Vakar pastaigāju pa apģērbu veikaliem un kārtējo reizi sadusmojos – vai tiešām neviens netaisās aizliegt triku ar glaimojoši deformējošajiem spoguļiem pielaikošanas kabīnēs?

Tirgotāju funktieris ir vienkāršs un līdz ar to arī ģeniāls: ja sieviete, pielaikojot viņu produkciju, spogulī sevi redz ideāli slaidu un skaisti iedegušu (interesanti, vai sievietēm tiešām nerodas jautājums – kā gan viņas piepeši kļuvušas tik slaidas un tik iedegušas?), viņa vēlēsies iegādāties apģērba gabalu, kas viņai tik labi piestāv un ir izraisījis tik pozitīvas emocijas. Tikai, pārnākot mājās un vēlreiz pielaikojot jauno pirkumu, spoguļattēls izrādās mazliet reālāks.

Man ir diezgan labs acumērs, tāpēc tik viegli mani apmuļķot nemaz nevar – spoguļa manipulācija uzreiz duras acīs. Ir vienīgi dusmas, ka man netiek dota iespēja redzēt sevi no malas kaut cik reālistiskos mērogos, lai es pati varētu pieņemt lēmumu – der man šis tērps vai nē.

Pameklēju internetā un uzzināju, ka pirms gada par veikalnieku viltību Briselē pasūdzējies pat kāds Eiroparlamenta deputāts. Izrādās, ka šādu spoguļu izvietošana tiešām esot pretrunā Eiropas Savienības patērētāju aizsardzības tiesībām, bet atbildība tomēr jāuzņemas vietējām varas iestādēm.

Savukārt kādā arhitektūras portālā uzdūros arī pilnīgi pretējam viedoklim – šīs cunftes pārstāvji atgādina, ka spoguļi vienmēr bijuši patērētāju pārliecināšanas ierocis arī nedeformētā veidā. Un ka spoguļi ir neatsverams vides ilūzijas materiāls, ar kuru palīdzību mēs paplašinām mazas un izgaismojam tumšas telpas. Tātad – maldinām paši sevi ik uz soļa.

No māņu spoguļiem iedvesmojies arī Hewlett-Packard un laidis ražošanā digitālo fotokameru ar slimming mode jeb tievinošo režīmu. Vai tu gribētu tādu iegādāties?

Dziesmu svētkos esmu piedalījusies tikai vienu reizi. Tie bija skolēnu Dziesmu svētki, un notika pirms kādiem desmit, ja ne divpadsmit gadiem. Atceros – tas bija neaizmirstams piedzīvojums vairāku dienu garumā. Mēģinājumi, koncerti, ballītes, tusiņi – un viss ar dziesmām un dziedāšanu. Šogad Dziesmu svētkos gan esmu tikai skatītāja lomā.

Brīžiem jau mani pārņem tāda balta skaudība un ļoti gribas būt starp dalībniekiem, dziedāt (tāpat kā toreiz) uz lielās Dziesmu svētku skatuves, iet gājienā un ar prieku un tādu iekšēju lepnumu staigāt tautastērpā (lai visi redz, ka arī es esmu piederīga šim lielajam notikumam).

Nu jau vairākus gadus korī nedziedu, dažreiz vien uzdziedu sava prieka pēc. Bet skolas laikā mums bija fantastisks koris, kurā dziedāja arī daudzi, kas skolu jau sen bija beiguši (es arī biju starp viņiem). Koris bija kā tāda liela ģimene, mēs ne tikai dziedājām, bet arī atpūtāmies kopā. Bijām nešķirami gan koncertos, gan tusiņos. Tagad gan nekādi nevaru saņemties sākt dziedāt kādā citā korī, jo tā, kā bija toreiz, vairs nebūs nekad.

P.S. Un kā ir ar tevi? Vai esi Dziesmu un deju svētku dalībniece vai tikai skatītāja?

 Nesen Tvnetā lasīju diskusiju par mīļākajiem un krāpšanu. Kāds puisis bija uzrakstījis vēstuli, ka viņš ir precētas sievietes mīļākais un īsti nezina, kā dzīvot tālāk, jo starp viņu un sievieti viss ir ļoti labi, bet viņa negrasās šķirties no vīra.  

Runājot par mīļākajām un mīļākajiem ir tikai viena lieta, ar ko es varētu padalīties. Pieņemu, ka vairums attiecību izveidojas uz "nekādu jūtu, tikai sekss" pamatiem, abi to vismaz kādu laiku ievēro un tad skatās, kas iznāk. Tās ir atrunātas attiecības, kad vismaz izejas punkts ir skaidrs. Bet dzīvē notiek arī savādāk: kad sieviete IEMĪL precētu vīrieti. Šajā portālā vien ir desmitiem šādu aprakstītu gadījumu. Iespējams, viņa no sākuma arī domā "tikai sekss", bet jūtas tikai pieaug, gribas būt kopā arī brīvdienās un svētkos. Gribas piekļauties naktīs un zvanīt tad, kad vajag, nevis tad, kad drīkst. Tad sākas grūtības.

Ai, nu ko es vēl vairāk par to rakstīšu. Tādas situācijas ir zināmas. Tas, ko gribētos novēlēt metienēm, kuras izvēlas būt par mīļākajām: zināt, ka viņas, visticamāk, ir vīrieša laulības glābējas. Pie mīļākās vīrietis sakārto sevi, apmierina tās vajadzības, kuras mājās negrib vai nevar, un rezultātā viņam šāda dzīve ir puslīdz panesama. Diez vai viņš izvēlēsies palikt kopā ar mīļāko, un, atklāti runājot, ja viņš šādi aiziet no vienas sievas, tikpat labi aizies arī no nākamās. Īsta mīlestība? Nenoliedzu. Ticu, ka ļoti retos gadījumos var būt arī tā.

Bet brīdī, kad mīļākā nolemj šīs attiecības pārtraukt, ļoti iespējams, ka izjuks arī laulība. Vai arī vīrietim uzradīsies cita mīļākā. Jo bez tā, ko vīrietis guva pie mīļākās, viņš nevar vai negrib dzīvot. 

Domāju, ka būt par mīļāko, kura mīl, ir diezgan liels pārbaudījums gan attiecību laikā, gan pēc tam, kad jāsecina, ka pāris gadus savas dzīves esi bijusi mīļākā, kaut pasaulē ir tik daudz fantastisku vīriešu, kuri gribēs ar tevi būt arī svētkos un pa naktīm. Un vēl trakāk – ir kāds viens, kurš tevi jau ilgi meklē, bet nevar atrast, jo tu izvēlies pusdzīvi pusattiecībās.

