Pagājušajā nedēļas nogalē devos vienreizējā piedzīvojumā – ar motorjahtu uz Roņu salu. Tikai pēc tam uzzināju, ka apmēram tajā pat laikā Latvijā pirmizrādi piedzīvoja filmu studijas Animācijas brigāde multfilma Lācis nāk! Tas ir stāsts par to pašu slaveno lāci, kurš pavasarī no Latvijas uz ledus gabala aizpeldēja uz Roņu salu un biedēja vietējos iedzīvotājus. Es lāci nesatiku, taču vietējo mednieku, kurš viņu centās notvert, gan. Lūk, tas ir viņš, tas bārdainais vīrs vecajā baznīcā!

Starp citu, viņš lielījās, ka, ja ar lāci būtu izdevies sastapties aci pret aci, tad tam dzīvniekam būtu pilnas bikses, nevis viņam. Un tūlīt pats piebilda, ka satikt to esot gribējies ļoti, ļoti, jo vienīgie medījumi, kas uz salas dzīvo, ir stirnas, lapsas un pīles. Savukārt pie šokolādes lāča, kuru saleniekiem uzdāvināja mūsu Laima, medniekam izdevās tikt. Visi salas iedzīvotāji (aptuveni 60 viņi ir) esot sapulcējušies vienkopus un kāri to notiesājuši.

Tas par lāci, taču te vēl foto no maniem pagājušās nedēļas nogales piedzīvojumiem uz Roņu salas:

Pirms starta no jahtu piestātnes Daugavā. Mazliet tomēr baidos.

Juhū, pēc divu stundu ilga brauciena sāk nākt īsziņas no LMT par tarifiem Igaunijā un skatam paveras Roņu sala! Tā, starp citu, ir tikai 3,5 km plata un 5,5 km gara.

Pirmais šoks – pēc pietauvošanās Roņu salas ostiņā, jahtu ieņem divi terjeri. Un to nepamet, līdz mēs paši nākamjā dienā nedodamies prom.

Salas osta ir burvīga. Ja esi romantiķe, no sajūsmas var pat nobeigties. Tieši tāpēc daži mani draugi sestdienas vakarā dabūja lasīt īsziņas, kurās kaifoju par vakariņām uz jahtas, vīnu, saulrietu, abiem nešpetnajiem terjeriem un pirtiņu, kas atrodas turpat ostas teritorijā.

Mani kolēģi un draugi noteikti pārliecinājās par to, ka šāds divu dienu izbrauciens var tikt pielīdzināts pat nedēļu ilgam ceļojumam. Vēl joprojām nenogurusi var stāstīt par abām Roņu salas baznīcām (vecākā no tām ir celta pat 1644. gadā!), par bāku, kura veidota no Francijā ražotām metāla detaļām un kurā var pamanīt paša Eifeļa rokrakstu, par vietējo veikaliņu, kurā pārdod Laimas zefīrus, par skolu, kurā mācās vien padsmit bērni, par zviedriem, kuru rokās ir nonākuši lielākā daļa salas mežu, un vietējie nu uztraucas par to, vai kokus neizcirtīs (ja tas notiks, tad no skarbā vēja nebūs iespējams paslēpties), par to, cik ļoti salenieki mīl latviešus (Kolkas rags salai ir vistuvākā sauszeme, 37 km)…

Savukārt par Roņu salas piederību Latvijas teritorijai man beidzot ir strikts viedoklis. Nav ko tu vairs ņemties, ka atdevām to igauņiem, jo gan vēsturiski, gan kultūras ziņā tā ir zviedru un igauņu zeme. No Latvijas vienīgais, kas šobrīd tur ir manāms, ir zefīrs veikalā, teikas par lāci un viņa koka figūra, kā arī latviešu jahtas ostā.

Starp citu, tieši šajā nedēļas nogalē (4. un 5. oktobrī) daudzas no tām atkal dosies uz Roņu salu, jo tur jau gadiem notiek sezonas noslēguma pasākums, kura laikā latvieši uz igauņu salas cep sivēnu. Varbūt kādam draugam vai paziņam vari pieteikties līdzi? Noteikti ir vērts!

