Brīt’, mīļā. |-) Tā diena nu ir pienākusi – vēl 12 stundas un neviens prusaku indētājs man nepalīzēs. Bet esmu sevi noskaņojusi pozitīvi un cenšos smaidīt. Un man tas sanāk vieglāk nekā vīriņam – viņš izskatās šķībs, kad par to domā. 😀 /lai saprastu – brauc māte/ Rīts ir burvīgs, par spīti tam, ka esmu pilnīgi un galīgi slima, un vēl ar sastrutojušu gudrības zobu. Kuru būtu steidzama nepieciešamība izraut, bet man pirms pieciem gadiem jau tika veikta šī "skaldīšana" un dienas trīs pēc tam es vispār biju nelietojama, tādēļ labāk neriskēt, jo negribu sev pati personīgi pasludināt gultas režīmu. Man patīk, ja man neatņem iespēju bēgt no Alkatrazas. 😀 Vakar sarosījos un gribēju iztīrīt mājā vēl neiztīrītos kaktus. Tā doma – ģenerālā tīrīšana. Viss ir labi, viss tīŗs. Bet tik ļoti nācās aizdomāties. Vecajā antrasolā bija neskaitāmi mistiski darbarīki, kurus ne kādam vajag, ne kāds saprot, kam tas domāts. Bet vīrietis ir kā sieviete: mēs mēdzam nopirkt drēbes un nemest ārā, jo "noderēs". Pie skapja tīrīšanas "nē, man viņš tik ļoti patīk", "šo es vilkšu, kad iešu krosiņu skriet", "ēis man ir tik mīļš jau no piektāš klasītes", "bet šis man bija mugurā, tajā dienā, kad…" – tas viss mums ir tik raksturīgi. Un bija tik ļoti smieklīgi, kad mans vīrietis šādu pašu čīkstēšanu sāka pie instrumentu mešanas/nemešanas ārā… Sākumā es domāju – ņemās kā tads maziņš, bet tad viņš pateica – tu tās kurpes esi vilkusi tikai vienu reizi… Un es sapratu, kas būs tālāk – viņš paņēma lielo maisu un sāka revidēt manas mīļgardarobes lietas. Smiekli man vairs nenāca, bet arī vēlme tīŗīt viņa intrumentu jucekli pārgāja. Līdzīgi mammas draudzene izārstēja savu vīru – viņam bija tendence nenolais brilu podam. Vienu dienu viņai apnika atgādināt un viņa norāva brilu, uzmauca viņam viņu uz galva un aizsita vāku. Kopš tās dienas – lietas visiem skaidras. 😀 Tad nu es aizdomājos – par vājībām. Mums katram tādas ir – neatkarīgi no dzimuma. Skaidra lieta, protams, bet cik bieži mēs lietojam frāzi "bet tas ir savādāk", ja mūsu vājības pielīdzina partnera vājībām? Jo kupres jau nav zāģis, kas gadu guļ neaiztikts… Kā man patīk Katie Melua balss – dievišķa. (l) Vēl, es lasīju diskusiju, kur meitene lūdza padomu, lai iepazītos. Vai vienkārsi sarunātos – īstenībā precizēšanai nav lielas nozīmes. Vairāk es domāju – cik klišejiskas ir sievietes. Salūzusi tehnika, izdzisusi spuldzīte – protams, esmu pārliecinata, ka tas nostrādā, taču cik gadu desmitus vai pat simtus mēs šo triku piekopjam ar – esmu vājais dzimums, kad gribu tevi savā istabā? Un vīriesi joprojam mums tic. Tieši tāpat kā viņi nesaprot, kā mums izdodas vienmēr būt skaistām un smaržīgām. Un jautajums – kapēc – šeit ir liek, jo neviens negad neuzzinās bioloģiskos iemeslus kādēļ sievietes tā apbur un kādēļ vīrieši tā grib, lai viņus apbur. Un pat ja uzzinās, man patīk šī savstarpējā dzimumu mistika. Ir lietas, kas ir skaistas, kamēr tām nav ķīmiskas formulas. Laikam, šobrīd tas arī viss. Vēlu Jums jauku dienu Cosmo meitenes. Un atcerieties – arī izpūruši mati ir skaisti, ja māki pasmaidīt. (l)

Mums apkārt daudz skandē par karmu un kkādiem kosmiskiem niekiem, bet tomēr domām ir liels spēks. Vēl nesen man bija ļoti grūts laiks, jo kāds izcili "gudrs" kardiologs pateica, ka man esot nopietnas problēmas ar sirdi. (e) Labi, es saprastu, ja man būtu noņemtas asinis vai vismaz uztaisīta kardiogramma. Bet… nea, viņš taču var noteikt diagnozi tikai paklausoties vien! Ģeniāli, es jums teikšu, vienkārši ģeniāli! 😀 Labi, ka man pietika prāta aiziet uz ehokardiogrammu, jāā, kā par brīnumu (tā saku, jo kardiologs man gandrīz vai kapu jau bija izracis) izrādījās, ka mana sirds ir pilnīgi vesela. 🙂 Šeit mēs atgriežamies pie tā domu spēka. Todien es biju tik smaidīga un priecīga, ka varu apzvērēt, katrs pretīmnācējs man uzsmaidīja un es dabūju atlaidi zābakiem, kurus arī tāpat būtu nopirkusi! 😛 Tāpēc… Novēlu jums domāt labas domas, lai arī, cik grūti būtu, jo, kā teicis Mērfijs: "Smaidiet… rīt būs sliktāk." :*

Ar puisi esam kopā jau gandrīz gadu. Jau no paša sākuma mēģināju izvilkt mūsu attiecības, jo ļoti stipri viņu mīlu. Tagad sanāk ka viņš man ir uzsēdies uz kakla 🙁 Viņš zin ka piedošu viņam VISU, tāpēc arī tagad viņš ir tik vieglprātīgs.. dara ko vien vēlas.. dzīvo kā grib. Sanāk nevis attiecības, ne mīlestība no viņa puses, bet vienkārši viņs ļauj man būt sev blakus kad viņam tas ir ērti un izdevīgi 🙁 Pamest viņu NEVARU. Mīlu ļoti. Bija ieteikums pajokot ka pametu viņu lai saprot ko zaudē, bet tas nav variants, jo viņš mīl sevi vairāk par visiem.. un ja pametīšu tad viņš arī neturēs un vispār pazudīs 🙁

Sveiki. Diezgan neizprotama situaācija. Pusis dzīvo 52 km no manis. Parasti dzīvojās pie manis mēnesi tad u z pāris dienām mājās.. un tā visu laiku. Līdz viņš neatrada darbu.. viss jau protams lieliski, vīrietis pelna naudu u.t.t. Darbs viņam ir no 7 rītā līdz 13 bet es visu laiku ilgojos pēc viņa. 🙁 Viņš saka ka mīlot mani un arī pats ļoti ilgojas, bet neko nedara lietas labā. Visu dienu viņš sēž mājās un neko nedara. Vēl interesants fakts, ka viņš nekad negrib lai es braucu pie viņa. Jau gandrīz gada attiecību laikā, ne reizi nēesmu bijusi pie sava vīrieša. 🙁 Nezinu kapēc, bet viņš negrib lai braucu pie viņa. Dažreiz mana ilgošanās aiziet tik traki aiz rāmjiem, ka es pilnīgi nevaru asaras novaldīt, sēžu histērijā vairākas stundas, neguļu naktīs, un mēģinu panākt lai viņš atbrauc, bet tad sanāk tikai kašķis, jo viņš aizsviļās ;( un arī kad atbrauc vienmēr ir kašķi.. uzmanības trūkuma dēļ es viņam pārmetu to ka viņš atbrauc pie manis, caurām dienām, te pie datora, te pie televizora. Pašlaik lai dotos kaut kur atpūsties naudiņas nav 🙁 Kā lai ar to visu tiek galā?!?!