Droši vien, ka katrs savā dzīvē sastopas ar kādu no aspektiem, kas saistīts ar mīļāko – vai nu pats par tādu kļūst, vai tiek krāpts, vai ir vienreiz krāpis un tagad mokās ar sirdsapziņas pārmetumiem… Visās šajās situācijās pats galvenais neaizmirst, ka tikai tu pati dzīvo šo dzīvi, izdari izvēles, priecājies un ciet, un nes par to visu atbildību. Un ka mīlestība atnāk vienmēr – ja vien tu to vēlies un esi gatava to sagaidīt. 

Pēdējās laikā man piepildās viens mazs sapnis pēc nākamā. Pirms Jāņiem uz mirkli satikos ar Leniju Kravicu, savukārt vakar ap saullēktu lidoju ar gaisa balonu. Tiesa, pēc katra šī iespaidīgā notikuma seko savāda tukšuma sajūta un fizisks nogurums. Tā pēc Lenija sastapšanas mājās absolūtā vienaldzībā ēdu Statoila salātus un nesapratu, vai tiešām par Leniju bija vērts sapņot. Kaut gan grūti pretoties mūziķim, kuram ir tik jutekliski videoklipi un no kura burtiski staro seksualitāte.

Viens no spilgtākajiem notikumiem manās "attiecībās" ar Leniju Kravicu norisinājās pirms pāris gadiem Parīzē, kur ar draugiem apmetāmies hostelī, kurš atradās pretim milzīgam kinoteātrim Rex. Mēs pat nenojautām, ka pēc pāris dienām tur koncertēs Kravics, tāpēc tev vajadzēja redzēt mūsu sejas izteiksmes, kad no kādas pusdienu snaudas mūs pamodināja dziesma American Woman, kas ieplūda pa atvērto logu un kurai sekoja Lenija norādījumi koncerta tehniskajam personālam par to, kas īsti neskan tā, kā vajag. Izrādījās, ka dziedātājs pirms vakara koncerta mēģināja. Vakarā noklausījāmies arī visu koncertu, un, goda vārds, sajūta, ka, guļot gultā, tev dzied pats Lenijs Kravics ir neaizmirstama!

Savukārt pirms šī gada Jāņiem uzzināju par iespēju satikt dziedātāju pēc viņa koncerta Rīgā. Pateicoties Kravica sadarbībai ar Sony Ericsson, dažiem žurnālistiem un vairāku konkursu uzvarētājiem pēc koncerta bija jāpagaida kāda stunda, lai piedalītos Meet and greet burziņā. Kā tas notiek? Pēc tam, kad zvaigzne ir sniedzis pāris garākas intervijas un iegājis dušā, grupiņa cilvēku, kuriem rokās ir viņa albuma vāciņš, pastkarte vai kāds cits atribūts, uz kura vēlies iegūt mūziķa autogrāfu, tiek ievesti aizkulisēs. Un tur arī viņš stāvēja – tāds pats kā videoklipos un pat garāks par mani. Nez kāpēc biju iedomājusies, ka Lenijs dzīvē nepārsniedz pieauguša rūķa izmērus 🙂 Un tad tik sākās, pāris minūšu laikā mazajā aizkulišu istabiņā notika ziepju operas cienīgas etīdes: kamēr viena preilene superīsos mini svārkos un super dziļu dekoltē metās Lenijam ap kaklu, smalkā balsī pīkstot: "I like you, I like you", tikmēr citas nevarēja saprast, kā lai izskatīgā mūziķa uzmanību pievērš sev, un drosminieci centās novākt ar acu skatieniem. Tam visam pa vidu notikuma oficiālais fotgrāfs, kurš apjukušos fanus centās sadalīt pa pieci, jo pa vienam Lenijs ne ar vienu nebildējās. Ja godīgi, brīdī, kad nākamais piecinieks drīkstēja tuvoties Kravicam, arī es centos izkalkulēt, kā lai bildē tieku blakus viņam, nevis kaut kur malā. Taču nokavēju. Nekas, vismaz pastkarti viņš man parakstīja smuki, vēlāk nopriecājos. No malas šis jandāliņš droši vien izskatījās ļoti smieklīgi. Un ne jau tikai meitenes sajuka Lenija dēļ. Pāris rūdīti mūzikas žurnālisti vairākas reizes izveicīgi paslēpās vēl fotogrāfēties netikušajos ļautiņos, lai ar Leniju nofotgrafētos ne vienu, bet vairākas reizes.

Tā arī beidzās mana tikšanās ar vienu no maniem sapņu vīriešiem. Kaut nē, tas viss beidzās tajā brīdī, kad pēc koncerta un aizkulišu jandāliņa ēdu Statoila salātus un nesapratu, kāpēc es par viņu tā sapņoju. Deividu Boviju laikam atstāšu savai sapņu pasaulei un turpināšu uz viņu skatīties koncertierakstos vai, ja arī kādreiz ļoti paveiksies, dzīvajā koncertā.

Kāpēc arvien vairāk cilvēkiem izpratne par svētku svinēšanu aprobežojas ar izbraukšanu ārpus pilsētas un piedzeršanos? Droši vien pārāk daudz stresa un pārāk maz laika. Atliek vien steigā iebraukt Statoilā, paņemt alus kasti, izgāzties saliekamajā krēslā pie grila un kaut uz vienu vakaru atslābt. Kāds tur brīnums, ka daudziem Jāņi ne ar ko neatšķiras no Pēteriem vai Annām.

Neesmu nekāda baigā folkloriste, diemžēl vēl ne reizi nav laimējies piedalīties autentiski latviskos Līgo svētkos (bet ļoti gribētos!), tomēr kaut kādas tradīcijas cenšamies ievērot. Mums ar draudzeni ir rituāls – katru gadu sienam sieru. Tas itin nemaz nav sarežģīti, un sanāk fantastiski garšīgi!

Lūk, recepte: 1 kg biezpiena karsē 5 litros piena, līdz atdalās dzidras sūkalas (ja sūkalas negrib atdalīties, tātad trūkst skābuma un vajag piespiest citrona sulu). Biezpienu izkāš caur marli un notecina, masai pievieno 2 olas, kas sajauktas ar 100 g krējuma, pēc garšas pievieno sāli un ķimenes. Vienmērīgi sajaukto masu liek katliņā ar 100 g izkausēta sviesta un uz lēnas uguns maisa, līdz siers kļūst viendabīgs un staipīgs (Jo ilgāk karsēsi, jo cietāks un gumijaināks būs siers). Kad gatavs, iesien drāniņā un liek zem sloga vēsumā.

Līgo vakaru pavadām vecās lauku mājās pie draugiem, pušķojam slieksni, pinam vainagus, dziedam dziesmas un lecam pār ugunskuru. Tad vēl ikgadējie lugu priekšlasījumi un lāpu gājiens. Esmu ievērojusi kādu likumsakarību – jo aktīvāki un rosīgāki Jāņi, jo mazāk alus tiek izdzerts un nākamajā rītā neviens nesūdzas par galvas sāpēm. Ar gaļas cepšanu neaizraujamies, toties visi dūšīgi ēd sieru un pašceptu rabarbermaizi.