Pilnīgi negaidot, man šorīt izvērtās brīnišķīgs rīts. Viens no tiem laimes mirkļiem, par kuriem mēdz teikt, ka tos vajag noķert un izbaudīt, un visi kopā tie veido Lielo Laimi, pēc kuras cilvēki tiecas. Es satiku savu 3.klases skolotāju.

Skolotāja Vicava bija viena no smaidīgākajām, jaukākajām un smukākajām skolotājām visā skolā. 3.klasē, kad mēs palikām bez klases audzinātājas, mums tika piešķirta Vicava, kura tikko bija sākusi strādāt skolā. Mēs ar viņu ļoti lepojāmies un strīdos ar citu klašu skolēniem par to, kuriem smukāka klases audzinātāja, mēs parasti vinnējām.

Tagad sanāk, ka toreiz viņa bija stipri jaunāka, nekā es esmu šobrīd, bet toreiz es biju knariņš, viņa – jau pieaudzis cilvēks. Un šodien, pēc nejaušas tikšanās ar viņu, man sanāca padomāt pa laiku.

Sajūtu līmenī viņa man ir tā pati smaidīgā, jaukā, skaistā un pieaugusī skolotāja. Un man liekas, ka, runājot ar viņu, es neviļus sajutos kā skolniecīte. Taču no sarunas pašas man bija iespaids, ka mēs esam vienaudzes. Katrā gadījumā bija ļoti interesanti apjaust, kā laiks ar mums spēlējas.

Es biju patiešām priecīga satikt savu skolotāju, un sajūtu buķeti vēl vairāk pastiprināja skola kā tāda. Kas tur par skudru pūzni iet vaļā! Un es pie sevis pasmaidīju, ka problēmas ir tās pašas – vecākie skolēni pirms stundām grib izskriet ārā, bet direktors ļauj tikai tikai garajos starpbrīžos, un dusmīga apkopēja sargā durvis. 🙂

Šodien man ierastās rīta rutīnas vietā gadījās piedzīvot kaut ko no sen aizmirstās bērnības rutīnas – un tas mani patiešām iepriecināja.

Man šoreiz ir ļoti svarīgi, lai tu izlasītu šo bloga ierakstu -jo tas skar tavu veselību. Es nolēmu paskaidrot jautājumu par kādu reklāmas rakstu sēriju, kas jau divus gadus regulāri parādās žurnālā Cosmopolitan. Agrāk to sauca par "Trīspadsmito klasi", bet pēdējā laikā ir pazudis šis nosaukums, un tas ir par jautājumiem, kas saistīti ar sievietes ginekoloģisko veselību. Meitenes, lūdzu, nesajauciet šo apmaksāto reklāmas atvērumu ar redakcijas veidotu materiālu, un neuztveriet to kā Cosmopolitan žurnālistu rakstu!

Es uztraucos tāpēc, ka šīs reklāmas veidotāji mēģina kopēt Cosmopolitan maketu un žurnāla rakstu izskatu, bet tas ir APMAKSĀTS REKLĀMAS MATERIĀLS, un mēs žurnāla redakcija, nekad un nekādā veidā neesam iesaistīti šī materiāla tapšanā.

Kāpēc to ir svarīgi zināt? Tāpēc, ka, rakstot rakstus, mēs intervējam dažādus speciālistus, lai iegūtu maksimāli visaptverošu informāciju, kuru mēs nogādājam lasītājai, un tad jau tu vari izdarīt savu izvēli – ko un kā rīkoties. Tas ir žurnālistikā viens no pamatuzdevumiem.

Savukārt šo reklāmas materiālu apmaksā zāļu ražotāji, kuri, protams, ir ieinteresēti, lai pēc iespējas vairāk meiteņu pirktu orālos kontraceptīvus u.c. zāles, jo tas ir bizness. Mans subjektīvais viedoklis ir tāds, ka šajās reklāmās tiek nopludināta tāda informācija, kas ir izdevīga zāļu ražotājiem, BET KAS NE VIENMĒR IR VISLABĀKĀ MAN UN TEV!

Savukārt to visu skaidrot un tevi aizstāvēt es metos tāpēc, ka šīs reklāmas speciāli tiek veidotas līdzīgas žurnāla materiālam, un, iespējams, tu neievēro mazo vārdiņu "reklāma" atvēruma augšējā labajā stūrī. Diemžēl es nekādi nespēju ietekmēt reklāmu izskatu, kas parādās žurnālā. Tāpēc es vēršu uzmanību uz to, ka tā ir REKLĀMA.

