smaidu, jo vēlos vairāk mirkļu, kad gribētos smaidīt. Gribu atkal priecāties par vienkāršām lietām kā bērnībā. Vēlos padzīt ziemu no vēsām cilvēku sejām, draudzīgi uzsmaidot. Tad es ņemu nedaudz tumši zaļās krāsas un piejaucu tai dzelteno, radot maigas toņu pārejas. Šī krāsu harmonija man saistās ar dabu un dzīvību. Es vēlos būt nenogurdināms taurenis un bezrūpīgi baudīt zaļo enerģiju. Vēl es vēlos būt tāda kā daba- noslēpumaina, izturīga- un priecēt pasauli ar savu skaistumu. Labajā stūrī es uzvelku melnu siluetu, bet uz krūtīm tam uzrakstu vārdu “Es” ar baltiem burtiem. Kāpēc labajā stūrī? Tāpēc, ka tā var labāk vērot, noraudzīties it visā no malas. Nu tāda es esmu, tāda balti-melna, ar saviem plusiem un mīnusiem. Baltais ir mana laipnība, draudzība, mīlestība un sapņi, bet melnais ir skaudība, slinkums un ātri pazaudēta apņēmība. Gribu melno nokrāsot baltu, pavisam baltu. Bet es nekad negribētu būt pelēka, tad jau labāk melni- balta. Tajā pašā laikā es vēlos nezaudēt sevi, ļaut izpausties manam patiesajam “Es”, būt tā, kas es esmu, nevis tā, par ko mani pataisa citi. Cituviet es uzzīmēju pulksteni, kas pārsvītrots ar sarkanu krustu. Vēlos iemācīties nesteigties, apmānīt savu iekšējo pulksteni, kurš rit pēc 21.gadsimta laika, apturēt to un aizmirst mūsdienu steigu un trauksmaino haosu. Bet beigās pāri visam es uzgleznošu lielu, sarkanu sirdi. Mīlestība- tas vārds, ko skandina TV un ik dienu to redzam internetā vai presē lieliem un izceltiem burtiem. Vai tāda pastāv? Un kas tā ir? Varbūt vienkārši šobrīd šī tēma ir modē? Bet man patīk šī tēma… Vienu mazu, mazītiņu daļiņu no tās pazīstu arī es. Es mīlu savu ģimeni, draugus un suni. Un pazīstu sāpes, kas sirdi gandrīz vai pušu plēš. Pazīstu arī prieku un laimes sajūtu, esot ar saviem mīļajiem. Tās sāpes un laime, tās ceļo no sirds uz sirdi, padarot mūs tik tuvus kā vienu veselumu. Esot ar viņiem, mana sirds izkūst kā ledus gabaliņš siltā plaukstā. Bet es nezinu, kā ir mīlēt puisi, tomēr zinu, ka vēlos to sajust. Vēlos neprātīgi iemīlēties, vēlos tauriņus vēderā, vēlos rozā brilles. Gribu iejukt sajūtu virpulī, kas paceltu mani spārnos un darītu laimīgu. Reizēm, kad ieraugu divus sirmgalvjus ejam līdzās roku rokā, tad pasmaidu un zinu, ka tādu mīlestību vēlētos arī es. Mīlestību, kas ir kopta un audzēta kā krāšņākais zieds, mīlestību, kuru var apbrīnot mūžīgi, mīlestību, kas nekad neapnīk. Tāda ir mana dzīves glezna. Es ielieku to koka rāmī un piekaru pie sienas, atguļos gultā un aplūkoju to. Un tagad es saprotu- es vēlos elpot, redzēt, dzirdēt un just ar sirdi. Vēlos dzīvot tā, lai nav ko nožēlot. Es gribu dzīvot tā, lai nav ko nožēlot, Pavadīt ik dienu, to izbaudot. Vēlos laiku pazaudēt Un nejauku dienu ignorēt. Gribu tādu mīlestību- varbūt nedaudz neprātīgu-, kas reibina kā vīns un nekad neapnīk. Es vēlos nepārstāt vēlēties Tā varu sapnim tuvoties.