Tad nu arī jums visām gribu novēlēt – rosīgus Jāņus!

Vasara ir tāds laiks, kad gandrīz vai katru nedēļu iekrīt kādas kāzas, kristības, dzimšanas dienas ballītes. Īsts svētku uzlidojums. Pirms pāris nedēļām bijām uz kādas mazas radinieces kristībām. Viss jau bija ļoti skaisti, kaut gan arī diezgan nogurdinoši (kristības kopā ar dievkalpojumu ilga kādu pusotru stundu), un tieši tad es vēlreiz aizdomājos par to, vai es kristītu savu bērnu (kurš nemaz nesaprot, kas ar viņu šajā brīdī notiek) vai nē.

Kad mazajai radiniecei (viņai nav pat vēl gadiņš) mācītājs tuvināja savu roku un teica Dieva vārdus, meitenīte visu laiku viņa roku grūda nost. Skats no malas bija tāds nedaudz komisks. No vienas puses jau var saprast, viņa grūda prom sveša cilvēka roku, bet, no otras puses, varbūt viņa nemaz negribēja, lai viņu kristī. Jo jautājums – "Vai jūs piekrītat, ka jūsu bērns tiek kristīts?" jau tika uzdots vecākiem, nevis bērnam.

Jā, laikam jau kaut ko tādu var izlemt tikai tad, kad tu pats esi izvēles priekšā – kristīt savu jaundzimušo bērnu vai nē. Es nenāku no pārlieku reliģiozas ģimenes, kaut gan arī es esmu kristīta. Tikai atšķirībā no šī mazā bērniņa, ar mani tas notika 18 gadu vecumā. Un es pati varēju izvēlēties, vai man to darīt vai nē. Un pie tam, es skaidri apzinājos, kādu soli es speru un ko tas viss nozīmē.

P.S. Kā ir ar tevi? Vai tu esi kristīta? Un vai tu esi domājusi par to, vai kristīsi arī savus bērnus?

Tikai 9% Latvijas sieviešu, 17% lietuvietes un 6% igaunietes sevi raksturo kā skaistas, liecina jauna socioloģiskā pētījuma rezultāti. Vaicātas par ideālā skaistuma vecumu, sievietes pašas jutušās visskaistākās vēlāk, nekā sabiedrībā pieņemts. Latvijas sievietes min 35 gadu vecumu, lietuvietes 37 gadus, savukārt igaunietes 40 gadus.

Šajā pētījumā redzu vistiešāko saistību ar Latviju kā sekstūrisma valsti. Ārzemnieki stāsta, ka latviešu meitenes var iegūt viegli un lēti, ka pašas karas kaklā. Ja tikai 9% no mums sevi raksturo kā skaistas, tad pasaulē izskanējusī slava par vieglo uzvedību arī nav nekāds brīnums. Sievietes ar kompleksiem vieglāk atsakās no ideāla.

Labi, nav ko daudz rakstīt par negatīvo, jo patiesībā mani šī aizraujošā pētījuma dēļ interesē: ja tev jautātu, vai uzskati sevi par skaistu, ko tu atbildētu?

Viena no lielākajām vasaras baudām man ir skriešana gar jūru. Senāk, kamēr es nebiju atklājusi jūras skriešanas pārdzīvojumu un mēdzu skriet pa Rīgas ielām vai parkiem, man bija jāpiespiežas sevi motivēt atkal izkustēties. Bet tagad es pastāvīgi gaidu nedēļas nogali, kad braukšu uz jūru, un pat mēģinu izrauties pa nedēļas vidu. Turklāt es tūlīt atzīšos kaut kamā, ko es vēl nevienam neesmu stāstījusi: vienmēr un vienmēr es skrienot domāju par Jeļenu Prokopčuku.

Tas sākās tad, kad es atsāku skriet, un sākumā bija ļoti grūti. Tas sakrita ar vienu no maratoniem, kurā piedalījās Prokopčuka, un es redzēju cik viņai toreiz bija grūti. Kad skrēju pati, es par to atcerējos, un nodomāju, ka ja Prokopčuka var noskriet 50 km, tad es jau nu noteikti varu noskriet 3 km. Iedvesmai palīdzēja.

Pēc tam es sāku ieklausīties tajā, ko viņa intervijās stāsta par sevis motivēšanu skrienot, par to, kā viņa domā par kājām, par ko viņa nedomā, līdz pat tam, ko viņa ēd vakarā pirms maratona. (Krāsnī sagatavotu saldā krējumā sautētu vistu un makaronus. Tikai pašu saldo krējumu nevajadzētu ēst, jo tas ir pārāk trekns.)

Un, kamēr es visu to izdomāju un sajūtu, turklāt man vienmēr skrienot ir jāpaspēj izdomāt arī domas par sevi, finišs jau klāt. Pašai man tas šķiet ļoti interesanti, kā cilvēks, kuru nekad neesmu satikusi, mani spēj iedvesmot. Bet nav ko tur daudz analizēt: man tā ir, un man tas patīk 🙂

Pirms trim gadiem nokļuvu Leigo Lake Music festivālā Igaunijā, un tur redzētais man gandrīz "jumtu norāva", kā teiktu Ērika. Iedomājies vecas lauku mājas mežā, bet pie mājām – vairāki ezeri. Katra ezera vidū pa saliņai, uz kurām uzbūvētas teiksmainas skatuvītes; publika sēž krastā un klausās mūzikā, kas nāk no ezera vidus…

Pateicoties brīnumainai nejaušībai, svētdien nokļuvu tajās mājās un iepazinos ar šī brīvdabas festivāla "vaininieku" – septiņdesmitgadīgu vīru vārdā Tõnu Tamm, kurš pirms 11 gadiem savā lauku īpašumā piepildīja vienu no savām daudzajām utopiskajām iecerēm – sarīkoja brīvdabas ērģeļmūzikas (!) koncertu. Elektroniskās ērģeles pa taisno no Amerikas toreiz tika nogādātas uz mazās salas skatuves, un apkārtnes mežus piepildīja Baha skaņdarbi.

Kopš tā laika ik vasaru viņš un viņa bērni organizē festivālu, kurā vismaz viena nedēļas nogale veltīta klasiskajai mūzikai, bet otra – etniskajai un rokmūzikai. Leigo ezeros muzicējušas jau tādas etniskās mūzikas zvaigznes kā sāmu dziedātāja Mari Boine un islandiete Emiliana Torrini. Šogad augustā būs arī Mum. Taču tas, kas tur notiek, nav tikai mūzikas klausīšanās. Tas ir visīstākais Vasaras Nakts Sapnis, kurā zvaigznes sajaucas ar ezerā peldošām svecītēm un gaisā lidojošiem izgaismotiem papīra parašūtiņiem. Vai arī, skanot dārdošiem industriāļu eksperimentiem, pretējā krastā līdz asarām aizkustinošā horeogrāfijā starp neskaitāmiem ugunskuriem dejo mazi ekskavatori, un, kā dabisks papildinājums šai neprātīgajai izrādei, tieši virs galvas sākas mežonīgs negaiss, ar zibeņiem izgaismojot visas debesis.