Laiks, kas ir laiks? Tā ir tik daudz un vienlaikus tik maz… Vienmēr gribas paspēt izdarīt tik daudz, bet tieši tad sanāk, ka izdarīts mazāk, jo vajag arī kādu mirkli, lai atpūstos un apdomātu, izplānotu, ko un kā labāk darīt, tas rada produktivitāti. Jau senie romieši apzinājās brīvā laika jēdzienu, saprotot, ka svarīgi ir reizēm atpūsties no straujā dzīves skrējiena, īpaši pēc tam, kad bija miera laiks un nevajadzēja vairs karot, varēja iesaistīties vairāk politikā, veltīt laiku sevis pilnveidošanai. Protams, brīvā laika izmantošana noritēja dažādos līmeņos, bet nav noliedzams, ka tieši tā aizpildīšana radīja labvēlīgu augsni kultūras attīstībai. Augstākie slāņi to sāka atlicināt lasīšanai, vispārējai sevis izglītošanai, sarunu risināšanai. Atpūtas laiku pēc sabiedriskās darbības jeb darīšanu laika romieši labprāt pavadīja termās – īpaši veidotās pirtīs, kas bija pieejamas visiem bez maksas. Tur bez ūdens procedūru izbaudīšanas vēl varēja pastaigāties, lasīt, risināt sarunas. Populārs bija arī teātris un ar cīņām saistītās izrādes. Mūs visus aptver ne tikai laika dimensija, bet arī telpa, kas ir saistīti jēdzieni, tie viens ar otru sadarbojas, savijas un pārklājas. Bet cilvēks atrodas tā visa vidū, vēro to un izdzīvo. Pasaule atrodas nemitīgās pārmaiņās un tapšanā, dzimstot jaunam un atmirstot vecajam. Šī tapšana realizējas kā pastāvīga pāreja uz citām matērijas formām – priekšmeti un organismi, arī cilvēks, šajā procesā pāriet no viena stāvokļa citā, un pati pāreja norisinās laikā, kurš ir nerimstošs un pārvērtībām bagāts, mainoties gadalaikiem un gadsimtiem, pašlaik mainot ziemu par ziedošu pavasari, tā izdaiļojot dabas telpu ar saules stariem un krāšņumu. Laika dimensijas secība rāda lietu un parādību eksistēšanas pakāpeniskumu un kārtību, bet mainīgajai esamībai raksturīgs ne vien pakāpeniskums un ilgums, bet arī izplatība. Telpa kā izplatība realizējas garumā, platumā un augstumā – trijās dimensijās, kas rada tās pabeigtību un norobežotību. Esamībā nav objekta, kas atrastos ārpus reālā fiziskā laika un telpas. Dzīvības un mainības spēks visā nomaina seno un rodas, kas jauns un vērtīgs, līdz nākamajām pārmaiņām, kas notiek nemitīgā ritējumā, jo viss reiz beidzas, viss mainās, bet tieši tāpēc pavisam nebeidzas nekad. Pagātne, tagadne un nākotne, kā laika kategorijas, rada iespējamības kļūšanu par īstenību, ļaujot piepildīt mūsu cerības un sapņus, ja mēs lietderīgi izmantojam savu daļu no laika dimensijas. Arī Napoleons Hills atgādina:,, Visiem mums tiek iedota ļoti liela bagātība, kas katru dienu tiek sadalīta starp visiem pilnīgi vienādi – tas ir laiks.’’ To mēs katrs vara piepildīt, ar ko vēlamies, darīt lietas, kuras mūs iespaido pozitīvi vai negatīvi, veido nākotni vai grauj to. Telpā, ritot laikam, sastopami dažādi tēli, organismi un priekšmeti, daži ir ilgmūžīgi, bet citu dzīve ilgst tikai mirkļus, piemēram, koku mūžs mēdz būt ilgāks par cilvēku, lielākā daļa no tiem mainās gadalaikiem līdzi, un drīz jau uzvilks savu zaļo rotu. Tāpat arī katrs no mums sastopas ar makro un mikro telpu, jo katrs mēs mītam pasaules telpā, bet tā katram sadalās mazākās telpās, ko veido valsts, daba cilvēkam apkārt noteiktā reģionā, ikdienas apmeklētās vietas un pats galvenais – mūsu māja/dzīvoklis. Viss mums apkārt esošais ir telpa, ko ietekmē laiks, to pārveidojot un vēršot ziedošu vai novecojošu, tas var jebkurā mirklī šo telpu pārveidot, ietverot tajā daļu no bijušā, piemēram, drupas, antīkus arhitektoniskus elementus, senilus interjera priekšmetus, dažādu vēsturisko stilu mēbeles, kurām piemīt senatnes dvesma, liekot mums atcerēties, ka viss plūst, viss mainās, un tikai dažas lietas spēj saglabāties gadsimtiem ilgi, bet ne cilvēks, tāpēc, kā saka Sers Ovens Villanss Ričardsons: ,,Neizniekojiet laiku – tas ir audums, no kura darināta dzīve.” Katru dienu mēs varam izdarīt kaut ko, kas dara dienu vērtīgu, sevi pilnveidot, iepriecināt, izdarīt kādu labu darbu apkārtējiem, tā atstājot laika dimensijā savu pēdu nospiedumus. 🙂

Sveika. 😛 Ārā draņķis – un tīk tumšs. Vīriņam šodien brīvdiena, bet tā kā esmu slima, tad abi esam krituši sudoku nežēlastībā. 😀 Principā, nekā jauna – viens vienīgs slinkums. Tagad viņš ir greizsirdīgs, jo nezin ko un kam es rakstu. Ir tik smieklīgi, kad viņš purpina. 😀 Jāveic pavasara ģenerālā tīrīšana, bet dēļ milzonīgās temperatūras ir tāds bezspēks, ka liekas grūti pat piecelties no krēsla. :-/ Bet būtībā, tas nekas, jo man ir viņš un vēl viņš. Un tā kā brauc tas Prusaks Mamma tad jāizbauda kamēr vēl var. Labi, es tiešām negribēju neko rakstīt – vien atgādināt par to, ka esmu dzīva, laimīga un bez naudas. 😀 Jauku arī jums šo dienu, Cosmo meitenes. (l)

Man patīk Parīzes tukšās ielās Un Luvrs agrā rīta dzestrumā Monmarts vēlās vakara stundās Un Eifeļtornis zilās gaismās Man patīk Ņujorkas neatkārtojamība Un cilvēku plūsma Un skats no 48. stāva Un viltotie dolčes un gabanas Man patīk Vīnes majestātiskums Un kūkas karaliskās kafejnīcās Man patīk Cīrihes greznība Un Ženēvas vīzdegunība Man patīk Bratislavas padomiskais gars Un jocīgā virtuve Man patīk Prāga vēlā vakarā Un Karaļa tilta maģiskums Man patīk Londonas viktoriāniskums Un Oksfordstrītas skaļums Man patīk Bergenas fjordu zilā krāsa Un sportiskais gars Man patīk Pēterburgas kafejnīcu krieviskums Un Ermitāža ziemas rītā Man patīk Alpu maģiskums Un iepirkšanās lētos vācu veikalos Man patīk Milānā lazanja Un Romas tiramisu Man patīk Barselonas pludmale vēlā pavasarī Un tukšie metro naktī Man patīk skats uz Budapeštu no augšas Un tempt brīdi skaistā Man patīk Ļubļanas kosmopolītiskums Un Bledas pasakainums Man patīk Adrijas jūra no rīta Un itāļu mazās kafejnīcas Bet visvairāk par visu Man patīk mūsu jūra Mūsu agrie rīti un vakari Mūsu mazās kafejnīcas Mūsu ezeri Mūsu daba Mūsu virtuve Mūsu cilvēki Mūsu…mūsu…mūsu…