Vai zināji,lai cilvēks atlikušo dienu būtu laimīgs ir jāsaņem 12 apskāvieni (hug) 🙂 ———————————-* Šodien vakarā būs jāaizugo līdz smilsū festivālam un jāaped saldējums.

Jau labu laiku par to esmu aizdomājusies… sen, sen atpakaļ arī vēlā nakts diskusijā esmu par šo runājusi(tiesa nevaru to sarunu atrast 🙁 )… Bet nu tad tā… Kas ir pirmā īstā mīlestība? To patiešām, manuprāt, ir izjutis ikviens, vismaz tā, kā viņš to saprot… Bet manu prātu nodarbina cita doma… Kurā mirklī pirmā mīlestība ir "pirmā" un kurā "mīlestība"… Bērnudārzā – kopīgās rotaļas, kad sākam apjaust, ka bērni dalās – meitenēs un puišos, kaut vai vienkāršāka un dabiska iemesla dēļ lelles un auto… 😀 Un jau tajā vecumā mazie atrod sev draudziņus un draudzenītes par kurām vecākiem ierunājoties sejās iezogās maza bērna muļķīgais smaidiņš… Nāk sākumskola, kur simpātijas izrāda raustot meitenes aiz bizēm, grūstoties, knaiboties… It kā nepatīk, ka parauj aiz bizes, bet pēc mirkļa jau ķiķina apkārt par šo pašu… Pamatskolā jau sākās pirmie nevainīgie randiņi, klases vakari, kurus pārsvarā nodejo ar vienu klasesbiedru un klasē gandrīz viennozīmīgi ir izveidojušies vairāki pārīši 😀 Vidusskolā jau sāk izveidoties nopietnākas attiecības, pirmā reize (protams manā laikā tas bija vairāk vai mazāk vidusskolas laikā, mūsdienās tas notiek daudz, daudz ātrāk 😀 ), ilgākas attiecības utt… Nāk vēlākie gadi, augstskola, darbs un jau pavisam nopietnas attiecības…Citam ilgākas, citam īsākas, citam uz mūžu… 🙂 Bet pa vidu šim visam vijās viena doma… Kura no tām visām bija tā "pirmā mīlestība"… Vai tie pirmie muļķīgie bērna smaidi bērnudārzā? Bet, ja nu tā nebija mīlestība? Vai tā ķircināšana sākumskolā? Kas zin? Vai viss bija tikai pēc tam? Kur ir tā mēraukla, kad varam teikt – mana pirmā mīlestība bija … vai … vai … Bet vai pirmā mīlestība ir tad, kad domājot par otru iezogās smaids sejā, redzot tirpst ceļi, vai vēderā tauriņi uzsāk deju… Un, jā, ja es uz sitienu varu pateikt – "viņš" bija mana pirmā mīlestība, jo ar "viņu" jutos, kā ne ar vienu, tad kur ir teikts, ka tā nebija tikai aizraušanās un, ka pirmā īstā mīlestība vēl tikai priekšā? Jo kas zin, sajūtas citā reizē ir DAUDZ spēcīgākas? … 🙂 Eh… Tādas nu manas pārdomas… 🙂 tas gandrīz vai nav kā jautājums, bet vienkārši kaut kas no tā par ko šad tad aizdomājos… 🙂 Tiesa man jau šķiet, ka es savas sajūtas gan esmu pieredzējusi… (l) Bildē sekas pirmajai mīlestībai, kas ne vienmēr ir īstā…

Atbilde ir pavisam vienkārša, taču ārkārtīgi orģināla – aizbraukt uz Nidu (LT), ieiet muzejā un paēst! Ceļojums sākās pie pašas Liepājas robežas, kad saulīte jau diezgan augstu uzlēkusi un sāk karsēt dedzinošiem stariem. Es un mana draudzene Kristīne paceļam labo roku un mēģinam apstādināt pirmo mašīnu, kas brauc Klaipēdas virzienā. Apbrīnojami, taču jau pēc 3 minūtēm, absolūti niecīgas mašīnu plūsmā, apstājas auto, kuru vada pensionārs. Blakussēdētāja – viņa sieva, ļoti līdzīga Burkas (atvainojos) Burkā kundzei 😀 Viņi aived mūs līdz Nīcai. Pēc tam