Visbeidzot, redakcijas viedokli par kontraceptīviem atspoguļo raksts septembra Cosmopolitan 138.lpp. Lūdzu, septiņreiz padomā, pirms nolem iejaukties organisma dabiskajos procesos. Atceries, ka kādam tas ir bizness, bet tev – veselība. Visdārgākais, kas tev var būt.

Ciao, bella, saku tev pēc atgriešanās no Itālijas! Pēc desmit dienu atvaļinājuma, kurā baudīju sauli, jūru un dažas dienas arī modi, gribu tev parādīt vismaz daļu no pieredzētā. Lūk, neliels foto ieskats!

Daudzi Amantea pilsētiņas (tā atrodas gandrīz paša Itālijas zābaka purngalā) iedzīvotāji 26. augusta vakarā pulcējās pie alas, kuru simtiem gadu laikā jūra ir izgrauzusi klintī, lai vērotu gandrīz desmit dažādu modes mākslinieku skates. Gaisa temperatūra vismaz 23 grādi. Modes konkursa La Grotta dei Desideri galvenā balva – tērpu kolekcijas publicēšana kalendārā. Turklāt kokursantu vidū bija arī latviete – Indra Miklāva, kura iespēju piedalīties šajā pasākumā ieguva par uzvaru mūsu pašu jauno modes mākslinieku un dizaineru konkursā Habitus Baltija 2008. Kaut pasākumam oficiāli bija jāsākas pusdeviņos, itāļi to iemanījās uzsākt aptuveni tikai desmitos.

Te žūrija, kuru vadīja ietekmīgs un populārs modes mākslinieks Anton Giulio Grande (otrais no kreisās). Vismaz man pēc uzvedības viņš ļoti atgādināja miniatūru Filipu Kirkorovu. Tev vajadzēja redzēt, ar kādu pašapmierinātu smaidu sejā viņš defilēja pa mēli pēc savas tērpu kolekcijas izrādīšanas! Pat čemodāni viņam bija no gaišas krokodīlādas.

Tā kā ieejas maksas pasākumā nebija, tad krēslu visiem skatīties gribētājiem nepietika.

Šova laikā bija iespējams novērtēt vismaz 30 kāzu kleitas. Lūk, viena neparasti tumšzilā krāsā. Tiesa, mana favorīte bija kāda cita – tāda, kuru vienā mirklī no garas princeses kleitas var pārvērst par seksīgu mini kleitu. Kā radīta baznīcai un pēc tam ballītei!

Modes šovu vadīja žurnālists Ernesto Pastore un populāra itāļu aktrise Daniela Fazzolari. Jāatzīst, ka šajā vakarā man izdevās piedzīvot visdažādākās emocijas, proti, ja brīžam šķita, ka atrodos konkursā Jaunais Vilnis (itāļi līdzīgi kā krievu tautības pārstāvji mīl apjūsmot un gari intervēt pasākuma ievērojamākos viesus), tad laikā, kad ziepju operu aktrise Daniela skolas teicamnieces balsī lasīja dzeju par pilsētiņu Amantea, no smiekliem nezināju, kur likties. Taču es šim dzejolim un tā pasniegšanas manierei laikam tiešām nebiju īstā auditorija, jo vietējie bija aizkustināti līdz asarām.

Modes pasākumā neiztika arī bez reklāmas. Te modelis izrāda brenda Carpisa somu.

Šī tērpa autore tad arī ieguva galveno balvu – iespēju savu kolekciju publicēt kalendārā. Kaut mūsu modes dizaineres Indras Miklāvas džinsa auduma un smalkākas kokvilnas darinājumi vismaz itāļu modelēm patika daudz labāk. Zīda kleitas un volāni viņām ir ikdiena, tāpēc kas avangardiskāks uzreiz šķiet interesantāks.

