Gribas izkliegt,nē izraudāt visu,kas ir iekšā,visu,kas sāp. Nav jau nekas noticis,tikai atnākot pavasarim,kad apkārt tik daudz pārīšu,mīlestības,sirds siltuma vienam starp otru sajūtos skumji. Man pirmais un pagaidām vienīgais draugs,bija tikai 19 gados. Tas sanāk pagāšvasar.

Es viņam pateicu,ka mīlu viņu – viņš bija arī mana pirmā mīlestiba. Ja vien nebūtu viņa tētis uzstādījis savus noteikumus,mes varbūt vēl būtu kopā. Bet tēvs pateica,un viņam bija jāklausa. Atnākot pavasarim un tuvojjoties vasarai manī atkal uzjundī vecās atmiņas. Es nevaru,tās ir tik sāpīgas. Varbūt tas tāpēc,kaviņš bija mana pirmā mīlestība,bet varbūt tāpēc ka man viņa pietrūkst.

Nav parasti laika, nav parasti iedvesmas izlikt visu tā teikt uz papīra, bet soreiz vajag apkopot domas un izdomāt rīcības plānu… Laikam jau kamēr viss nemainīsies vai kamēr kāds kaut ko nemainīs, es kārtējo reizi sevi nomierināsu ar domu, ka ir labi ka ir un, ka bus ari talak vel labak, saulaināk utt… Kā lai cilvēks zin, kad ir pienācis kaut ko uz visiem 360 mainīt?? Katram sava laika bumba un pacietība, laikam!!!! Ir jau manī vēl kaut kas svēts, kas neļauj visu gāzt ar kājām otrādāk, bet no otras puses, pie velna, kad mani kāds ipasi zeelo??? Uzskatu, ka cilvēki kuru strapā ir kaut kādas simpātijas, kā virietim starp sievieti, viens otru jūt… Jūt apmēram kā suņi, kuri saostas… Pa lielam jau censos nenemt galvā siis dzives aizrausanas, jo ir ko zaudeet.. Bet pa lielam, ko tad es zaudetu??? Cilveku, kuram es jutos ka tuksa vieta, cilveku ar kuru pastaiga lidz veikalam ir ka brauciens celojuma, cilveku kuram es pat nezinu kapec esmu vajadziiga… Mūžīgais jautājums- Vai es neupurēju pārak daudz attiecībām, kuras pa lielam jau ir izjukusas un domaju, ka nevar tas uzlabot??? BET Vai es spesu sadzivot ar nastu, kas vilksies lidzi man ka SLIKTAA es?????

The rumors flew but nobody knew how much she blamed herselfFor years and years she tried to hide the whiskey on her breath

Šodien es stāvēju kapos un asaras gluži vai traucās izskriet cauri manam ķermenim, lai atrastu mājvietu sirdī. Tā tas ir bijis pēdējos sešus gadus, kad itin viss man atgādina par Tevi. Es nespēju aizbraukt uz Jūrmalu, jo tā bija vieta, kur dzima un auga mūsu sapņi, Saulkrastu mazās ieliņas atgādina par to, kā rītus pavadījām spēlējoties ar suņiem, kad iezvanas telefons es turpinu ķert to ar tādu aizrautību it kā man jebkad būtu vēl iespēja dzirdēt Tavu balsi, braukšana ar mašīnu ir kā pašnāvības taisīšana, kurai vajag tik ļoti daudz drosmes… Tu esi itin visā, ko es daru, jūtu un redzu. Es atceros, kā pēdējie vārdi kurus Tev teicu bija dusmās izpļauti, es taču nezināju, ka tava iekāpšana mašīnā būs iziešana no dzīves. Un tu nespēj iedomāties cik ļoti es vainoju sevi, ka Tevi nepasargāju. Un man ir tik ļoti žēl, ka es nebiju tajā mašīnā un man netika dota iespēja pateikt, ka man ir žēl. Lai arī asaras manās acīs pēdējo gadu laikā ir normāla parādība, es nemainītu mūsu iepazīšanos un sāpēs ko tā nesa līdz ar to ne ar ko citu. Es tikai gribētu mainīt to vienu līkumu… to vienu aliņu, kuru es neizrāvu tev no rokām laicīgi, to vienu ceļu, kurš aizveda Tevi no mums. Un ar netīru sirdsapziņu man ir jādzīvo tālāk, bez Tevis te uz zemes ir skumji un vientuļi, Tevis te ļoti pietrūkst, es ceru, ka Tu mani reizēm vēro un redzi, ka nēsāju savā sirdī cerību, ka mēs drīz būsim kopā. Tur mēs varētu būt laimīgi. Tur es varētu neslēpt savas emocijas. Es vairs nezinu, kā tas ir smieties no sirds, vai pieķerties kādam tik ļoti… Nē, es nesaku, ka es neesmu mīlējusi, es esmu, bet Tu jau biji tas, kurš man to iemācīja un tā nebija vienīgā mācība, kuru Tu man sniedzi. Tu man iemācīji dzīvot un man žēl, ka Tu redzi, kā es izniekoju savu dzīvi un laižu garām iespēju būt laimīgai. Man liekas, ka es neesmu pelnījusi būt laimīga, tas ir mazākais, ko varu darīt Tevis dēļ… Man nesen teica, ka katrai gudrai meitenei, kāds ir- gultā, sirdī vai prātā. Arī man tad, kad attiecību statuss ir brīva, prāts un sirds cīnās par Tevi… Tu vienmēr būsi man blakus.