mūs aizvina līdz Rucavas pagriezienam 3 krievu tautības puiši. Ļoti maz saprot latviski un visur mašīnā izkarināta Krievijas simbolika – karogs, ģērbonis, Ļeņina nozīmītes, arī dažas ikonas. Lieki piebilst, ka ap lūku karājās kkādas sarkanas skariņas, kas mēdza būt ļoti kaitinošas. Tomēr ceļš nebija garš un bijām jau pavisam tuvu Lietuvas robežai. Trešā mašīna bija ļoti eleganta, jauna, ar ādas sēdēkļiem un patīkamu kondicionieri. Autovadītājs – lietuvietis, kas izdod autobiogrāfiskas grāmatas, runīgs, ļoti labi māk angliski. Tā nu mēs šķērsojām robežu un tikām līdz pat Palangai. Tur automašīnu straume palielinājās un jau pēc 2 minūšu stāvēšanas mūs paņēma lietuviešu puisis, kas aizveda mūs līdz pirmajam galamērķim – LCC International University. Pēc pāris dokumentu nokārtošanas augstskolā mēs turpinājām mūsu vienas dienas ceļojumu. Aizgājām līdz centram, paņēmām karti un izlēmām, ka jādodas uz Pils muzeju, kur agrāk nebijām bijušas. Pēc īsas izpētes un atelpas vēsajos mūros, gājām uz prāmi, kas pārceļ uz salu. Brauciens ar prāmi bija ātrāks nekā mēs domājām. Mūsu nākošais punkts bija Nidas bāka, ko uzstādījām kā galamērķi. sākām stopēt, taču cerības jau no sākuma bija niecīgas. Uz salu brauc atpūsties pārsvarā ģimenes, līdz ar to mašīnas, protams, ir pilnas. Bet mums patiešām paveicās. Pēc neilga laika mūs paņēma 3 lietuvieši, kas pirmo reizi ceļoja uz Nidu. Galapunktā mēs atradām bāku, uzkāpām kalnā un apbrīnojām to, cik skaista ir nelielā Nidas pilsētiņa. Tā nu pulkstens bija jau gandrīz 16:00 un laika vairs nebija nekam citam, mēs uzsākām ceļu mājās. ļoti ātri apstājās kāda mašīna, lietuviešu pāris, kas aizveda mūs līdz pašam prāmim. Pārbraucām uz Klaipēdu un pēc tik garas dienas, sameklējām tuvāko iki un nopirkām pusdienas (jogurtus, biezpiena sieriņus, bulciņas, salātus, čipšus un vēl dažus niekus) Paēdušas, pārkarsušas un visādā ziņā laimīgas mēs, dziesmām skanot, stopējām mājās. ātri vien mūs paņēma neliela, taču ļoti omolīga mašīnīte. Pie stūres mamma, blakus meita, kas ar mums parunājās ļoti skaidrā un izteiktā angļu valodā. viņas izlaida mūs Palangā un atlika veikt pēdējo etapu – ceļs uz Liepāju. Mājās atbraucām ar taksi! 😀 Mūs paņēma airbaltic taksis, ātra, jauna mašīna ar īstu šoferi pilnā uniformā. Tā nu mūsu ceļojums bija beidzies. Secinājumos * Ceļa laiks: 10:30 – 22:00 * Garums: apmēram 300km * Izdevumi: 3lt (muzejs), 2.90lt (prāmis), 6.36 (pārtika). Latviešu naudā kopā 2.49 īss, ekonomisks, tomēr neaizmirstams ceļojums un atmiņā paliekoši iespaidi! 🙂

mmmm…. Kaa man patiik kafijas smarza no riitiem,ipashi sestdienas ritaa,kad milotais atnes kafiju gultaa. Jaatdzist- tulit pat pec kafijas atneshanas vinsh mani ”pameta” jeb devaas uz zaali. Vinsh man kautkaa pastiprinati pirms brauciena uz lv saacis treneties 😀 laikam gribas atstaat labu iespidu 😀 Tad nu taa- taa kaa man patiik buut diezgan organizetaijau jau vakar sakartoju muusu koferi, un uzmini nu ? manejais sodien izdomaja ka vinjam vajag kreklu no turienes