Bet reizēm uznāk vēlme palasīt. Sveika, tumšā nakte. Ir pagājuši četri gadi kopš vienīgās reizes manā dzīvē, kad biju nolaidusi rokas un padevusies depresijai. Ir pagājuši četri gadi kopš ļāvos izmisumam un pārdevu sevi kā miesā tā garā. Tolaik taisnodamās – sev un pasaulei – teicu, ka mīlestības vārdā. Bez jūtām jau nebija – bez tām nekad nevar. Un es tiešām ticēju, ka šodiena būs savādāka – melnāka, bezcerīgāka, nespējīgāka. Lasot savu dienasgrāmatu – nespēju noticēt, ka tā rakstītāja esmu bijusi es pati un kur nu vēl pati par sevi. Bet dzīve jau salauž un šajos lūzumus cilvēks kā personība kļūst stiprāks un kā suverēna planēta lielāks. Bija vīrietis manā dzīvē – kas ienāca straujiem azartiskiem soļiem, brīvdomātāja garu, īpatnēju netradicionālu skatījumu uz lietām un pasauli kā esošu parādību. Sākumu atceroties vēl tagad tirpas un idealistiskas ainas. Sākām dzīvot kopā – strauji, nepārdomāti. Un pat neskatoties uz tā laika draugu un ģimenes norādēm, ka drīzāk jāuzmanās es spītīgi turējos pretī. Es spītīgi paliku pie sava un cauri. Vēl nebija pat pusgads, kad attapos viena – draugi novērsās, jo man nebija tādas iespējas ar viņiem tikties – draugs saka, bet bez manis nekur -bet draugi saka – tas nav cilvēks, kurš tevi pelnījis, bez viņa būs labāk. Tagad atceros, pieķeram sevi pie domas – draugs nav tas, kas novēršas un atsakās no tikšanās, aiz necieņas pret otra mīļoto. Jaatzīst, ka savas novirzes viņa bija. Tās tad arī kalpoja par iemeslu bailēm aiziet. Sākotnēji likās, tikai iedzerot viņam aiziet širmis – tikai pēc sliktas dienas, bet vēlāk… Vēl sodien viņš nav spējis pabeigt desmito klasi – jo viņš ir īpašāks kā citi – savādāks. Un es nespēju saprast – kā vārdā es tam veltīju gandrīz divus gadus? Ar otrā gada sākumu sākāš vardarbīgi izgājieni – pēdējais ko spēju paciest bija datorkrēsls tieši sejā. Un tad es nolēmu – ir jādara gals, jo miršu šā kā tā. Pārvarēju bailes un izvācos ar viņa drauga palīdzību. Bet ar to nekas nebeidzās. Vajāšana turpinājās ilgi. Viņš bija visur, kur biju es – pie manas skolas, pie manas mājas – draugu mājām, pat Vecrīgā un Siguldā viņš spēja mani sameklēt. Dažus rītus viņš gaidīja sabiedriskā transporta pieturā, citus rītu pie mana loga ieķēries balkona restēs. Jā, viņš kāpa uz līdz otrajam stāvam. Un vienu laiku dzīvoja teltī zem mana loga… Ziemas laikā. Jā, man bija žēl, jā – es jutos vainīga. Un es zaudēju gandrīz divus gadus – dzīvojot bailēs, maksājot viņa parādus, kārtojot viņa bardaku un zaudējot visus sev apkārt. Akluma vadīta es negulēju, iedzīvojos ēšanas traucējumos – jo naktīs es strādāju, bet pa dienu bija skola. Un starplaikā – ceļš no centra līdz Pārdaugavai – esejas, mājasdarbi un cauras zeķes. Apmātība un bailes. Es esmu mācījusies un zinu, ka tāda nav cilvēka cienīga dzīve, bet kad iedomājos cik daudzas sievietes tajā dzīvo gadiem… Mani pārņem bailes redzot mazo māsu skrienam uz randiņiem. Šodien man, protams, ir cita dzīve – jau sen. Esmu laimīga ar savu Lielisko vīrieti. Bet kad kārto skapi, ne vienmēr atrod dārgumus. Reizēm netīŗas rūtiņu lapas no kāda melna dzīves perioda.

Tas nu reiz ir noticis – esmu noķērusi iesnas. Ai, degunā dzīvojošie kāmīši bojā visu garstāvokli, jo kā cenšos ievilkt gaisu tā atduros pie nosmakšanas. Kaklā iesējušies žilešu dārzi un ķermenim tāds vasarīgi silts piedūriens. Patīk, bet nepatīk. Un vēl tikai trīs dienas un mūsu saimniecībā ieradīšies visu godātā vīra MĀTE. Tas ne tikai sāp un biedē, bet rada paniku. Iespējams nosodāmi, bet tad labāk ar zobiem izgrauzties cauri zemeslodei, nekā dzīvot četras dienas ar viņu zem viena jumta. Jo es neko nemaku, bet viņa ir ģēnijs un kad es būšu viņas vecumā – tikai tad man būs viedoklis. āāāāā. Un gludinu es ne tā, un māju kārtoju ne tā un staigāju – un kapēc es tik skaļi elpoju – vai man kauna nav??? Es negribu – es negribu – pat ļoti. Kā jūs meitenes ar to cīnaties? KĀ? Es no dabas esmu mierīga un nekašķīga, bet es vienmēŗ esmu mācējusi sevi aizstāvēt pret visiem un visos veidos – BET viņa ir prusaks… :-/

Sveikas! nu ko, ir 2 naktī 😀 😛 un es nupatkā iznācu no vannas. hmm. jūtos tik svaiga,tīra un brīva (l) jūtos atpūtusies un jā, man nemaz nenāk miegs. Gribēju zināt, vai te ir vēl kāda kas ir vēl augšā? domāju ka nē. 😀 Bet man ir baigi labs garīgais, bet jūtu ka drīz tomēr būtu jāiet gulēt,jo jāceļas agri un jādara daudz. 😛 Pa tv iet kaut kāds raidījums un pati klausos jaunākās Britnijas dziesmas. [ļoti patīk] Un tāa. nu ja te ir kāda vēl -par ko ļooti šaubos 😀 😉 – , tad nu ko darat tik vēlu augšā? noklausīšos vēl pēdējo dziesmu un tad iešu laikam gulēt. bučas (l) 😉 🙂

Lūdzu, lūdzu nobalsojiet ja ir iespējas, es tiešām būsu ļoti pateicīga. 🙂 http://www.draugiem.lv/laima/api/piepildi-savu-fantaziju/?voteid=3807548

sveiki daamas. Wo-hoo pie mums shodien super saulains. Nu jau netikai sniegpulstenishi zied, bet arii narcises saak savus saulainos paurus sparaugt aaraa no zemes. Nevar nesmaaidiit, pat tad ja jaasez maajaas, kaa es to daru jo esu slima… Pat negribot, sanak domat par atvalinajumu… Tik looti nevaru sagaidit to ritu kad mes abi ar manu MR piecelsimies, panemsim koferus un dosimies celjaa uz kaadu exotiskaku valsti, kkur kur ir karsts,saulains, viesnicu ar baseinu,labu edienu un aukstiem dzerieniem…. mmmmmmmm. vel tikai paris meeneshi meitenes un vasara ir klaat…. (l) (l) (l)

Ir nepatīkami, ja mīli bez atbildes, bet kā dzīvot, ar apziņu, ka mīlestību pats esi nokāvis kā jēru uz ēšanu? Ir sāpīgi, saktīties kā cilvēks zaudē jēgu dzīvot – un nevis vienkārši krīt depresijā, bet zaudē izdzīvošanas instinktu – un cik briesmīgi, ja tu redzi – kā mīļš cilvēks mokās, taču nespēj mainīt viņa tieksmi uz iznīcību – ne vārdos ne darbos. Ir tik ļoti sāpīgi… Tukšs karkas, kā veca kuģa vraks. Vai aizmirst būtu vieglāk? Bez iespējām, ar lūgšanu – bez cerības, bet ar apsēstības tieksmi. Cilvēks ir pieļāvis kļūdas – jautāt – kurš to nedara – lieki. Ir liktenīgas kļūdas, nelabojamas – tiešas un nāvējošas. Taisnības uzvara, taisnības cena. Ar sirdi kā uz delnas – asiņojošu, plaisājošu. Stāvoklis raksturojams kā vēža slimniekam ar diagnozi – pāris gadi. Un nav iemesla palikt, nav vēlmes. Kad sapņiem pienāk gals arī emocijām vairs nav īstas, patiesas nozīmes. Rīti ir tieši tādi paši kā vakari un naktis ir izplūdušas nenoteiktās kontūrās. Sēdi, vēro so cilvēku un saproti, ka viņš slīd – slīd gar ēkām, slīd gar mēbelētām telpām – nekustīgi, bezmērķīgi, tukši un saltuma ieskauts. Acīs atblāzmojas vien kādreiz justais un piedzīvotais, pagātne, bez nākotnes. Neatgūstamas cerības un zudusi dvēsele. Vājums? Pārejošas sāpes? Nē, ir cilvēki, ir vietas, laiki un personības, kas tiecas pēc sevis caur laimi. Kad to atņem, kad to nogalina… Un jāspēj sēdēt un klusēt, jāspēj cīnīties par tuvinieku, kurš negrib. Bet tu zini, ka viņam ir taisnība.