Man tevis tik ļoti pietrūkst, draugs…

ka lai tiek pari ja ir tik daudz jautajumu bez atbildem?reiz tu ta cilveka del darijji visu.attdevi un ziedoji sevi visu kopigai laimei.bet tagad vinam nekas nerup.ka cits cilveks.bez emocijam atgruz.tik peksni.bez ievada.atgruz.neinteresejas un vel ieriebj telojot attiecibas ar manu ienaidnieci zinot ka tas sap vairak ka citas lietas.neviens vina del nedaritu to ko es.likas ka novertes.tikai jautajums-kas notika ka vins speja palikt tik launs.bezjutigs egoists.kur viena klikshka laika pazuda milestiba kas tiesam bija?

Es uzrakstiju jums tik garu rakstu par savu pardzivojumu,bet vins pazuda,jo paradija ka pievienot rakstu var tikai registreti lietotaji.Biju itka sava profila.Nezinu kadel ta.Varbut nebija lemts.Rakstiju apm kadu h…zel ka ta..tas bija stasts par attiecibam ar cilveku kurs beguloja no likuma tiesas…un par to kam izgajam cauri un cik nelaimigi tas beidzas.nejau ar cietumsodu.bet ar nezelibu.cietsirdibu un atriebibu…bedigi.varbut sanemsos un cita diena uzrakstisu velreiz….

Vai var mīlēt vairākus cilvēkus vienlaikus?Es uzskatu vienozīmīgi nē.Bet ir grūti atsķirt mīlestību no pieķeršanās, kā arī mīlestību no vēlmes pabeigt nepabeigtos sapņus.Ir grūti, ja kādu pazaudē dēļ nepabeigtas mīlestības un pēc tam saprast, ka pazaudēji ko daudz vertīgāku.Varbūt tam tā bija jānotiek?Lai slēgtu vienas durvis kuras bija palikušas pusvirus, jo grūti pateikt nē, pat tam cilvēkam kurš tevi ļoti sāpinājis.Bet verot iepriekšējās durvis ciet, tika nobloķētas jaunās tikko atvērtās.Ir grūti samierināties, ka pazaudēji to ko nekad neatgūsi, jo nemācēji pateikt nē.Saka veca mīlestība nerūs laikam rūs gan.Biju pilnīgā pārliecībā, ka mans pirmais puisis ar kuru dzīvoju kopā un piedzīvoju pirmos romantiskos mirkļus bija īstais.Bet pēc smagas šķiršanās, satiku kādu citu.Kurš man no sākuma nelikās tik tuvs, un aizskrēju atpakaļ pie pirmā kurš to nu pilnīgi nebija pelnījis viņš man sastāstīja, ka gribot mani atpakaļ, bet tas viss beidzās ar vienu nakti.Protams tādā veidā zaudējujauno puisi.Es nesapratu tad, ka viņš man nemaz nebija vajadzīgs un īstenībā man sirdī bija jau cits.Tas viss bija dēļ manām ilūzijām, ka man viņu vajag, jo viņš bija pirmais un likās īstais.No tā visa ir pagajis gads, bet otru puisi kurš bija labs pret mani un visādi citādi burvīgs puisis aizmirst neizdodas.Kaut gan saprotu, ka nodevību piedot nevar!Negribas nevienam atklāt savas jūtas pret viņu.Tapēc rakstu to šeit.Tā ir vieglāk izteikt savu sāpi.