Es to redzēju pati savām acīm – toreiz, pirms trim gadiem, un tikai savas nolaidības dēļ neaizbraucu divus iepriekšējos gadus. Tāpēc šogad pilnīgi noteikti nelaidīšu garām iespēju redzēt islandiešu grupu Mum – 9.augustā Leigo Lake Music festivālā. Bet par to igauņu vīru mēs, visticamāk, vēl daudz ko dzirdēsim. Viņš tagad ir pārņemts ar domu uzbūvēt starp saviem ezeriem caurspīdīgu koncertzāli ar grozāmu skatītāju zāles daļu – tā, lai koncerta laikā publikai būtu iespēja baudīt te vienu, te otru Leigo brīnišķīgās ainavas debess pusi. Un, zinot, ko viņš ir paveicis līdz šim, es pat nešaubos, ka viņš savu utopiju realizēs.

Kā jau Elīna rakstīja, pagājušajā piektdienā mēs devāmies nelielā ekskursijā. Diena bija fantastiska un garastāvoklis arī vienkārši lielisks. Atzīšos, ka ar nepacietību gaidu šos ikgadējos Cosmo izbraucienus, jo tā ir lieliska iespēja patusēties kopā ar saviem mīļajiem kolēģiem. Noslēpumainajā Pokaiņu mežā katra no mums iejutās kādā tēlā (iepriekš sagatavojot atbilstošu tērpu un stāstu). Visinteresantākais bija tas, ka līdz pat pašām beigām nezinājām, kādu tēlu katra no mums ir izvēlējusies. Un vēl interesantāk bija tas, cik atšķirīgi, kolorīti un daudzveidīgi bija mūsu Pokaiņu meža iemītnieki. Lūk, ekskluzīva reportāža no Cosmo ekskursijas.

Ērika bija Uguns meita.

Liene – aizmirstais hipijs.

Anda – Sienāžu aizbildne.

Evija – medību dieviete Artemīda.

Dana – pelēkais pelēns.

Dace – meža gariņš.

Zane – tauriņš.

Elīna – Pokaiņu lauva.

Baiba – dzenis.

Anna – sidraba slieka.

Pie Jaunpils pils mēs iestādījām Cosmo ozolu.

No pirmdienas, 9.jūnija plkst.9 latviešu mūzika atkal pieejama par brīvu! Sadarbībā ar sulas dzērienu Fruts Activ portālā Platformamusic.lv bez maksas var lejuplādēt 30 000 dziesmas. Bezmaksas lejupielāžu limits ir 10 dziesmas vienam reģistrētam lietotājam dienā, nākamās dziesmas iespējams ielādēt pēc 24 stundām.

Kad pirms aptuveni pusotra mēneša Platforma Music atklāja jauno bezmaksas mūzikas izplatīšanas modeli, arī es to izmēģināju. Paklausījos pāris dziesmas, taču tad atmetu ar roku, jo, pirmkārt, mani nokaitināja sponsoru reklāmas rullītis, kurš atskanēja pirms katra skaņdarba klausīšanās. Otrkārt, aptrūkās mūzikas, kas man patiktu. Taču ideja laba, tāpēc nav ko daudz īgņoties. Izrādās, ka toreiz 60 tūkstoši sponsorētās lejupielādes tika veiktas 13 dienu laikā. Varens skaitlis!

Saistībā ar jauno tendenci rast iespēju cilvēkiem mūziku lejupielādēt par brīvu legāli, jo daudzi to jau sen tāpat kačā no dažādiem mistiskiem serveriem, atradu interesantu ziņu par Oziju Osbornu. Izrādās, ka pagājušajā gadā ASV viņš sarīkoja bezmaksas tūri. Visas koncertu izmaksas Osbornu ģimenīte plānoja uzgrūst uz sponsoru un reklāmdevēju platajiem pleciem. "Ja jau internetā var lejupielādēt mūziku par brīvu, tad – kāpēc būtu jāmaksā par koncertiem?!" -jautāja Ozija Osborna sieva un tūres veidotāja Šārona Osborna. "Pēdējo gadu laikā biļešu cenas ir kāpušas, jo mūziķi pieprasa arvien lielāku samaksu par savu uzstāšanos. Mēs, protams, atbalstām to, ka cilvēki grib pelnīt naudu, taču mēs arī gribam, lai bērni varētu atļauties atnākt uz mūsu koncertiem un gūt lieliskus pārdzīvojumus!"

Kā viņiem izgāja, nezinu, taču izskatās, ka mūzikas industrijai šobrīd viegli neklājas. Kaut mums vismaz pagaidām no tā nav jācieš, jo uzmanība tiek pievērsta sponsoru kabatām, nevis mūsējām.

Šodiena mums, visiem, kas veido Cosmo, ir ļoti īpaša. Mēs katru gadu braucam ekskursijā, un arī šodien satiksimies ap 9:00, lai brauktu uz Pokaiņiem. Zini par Pokaiņiem? Tas esot maģisks. Iznākot no meža, rezultāts esot neparedzams: varot gan iegūt desmitkāršu spēku, gan kļūt dziedināts, gan tikpat labi zaudēt orientācijas spējas. Lūk, nolēmām braukt un izpētīt. Taču mēs nolēmām arī attiecīgi sagatavoties, un tieši šī daļa solās būt ekskursijas viena no interesantākajām daļām.

Katram līdzi ir jāņem Pokaiņiem atbilstošs tērps. Tu vari izvēlēties būt jebkas, kas varētu dzīvot Pokaiņos – meža nāra, purva džins, meitene, kas nekad nenoveco, puisis, kas, pasēdējis uz akmens, novecojis utt. Un savam tēlam ir jāuzraksta teika par kādu no Pokaiņu dzīves aspektiem. Pēc tam, jau mežā, mēs fotografēsimies savos tērpos, un vēlāk par piemiņu taisīsim albumu, kurā klāt pie foto būs arī teika.

Neko vairāk es vairs nevaru izpļāpāties, bet gan jau vēl kāds kaut ko uzrakstīs par to, kā bija. Turiet par mums īkšķus! Pats galvenais – lai mēs nejauši neapsēžamies uz kāda no akmeņiem, kurš pēc tam atņem orientācijas spējas, jo pirmdien jābūt darbā. 