Es nespēju gulēt jau vairākas naktis, iekšā grauž dīvaina sajūta. Varbūt informācijas ir pārāk daudz gan mēdijos, gan apkārt, bet tas kas notiek rada tiešām neizskaidrojamas sajūtas. Es nezinaju, kur lai šo ierakstu, kam lai pastāst, bet gadu laikā es sevī atklāju interesantas lietas, mana intuīcija mani pārsteidz, un tieši tā arī sapņi. Šonakt es pamodos ar izvandītu gultu, nogulējusi modinātāju. Es redzēju sapnī, kā paveros ārā pa logu un ieraugu debesīs daudz dažādu gaismu, spīd gan spozi zvaigznes, gan debēsiis notiek liela kustība. Te pēkšņi manā logā iespīd spoža gaisma- Mani atrada. Es skrienu uz gultu, palienu zem segas, un domāju" Lūdzu, kaut mani nebūtu redzējuši.." Tālāk, es itkā sapnī pamostos no miega(sapņa miega) un attopos vietā ,kur ir ļoti daudz cilvēku, visi sēž dzer tēju,sildās. Vīrieši pie durvīm ar niknu skatienu sargā ,lai neviens netiktu ārā. Blakus sev es redzu Latvijas estrādes zvaigznes, tur ir visi. Pēkšņi es dodos pie kāda vīra, un jautāju, vai drīkstu doties prom. Vīrs man atbild, neviens nedrīkst doties ārā. Tikai sevišķos gadijumos. Es skatos ar asarām acīs un saku- "Bet, kur ir mana mamma? " Vīrietis saka- Nē, tu tomēr drīksti iziet ārā, bet tikai iziet un pastaigāt, nekur tālu, un uzreiz atpakaļ. Es jautāju-"Kapēc?" Viņš man atbild-"Jo Tu esi no tiem, kas tic, ka viss būs labi" Es izeju pa durvīm, cilvēki bļauj, kapēc es drīkstu un viņi nē.. Es pie sevis domāju, man jādodās uz mājam,jāskatās lai mammai viss ir kārtībā. Ārā spīd saule, uz ielām nav cilvēku, nav nekā. Tukšas mājas, ne kaķu, ne putnu. Vēss. Es pamostos no tā,ka man ir jāceļās uz darbu, bet mans modinātajs ir apstājies.. Es piecēlos pēc bioloģiskā pulksteņa, istabā ienāca mamma un saka- "Es uzliku ūdeni tējai, celies." Es piebildīsu, ka lai cik smieklīgi ,vai dīvaini jums nlkktos, sapnis mani ietekmējis uz visu dienu. Esmu nosapņojusi lietas ,kuras piepildās. Es nesaukšu kādas, jo tās ir skumjas. Un tas kas ir manī, tas mani biedē.

Pēdējās dienas vairāki cilvēki man ir aizrādījuši, ka es par daudz domāju, runāju par naudu… drīzāk, es kunkstu, ka man tās nav, ka es gribu, ka es varētu pārdot savu nieri, ja man par to kādus 100’000 ls samaksātu (vot, mana niere ir tieši tik vērta, cik Latvija noziedoja Japānai) :D, nezinu, tas ir daudz, vai maz, bet man kādam laikam, varētu pat teikt, kādam gadam, diviem pietiktu mierīgi! un tad nu es tā domāju, kāpēc ir tik šausmīgi tā daba iekārota, ka vienam tā nauda ir pilna pakaļa, bet citam nav vispār, it kā visam jābūt līdzsvarā, bet es tam galīgi un pilnīgi nepiekrītu… šobrīd nekas nav līdzsvarā… jo kāpēc citi naudu triec visādos mēslos, a es pat sev sporta bikses un ipodu nopirkt nevaru?? zinu, ka ir stulbi kunkstēt par šādu lietu, bet tomēr es negribētu domāt, ka es pilnīgi neko nedaru, lai nebūtu pelnījusi kaut mazumiņu no tā, kas ir citiem, kas naudu dabūjuši zogot no citiem, vai jebkādā citā veidā, tikai ne godīgi nopelnījuši? un tāpēc man arvien biežāk liekas, ka cilvēki dzīvo tikai tāpēc, lai viņiem būtu nauda un to varētu tērēt, vismaz par mani man tiešām sāk likties… es vairs nejūtu tās vērtības sevī, kas man kādreiz bija… kaut gan ja man vismaz kaut kādi ienākumi būtu, var jau būtu, ka es domātu nedaudz savādāk!!

Viena cilvēka dzīve ir pārāk gara, lai mīlētu vienreiz un atnāk brīdis, kad vienam no diviem kļūst garlaicīgi vai saprot, ka nav saderīgi kopā. Atceros Remarks kādā no saviem darbiem rakstīja – pie tādas kleitas vajadzēja citu vīrieti. Patīk Remarks. Patīk un viss. Punkts.Bet ne viņš, ne viņa varoņi. Atziņas. Patīk un iedvesmo. Tam, kurš paliek, vienmēr ir grūtāk… Mēs izšķiramies kā sveši ļaudis, kas nejauši kādu ceļa gabalu gājuši kopā un nekad nav sapratušies. Mēs bijām kādu laiku kopā, bet tas bija bez jebkādām ilūzijām. Viens otru izmantojām. Vīrieši var būt spēj būt vieni, sievietes ne. Mēs lielāku interesi izrādam par nelaimi nekā laimi. Laime ir garlaicīga, nelaime ne. Par laimi var runāt labi ja piecas minūtes. Par nelaimi var runāt augām naktīm. Lielpilsētas nelaime – te tikpat kā nekad nav iespējams palikt divatā. Es negribu nelaimīga būt, bet esmu nelaimīga. Es negribu būt vientuļa, bet esmu vientuļa. Lielas pilsētas lielā problēma. Viss ātri apnīk. Nekad neko nevar paturēt. Vientulība ir šausmīgāka par saprāta zudumu un pašnāvību. Nekad neludz piedošanu, aizsūti puķes. Viens mīlēja viņu un dāvināja puķes. Citu mīlēja viņa un deva naudu.

Sveikas! 🙂 Šodiena, hmm. bija nu ļooti nogurdinoša. bet takā esmu pozitīva un mēģinu tāda palikt,zinu ,ka rīt būs labāk, un vēl pozitīvāk! arī sāku domāt par diētām, jo jūtu ka ir bišķiņ tie kilogramiņi par daudz. bet tikai kādus 2-5 vajadzētu nomest. 😀 un kā ar jums? jūs atbalstat diētas? jo piemēram manas draudzenes galīgi to neatbalsta un saka ka labāk jaēd to ko grib. kā jums liekas?

Melns ir elegances krāsa, rozā maiguma apdvesta, bet kopā tās ir kļuvušas par sava veida klasisku dualitāti. Rozā krāsa daudziem saistās ar cacām, piešķirot tai negatīvu konotāciju, bet rozā var patikt ne tikai viņām, svarīgi prasmīgi izvēlēties sev atbilstošāko rozā toni un saskaņot to ar melno, tā momentā radot neatvairāmu un smalku eleganci. Patiesībā rozā toņu mīļotāji ir ļoti maigi cilvēki, kas visu dzīvi atrodas sapņu, pasaku un brīnumu gaidu pasaulē. Viņi ir atslābināti, maigi, sapņo par cēlu mīlestību, dod priekšroku komfortam un mājām, nevis pārgājieniem un teltīm. Īstenību viņiem aizstāj "rozā brilles", ļaujot saglabāt savu mieru un nervu sistēmu. Tā kā rozā krāsa simbolizē sievišķību, harmoniju, mīlestību, draudzību, atbalstu, spēju piedot un saprast otru, tā arī tiek uzskatīta par ļoti dziedinošu krāsu, jo rozā nomierina un rada komforta sajūtu, tāpēc to nelielās devās ieteicams izmantot ne tikai apģērba akcentiem, bet arī savā interjerā. Rozā sevī ietver ne tikai maigumu, lai gan šī krāsa ir gaišāka par sarkano krāsu, tomēr arī tā simbolizē spēku, enerģiju un panākumus, bet vieglākā un maigākā līmenī. Rozā spēj visu darīt liegāku un vienkāršāku, tāpēc tā liek izskatīties maigākam pat lietišķam kostīmam, piesaista tās valkātājam vispārēju apkārtējo atbalstu, jo rada pozitīvas emocijas. To noteikti ir izjutis katrs, kad palūkojies uz rozā krāsas priekšmetu vai apģērbu, ja nu vienīgi viņa prāts nav kļuvis pārāk racionāls, lai pieņemtu šo bērnības un ar nelielu vieglprātību un infantilismu saistīto krāsu, kas nav pamanāma striktā un nopietnā biznesa vidē, kur sapņiem nav vietas. Bet reizēm taču ir tik patīkami nedaudz pasapņot, bet, to darot, melnā krāsa tomēr palīdz palikt uz zemes ar savu saturīgumu, apslēpto bagātību, formalitāti, spēku un šarmu. Melnā krāsa ir tā, kas vislabāk ļauj izcelties citām krāsām. Pārējās krāsas uz melna fona kļūst spilgtākas, izteiktākas, palielinās kontrasts, kas ļauj izcelt galveno, šajā gadījumā rozā maigo dabu. Šo krāsu saistība palīdz neieslīgt garlaicībā, sniedzot maigas un pozitīvas emocijas, liekot izskatīties nedaudz eksotiski un koķeti. Īpaši pikants ir melno mežģīņu un rozā auduma salikums. Koši rozā un melnā salikums sniedz sievišķības auru, eleganci un pat Parīzes šarma nojausmu, ietverot sevī kaut ko nostalģisku – melno un maigi glamūrīgo – rozā. 🙂 Rozā un melnā savienojums ir ļoti eleganta un skaista "retro" kombinācija, kura pēc fen šui rada uguns [rozā] un ūdens [melns] enerģiju, simbolizējot savā vienotībā mīlestību līdz neprātam. Pārāk daudz rozā var likt būt iluzioram, bet melnais palīdz dzīvē neiedzīvoties ,,rozā brillēs”, kuru noņemšana var radīt spēcīgu triecienu apziņai. P.S. Personīgi man rozā un melnā kombinācija šajā pavasarī ir kļuvusi par favorītu, novēlu arī jums atrast savu fantastisko un patīkamāko krāsu salikumu, kas jūs iedvesmo! (l)