Sveiki! 🙂

Esmu lasījusi jau ļoti daudzus rakstus, bet tā arī neko neesmu atradusi…

Mamma un tētis man īsi -164cm un 167cm, bet brālis izstiepies garāks neka visi.

Man nepatīk būt īsai, jo visi uz manis venmēr atstututējās un es jūtos ļoti neerti, ja apkart ir daudzi cilvēki.

Palīdziet lūdzu, man 162cm, bet vēlos sasniegt vismaz 165-170…

Katru reizi, kad es kaut kādā veidā sastopos ar izcili racionālu, dzelžaini loģisku, absolūti saprātīgu un dzīvi teju matemātiski kalkulēt spējīgu jaunu sievieti, es gandrīz noelšos. Reizēm sajūsmā, reizēm apbrīnā, reizēm mazā pārākumā (ha, cik muļķīgi!), reizēm arī žēlumā, jā. Es tā neprotu. Lai gan lielākoties spēju dzīvot, sabalansējot saprātu un pāri plūstošās sajūtas, pieredze ir apbrāzusi ceļgalus, ļoti bieži gadās reizes, kad uzvar impulsi, emocijas, sajūtas, siltums. Slāpes pēc kaut kā vairāk. Jo dzīvei  taču ir jābūt kaut kam vairāk par kārtīgi pa mapītēm saliktu lietu nomenklatūras sistēmu, vai ne? Tajā mapītē līgumi, tajā – rīkojumi, tajā – akti un nolikumi, tajā – tāme, pie kuras es worked my ass off un tajā  – atmiņas, kuras dara vāju, tātad to mapi labāk nekustināt. Kā jau teicu – es tā neprotu. Un tas ir tikpat labi, cik slikti, jo svarīgi jau, pa kuru logu uz šo faktu paskatās.

Es nekad neesmu mācējusi apieties ar nazi. Pat tad, kad jau biju vecumā, kurā pati drīkstēju griezt un mizot, es bieži iegriezu pirkstā. Tas gan nenozīmē, ka no nažiem izvairījos. Griezu, ka šņakst. Tomēr ar nazi apieties es nemāku vēl tagad, kad saulainā bērnība aiz kalniem. Nē, es vairs negriežu pirkstos. Gluži otrādi – ir lietas, kuras es neprotu griezt vispār. Cilvēkus, attiecības, pagātni – es nespēju ar nozīmīgām (kaut arī izbijušām un, nav šaubu, pensijā sūtāmām) manas dzīves sastāvdaļām apieties kā agresīvs ķirurgs operāciju zālē, vienkārši nošņāpjot nost to, kas lieks. Kaut gan ļoti vajadzētu. Šovakar es atkal nodarbojos ar šī fakta konstatāciju praksē.

Man bija liels, trekns plāns šim vakaram. Galvenie pieturas punkti – mājas, pulksten 19.00, rūtainās flaneļa bikses, kartupeļu pankūkas, piparmētru tēja, Remarks, vanna, gulēt. Un rīt kā pumpuriņam mosties jaunai dienai. Uzstājīgs durvju zvans. Cilvēks aiz tām. Rokās milzīgs ziedu pušķis un pudele laba šampanieša. Redz, kā tas ir – it kā būtu jāpriecājas, ka bijušajiem vīriešiem (lielākoties) ir  laba gaume un ciešamas manieres, bet te nu es atkal esmu – nekādas kartupeļu pankūkas, nekāds Remarks un ne tuvu nekāda burāšana pa putu vannu. Sēžu uz grīdas spilvena, dzeru šampanieti un skatos uz tām neizstāstāmi skaistajām puķēm tā, it kā tās man ko būtu parādā. Un turpinu nesaprast, ko tās meklē manās mājās.