Šajā konkursā itāļu modes dizaneru izpratne par modi patiešām krietni atšķīrās no Latvijas jauno modes mākslinieku darbiem, jo, izņemot mūsu Indru, pārējo konkursantu kolekcijās dominēja diezgan klasiskas kleitas un vakarkleitas. To, kāpēc mūsu dizainerus aizrauj kas avangardiskāks, savukārt itāļi spēlējas ar jutekliskumu un klasiku, lasi oktobra Cosmopolitan! Tur, konsultējoties ar stilisti Žannu Dubsku, mēģināšu rast atbildi uz jautājumu, kas ietekmē latviešu modes sajūtu un gaumi.

Un, lūk, modeles – īsākas, garākas, tievākas, apaļākas, tāpēc nebrīnies, ja arī tevi Kalabrijas reģionā noturēs par modeli. Man ar draudzeni vismaz tā gadījās.

Apsveikuma runa, kas nebūt neilga tikai pāris minūtes…

Un te četras latvietes (no kreisās): modes dizainere Magdalēna Treija, kura bija šī pasākuma goda viesis, šova vadītājas tērpu autore un kuras dzīve jau devīto gadu rit starp Romu un Milānu, Ance Krieviņa, TV3 raidījuma Stils bez tabu redaktore, Magdalēnas māsīca Elīna un es.

Latvijā veiktās aptaujas liecina, ka vairāk nekā puse Latvijas iedzīvotāju kaut kādā mērā tic horoskopiem. Vislielākās optimistes esot sievietes vecumā līdz 24 gadiem. Vai arī tu esi viņu vidū?

Man gan ir 26 gadi, taču jaunā draugiem.lv fīča ar horoskopu pirmajā lapā manī no jauna ir radījusi interesi par zvaigžņu prognozi ikdienai. Un nevaru noliegt, ka, ja man tur ir rakstīts, ka šodien darbā nevajag pārstrādāties un tā vietā labāk ir jāuztaisa vakariņas draugiem, es arī ņemu un to daru (redz, cilvēka dabā jau ir izvēlēties vieglākos un patīkamākos darbiņus). Kaut no paziņām, kas strādā Latvijas lielākajās avīzēs, esmu dzirdējusi, ka laikrakstu horoskopi ir pašu žurnālistu gara darbi, savukārt draugiem.lv ikdienas prognozes brīžiem šķiet vienkārši asprātīga cilvēka rakstītas rīmes, tomēr nespēju tās nelasīt. Un, ja vēl horoskops sakrīt ar manām tā brīža sajūtām, tad tas var būt kolosāls iedvesmas avots. Nu, piemēram, pavisam nesen izlasīju, ka diena ir piemērota parādu atdošanai un uzreiz atcerējos, ka ir pāris cilvēki, kuriem man ir jāpārskaita nauda. Forši, ka kāds to atgādina.

Vēl kas saistībā ar astroloģiju – žurnālā Psiholoģijas Pasaule uzzināju par kādu interesantu pētījumu. Lielam daudzumam cilvēku divi zinātnieki lūdza paziņot savu dzimšanas laiku un datumu. Tad šiem cilvēkiem tika piedāvāts viņu raksturojums, kas ir sastādīts, it kā balstoties uz viņu horoskopa. Patiesībā visiem pētāmajiem tika piedāvāts viens un tas pats apraksts. Lieki piebilst, ka lielākais vairums aptaujāto pilnībā piekrita savam raksturojumam – viņi atzina, ka aprakstā ir precīzi raksturotas viņu personīgās īpašības.

Pamēģini arī tu attiecināt uz sevi citu zodiaka zīmju aprakstus. Varu saderēt, ka atsevišķos to fragmentos atpazīsi sevi. Iepriekšminētā pētījuma autori apgalvo, ka astrologi vienmēr koncentrējas uz personības aspektiem, kas cilvēkam liek vēlamo pieņemt par esošo, un tādēļ saka cilvēkiem to, ko viņi vēlas dzirdēt. Un bez priekšzināšanām astroloģijā (bērnībā lasītām horoskopu brošūriņām, saderības testiem utt.) tu pilnībā pieņemtu, ja tevi raksturotu ar Dvīņu īpašībām, kaut patiesībā, piemēram, esi Zivs.

Nupat jūtu, ka mani pārņēmusi panika, kā lai paspēj šovasar izdarīt visu, kas ieplānots. Jocīga sajūta – manā tā saucamajā „biznesa plānotājā” ieraksti par darbu ir mazākumā (kaut gan darba nebūt nav kļuvis mazāk). Laikam jau lietišķos pienākumus esmu sastrukturējusi prātā, savukārt brīvā laika piedāvājumu blīvums kļuvis tik nekontrolējams, ka obligāti jāpieraksta.