Sveika. 🙂 Rīts ir sanācis mundrs, bet jāatzīst, ka rīta kafija, pirms vitamīnu dzeršanas, nebija diži prātīgākā doma, kas pēdējās dienās nākusi iz manas galvas. Tāds neliels nogurums uznāca un galvā reibonis iemetās. Sajūtas līdzīgas kā ilgi, ilgi sēžot tiešos saules staros karstā, tveicīgā vasaras dienā. Tātad – izlaboju pati sevi – sešos pamodos ar mundru prātu, bet tikko izdzertā kafija dara savu. Iedvesmojoties no jūsu pavasara skapju tīrīšanas, arī es esmu nolēmusi ieviest zināmu skaidrību savā īpašumā. Šodien došos uz garažu un skatīšos kādas aizvēsturiskas lietas tur ir ieaugušas sienās. Ceru neuzrakties kādām nepatīkamām atmiņām, par laiku, kad ģimene vēl bija ģimene. Paralēli tam – vīriņš šorīt pieskatīs sešpadsmitā marta atzīmētājus. Lieki piebilst – antifašistiskā organizācija dara man bažīgu un nemierīgu prātu, taču iekšēji es jūtu, ka nav pamata satraukties- būs viņš mājāš un vienā gabalā. Sievietes intuīcija – kas gan var būt vēl pārliecinošāks arguments, ja runājam par gaidāmo… Intuīcija un neziņa. Iedomājos – kādēļ tieši sievietei intuīcija ir tik spēcīga? Un uzreiz arī nācās pasmaidīt, jo atbilde ir vienkārša – nav ziņkārīgākas būtnes par sievieti – viņa visu grib zināt, saprast, uzskaitīt – un kas ar mums notiktu, ja mums nebūtu intuīcijas? Savas bagātīgās un neierobežotās fantāzijas un emociju pasaulē mēs ātri vien zaudētu prātu. Paldies daba, ka esi saudzējusi mūsu neprātīgo prātu un dvēseli. (l) Ak, meitenes. Skaista diena šodien – varbū, mazliet vēsāka nekā gribētos, bet saule tik skasiti atmirdz māju brūni pelēcīgajos stāvos. Tik jauki atdzīvina, šķietami mirušās cilvēku sejas, kas vienmuļi slīd gar veikalu skatlogiem atgādinot mīmu ēnas. Nē, tomēr jāizdzer vēl viena kafijas tase. Karsti garaiņi šeit iederas. Iesaku – Astronout – Tilti. Draugos, mūzikas sadaļā varat pameklēt, ja nu kādai garstāvoklis ļauj. Iespējams es sodien vēl atgriezīšos. P.S. Par vakardienas postu – es atvainojos, ja kāda to uztvēra personīgi, bet vēlos atzīmēt, ka uzsvēru domu – ka parazitējoša sieviete ir retums, taču ir. Suga kā tāda pastāv. Jauku jums dienu. Un esiet uzmanīgas, ja nu jādodas Vecrīgas virzienā. Lai viegli klabinās papēdīši. (l)

Šorīt kāds sens paziņa mani pamodināja, pieklauvējot pie loga, un apžilbināja mani ar savu siltumu. Neļāva čučēt vairs un lika celties un atvērt aizkarus. Viņš bija izkausējis ledu uz ielām, un pavēris sniega kupenas, lai Es varētu saskatīt pirmos zaļās zālītes stiebriņus. Mans paziņa iebakstīja man ar saules stariņu actiņā un ķirķinādams purināja kaimiņsētā augošā bērza zarus, kuros pēc tam sasēdās pirmie atlidojušie gājputni un sāka čivināt svešās zemēs saklausītas mūziciņas. Pirmoreiz ar viņu satikos pirms septiņpadsmit gadiem, toreiz man bija vien pāris mēneši, un viņš marta pēcpusdienā maigi glāstīja manus pirmos matiņus. Skaidrāk atceros viņu bērnībā, kad rāpjoties pāri kārtējajai kupenai, cerēju, kaut ātrāk nu viņš atnāktu un sasildītu…Un viņš atnāca! Vienmēr! Varbūt dažreiz viņš paslīdēja un aizkavējās brizdams pāri aizsalušajiem ezeriem, reizēm viņam vēl nācās pacīnīties ar puteni un salu, taču vienmēr, vēlāk vai ātrāk, bet viņš bija klāt! Mans mīļais, senais paziņa- PAVASARIS!!! 😛

SWEIKI jaukaas:)kaa jutamies? shodien dieninja oij tada jaukaa,kaa ta vien gribas nomest visu lieko(zabakus,salles,metelus,arii uzkratos ziemas labumus)un gozeeties sauliite… TAtad par ko ir shis staasts?es domaju ka daudzas man piekritiis kad mainot sawu dziivi tas ir pilniigi normali ka baidies.baidies vai vis izdosies..varbuut, lai labaak sapratsu ko ar to domaju saksu ar to ka pametu darbu,kas man maigi saktot riebaas,aizgaju no sawiem veciishiem,un tgd meginu dzivot sew, norobezot sewi no visa, lai pa solitim ietu pretii sawam merkim… kapeec norobezoju,jo vieglaak to izdariit neklausoties ko par to domaa citi:)vai ne taa? tad nju taa jautajums=vai kada man piekritiis kad tikai nebaidoties un neskatoties atpakal vari sasniegt to ko velies??? mierinu sewi ar domu=JA NE LABAAK TAD SAVAADAK:) ps.ceru uz jusu atsauciibu:) 🙂

Sveika. Vēlējos padalīties savos novērojumos attiecībā uz sievietēm un mājsaimniecību. Kaut kad nesen cosmo sarunāš bija tēma – ko pagatavot puisim, ja nemāku gatavot. Jāatzīst, ka uzreiz es tam nepievērsu uzmnaību un mazliet pat sasmējos par to, kā dažas sievietes reaģēja uz itkā uzstādīto ultimātu – pagatavot vakariņas un kā gan tas nelietis vispār iedrošinājās piekodināt, lai pie tā visa, rezultāts vēl arī būtu garšīgs?! Radāš iespaids, ka dažām tāds nosacījums kalpotu pat par iemeslu, lai aizietu. Protams, viss būtu labi – ja vien nebūu tāda maza aspekta kā – vīrietis ved uz restorāniem – par kuriem arī maksā, vīrietis pagatavo vakariņas mājas apstākļos un viņam to pat nav jālūdz. Redziet – tāds garš ievads sanāca – es vienkārši domāju. Kurā evolūcijas posmā sievietes iemantoja parazīta nepatīkamās īpašības? Redziet – mēs esam tiesīgas apvainoties, ja nesaņemam kārotu dāvanu kādos no daudzajiem svētkiem, mēs esam tiesīgas pirms kopdzīves uzsākšanas noskaidrot – cik turīgs ir mūsu vīrietis. Tātad mēs drīkstam līst viņa makā, taču, ja viņš kaut ko vēlas no mums – kāds ciniķis, egoists un patmīlis gan ir šis cilvēks. Protams, šādas nav visas meitenes – bet daļa atradīsies. Es tomēr uzskatu, ka tas ir par daudz. Es tomēr, pat būdama par dzimumu vienlīdzību uzskatu, ka vīrietim ir jāiznes atkritumu maiss, bet man jāuzkopj māja. Iespējams, tas tādēļ, ka ar vienlīdzību es saprotu – nevis maksāšanu uz pusēm, bet gan godīgu darbu sadalīšanu. Līdz ar to – es vienmēr esmu bijusi laimīga, saprasta un neapspiesta. Varbūt sievietēm ir laiks iemācīties ne tikai savas tiesības, bet arī pienākumus?