Tām klāt bija arī kartīte. “Es katru vakaru domās nobučoju Tev pieri. Mīlu. Vēl vairāk”. Jā, lūk, kā iet ar daiļrunīgiem bijušajiem vīriešiem. Trakums tāds, ka acis sausas kā Sahāra. Pagātnei jāpaliek pagātnē un manā dzīvē iegriezušies citi vēji, arī viņam ir sava dzīve, bet. Lai gan tā vairāk nekā gada laikā kopš esam šķīrušies, es diezgan bieži šo apjausmu lauzu, lai atkal asiņojošiem pirkstiem sev teiktu, ka viss labākais šajā kopīgajā ceļā jau sen kā izdzīvots un nav nekādas nepieciešamības par to pārliecināties atkal un atkal, šovakar pirms miega es mazliet meitenīgi sapņošu par to, kaut varētu būt viena no tām loģiskajām, racionālajām, dzelžainajām sievietēm. Kaut vai tikai uz mirkli, kamēr es aizcērtu durvis pagātnes degungalā tā – pavisam, salti un necilvēcīgi, uzgriežu skaļu mūziku un aizmirstu to bezvārdu valodu, kurā trīs gadu garumā runāju vienā elpā ar šo vīrieti. Un tad es atkal varu būt emocionālā, impulsīvā, bērnišķīgā es. Jo patiesībā mīlestība te vairs nedzīvo. Un tas ir vislabākais, kas ar mani šajā sakarā varēja notikt. Tikai tas bļaurīgais pieradums un jau pieminētā nespēja salti un bezceremoniāli apieties ar skalpeli maisa gaisu.

Tas ir apmēram tā, kā atlaižot darbinieku. Kad manā dzīvē pienāca brīdis to darīt, viens veiksmīgs biznesa cilvēks man teica – tikai neko necenties padziļināti paskaidrot un netaisnojies. Esi pieklājīga, korekta, laipna un vienkārši paskaidro, ka jūsu darba attiecības jābeidz. Ha, es visu izdarīju pavisam otrādi – nopirku kūkas, uzvārīju tēju un knapi valdīju asaras, kad redzēju, cik aizvainots jūtas cilvēks galda pretējā pusē. Jo tie taču bija gadi, kas līdzās nodzīvoti. Tieši tik kļūdaini es uzvedos arī privātajā sfērā – ar savām kūkām, tēju un pinkšķīgumu visu mazliet balaganizēju.

Bet es turpinu prātot – mana sirds ir ļoti viesmīlīga, mazliet infantila vai vienkārši – mana sirds ir kā vaļīga rakstura meitene – nevar pateikt nē, kaut gan zina, ka vajag? Un tieši cik slikti tas ir?

Baigā man te pirmdiena, ne? Priekā! Mums visām priekšā tāāāāāds pavasaris! 🙂

Ir pirmdienas pēcpusdiena , sēžu pie loga ar tējas krūzi un jūtos kā decembra vidu , kādā svēdienas sniegainajā vakarā . Prātā nāk daudz atmiņu un pārdomu . Cilvēki steidzās kur nu katram vajag , bet es ietinusies siltā segā vēroju viņus un aptveru cik gan daudz laika mēs izniekojam , mēs sūdzamies par sniegu un aukstumu , kaut gan tajā pašā laikā varētu priecāties un izbaudīt to . Es vēlētos skriet pa apsnigušu lauku , krist, celties un  atkal turpināt skriet , smieties un priecāties , bet tā vietā , lai to darītu es vēroju  to visu caur logu un iznokoju laiku , kas ir dots , lai to darītu . 

Mūsdienās pastāv ideoloģija, ka augstāk par visu liekama paša vērtība. Jā, viss pareizi, ja māte visupirms neuzliks sev skābekļa masku, un tikai tad bērnam, visticamāk bojā ies abi.