tapec viss ir atkal savandiits 😀 manas dreebes lidojumam ar jau ir smuki noliktas malinjaa ( bet tas tikai taapec,ka es vakar iegaju jane normen veikalaa a tur 70% atlade vnk nevareju nenopirkt jaunas lupatas :D) . hmm ko vel es jums varetu pastatit- vakar saveejaa deel neredzeju jauno Twilight filmu :@ jo tas kjeems bija darbaa atslegas aizmirsis taa nu man vinsh bija jagaida maajaas . grrrr. nu bet par to vinsh man shodien vakarinjas taisiis- steiku. mmm. ev kuras no jums uz BBP ies ( zinu zinu jaiet uz positivus ,bet es tad lv neesu)? tad nu – kuras ies lai zinu kurus purninjus mekleet. gribetos kadu cosmo meichu beidzot satikt. aaaa vel maz sikums- ja ir veeleshanas varat nobalsot par mums ”cosmo paarii”. jaaa un mani nesauc maije. protams vajadzeja but maija un russells,bet ko tu blondinei padarisi? 😀 japiemin ari Ketrinas2o paaris – agnese un maaris ( ja nemaldos) jo vinja ir tik forsha un ari mani piemineja sava diskusijaa 🙂 ko es tagad darishu ? vakshu maaju – wo-hoooo. jautriba sitis augsu vilni hahaha. mans ieraksts tads diezgan nekaads,bet taa ir ka smadzenees tik daudz domas vielaikus 😀

Sākums(13.07.2010) Svars:72.1kg. (kauns,kauns,kauns (s) ) Augums: 172 vai 173 cm Pašsajūta: ir ok,nekas nekait. 😎 Šodien (17.07.2010) Svars : 69,2 kg. (l) Augums : joprojām tas pats. 😀 Pašsajūta: viss čikiniekā. Ūdens gan iet litriem dienā. 😀 Aktivitātes: peldēšana,volejbols,riteņbraukšana un garas pastaigas. + mazais,zaļais Hell glumiķis. – jebkādi saldumi. (Saldējums neskaitās 😀 ) Cīņa jāturpina! 😎 Pie 62-65kg apstājos,mazāk nevajag. 😉 P.S Hell es tevi mīlu. (l) 😀

te nu ir tas pats mats 1000x palielināts, tā kā lai ko reklāmā teiktu, ka mati ir bojāti, izskatās kā egle vai salimi un tt 😀 😀 😀 neticiet 🙂 es lietoju tikai šampūnu (dārgu gan) un atšķaidītu etiķi skalojamā līdzekļa vietā un nu re 🙂 viss pa smuko

Sveikas dāmas, sēžu darbā, gaidu kad vīrs mani savāks, viss jau padarīts, tā kā sēžu blakus mikroskopam izdomāju apskatīsies savu matu 🙂 te nu viņš ir 400x palielināts, tulīt izlikšu vēl vienu bildi, kur viņš ir palielināts 1000x 🙂

Čau… Jau iepriekš saku paldies visiem,kas izlasīs visu un līdz galam un palīdzēs ar ieteikumiem,ko lai daru.. Nezinu pat ar ko lai sāk.. Sakšu par visu pamazām, varbūt būs mazliet haotiski, bet sakāmā man ir daudz.. Dzīvoju ar draugu kopā apmēram gadu.. Esmu pieķērusi,ka skatās visādas porno lapas, labi, to es saprotu, bet tajā skaitā ir arī iepazīšanās saiti – seksam.lv, intim.lv utt.. Skatijos pēc History kompī parādas,ka skatīti sludinājumi – arī tādi kā Vīrietis meklē vīrieti.. utt.. Vienreiz redzēju,ka bija skatīta lapa gejiem.lv.. Neko par to neesmu viņam prasījusi, jo ar viņu ir bezcerīgi runāt- sēž kā ūdeni mutē ieņēmīs.. dažreiz pēc kāda laiciņa sak raudāt.. Runājot par attiecībām : vispār jau saka,ka mīl mani, arī pēc viņa paša redzu,ka neesmu vienaldzīga.. bet tik daudzas lietas pierāda to,ka viņš īsti nenovērtē mani.. Kad es raudu, tad mīļo mani, prasa vai negribu ēst, padzerties, atnes