Skatoties American Next Top Model, atcerējos savus modeles “laikus”. Modeļu biznesa pasaulē (ja tā to var nosaukt) es ienācu nejauši un tas notika Šveicē. Latvijā mēģināju tikt divreiz – vienu reizi man pateica, ka esmu par jaunu, otreiz, ka esmu par vecu. 😛 Bet tagad ne par to – nedēļu pēc manas ierašanās Šveicē, nejauši ieraudzīju žurnālā, ka tike rīkota atlase Miss Šveice (studentēm). Izdomāju pamēģināt – kāpēc gan nē? 🙂 Biju pārsteigta, kad saņēmu ziņu, ka tiesneši ir izvēlējušies mani, lai piedalītos finālā kopā ar citām 49 meitenēm. (l) Protams nevinnēju, bet pirmoreiz pavēroju sevi no malas – defilē, fotosesija, make-up, frizūra (l) – un gribēju palikt šajā pasaulē. Izveidoju portfolio online un tiku aicināta uz fotosesijām – mana rozīne laikam bija balets. Vienmēr maniem draugiem ir licies savādi, bet Šveicē, ja pat tu neesi profesionāla modele, bet tikai iesācēja – tev maksā un pelnīju sākot no Ls 70 stundā par fotosesiju. Latvijā, kad gribeju izveidot portfolio, diemžēl bija otrādi – jāmaksā fotogrāfam – aptuveni 70 Ls par 2 fotosesijas stundām. Taču kāpēc es to visu stāstu? Tas laikam ir stāsts par to, ka sapņi ir piepildāmi, vienkārši varbūt vide ne vienmēr ir tā, kur to var izdarīt. Tāpēc meitenes neatlieciet savas ambīcijas, mērķus, sapņus malā – iespējams tie var piepildīties – visneiedomājamākajā vietā un laikā un varbūt tieši tajā brīdi, kad Jūs to negaidat. 😉

Ir tīīīk lieliska sajūta, kad tuvojas pavasaris (l) Jā, šodien tas laiks tāds nepadevies – saulīte nespīd un ielas slapjas, taču vakar – ak, cik lielisks laiks bija! 🙂 No rīta vēl gulēju,un saulīte mani sildīja, sajutos apmīļota no visām pusēm, gluži kā vasarā. Bija grēks palaist vējā tādu izdevību un neskriet. Lai gan tās bija 15 minūtes no manas dzīves, es visu atlikušo dienu jutos bezgala laimīga un pacilāta(l)Tā sajūta, kad svaigais gaiss piepilda ķermeni, kājas atgūst sākotnējo sparu un tu ļaujies, ļaujies ceļam, kurš tevi ved tālumā, ļaujies sniegam, kurš jau māj ar kūstošajām straumēm, ļaujies pati sev 🙂 Ahh, vēl vairāk man, tev un Jums visām saulainas un silti pavasarīgas dienas! (l)

Sveika. Kad noskanēja ārdurvis un aptvēru, ka mājās jau atkal esmu viena ar sunīti, sapratu, ka gribas kādam pastāstīt. Varbūt, neko un varbūt, kaut ko. Tad nu vīriņam šodien pēdējā brīvdiena un aizbrauca pēc mūsu jauna ledusskapja. Cik forši tomēr, kad jāsāk no nulles un tu vari fantazēt un sapņot un realizēt visu to kā vēlies, visu to kam jābūt, visu to kas vajadzīgs. Tas viss ir tavs un pat ja neticās aurām un citām lietām – droš paliek droš – tas viss ir tīrs, jauns un tavs. Ir iespēja – visu piesūcināt ar savu smaržu un saiem sapņiem – no sveša nav ne nieka. Un tā mēs lēnā garā, maz pamazām, bet visu savu iedzīvi un dzīvi saliekam divās istabās un citās telpās. No diviem kļūt par vienu – jā, mums sanāk. Bet īstenībā – un to es teiktu arī tiem, kas kopā dzīvo sešdesmit gadus – vēl mācīties un mācīties, kā kopā dzīvot. Lai arī sodiena nebija tik saulaina, kā vakar – stundas, kas jau aizritējušas ir bijušas jaukas. Īsa pastaiga, daudzas, jo daudzas stundas aizvadītas dauzoties ar mazo suņu un protams, mūsu tradīcija ikdienu izspēlēt pāris duraka partijas. Jā, kopš vien mēs dzīvojam kopā – nav izlaista, tik tiešām neviena pati diena, kad nebūtu spēlēts duraks. Un vēl – tas tik tiešām nav mīts, mīļie. Ja vēlaties bebi, pirmstam kārtīgi apdomājušies paņemiet mazu kucēnu. Jo tā tik tiešām ir noņemšanās – kā naktī, tā dienā. Barošana un mošanās naktī – arī šajā gadījumā, neizpaliek. Kopsummā – es esmu laimīga – par visu, kas man ir un kā vēl nav un kā nekad arī nebūs. Jo man ir iespēja – priecāties par to, kā varētu būt vairāk, bet vairāk – nu kur es liktos, ja būtu vairāk mīlestības? Mierpilns klusums – un es pasmaidīju rakstot pēdējo teikumu. Tik tiešām – mēs esam kā viens. Labi, došos atbrīvot stūri mūsu jaunajam ledusskapim. Pasmaidiet, meitenes. (l)

sweiki jaukaas daamas.. mans taads kluss sapnis jau sen ir bijis saws blogs kur varu uzlikt to ko domaju,jo biezi sawas domas izklaastot citiem sanemu uz sewi raiditu neizpratnes pilnus skatus… lasot jusu blogus tik loti gribeejies mesties tajaa visaa ieksaa liidz ar jums,bet vienmeer ir tas oij nju ko tad es,labaak pakluseesu labaak paprieceesu actinjas:)jo te tiesaam dazreiz var atrast iitsas peerles:) ;-)bet laikam ar pawasara atnaksanu ir daudz kas mainiijies un es zinu es arii to gribu,gribu daliities ar kadu sawas pardomaas:)un it ipashi kad lasiiju nesen bija par uzdriikstesanos ja nemaldos:)nju tad es kopaa ar pawasari uzdriikstos publiceet sawu pirmo rakstu :-Dvarbuut mazliet haotiksi jo ir tik daudz ko rakstiit:)ceru pienemsiet sawaa barinja 😀 JAUKU WAKARU..

Pavasaris ir laiks, kad mēs arvien vairāk sākam domāt par krāsām, jo ziemas pelēcība, baltais un melnais tonis ir mūs nogurdinājuši, vēlamies gan krāsas sev apkārt, gan sevī, ietvertā sajūtu varavīksnē, gan savā apģērbā un make-up. Jau sen ir zinātniski izpētīts, ka krāsas spēj ietekmēt mūsu garastāvokli un pat aurai esot krāsa. Pavasaris dabā vēl kavējas, bet tas jau ļoti drīz priecēs mūs ar krāsām un vēl lielāku spirdzinošu saules staru devu, tomēr, lūk, dizaineri un make-up speciālisti jau tagad steidz piedāvāt spirdzinošu krāsu terapiju mūsu acīm un sajūtām. Must have krāsas šajā sezonā ir koši rozā, saulaini dzeltenā, apelsīnu oranžā, laima zaļā un tirkīzzilā, kas savu spēku vislabāk spēj atklāt saules apmirdzētas, bet arī bez tās, šīs krāsas liek mirdzēt un iedvesmo jaunai enerģijai un priekam katru no mums. Lai vēl labāk spētu priecāties par krāsu spēku un tās sajust, noderīgi zināt arī krāsu enerģētisko auru. Tā, piemēram, oranžā krāsa stimulē sabiedriskumu un labestību, rada možu, jautru garastāvokli. Noder, kad īsā laika posmā jāpaveic lieli darba apjomi, arī lielu emocionālo un intelektuālo slodžu brīžos. Tā ir lieliskas zāles pret depresiju kā jebkura košā krāsa. Savukārt, dzeltenā ir garīgās attīstības krāsa, tā piedod mundrumu, nomierina nervus, noņem garīgo nogurumu un stimulē domāšanas procesus. Nostiprina, tonizē, atdzīvina, atver cilvēku ārējām pozitīvām ietekmēm, palīdz saglabāt labu noskaņojumu. Tā ir cerību un optimisma krāsa, palielina darbspējas. To iesaka valkāt, ja mācāties un jums vajadzīga skaidra galva, gribat ienest mazliet prieka savā dzīvē. Speciālisti uzskata, ka dzeltenais palīdz paaugstināt pašcieņu un nostiprina vispārējo labklājību. Bet zilā ir auksta un mierīga krāsa, tomēr tās tirkizzilais tonis spēj mūs uzmundrināt, jo atsauc atmiņas par siltu sauli, pludmali un dzidri vizošu ūdeni zem saulainajā debesīm. Tā nomierina, līdzsvaro, noņem iekaisumu, atslābina un paver ceļu radošām domām, brīvām no ārpasaules iedarbības. Bet gaiši zilais simbolizē harmonisku attīstību un augšanu. To iesaka nēsāt, ja vēlaties izstarot mieru un pašpārliecinātību, jums jāpaziņo apkārtējiem kas svarīgs. Arī svaigi zaļais tonis garīgi iedvesmo, jo nomierina satrauktas sajūtas, tā palīdzot labāk izjust košo dzīves un krāsu toņu burvību. Cerību, harmonijas, atveseļošanās un dabīgās nobriešanas krāsa. Zaļā krāsa noder, ja gribas paskatīties uz lietām no citas puses, justies pārliecinoši. Savukārt, rozā krāsa saistīta ar beznosacījumu mīlestību, ilgu un sapņu piepildījumu, uzbur bērnības sajūtas, maiguma plīvuru un apmierinājumu. Tā nozīmē arī spēju piedot un saprast otru, atspoguļo harmoniju un mīlestību, nomierina, rada komfortu un paātrina atveseļošanās procesu. Rozā krāsa tiek uzskatīta par ļoti dziedinošu gan fiziskā, gan garīgā ziņā, tāpēc koši rozā ir kā radīta, lai liktu mums katru dienu atmirdzēt vēl spilgtāk, dzīvespriecīgāk un veselīgāk. Iekļausim šīs košās krāsas savā ikdienā ar interjera, apģērba un make-up palīdzību, uzplauksim kā ziedi šajā pavasarī! 🙂