 Jautājums rodas, par to, kur ir tā smalkā robeža, kad jāparūpējas par otru, kad savas vēļmes un vajadzības jāatstāj otrajā plānā? Labi, iesāķumam, lai nerastos juceklis, noskaidrosim, kuri tad īsti ir tie, kuri mūsu uzmanību būtu pelnījuši. Tātad, kā jau iepriekš tika minēts, pirmkārt, tas būs katrs indivīds personīgi, kā nākamie varētu tikt izvēlēti ģimenes locekļi, pēcāk iekļaujas cilvēki ar kuriem iedibinātas ciešākas attiecības jeb draugi, un tad jau seko tie, kas mūsu klātbūtnē ir brīvprātīgi spiesta stāvokļa dēļ(piem., kolēģi, kursabiedri utt.) un visbeidzot tie, par kuriem mums vienalga jeb svešinieki. Tā, te es gribētu vaicāt, vai vienmēr ģimene ir vērtējama augstāk par to ar kuru mūs nevieno vienas asinis, bet gan tikai emocionālā saikne? Jūs teiksiet, atkarībā kādas attiecības pastāv starp ģimenes locekļiem ,piemēram, bērnunama audzēknis var droši cienīt līdzcilvēkus vairāk, bet kas jāgodā vairāk alkoholiķa mātei, dēls vai apkārtējie? Sakat, dēls pats vainīgs, neviens cits, izņemot pašu, nevar labot viņa pieņemtās kļūdas! Vai tiešām? Vai pašam tuvākajam, mātei, nevajadzēja pamanīt, kas  notiek ar daļiņu viņas miesas? Jā, jā. cilvēkam tamdēļ ir dots prāts, lai atbildētu par savu rīcību un viņam pašam ir jāgrib mainīties, lai citi spētu palīdzēt, bet, kurš ir tas brīdis, kad mums paliek vienalga grib viņš to vai nē? Kad mēs drīkstam pieņemt, ka tas otrs nav tā vērts, lai pasniegtu roku atkārtoti? Galvenais jau, lai pašam labi, lai tas otrs beidz čakarēt nervus, lai tinas ellē ratā ar savām problēmām, jo kāda gan man tur daļa? Iespējams, ka nekāda, bet vai tas ir pietiekams iemesls, lai atteiktu palīdzēt, un jāņem vērā,ka ar vienu reizi var nepietikt?

 Jā, šis ir stāsts par vairākkārtīgu palīdzību, par to, kā pārkāpt pāri savam egoistiskajam “es” , vienlaikus nekļūstot par upuri vai līdzatkarīgo? Kad pašaizliedzība kļūst par netikumu? Kad mēs atļaujamies teikt ”pats vainīgs” kaut esam līdzvainīgi? Kad, lūdzot palīdzību, mēs kļūstam par ubagiem un kad, to piedāvājot, par nabagiem? Es nudien nezinu pareizās atbildes… Apgūstu dzīves skolu… tikai man, kā jau skolnienieciņam pieklājas, gribas protesēt pret pastāvošu iekārtu,kur reliģijas vietā tiek sludināta savas vērtības likšana pirmajā vietā! Žurnālu lapeles vēsta, ka jākļūst pašpietiekamiem, pašapzinīgiem, ar pienācīgu daudzumu pašlepnuma.. Paš, paš, paš..Mēs paši ceļamies no rītiem un pqši gatavojam sev brokastis, vēlāk, lepnā vientulībā dodamies uz darbu, kur veidojam savu pašapbrīnojamo karjeru, lai vēlāk klubā pašapliecinātos ar saviem pašiegūtajiem līdzekļiem, padejot arī varam paši, jo mums taču ir tāāda pašapziņa, ka atraidījumi nesāp, un ko tur daudz aplinkus, arī mīlēties mēs protam paši ar sevi! Tā taču ērtāk, vai ne? 😉

 Viss forši, turpinām pilnveidot un attīstīt sevi, bet neaizmirsīsim atgādināt sev un saviem vecākiem,māsām, brāļiem, draugiem, ka mums viņi IR vajadzīgi! Vai mēs varētu būt atbildīgi ne tikai pret tiem, kurus pieradinām, bet arī tiem, kas gluži netīši un tīši ir pagadījušies mūsu tuvumā? Vai Jums ir silta sirds,  ar ko padalīties? Man ir! Vēlaties gabaliņu?  