Jau jūlija vidū sāku rēķināt līdz vasaras beigām atlikušās nedēļas nogales: šajā vīkendā draugiem kāzas, nākamajā jābrauc uz Igauniju, vēl pēc tam ar laivām pa Salacu, tad mammai solītā talka dārzā, visbeidzot viens tālāks ceļojums. Pa vidu vēl visādas ballītes un koncerti. Un viss… Uz draudzenes ierosinājumu satikties visiem atkāzu pasākumā atbildēju: „Tikai, lūdzu, kādā darbdienas vakarā, labi? Mums visas nedēļas nogales jau saplānotas…” Šai mirklī paskatījos uz sevi no malas un galīgi sakautrējos. Brrrr…. Kas ar mani ir noticis? Vai vasara nav domāta brīvībai un improvizācijai? Kāpēc arī šai jomā viss ir jāplāno un jāmenedžē?

Un man taču šopavasar bija sapnis par divām vasaras nedēļām kaut kur dziļos laukos šūpuļtīklā – ar izslēgtu mobilo telefonu, ķiršiem un grāmatu kaudzīti. Paskatoties savā piezīmju kalendārā, šim sapnim vieta vairs nav atlikusi. Žēl.

Toties ir bijis daudz kas cits – fantastiski koncerti, neaizmirstami ceļojumi, trakas ballītes un romantiskas peldes ezerā. Šī ir kolosāla vasara, grēks būtu sūdzēties! Vienīgais, ko man gribētos nepazaudēt – vieglumu. Un atstāt vietu spontāniem lēmumiem. Pamosties sestdienas rītā un teikt: „Šodien man prāts nesas vienkārši paslaistīties.” Vai: „Piezvanām draugiem un sarīkojam brīvdabas kino!” Man sen tā nav bijis. Kā tev tas izdodas?

Nesen satikos ar kādu draudzeni, kura pirms nepilniem diviem mēnešiem iestūrēja laulības ostā. Sajūtas pēc šāda lielā notikuma mēdz būt divējādas – vai nu tu lidinies septītajās debesīs un uz zemes nepavisam nevēlies nolaisties vai arī tevi ir pārņēmusi tāda kā iztukšotības sajūta, jo diena, kurai tu esi gatavojusies tik ilgi, vēloties, lai tavas kāzas būtu nevainojamas, ir paskrējusi gluži nemanot. Uz manu draudzeni vairāk attiecās otrais variants. Bet bija vēl kāds iemesls viņas nomāktībai.

Sarunas gaitā viņa man atklāja, ka šīs laulības patiesībā esot kompromiss. Pirmajā momentā īsti nesapratu, ko viņa ar to ir domājusi. Tāpēc pārjautāju: "Kāpēc kompromiss?" Draudzene man atbildēja: "Tāpēc, ka es nevarēju dabūt to, kuru vēlējos, bet viena pati palikt arī negribēju…" Godīgi sakot, šī atbilde mani šokēja. Tad jautāju, vai viņa savu vīru mīl. Uz ko viņa atbildēja: "Es īsti nezinu…" Man palika skumji, tomēr sirds dziļumos es ceru, ka viņiem viss vēl būs labi…

Nesen arī uzzināju, ka šķiras kāds man zināms pāris. Viņi gan nebija precējušies, bet vairāk nekā 10 gadus dzīvoja kopā. Un jau ilgāku laiku man bija sajūta, ka viņu attiecības un kopdzīve arī ir sava veida kompromiss – jo viņi katrs dzīvoja it kā pilnīgi savu dzīvi. No vienas puses, es pat priecājos, ka viņi izšķīrās spert šādu nopietnu (un ļoti grūtu soli) un sākt visu no jauna – cerams, ka šoreiz bez šāda veida kompromisiem.

P.S. Attiecību modeļi jau mēdz būt dažādi, un nav man tiesības nevienu nosodīt, tomēr es nezinu, vai šādas "uz kompromisu balstītas attiecības" īsti darbojas. Un kāda ir bijusi tava pieredze?