kautko, utt.. bet,kad viss ir labi- skatās Tv, un bieži vien,ja es iztraucēju, dusmojas,ka es uzdodu jautājumus, vai pieeju priekšā utt. Vakar arī atnācu mājās no darba, ieraudzīju kompī šokējošas lietas.. atkal bija visādas porno lapas utml. bet papildus tam viņš bija meklējis darbu… ss.lv tas tā.. bet google.lv ieraksts : algota slepkava, slepkava pret atlīdzību, darbs morgā.. Es jau iepriekš esmu saskārusies no viņa puses ar tādām lietām,ka uzzināju,ka man neko nepasakot gribēja braukt uz ārzemēm par naudu apprecēties ar kautkadu sievieti.. man viņš teica,ka jābrauc pie vecākiem, ,ka vecāki dabūs mantojumu.. es jau brīnijos,kā var būt,ka tik daudz naudas būs,ka domāja par tiesību likšanu, par mašīnas pirkšanu utt.. , iespēju īrēt citu dzīvokli.. Uzzināju, pateicu- ja brauks, tad mūsu attiecības būs beigušās.. Protams, nekur neaizbrauca.. Paris mēnešus dzīvoja uz mana rēķina, palīdzēju kā vien varēju, pat savas zeķes tiku devusi, jostu, jo pat no apģerba nebija viņam nekā daudz.. Tā kā man nauda nemaz nav svarīga- tieši tādā ziņā, ka ja vīrietim nav naudas, viņš nav nekas.. tāpēc domāju,ka nāks laiks, varbūt mainīsies. Bet nekā laikam.. Uzzināju pēctam,ka viņš pat no manis pašas ir zadzis naudu, pa mazam, bet tomēr- tā ir mana. Nesis bez manas ziņas bija manu auskaru uz lombardu, kad viņa draugs teica,ka labāk nevajag- ko teikšu es,kad uzzināšu, viņš pat nereaģēja… kad es viņam pašam šo visu prasiju paskaidrot- vinš teica,ka mājās nebija,ko ēst, tāpēc tā darija…Bija gadijums,ka gribeja pardot savu nieri.. Mekleja ari informaciju par dveseles pardosanu..Pirms mēs sakām draudzēties viņš arī zaga- bija pat tiesa par dzīvokļa zādzību.. Pašam viņam daudz kredīti paņemti, negatīva kredītvēsture…nu mēslos līdz pat matu galiņiem.. Bet bija arī gadījums,kad viņš strādāja vienā citā pilsētā un tur no darba devējiem bija nozadzis telefonu , ielicis lombardā, par to naudu man uztaisīja mazu dzimšanas dienas galdu.. to es ,protams, tikai pēc kāda laika uzzināju..Piedevu. Protams. Pēc tās reizes arī zadzis nav.. cik es zinu. Toreiz par to telefonu bija teicis man,ka tētis atdevis… Nu kautkā neticējās,ka tā bija, nojauta jau bija,ka kautkas nav tīrs. Pirms kādiem 2 mēnešiem mani draugiem.lv saka skatīties kautkāds profils.. prasiju draugam, kas tā par meiteni ir.. jo bija viņa draugos kā viena no pēdējiem draugiem. Viņš vēsā mierā neko neteica, teica,ka no skolas laikiem meitene.. nu ok,ja tā tad tā. Likos mierā.. Tad atkal katru dienu gandrīz vai viņa mani skatījās.. prasīju draugam otreiz,kas viņa ir,kāpēc mani skatās- viņš pasmīnēja un teica,ko viņš zinot,kāpēc viņa skatās,lai es bloķējot,ja negribu,lai skatās mani.. Protams, nebloķēju.. ko tas līdzēs? Uzrakstīju vēstuli – kāds bija apmeklējuma mērķis, ko vēlējās.. Un pieminēju,ka mums ir viens "kopīgs" draugs – uzrakstīju vārdu uzvārdu (mana drauga).. Šī man atbildēja,ka draugu nekad nav par daudz..neko nevēlējās,ka skatijās..Un re,kas notika tālāk! Viņa nobloķēja mani un manu