Nekad nebiju domājusi, ka kādu dienu mana pagātne atkārtosies un spļaus man sejā un sirdī. Man likās reiz aizgājusi es nekad neskatīšos acīs cilvēkam, kurš manu prātu padarīja par rotaļlaukumu, bet sirdi- par naida mājvietu. Viņš man nekad nav nozīmējis vairāk kā jebkurš cits puisis, kurš ir bijis manā dzīvē, bet turpinot likteņa izvēlēto ceļu es visai bieži pieķēru sevi atceroties viņa vārdus, kas lēnām mani smacēja nost līdz no manis bija palikusi pāri vien pašas atspulgs. Manī vairs nebija nekā no cilvēka, no meitenes, kura reiz spēja smieties no sirds un kuras sirds nepazina nodevību un naidu.

Ļoti bieži es sev solīju sākt jaunu dzīvi un metos iekšā dzīvē ar pilnu sparu un katru reizi dzīve mani nospieda uz ceļiem un skatoties, kā tie lēnām asiņo, prāts spēlēja atmiņu spēli. Es redzu Tavu seju uz ielas stūra cilvēku pūlī, bet jau pēc sekundes simtdaļas kā zibens spēriens caur manām smadzenēm izskrien doma – nereāli. Pat esot vienatnē, es neesmu viena, jo Tu mani vajā, ar smīnu uz lūpām tu turpini man klusi čukstēt ausī, ka es esmu nekam nederīga. Un es tam ticu.

Šodien mēs stāvējām viens otram pretī. Mans acu skatiens kavējās pie blakus esošās mašīnas pārāk ilgi, es nespēju paskatīties Tev acīs. Es negribēju redzēt savu atspulgu Tavās acīs, jo tas mani atkal aiznestu atpakaļ uz to ziemu, kad sniega vīra vietā no sniega es cēlu savu sirdi.

Visam taču vajadzētu būt tagad savādāk. Mēs vairs neesam tie paši cilvēki, es vairs neesmu tā pati meitene, kura piektdienu vakaros bija gatava lekt tavā gultā tikai tāpēc, ka negribēju Tevi zaudēt.

Tagad es smaržoju pēc vīna un cigaretēm. Es vairs negribētu būt tas iemīlējies pāris trolejbusā, tad jau labāk vientuļa limuzīnā. Es vairs neticu. Es vairs neticu mīlestībai, tikai baudai un iekārei. Es smaržoju pēc krāpšanas un meliem- tā ir sveša smarža, kas ir ieēdusies matos, drēbēs un pat ādā. Es vairs to nespēju dabūt ārā no sevis.

Un šodien es šeit stāvu. Un skatos visapkārt. Nē, es nezinu, ko es meklēju..un vai vispār vairs meklēju. Nevarētu arī teikt, ka būtu jau atradusi. Varbūt vienkārši gaidu, kad nāks negaiss un aizskalos visu prom un, kad otrā rītā uzspīdēs saule, es būšu viena no viņiem.

Brīžos, kad atceros visu labo, mirkļus, kas piederēja tikai mums, ir divi varianti – vai nu asaras acīs vai plats smaids sejā.. Un sirdī ieduras mazliet skaudra sāpe, kā viņš tā varēja, lai gan es pati arī neesmu bez vainas.

Bet saka, ka nav ļaunuma bez labuma. Man ir palikušas atmiņas, kas silda brīžos, kad pārņem bezcerība, dusmas un visbeidzot jau vienaldzība

Protams, sāp, domājot par to, ka man viņš ir bijis tik tuvu, skūpstījis mani, dzirdējis manas elsas, smieklus, manu klusēšanu, jutis manu ķermeņa atsaukšanos uz viņa glāstiem. Atceros, kā viņš man noņēma matus no pieres un skūpstīja deniņus – kopumā nekas īpašs, bet kad to darīja viņš – mana pasaule apstājās, un es vēlējos, kaut laiks apstātos.

Visskumjāk kļūst tad, kad saprotu – tas nekad vairs neatkārtosies. Lai cik ļoti man cilvēks nepatiktu, esmu pārliecināta – ja turpināšu uzturēt ar šo cilvēku jebkādas tuvākas attiecības, izņemot parastu čomošanos – zaudēšu pašcieņu jau vispirms savās acīs. Jo es ticēju, bet viņš nebija gatavs to novērtēt..