Vai drīkst šoreiz bloga ierakstu izmantot, lai painteresētos par dažādām idejām kāzu vārtu veidošanai? Lieta tāda, ka man draudzenei jātaisa vārti viņas kāzās, un teikšu atklāti, visa līdzšinējo ideju krātuvīte man ir apsīkusi, un būtu ļoti interesanti uzklausīt citas foršas idejas – no dažādām Latvijas malām.

Bet, lai es ne tikai ņemtu idejas, varu arī piedāvāt vienu savējo – varbūt kādam noder. Reiz mēs uztaisījam tādus vārtus. Mans draugs saģērbās par padomju laika milici un gaidīja kāzu mašīnu jau uz ceļa. Tad, kad tā tuvojās, "milicis" mašīnu apstādināja un lika iegriezties sānu ceļā. Jau šis notikumu pavērsiens izraīsīja vispārēju jautrību.

Savukārt uz sānu ceļa bija nolikts galdiņš, pie kura sēžot jaunajam pārim vajadzēja uzzīmēt sevi pēc viena, pieciem un desmit gadiem. Protams, viņi nedrīkstēja redzēt, ko otrs zīmē. Katra papīra lapa tika sarullēta un ielikta savā pudelē. Atvērt tās drīkst tikai pēc gada, un skatoties un zīmējumus salīdzinot, var piedzert vīnu, kas atrodas trešajā pudelē – no tā gada vīnogu ražas, kurā abi iepazinās. Bija ļoti jauks pasākums.

Bet varbūt ir vēl kādas interesantas un sirsnīgas, arī smieklīgas idejas?

Esmu pamanījusi, ka, satiekot draugus vai paziņas, bieži vien mēs savā starpā apskaujamies vai pat sabučojamies. It kā jau, kas tur īpašs, taču, manuprāt, vēl pirms trim, pieciem gadiem ar tik aktīvu sirsnības un prieka izrādīšanu nenodarbojāmies. Kas ir mainījies?

Kaut kur lasīju, ka nacionalitātei ir ļoti liela nozīme tajā, kāda būs cilvēka komforta zona. Pašos pamatos to nosakot mātes attiecības ar bērniem. Piemēram, Āfrikas tautās mazuļi jau gadsimtiem ilgi tiek nēsāti visur līdzi. Viņi visu laiku ir fiziskā kontaktā ar māti, kas rada vajadzību pēc fiziskas tuvības arī bērna tālākajā dzīvē un ir kā drošības un labvēlības apliecinājums. Savukārt Latvijā nav nepieciešams turēt mazo visu laiku klāt, jo, piemēram, plēsīgi zvēri neuzbruks, tāpēc bērnam arī vēlāk vajadzība pēc fiziska kontakta nav tik izteikta.

Atceros, ka vidusskolas laikā tikai viena no manām draudzenēm, sasveicinoties ar tuvākajām klasesbiedrenēm, mēdza viņas apskaut. Sākumā mēs tam pretojāmies un pārmetām, ka nav ko ākstīties, taču ar laiku pieradām. Un jau augstskolas laikā mūsu pulciņam apskaušanās bija neatņemama tikšanās reižu sastāvdaļa. Tagad reiz pa reizei tam visam klāt nāk arī buča.

Tiesa, pēdējā laikā draudzīgas bučas saņemu arī no attālākiem paziņām. Pat tad, kad nejauši saskrienamies uz ielas. Un man šim fenomenam ir tikai viens izskaidrojums: kopš dzelzs priekškara krišanas ir pagājis vērā ņemams laika posms, tāpēc mūs ir ietekmējusi internacionāla vide. Turklāt, nobriestot kā personībai, ir daudz vieglāk atzīt, ka tev patīk kāds cilvēks, un nav problēmu viņam šo patikšanu arī parādīt. Un kas gan ir vēl dabiskāks patikšanas izrādīšanas veids kā pieskārieni un bučas?

P.S. Starp citu, psihologi ir pārliecināti, ka mūsdienu mammām ar bērniem ir ciešāks kontakts nekā tas bija, piemēram, manā bērnībā. To ir veicinājusi informācijas pieejamība un tās pašas ķengursomas un bēbīšu skoliņas. Līdz ar to pieskārienu un mīļuma izzušana sabiedrībai nedraudot.