Šodienas topa tēma medijos, protams, ir Sekss un lielpilsēta pirmizrāde. Paldies Dievam, vismaz panikas celšana par ekonomisko krīzi atkāpusies otrā plānā, un seriāla cienītāji var radīt sev svētkus, noorganizējot vakaru lielpilstētas stilā. Kā šodienas Izklaidē saka Binnija Ārberga: "Ar draudzenēm jau esam nopirkušas biļetes un pēc tam Martini, Cosmo…"

Tikko redakcijā pārcilājām tēmu, kāpēc katra no mums ir vai nav sekojusi Kerijas un viņas draudzeņu piedzīvojumiem. Man patiešām patika šis seriāls un, pat neskatoties uz acīmredzamajiem pārspīlējumiem tēlu uzvedībā un situāciju modelēšanā, es kā garšīgu desertu izbaudīju Sex and the City profesionālo kvalitāti – aktierspēli, filmēšanas manieri, asprātīgos dialogus. Taču seriāla galvenā odziņa priekš manis viennozīmīgi bija stilistes Patrīcijas Fīldas komplektētie aktrišu tērpi – Kerija, manuprāt, ģērbjas pilnīgi crazy, prieks skatīties! Pat veicot mājās remontu, viņa iemanās uzvilkt kaut ko pilnīgi nesaprotamu, un tomēr izskatīties inčīgi un smuki.

Izrādījās, ka lielākajai daļai no redakcijas meitenēm Sekss un lielpilsēta savulaik bijis iemīļots vakara pavadīšanas veids, tāpēc arī, plānojot Cosmopolitan jūnija numuru, ar prieku nolēmām likt Keriju uz vāka, un jaunajā žurnālā lasāma arī intervija ar aktrisi Sāru Džesiku Pārkeri.

Bet varbūt tava Sekss un lielpilsēta favorīte ir pavisam cita?

Es esmu no tiem cilvēkiem, kam vieglāk komplimentus ir dot, nevis saņemt. Jo, kad man kāds izsaka komplimentu, es mulstu un īsti nezinu, kā reaģēt. Ir gan viens izņēmums – komplimenti, ko izsaka mans vīrs, mani nemulsina, bet tikai un vienīgi iepriecina. Bet šoreiz stāsts būs par kādu negaidītu komplimentu, ko saņēmu pagājušajā nedēļā.

Tas bija visai grūtas darbadienas vakars, jutos piekususi, īgna, un man šausmīgi gribējās ēst. Nu galīgi nebiju savā labākajā formā. Pēdējiem spēkiem vilkos uz lielveikalu, lai nopirktu kaut ko vakariņām. Pie veikala diezgan ilgu laiku vēl runājos pa mobilo telefonu. Netīšām ievēroju, ka uz mani skatās kāds solīts kungs. Skatās un smaida. Padomāju, ka viņš laikam ir dzirdējis, kā runāju pa telefonu, un tāpēc smaida.

Lielveikalā atkal uzradās tas pats solīdais kungs un uzrunāja mani – tīrā itāļu valodā. Protams, nesapratu ne vārda. Tad viņš pārgāja uz angļu valodu un sāka man stāstīt, ka es esot ļoti skaista sieviete un aicināja mani uz tasi kafijas. Angļu valodā izteiktos komplimentus papildināja daiļskanīgi izteicieni itāļu valodā (kurus es, protams, atkal nesapratu). Tad, kad laipnā balsī pastāstīju, ka esmu precējusies un parādīju savu laulību gredzenu, kungs atvainojās un, bučojot man rokas, atvadījās.

Varbūt kādā citā reizē man tas viss šķistu kā parasta ārzemnieku uzmācība, bet toreiz man šis negaidīti izteiktais kompliments tik ļoti uzlaboja garastāvokli, ka aizmirsu par visu savu īgnumu un smaidot devos iepirkties.

P.s. Un kā ir ar tevi? Vai tev patīk saņemt komplimentus no pavisam svešiem cilvēkiem?

Vakar un šodien darbā daudz runājam par mājas dzemdībām. Nezinu, sakrita zvaigznes vai kas cits, taču mums visām četrām pēdējās nedēļas laikā ir sanācis dzirdēt par to, cik daudz radinieču, draudzeņu un paziņu pavisam nesen dzemdēja mājās vai to vēlas darīt nākotnē. Viena tāpēc, ka šausmīgi bail no slimnīcas, otra atgādina par sentēvu dzīves rituāliem, trešā apgalvo, ka tas ir mazāk stresaini un nav jādomā par ārstu vienaldzību.

Man pagaidām nav strikta viedokļa par to, vai esmu par vai pret dzemdībām mājās. Pagaidām šķiet, ka pirmo bērnu es noteikti labāk izvēlētos dzemdēt slimnīcā vai privātklīnikā, jo man vajadzētu to sajūtu, ka visi speciālisti, kas vien var būt nepieciešami, ir kaut kur tuvumā. Savukārt ar otro bērnu jau varētu padomāt par mājas dzemdībām, jo pašai vismaz būtu skaidrība, kā tas viss notiek. Tas tā sapņojot… Taču redakcijas karsto diskusiju rezultātā esmu nonākusi pie secinājuma, kas, piemēram, tieši mani visvairāk traucē skaļi atbalstīt mājas dzemdības. Šķiet, tā ir manas mammas, krustmātes, viņu draudzeņu pieredze. Toreiz – padomju laikos – attieksme pret dzemdētājām nebija diez ko iejūtīga (protams, vienmēr ir izņēmumi). Viņas tika atstātas vienas brīdī, kad tik ļoti ir nepieciešams mīļoto cilvēku atbalsts. Tāpēc arī manī snauž stereotips, ka dzemdības ir gluži vai iniciācijas rituāls, kas sievietei zobus sakodušai ir jāpārcieš vienai pašai zili krāsotās slimnīcas sienās.

Vēl jau aktuāls ir jautājums, vai mīļotajam vīrietim vai kādam citam tuviniekam lūgt piedalīties dzemdībās. Uzmanīgu mani darīja kāds gadījums, kuru šosestdien dzirdēju savos laukos. Tur kāda sieviete dzemdēja mājās, un to visu redzēja viņas pirmsskolas vecuma dēlēns. Puika kopš tā brīža vairs nerunā. Viņš kļuva mēms. Tagad logopēdi un psihologi strādā ar viņu, taču par izveseļošanās iespējām runā skeptiski. Protams, šī ģimene nav no labvēlīgākajām, taču šis gadījums, manuprāt, pierāda to, ka, lai arī dzemdības tiek uzskatītas par dabisku  notikumu, ne visi ir gatavi tās skatīt klātienē un ne visiem tās ir jāredz. Tāpēc stāsti par to, ka sievietes saviem vecākajiem dēliem piedāvā vai pat lūdz (ir, ir arī tādi gadījumi!) piedalīties savās dzemdībās, man šķiet gluži vai vardarbības piemērs. Un es ticu, ka arī dažiem vīriešiem dzemdību skati un sajūta, ka viņš nekādi nevar palīdzēt savai sievietei, var nodarīt daudz vairāk ļaunuma nekā labuma.       

