Kas var būt vēl sāpīgāk? Būt tik
tuvu, bet ne līdz galam. Sagrābt laimi saujā, bet tomēr ļaut tai izslīdēt caur pirkstiem. Es vēl aizvien sajūtu viņa pieskārienus, ar acs kaktiņu redzu, kā viņš nāk man pretī, ar katru elpas vilcienu sāp vairāk un stiprāk, ar katru sirds sitienu saprotu, ka nekad vairs nespēšu kādu mīlēt. Kas varbūt vēl sāpīgāk? Vissāpīgāk ir tad, kad tava mīlestība nevis aiziet, bet to paņem.Nevis uz laiku vai dienu, bet uz mūžu, un vainīgo nav, tikai dziļas,neizārstējamas sāpes, kas iznīcina tevi lēni no iekšpuses. Vissāpīgāk ir kad sāp, un nezini kā lai palīdz. Un nevis palīdz kādam citam, bet sev, jo kā teicis kāds, manuprāt, pavisam nepieredzējis cilvēks, ar laiku viss pāriet, nē,tā nav, ar laiku nepāriet. Laiks spēj likt aizmirst un spēj padarīt cilvēku vienaldzīgu pret mīlestību, jūtām un citiem cilvēkiem, taču ne kā citādi izārstēt. Laiks nav mīlestība, tas neārstē brūces, tas nepadara laimīgu. Vēlsāpīgāk var būt iemīlēties vēlreiz, jā, tas var būt vēl sāpīgāk.
Jūs jau zināt, kā tas ir, redzēt nākotni, kurā tu esi laimīgs, redzēt jūsu kāzu dienu, bērnus un māju ar dzeltenu žogu. Redzēt mazu, rudu kaķēnu sildāmies saulītē pie mājas un skaistu ozolu, pavisam jaunu, tikko iestādītu. Redzēt vecmammas adīto paklāju uz lieveņa un mammas dāvātās tējas tasītes virtuvē uz galda. Viņu, šūpuļtīklā ar mīļāko grāmatu vienā rokā un kafijas krūzi otrā rokā. Redzēt un just, ka tas viss tevi sagaida nākotnē, zināt, ka nav iemesla bailēm, jo jūsu mīlestība ir daudz, daudz stiprāka.
Problēma jau nav tajā, ka cilvēks, būdams ļoti saprātīgs, mēdz sapņot, tieši pretēji sapņi liek mums justies drošāk, jo bez tiem nav iemesla dzīvot, sapņi ir kā barība mūsu dvēselei un sirdij. Problēma ir tur, kur tai nemaz nevajadzētu būt. Sapņojot cilvēks aizmirst dzīvot. Es tik ļoti uztraucos par nākotni, ka aizmirsu dzīvot tagadnē un beigu beigās man atņēma gan vienu, gan otru.
Kas ir briesmīgāk? Laikam kad mīlestību nolaupa, atņemot iespēju atvadīties un pateikt, cik daudz prieka tev tika sniegts.
Vēstules bija par vienu un to pašu- dubļi, slapjums, nemitīgais šāviņu troksnis un bailes. Visa beigās – „Es tevi ļoti mīlu un ceru uz drīzu tikšanos”. Katras vēstules beigās, kā glābšanas riņķis šie deviņi vārdi – „Es tevi ļoti mīlu un ceru uz drīzu tikšanos”. Karš ir visnežēlīgākā lieta uz pasaules, jo tas paņem visu, arī spēku dzīvot tālāk. Kad vēstule nepienāca nedēļu vai ilgāk, sirds neprātīgi sitās, domas šaudījās un sapņi bruka, bet tad tā atkal atrada ceļu un es sabūvēju visus sapņus atkal no jauna. Tajā briesmīgajā laikā mierinot ciema meitenes par zaudētajiem vīriem un mīļotajiem, katru reizi gabaliņš sirds sadrupa, jo gaisā valdīja nevis pavasara smarža, bet ciešanu dvaka. Zābakos tērpts pastnieks katru rītu iegriezās vismaz vienā mājā, lai nodotu sēru vēstuli, un katra māja cerēja, ka pastnieks nedodas pie viņiem.