Sveikas, Vai kāda nevēlas apmeklēt sporta klubu Galerijā centrs Kolonna? Divatā ejot 35 LVL/ mēn.

sveikas miiljaas daamas. man shodien slinkaa svediena, nedaru neko. pat vakarinjas ieplanotas pavisam slinkas- jamie oliver pasta 😀 manejais iemidzis, tapec ir laiks apsesties un kko ieskrapet cosmu bloga. Kaa man iet?_ peros. Daraa bija dikti gruuta nedelja, biju noslogota,jo 3 cilveeki nebija darbaa, tad nu man bija jadara vinju dalja, bet nu jau nakam nedel vajadzetu atkal but visam feini un labi. Taa kaa biju tik looti noslogota , centiiga darbaa manejais mani palutinja ar somu kuru tik looooooooti gribeju. beidzot dabuju savu PB – reku links ja kaada grib redzet –> http://www.styloko.com/womens-fashion/best-of-simplicity-the-lwd/ maneejai gan ir zils charm nevis orandzais 🙂 es pedeja laikaa apsesta ar sominjaam 😀 – otrdien braukshu pakal savai lv sominjai (draudzene pardos, par looooooooooooooooooooooti labu cenu, tikai deel taa ka vinjai ex vinju valentindiena uzdavinaja, un vinja vinju neneesaas) wo-hooo. Ar manejo mums viss feini. dzivojamies pa savu mitekli, ir sava mazaa rutiina (darbs, vish mani savac no darba, maajaas, es pievacu maju vinsh taisa vakarinjas, vakars kopaa saritinajushies uz diivaana pie tv), bet no shis rutinas izraujamies weekendos, weekendi ir musu laimigaas dienas 🙂 vinsh veljoprojam padara mani par looti lamigu meiteni, un es censhos ari viju palutinat _ jo ja kaads to ir pelnijis, tad tas pavisam noteikti ir vinsh. ceru ka jums daamas viss ir feini 🙂 iemetishu aci diskusijaas- lai zinu kas notiek cosmo pasaulee

Iedvesmojos no Sallij! bloga un atcerējos tos laikus, kad zīmēju. Bija laiki, kad bez tā nevarēju dzīvot. Bet nu ikdienas raizes aizēno vēlmi atkal ķerties pie zīmuļa. Vienmēr man ir patikuši melnbaltie zīmējumi un laikam mans “zīmējumu uzplaukuma laiks” bija Francijā. Nezinu kāpēc… Varbūt tā atmosfēra – puķu smarža pavasarī, baznīcu zvani, dvesma, cilvēki – tas viss iedvesmo zīmēt un aizmirsties… Un kā ir ar tevi? Vai dažreiz skumsti par to, ka vēlies kaut ko izdarīt, bet visu laiku atliec uz citu reizi un neizdari? P.S. Šo uzzīmēju pēc gandrīz gadu ilgās cīņas ar sevi – visu laiku gribējās, bet vienmēr nebija laika. Taču vienu brīdi noliku visus darbus malā un uzzīmēju 😉

Tikai nejauši, veicot sestdienas mājas tīrīšanu, izdomāju iztīrīt arī datoru. Tā es sāku ar Deskop attīrīšanu ar daudzām google kopētām bildēm, torentiem un vēl visādiem gružiem, tad jau sāku iedziļināties dokumentu mapītē un uzgāju senu mapīti "Sapņos es vienmēr smaidu" ieinteresēta apskatījos un atklāju sen aizmirstu var teikt tradīciju. Es agrāk brīžos, kad bija garlaicīgi, izsapņoju dažādas situācijas, vārdu sakot uzbūru dažādus dzīves momentus, kurus es vēlētos izdzīvot. Un tā es tos visus, atnākot mājās, uzrkastīju, saglabāju šajā mapītē. Šoks sākās ar to, ka es lasot smaidīju un smējos no prieka – puse no maniem uzrakstītajiem sapņiem ir piepildījusies! Vienā es rakstu par noslēpumainu puisi, kas man sacerētu dziesmu un mēs kādu sestdienas rītu sēdētu "Gustava šokolādē" un plānotu pavasara braucienu uz kādām siltajām zemēm. Un es satiku šo noslēpumaino janvārī, manā vārda dienā viņš man sacerēja mazu klavierskaņdarbu, kas tobrīd man bija ļoti mulsinoši un baisi, jo neviens nekad man neko tādu nav veltījis, un pēc nedēļas mēs sēdējām Vecrīgas kafejnīcā un domājām, ka lieldienās varētu aizbrauk uz Spāniju, kur dzīvo viņa māsa…Vai tas nav gana smaidu radošs piemērs? Es vēlreiz tik sapratu, ka pašas radām savu dzīvi no savām domām. Šo mapīti es uzliku uz iztīrītā deskopa un pievienoju jaunu smaidu radošu ierakstu. 🙂

Par Top notikumu pēdējā laikā. Piektdien atnākot mājas un ieejot internetā, biju šokā par to kas notika Japānā. Tas man lika aizdomāties, par to cik labi, ka Latvijā nekas tāds nenotiek, vēl. Visas šīs zemes trīces, cunami, viesuļvētras, man liekās, nekas nevar būt drausmīgāks par dabas katestroffu. Es iedomājos, kā tas būtu ja pēkšņi vienā dienā tās sirēnas nevis tikai pārbaudītas, bet izmantotas kā īsts brīdinājuma signāls. Vai es spētu domāt racionāli vai kristu panikā. Kā tas ir pēkšņi zaudēt mājas, ģimeni, atmiņas kas glabājās mājās, es zinu tikai vienu lietu, Es nekad dzīvē nevēlos uzzināt kā tas ir. Es patiešām no visas Sirds jūtu līdz Japāna iedzīvotājiem, un lūdzu dievu lai tādas lietas nenotiktu. Es nezinu vai es ticu pasaules beigām 2012.gadā, bet man ir sajūta, ka tas jau ir pienācis, tikai ne tiešā nozīme pasaules gals, tā „Puuuf”, un viss pazūd, nekā nav. Es uzskatu ka tas drīzāk notiks pa maziem gabaliņiem, Haiti, Indija, Japāna, tas viss novedīs tikai pie viena. šeit ir tāda sakarība kam uzdūros Internetā: -September, 11st = World Trade Center Crash -January, 11st = Haiti Earthquake -March, 11st = Japan Earthquake 21.12.2012= 2+1+1+2+2+0+1+2= 11

Sveikas. Pavasaris, cik redzu jau ir sasniedzis mūs, vai vismaz daļu no mums. Un kā jau vienmēr katrs pavasaris nāk kopā ar jaunām cerībām, labu garastāvokli un jauniem mērķiem. Un kādi tie ir jums? Kas ir lieta ko gribāt,piemēram,jaunu uzsākt šajā pavasarī? vai jau jūtams labais garīgais un saulainā sajūta sevī? (l) nu vismaz es to jūtu, it īpaši šodien. (l) ā. un jā. mana šodienas dziesma. takā britniju vispār reti klausos. vienkārši iepatikās šī dziesma. noklausaties 😉 🙂 – http://www.youtube.com/watch?v=crMjnjMNF0s un pasakat vai jums arī patika 😀 [ viena no viņas jaunajām ] it īpaši patika vārdi.