Pagājušajā nedēļā es nolēmu aiziet pie astroloģes. Man nekad nebija taisīta astroloģiskā karte, un likās, ka nu pienācis brīdis, lai es zinātu, kas man zvaigznēs ierakstīts.

Ierakstīts ir daudz un bagātīgi, un, teikšu atklāti, es uzticos astroloģei, pie kuras biju aizgājusi. Viņa ne reizi neteica, ka būs tā vai tā, bet gan stāstīja, kas mani varētu ietekmēt, kuras varētu būt manas stiprās vai vājās puses. Tā sacīt, diezgan zinātnisks piegājiens. Pēc divu stundu sarunas es iznācu ārā ļoti apmierināta.

Bet visu šo stāstu kā ievadu, lai pateiktu vienu ļoti interesantu domu. Viņa teica, ka viss, kas notiek vienu mēnesi pirms dzimšanas dienas, ir Dieva dāvana. To viņa man atbildēja uz jautājumu, kas man bija zvaigznēs tad, kad es kādā brīnišķīgā vasaras dienā, pilnīgi negaidīti un neticamā veidā divas nedēļas pirms dzimšanas dienas satiku savu draugu.

Interesanti, vai tev arī ir kādi lieli notikumi bijuši mēnesi pirms kārtējās dzimšanas dienas? Ja jā, varbūt izstāsti!

Nesen atkal dzirdēju stāstu par kādu sievieti, kuras ģimene ir uz izjukšanas robežas, jo vīrs izrādījies egoists, dzērājs un vispār briesmonis, turklāt visas šīs īpašības viņā atklājušās tikai pēc kāzām – kā uz burvju mājiena. Viss krievu raidījums Bijušo sievu klubs balstīts uz šādiem pat stāstiem: „Viss bija tik skaisti, mēs apprecējāmies, bet drīz pēc tam sākās īsta elle…”

Es neesmu precējusies, tāpēc pēc savas pieredzes spriest nevaru, un tomēr baigi interesanti – vai tiešām laulības daudziem ir kā tāds viltīgs darījums, kuru steigšus noslēdz, neatklājot līguma partnerim darījuma ēnas puses, un pēc tam, kad atsedzas patiesā aina, abi jūtas piekrāpti? Jo jebkurš psihologs pateiks, ka cilvēks nevar izmainīties vienā dienā, tātad viņš vienkārši līdz šim ir slēpis savu patieso būtību, izliekoties par kādu citu.

Ir jau tā, ka mums visiem romantiskajā iepazīšanās periodā piemīt vēlme izrādīties savam iekāres objektam noslēpumainākiem, gudrākiem, interesantākiem, azartiskākiem un drosmīgākiem, nekā mēs patiesībā esam. Laikam jau tie ir dabiskie instinkti – bužināt spalvas un izplest pāva asti, lai iekarotu sava vēlmju objekta sirdi. Taču šāda teātra spēlēšana ir īstas lamatas, ja vēlamies nopietnas attiecības, nevis tikai sugas turpinājumu (atvainojiet par tiešo analoģiju no dzīvnieku pasaules). Lomu spēles uzbur ilūziju, un, ja no tās laicīgi neatbrīvojas, arī sakot jāvārdu šim cilvēkam pie altāra, tu „nopērc” ilūziju. Rezultātā abi ir nelaimīgi, jo no kopdzīves katrs gaidījis pavisam ko citu. Piemēram, tu – izpalīdzīgu partneri, kurš atvieglos tavas ikdienas rūpes, viņš – allaž skaisti sapostu lelli, kura pienes viņam čības. Skaidrs, ka tur nekas nevar sanākt, jo līgums noslēgts negodīgi.

Man jau liekas, ka nekas nevar būt aizraujošāks par tava mīļotā cilvēka iepazīšanu, sākot no pirmās satikšanās dienas. Jo rozā briļļu laiks, protams, ir laba lieta, bet lielos vilcienos lakstošanās periodi līdzinās viens otram kā divas ūdens lāses – ja ļaujam viens otram aizmālēt acis. Viņi visi taču dāvina ziedus, un jūs kopā pastaigājaties gar jūru… Tas, kas attiecības dara unikālas, ir viņš, šis konkrētais vīrietis ar visām viņa labajām un sliktajām īpašībām, uz kurām nevajag pievērt acis! Foršāk ir tās ieraudzīt, iepazīt un iemīlēt. Man šķiet, tad arī nākamajā dienā pēc kāzām būs daudz mazāks risks pamosties laulības gultā kopā ar briesmoni.

Pagājušajā nedēļas nogalē, kā jau jums ziņoju, devos mazā ceļojumā uz Pēterburgu. Kādi bija mani iespaidi? Man patika, ļoti, ļoti patika, un es noteikti vēl gribu atgriezties šajā skaistajā pilsētā. Jo trīs dienas ir daudz par maz, lai visu apskatītu, lai iedzīvotos un izjustu to īpašo atmosfēru. Es pat iemetu kādā Pēterburgas strūklakā monētu – kā saka, uz atgriešanos.

Nu mazliet par pašu ceļojumu. Sadalīšu savu stāstu vairākos punktus, lai būtu vieglāk visu salikt "pa plauktiņiem".

1) Braukt uz Pēterburgu ar vilcienu nemaz nebija tik nogurdinoši, kā biju iedomājusies. 12 stundas paskrien gluži nemanot, jo lielākā daļa ceļa ir pa nakti (vienīgais uz robežām visus modina augšā un pārbauda gan pases, gan bagāžu).

Un, kā izrādījās, sēdvieta kopējā vagonā nebūt nenozīmē, ka visu nakti ir tikai jāsēž, mēs dabūjām tikpat labas guļvietas kā tie, kas bija nopirkuši divreiz dārgāku biļeti.

2) Mums bija ļoti paveicies ar pavadoni, viņa bija tāda laipna un smaidīga blondīne, (nu gluži kā no vecām krievu filmām) un uzreiz mums paziņoja, ka savējos novārtā neatstās. To īpaši izjutām uz Krievijas robežas, kad viņa sāka koķetēt ar robežsargiem un viņi pavisam piemirsa mūs tā pamatīgāk "paņemt priekšā".

3) Kā zināms, Krievijā pret ārzemju tūristiem ir ļoti īpaša attieksme, tas nozīmē, ka ieejas biļetes ir divreiz, ja ne trīsreiz dārgākas nekā vietējiem iedzīvotājiem. Tāpēc mēs droši runājām krievu valodā un biļešu pārdevējiem stāstījām, ka esam vietējie. Un mums šis joks arī izdevās! Tas nekas, ka neliels akcents. Krievija ir tik liela, ka ir pavisam pierasts, ka cilvēki no attālākiem reģioniem runā mazliet neierasti.