Dažiem varbūt šķiet, ka sliktas lietas notiek drūmā dienā, ka cilvēki mirst negaisa laikā un jaunavas skumst stiprās lietavās, nē, lielākās muļķības! Spīd saule, stari glāsta tavu maigo ādu, kaķēns guļ klēpī un murrā nebeidzamo dziesmu, kaimiņmājā tiek ravēts dārzs un tu, rīta stundā atpūties lasot avīzi, kad uzrodas pēkšņa, nesen dzirdēta zābaku klaudzoņa pret asfaltu. Paej garām, paej garām, lūdzu, paej garām, tu domā. Pastnieks, kā milzīga ēna atver tavas sētas durtiņas, nodur skatienu un pasniedz aploksni.
No sākuma sabrūk jūsu kopīgā māja, tad novīst ozols, sašķīst tējas tasītes un izbalē krāsotais žogs. Kaķēns? Kaķēns nenomirst, jo tu to esi jau nopirkusi, cerot kaut uz mirkli sajust kopīgās nākotnes pieskārienu. Sapņi sabrūk saulainās dienās, kad tavs mīļotais tiek nogalināts ar vienu lodes šāvienu sirdī kaujas laukā un seržants laipni paziņo, ka viņš miris kā vīrs, braši cīnoties. Taču tevi tas neinteresē. Es biju spējīga domāt tikai par sapni, kurš tikko izbalēja. Ne par viņu, jo ir lietas, kas ir pārāk sāpīgas. Un kad man likās, ka es dzirdu kā mana sirds saplīst tūkstoš lauskās, es sajutu maigu pieskārienu kāju pirkstiem. Kaķēnam arī sāp, es nodomāju. Man likās, ka sāp visiem, jo vai tad viens cilvēks ir spējīgs izturēt tādas sāpes vienatnē? Noteikti, ka kaimiņi arī to sajuta.
Kad paiet diena, nedēļa, mēnesis un tu vēl aizvien, no rīta pamostoties, nevari īsti paelpot, jo skumjas un sliktie sapņi tev žņaudz nost, tu sāc domāt par to, kā būtu, ja būtu. Kā būtu,ja es rakstītu vairāk, ja es lūgtos vairāk? Vai ar lūgšanām pietiktu, lai viņu nosargātu? Viena nomaldījusies lode, un dzīve sašķīst miljons lauskās, viena nomaldījusies lode, un manas dzīves jēgas vairs nav. Un, kad kāds pārmet aukstumu, vienaldzību un atsvešinātību, tu ieskaties šim cilvēkam acīs un saproti, ka viņš nezina neko par ciešanām. Kad vairs nepienāk vēstules, kaķis ir izaudzis un tev ir cita māja, cits vīrietis, citi bērni, cits žogs un ozols,tu atver savu mazo koka lādīti, kura pēc tik daudziem gadiem zaudējusi savu krāsu, paņem pirmo iedzelteno pastkarti, sirdij sastingstot tik uz mirkli,aizver acis, un ar pirkstgaliem to maigi noglāsti, tu redzi tos pašus deviņus vārdus, kuru dēļ tu vēl dzīvo un tici, ka reiz jūs satiksities, kuru dēļ tu nakts vidū mosties, pat pēc vienpadsmit gadiem, lai izietu pirmajās pavasara dienās paskatīties zvaigznēs. Tu izlasi tos deviņus vārdus- „Es tevi ļoti mīlu un ceru uz drīzu tikšanos”, aizver lādīti ciet, paņem resno runci un klusi dodies uz gultu, zinot, ka nākampavasar tu darīsi tāpat, līdz vairs nesāpēs pavisam.