brāli!! Kādā sakarā manu brāli??? Tas jau lika man aizdomāties… Jo tā meitene uzradās tieši tad,kad draugs stradāja tajā pilsētā,kura tai meitenei bija rakstīta profilā.. un mans brālis arī tur bija uz vienu vai 2 dienām bijis pastrādāt.. un stāstija,ka esot tur viena kaimiņiene bijusi meitene kautkada.. Draugs pēctam aizbrauca uz saviem laukiem uz kādu nedēļu.. ar mani kontaktējās diezgan maz- teica,ka esot jāstrādā , tad gulēja , utt… Bet kā vēlāk uzzināju, viņš tajā laikā bija izdzēsies no esošajiem draugiem, uztaisījis jaunus, tur sarakstijies ar viņu, sazvanījās, pa pussstundai bija runājis.. To,ka uztaisījis jaunu profilu draugiem.lv nejauši uzķēru, atverot jaunu Mozilla lapu, tur piedāvāja restore old session….kautkā tā.. nu es uzspiedu, bet tur jau parādijās- drauga profils draugos.. seksa lapas.. skatījos,ka ielicis bija sludinājumus 2 lapās- vienā,ka meklē meiteni, ka dzīvo ar vecākiem.. otrs sludinājums, meklē darbu, jebkādā jomā.. bet abas lapas,kur bij ielicis bija seksa lapas.. Es biju šokā, noraudaāju visu vakaru… gandrīz izsķīrāmies.. bet es viņam paprasīju ,lai iedod paroli, lai varu paskatīties vēstules draugos..negribēja no saakuma dot, jo teica,ja jau es viņu pasūtīšu, tad nav jau jēga dot.. bet tomēr iedeva.. izlasīju vēstules,ko bija sarakstījies ar to meiteni.. itkā nekas ar krāpšanu saistīts nebija… bet runa gāja par mani nedaudz- viņa bija prasījusi, ko manam draugam teikšu es, kad uzzināšu,ka viņš ir uztaisījis profilu.. Viņš bija atbildējis,ka viņam tas ir vienalga.. Un no sakuma viņam profils kā izrādijās bija uztaisīts ar nepareizu vārdu un uzvārdu.. pēctam bija nomainījis.. un tai meitenei to skaidroja ar to,ka viņam jameklē kontakti, tapēc uzrakstīja pareizu.. Savu profilu bija uztaisījis no mana brāļa profila , viņam pašam nezinot.. Brālis to uzzināja, bija dusmīgs., bet arī neko pagaidām par to nav teicis.. Tai meitenei mans draugs bija prasijis- ka patik vina jauna bildite, kuru bildejusi biju es.. Ar mani vins draugos gandriz nesarakstas, to skaidro ar to,ka vins mani redzot katru dienu, kapec vel sutit sms, kapec sarakstities draugos.. Krāpis mani nav itkā, nu klāt jau neesmu bijusi, un neviens nav teicis..itka vins puisis ir teicis,ka viena disene esot bijis, un krapis mani ar vienu meiteni..Draugs teica,ka vini tikai akstijusies, nekas nopietns nebijis.. ka tur bija, nezinu. bet ar meitenēm tusiņos gan ir bijis, Vienreiz piedzēries atnāca mājās, ka pat parunāt nevarēja.. jau toreiz gribēju paartraukt visu.. bet mamma teica,ka visādi var gadīties, jāpiedod pirmo reiz.. vairāk tā nav darījis.. Jau sen esmu gribējusi vienkārši visu to izbeigt. Bet viņš man ir parādā naudu. Tāpēc zinu,ka naudu pēctam nedabūšu.. Bet vai ir vērts kautko turpināt..? Kā lai vedu viņu pie prāta, lai viņš tiešām paardomā, kas viņam ir svarīgs,,kas nav.. laikam jau vienīgi širšanās liks saprast, vai ne? Ko viņš zin,ka es viņam esmu piedevusi.. gan jau piedošu atkal.. Man vairs nav spēka… Tas lielos vilcienos viss. 🙁