4) Par laimi, mēs šajās dienās satusējām ar kādu vietējo puisi. Un, pateicoties viņam, varējām iepazīt Pēterburgu ne tikai no tūristiem domātās puses (pie tam tieši šajās dienās notika pilsētas svētki un uz ielām bija nenormāli daudz cilvēku), bet arī no otras puses – bijām vietējo iecienītā virtuļu ēstuvē, Pēterburgas studentu teātra izrādē un slepenā pagalmiņā, kur jau 15 gadus darbojas dažādi neformāļi – mākslinieki, mūziķi, aktieri, tur ir neliela koncertzāle, muzejs un pāris kafejnīcas, paviesojāmies arī tā puiša vecmāmiņas vasarnīcā (kādus 50 km no Pēterburgas) un braucām ar vietējo prāmi. Pats skaistākais, ka piedzīvojām arī slavenās Pēterburgas baltās naktis.

Nu daudz, daudz pozitīvu emociju! Novēlu arī tev jauku šo saulaino dienu!

Jau vairākus gadus ar interesi apmeklēju Latvijas Mākslas Akadēmijas studentu modes skates, kas parasti notiek maija beigās vai jūnija sākumā. Ne tikai tāpēc, ka reizēm viņu vidū ir mani draugi un paziņas (kurus nedod dievs traucēt mēnesi pirms skatēm!), bet arī tāpēc, ka man patīk modes svētku sajūta, kas virmo šajos pasākumos.

Ja tev ir brīvāks brīdis, aizej uz kādu no šīs nedēļas skatēm:

28.05.2008. – Latvijas Mākslas akadēmijas modes skate.

28. maijā plkst. 18.00 Latvijas Dzelzceļa Vēstures muzejā notiks ikgadējā LMA studentu kolekciju skate, kuru organizē Latvijas Mākslas akadēmija un Baltijas Modes federācija. Topošie dizaineri, viņu pasniedzēji, jauno dizaineru piekritēji un citi interesenti atkal varēs apmeklēt fantāzijas, jaunrades un mākslas svētkus. Skatē piedalīsies 29 topošie modes mākslinieki, Latvijas Mākslas akadēmijas modes dizaina nodaļas studenti: Jānis Bērzs, Zane Poriete, Sanita Simtniece, Edīte Treija, Lāsma Upeniece, Iveta Vilne, Daiga Zvirgzdiņa, Elīna Bože, Evija Krīgere, Ludmila Kruglika, Līva Ķauķe-Saule, Arita Varžinska, Elīza Ceske, Dana Ivanova, Vita Radziņa, Inga Tauriņa, Marta Toča, Anastasija Golubeva, Indra Miklāva, Agnese Oleksāne, Artis Štamgūts, Inga Šulce, Baiba Bērziņa-Skrīvere, Dace Krieviņa, Ieva Janelsiņa, Liene Subatiņa, Sabīne Burmeistare, Inese Zandere.

Biļešu tirdzniecība „Biļešu paradīze" kasēs. http://www.bilesuparadize.lv/ . Ieejas maksa: 4 Ls.

29.05.2008. – jauno dizaineru konkurss „Jauns Vārds Modē".

29. maijā Latvijas Dzelzceļa Vēstures muzejā norisināsies jauno dizaineru konkurss „Jauns Vārds Modē". Pasākuma organizators Baltijas Modes federācija aizsāka tradīciju, kas apvieno uz vienas skatuves studentus no visām Latvijas lielākajām mācību iestādēm, kas sagatavo modes nozares speciālistus, kā arī citus jaunus talantus, kā arī šogad pirmo reizi konkursa vēsturē tajā piedalīsies modes dizaina studenti no Igaunijas un Lietuvas.

Konkursa viesi – Eiro universitātes (Igaunija, Tallina) dizaina katedras studenti – prezentēs savas tērpu kolekcijas.

Konkurss „Jauns Vārds Modē" notiks jau otro reizi. Konkursa ietvaros mācību iestāžu studentiem ir iespēja prezentēt savu nelielu kolekciju (6 tērpi) vienā no trim nominācijām: casual (tērpi ikdienai), avangarde (pašas drosmīgākās dizaineru fantāzijas) un vakartērpi.

Biļešu tirdzniecība „Biļešu paradīze" kasēs. http://www.bilesuparadize.lv/ . Ieejas maksa – 4 Ls.

Izrādās, ka dzīvē ir tik daudz lietu, kam nepieciešama drosme. Tā vajadzīga, lai uzdrošinātos iestāties īstajā augstskolā, iegūt sen kāroto darbu vai vienkārši uzsmaidīt puisim, kurš jau sen tev patīk. Tomēr man šķiet, ka vislielākā drosme ir atzīt patiesību – saņemties paskatīties spogulī sev acīs un teikt: jā, tas tā ir. Pie velna, tas tā tiešām ir.

Ne jau tikai sliktu lietu atzīšanai ir nepieciešama drosme. Man šķiet, tā nepieciešama ikvienam notikumam, no kura mēs kaut kādu apstākļu dēļ baidāmies. Cik esmu ievērojusi, parasti šie notikumi, no kuriem cilvēki baidās, lielākā vai mazākā mērā saistīti ar pārmaiņām. Bet pārmaiņas taču var būt arī uz labu. Dīvaini, bet tik daudzi no mums baidās saņemt drosmi un teikt: mani gaida kas patiesi labs,- es nepretošos tam un nebaidīšos no tā.

Atzīšos, ka arī es joprojām tikai mācos atzīt visu patiesību. Joprojām ir brīži, kad es apzināti sevi mazliet piemānu – nu, iestāstu sev, ka ir tā un tā – lai vieglāk. Tomēr ar katru dienu tādi mirkļi ir arvien mazāk. Esmu sapratusi, ka nav izdevīgi sevi mānīt. Laikam jau pilnīgā harmonijā ar sevi un apkārtējiem iespējams dzīvot tikai tad, kad ir saņemta dūša un savam spoguļattēlam pateikts: jā, tas tiešām tā ir. Ikvienai no jums novēlu, lai jūs vienmēr būtu atklātas pret sevi un nekad nebaidītos no pārmaiņām!

Es nesen noskatījos vienu filmu, par kuru nevaru vien beigt domāt. Tā ir amerikāņu filma "Secret", un ja jādefinē tās žanrs, tad kaut kas starp fantāzijas un dokumentālo filmu. Un tas arī ir šīs filmas šarms! Tajā vairāki cilvēki – filozofi, grāmatu autori, veiksmīgi uzņēmēji – dalās, kā viņi saka, visilgāk glabātajā noslēpumā par cilvēka enerģijas pievilkšanās spēku: "līdzīgs pievelk līdzīgu" jeb tas, kāds tu esi, pievelk to, kas ar tevi notiek.

Ja tu esi prīecīgs un dzīvi uztver kā izaicinājumu, tad tavs prieks izplatās, un arī pretī tu saņem prieku no citiem cilvēkiem, no dzīves situācijām. Bet, ja tu esi gruzīgs un nomākts, tad arī to tu sūti izplatījumā, un to pašu saņem arī pretī.

Un, lai kaut ko mainītu, ir vispirms skaidri jāzina, ko tu vēlies mainīt, tad jāiedomājas šīs izmaiņas, un nedrīkst palaist garām brīdi, kad Visums tev sūta iespēju šīs izmaiņas izdarīt. Viņi apgalvo, ka tas ir neapstrīdami, pat līdz visneticamākajiem gadījumiem.

Lai arī cik skeptiska es nebūtu, tomēr nolēmu izmēģināt. Vienu dienu no rīta, kad šausmīgi negribējās celties, es sāku uzskaitīt, ar ko man šī diena varētu būt priecīga: rīta kafija, kāda satikšanās, skrējiens gar jūru, vēl pāris prieciņi. Ar tādu noskaņojumu es piecēlos, un man bija patiešām labs garastāvoklis. Uzliku to par mērķi: lai ari kas tajā dienā notiktu, es visu laiku paturēju prātā labo, kas ir bijis, notiek patlaban vai tūlīt notiks. Meitenes, vispār forša sajūta. Jo patiešām pēkšņi tu esi spiests koncentrēt uzmanību uz labo, un tad arī tu to ievēro! Piemēram, ja skrienot gar jūru, vējš pūš no mugurpuses, iespējams, tu to neievēro, bet tagad, kad jāmeklē labās lietas – pēkšņi tev ir noveicies, jo vējš pūš no mugurpuses!

Tam gan nepieciešams treniņš, jo grūti nokoncentrēt uzmanību tikai uz labo, bet šī viena diena parādīja, ka varbūt tiešām kaut kāda daļa taisnības šajā noslēpumā ir.

Kamēr masu mediji un politiķi cepas par to, vai eksāmenu pirkšana ir ētiska padarīšana vai nav, es atcerējos savu pieredzi jautājumu iegūšanā pirms nopietnajiem pārbaudījumiem. Un es dodu 100 procentus, ka šodien rīkotos tāpat.

12.klasi beidzu 2000.gadā. Šķiet, tas bija viens no pirmajiem gadiem, kad sākās tagad jau tik ierastais farss ap eksāmenu pirkšanu. Kaut mācījos Rīgas Valsts 1.ģimnāzijā, kurā bija pieņemts, ka augstā mācību līmeņa dēļ tās audzēkņiem nevajadzētu uztraukties par valsts ieskaitēm, taču arī dažus no mums pārņēma panika pirms kāda no gala eksāmeniem. Kā nu ne, ja visu eksāmenu rezultātu novērtēšana notika pēc lielākā punktu skaita, kuru konkrētajā eksāmenā ieguva kāds skolnieks no visu Latvijas 12.klašu vidus. Kas šāda aprēķina dēļ prātā nāk vienam parastam vidusskolniekam? Ja kāds cits pāris dienu iepriekš iegūst eksāmena jautājumus, tad viņš var atrast pareizās atbildes un uz eksāmenu doties bez lieka stresa. Visdrīzāk šis vidusskolnieks eksāmenu uzrakstīs labāk par kādu zubrilu, kurš stresa dēļ pēkšņi aizmirst visas formulas, vai citu savu skolas biedru, kurš kaut ko zina un kaut ko arī nezina. "Vai tad tas ir godīgi?", man ienāca prātā, kad iekšlietu ministrs Mareks Segliņš pirms pāris dienām aicināja skolniekus nekļūt par aitām un nepirkt eksāmenus. Kā pati Izglītības ministrija var pieļaut, ka brīdī, kad vidusskolniekam šķiet, ka izšķiras visa viņa nākotnē (uz mazliet taisnības jau tajā ir), tiek nopludināti eksāmena jautājumi? Nezinu gan, vai šobrīd eksāmeni tiek vērtēti pēc tās pašas sistēmas kā pirms astoņiem gadiem, taču, manuprāt, aitas ir eksāmenu jautājumu čiepēji, nevis skolnieki.

Un, ja man šodien būtu jāliek eksāmens priekšmetā, kurā nejustos sevišķi pārliecinoša, es rīkotos tieši tāpat kā 2000.gadā. Ļautu lai puiši sazvanās ar mistiskajiem eksāmenu tirgotājiem, pirmseksāmena vakarā dotos kopā ar viņiem uz Vērmanes dārzu, kur kādā tumšā stūrī notiktu naudas un eksāmena jautājumu apmaiņa, tad mēs dotos pie kāda uz dzīvokli un pusnakti rēķinātu uzdevumus. Lai no rīta tāpat neko daudz neatcerētos un atbildētu, balstoties uz savām reālajām zināšanām 🙂 Taču vismaz toreiz mums bija sajūta, ka esam darījuši kaut ko sevis labā, ja jau Izglītības ministrija mūs nesargāja. Proti, lai mēs būtu tie, pēc kuru rezultātiem noteiktu eksāmenā iegūto līmeni, nevis kāds cits. Tas bija izdzīvošanas jautājums.

Joprojām brīnos par sabiedrībā populāriem cilvēkiem, kuri izrāda dzeltenajai presei savas guļamistabas, vannas istabas un vēl visu netīro veļu publiski izmazgā. Vai tiešām kārtējā publikācija presē tik ļoti palīdz viņiem biznesā – vienalga, vai tā ir pozitīva vai negatīva?

Man ir draudzene, kura arī ir atpazīstama persona, taču viņa principiāli nerunā ar bulvāru presi. Vienkārši atsakās sniegt jebkādus komentārus, lai kāda arī būtu tēma – arī par puķītēm un putniņiem nē. Un ticiet man, viņai liek mieru! Vienkārši dzeltenajai presei šāda slavenība ir absolūti neinteresanta. Vienīgā iespēja viņai iekļūt Kas Jauns vai Privātajā Dzīvē ir gadījumā, ja paparaci viņu nofotografē kādā publiskā pasākumā un pēc tam nopublicē bildi ar absolūti garlaicīgu fotoparakstu, jo rakstīt jau nav ko!

Tāpēc vēl jo vairāk krīt uz nerviem zvaigžņu gaušanās par žurnālistu šantāžu. Ir tādas slavenības, kuras vēlāk sūdzas, ka gribot negribot esot spiesti runāt ar presi un izstāstīt visu, kā ir, jo pretējā gadījumā tāpat nodrukāšot pa savam. Īsti nesaprotu, kas var būt šantāžas ierocis, ja vien cilvēks nav izdarījis kādu noziegumu…