Katra mana diena sākās ar kārtējo skumju pilno rītu. Cilvēki, stress, skumjas, šķiet mazas neveiksmes skāra mani katru dienu. Katru rītu dodoties uz darbu, es domāju- "Kaut sodiena būtu skaistāka par vakardienu". Es ieciklējos uz ko vienu- uz to ka man neveicās. Es nostājos pret visu pasauli, tā itkā mani neviens nesaprot. Es biju karaliene. Pirms dažām dienām- 8 martā. Man draugiem.lv atnāca vēstule no kāda man pilnīgi sveša cilvēka. Ar skaistu pantiņu un video kurā uzplaukst orhideja..Mirklī,kad atvēru šo vēstuli, es biju dusmīga uz visu pasauli. Jau atkal. Bet kad izlasiju.Manī kkas pārvērtās. Es atbildēju sim cilvēkam ,pateicos. Mūsu sarakste turpinās šodien, ar vēstulēm līdz pēdējam simbolam.. Mēs spriedām par dzīvi, uzskatiem līdz šis cilvēks pavēstija, ka neēsmu tālu no Dzelzs lēdijas. Man steidzami kas jāmaina, jo tā tālāk vairs nedrīkst. Ka pirmo reizi dzīvē runā ar cilvēku ar šādiem uzskatiem. Vakar man sanāca doties uz veikalu, un kā ierasti es mēdzu pirms durvju atslēgšanas, apstāties un vismaz 10 sekundes paskatīties debesīs. Pavērot cik daudz ir zvaigžņu, kāds "ceļš" ir izveidojies.. Un pēkšņi- Es iedomājos, "Dievs, palīdzi man saprast, kā lai tieku uz pareizā ceļa, ja esmu uz nepareizā. Ja mani uzskati ir tik dzelžaini, dod man zīmi, ka tie tiešām tādi ir. Ka cilvēks internetā runāja patiesību,." Šodien man atnāca vēstule. Es Tev iesaku noskatīties filmu" The Secret". Es to uztvēru kā zīmi. Jo es būšu Tas ko es domāju. Viss kas notiek ar mani, ir tas ko es domāju. Un jo savādāk es domāšu,jo laimīgāka es kļūšu. Paldies Tev svešiniek, un paldies Tev Dievs.

you know i love you so. for you i bleed my self dry. JĀ! tā ir pareizā dziesma ko klausīties piektdienas vakaros,kad nav jāsteidzas pie kosmētikas maciņa un drēbju skapja,lai sataisītos kārtējam trakam, seksīgam vakaram. Bet tā vietā es dzeru tēju, klausos coldplay un fona skan kāds raidījums kam nepievēršu uzmanību. Un kad nav neviena ar ko sarakstīties, jo citi jau izbauda piekdienas nakts burvību. Bet es? jā, es to arī izbaudu, bet savādāk. (l) Bet nedomāju,ka nakts burvība ir klaiņot pa klubiem,iedzert kādu dzērienu un savaldzināt kārtējo seksīgo čali. Bet burvībā ir tā, kas ir tepatām, tas ko mēs daram un izbaudam, un pats galvenais – izbaudam. Un jā, tā var būt tā pati- nakts ārpus mājas. Oij, nu gan es te novirzījos no tēmas, bet laikam man tādas nemaz nebija. 😀 Bet nu novēlu jums izbaudīt piektdienas nakts burvību,lai kur jūs atrastos.. kaut vai tāpat kā es- sēžot mājiņās un dzerot tēju pie pareizās dziesmas. 😛

IR tik labi aizmirsties tajā, ko Tev patīk darīt vislabāk. Nu varbūt ne gluži vislabāk, bet tā – no sirds. Nu visticamāk izskatos pēc šmuļa, bet šovakar esmu laimīga! (l) Paņēmu savus uk iegādātos zīmuļus un vienkārši ļāvos. Tik sen nebiju to darījusi! (Jā, pagājšreiz es taisījos, bet tad kaut kā… atradās kas cits ko darīt). Jo esmu slinka – visgrūtāk ir iesākt. Bet šodien – vajadzēja. Un tad es tā iedomājos, kad es pēdējo reizi zīmēju, tā no sirds… Un nespēju atcerēties. Pirms diviem gadiem ap šo laiku salauzu roku – no tās reizes punkts tika pielikts gan sapnim par arhitektūru, gan arī zīmēšanai. Roka sadzija, bet turpināja sāpēt, līdz ar to arī atsākt nesanāca. Un tad kaut kā aizmirsās. Pabeidzu skolu un likās, lai zīmulis paliek bērnībai. Bet nē – tomēr patīk, joprojām patīk. (l) Un pat nav svarīgi kā sanāk un pēc kā izskatās, 😀 , galvenais, ka prieks kā bērnībā. |-)

Ar gardu tēju rokā apsēdos pie datora un tikko palasīju jūsu blogus. Visu nedēļu pie tā gribēju ķerties, bet vienmēr bija kaut kur jāskrien. Blogi ir atšķirīgi, jo arī mēs, meitenes, esam atšķirīgas – kāda raksta par savu ikdienu, kādas atklāj savas pārdomas par dzīvi, mīlestību, attiecībām, cita sūdz bēdas, cita jautā padomu. Tie “personiskie” blogi man patīk visvairāk. Man vienmēr topā bija cheeky blogs – žēl, ka viņa ir pazudusi kādu laiku. Vai kāds zina, kas ar cheeky? Bet agriežoties pie blogiem – man ir savāda sajūta, kad pati rakstu blogu vai komentēju kādas citas meitenes blogu, jo ticiet vai nē – kad studēju amerikāņu universitātē – mums par blogu rakstīšanu un blogu komentēšanu lika atzīmes! Stāstīju saviem draugiem te Latvijā, ka tā mēs studējām, bet man neviens neticēja. Tāpēc nesen uzsākot rakstīt blogu te cosmo – atcerējos par saviem studiju laikiem. Tagad gan uznāk smiekli par to visu rakstīšanu un komentēšanu, bet toreiz līdz smiekliem bija tālu – vieni drebuļi. Kā ir ar tevi? Vai viegli uzlikt uz papīra (oops.. uz monitora) savas domas? Un pateikt nepazīstamam cilvēkam, ka nepiekrīti viņa domām?

Nupat es kalendārā nosvītroju kārtējo datumiņu, un sapratu, ka laiciņš ko pavadīšu savā dzimtajā zemē ir palicis pavisam niecīgs. 10 dienas. ko darīt? ko nedarīt? Kā pareizāk atvadīties? Un kā neapraudāties lidostā , vai pie vecmāmiņas, kuru nezinu vai vēl satikšu? Ziniet , manšķiet emocionālā puse cilvēkam pieaugot ir viena no visgrūtāk apgūstamajām prasmēm. Cik tas bija vienkārši kad māmiņa teica lai pasaku atā , atā un aizbraucu. Cik vienkārši bija aiznest skolotājai omas sataisīto pušķi pirmajā septembrī. Cik viegli bija virtuvē lielās plātsmaizes cepšanā piedalīties tikai notestējot vai sanākusi gana laba. Un te nu es esmu-pašai jādomā par visu, un ne jau tikai ko vilkt mugurā, un ko pagatavot mīļotajam vakariņās, ja vien finanses ļauj-tad tas tāds sīkums. Bet kā atstāt par sevi siltas atmiņas, un klātbūtnes efektu, pat tad, kad būšu tūkstoš kilometru attālumā no savas dzimtenes un savām radu saknēm? šodien vēl istaba izskatās tāda, kādai tai jāizskatās, bet cik tukša tā būs, kad aizbraukšu? Ir tik viegli nopirkt biļeti vēlamajā virzienā, bet cik grūti patiesībā ir saņemties, un tiešām pamest savu iesildīto vietiņu… Ahh..jāieēd magoņu cepumi ar pienu un jāpaaicina rīt draudzeni uz tēju, tikai lai samīļotu un atgādinātu, ka vienmēr būšu līdzās, pat tad, kad nebūšu rokas stiepiena attālumā.. Jauku vakaru mīļās 🙂 !!

Tagad arī man ir mājdzīvnieks. šodien paņēmām sunīti. Maziņu, pogactiņu labradora šķirnes meitenīti. Jāatzīst, ka es nebiju sajūsmā par labradoru, jo pati esmu Jorku šķirnes mīļotāja, bet šī – steberējoša pasaciņa… Tik daudz prieka – un tik daudz mīļuma vienā mazā spalvu kamoliņā. (l) Viņa ir tik maziņa, protams, pagaidām, jo izaugs paliela, bet… ā! Nemaz nevaru tā apstāstīt, cik viņa burvīga. (l) Viriņš tagad darbā, bet arī viņam pastrādāt grūti – zvana ik pēc pusstundas, lai noskaidrotu, kā sokas ar adaptāciju. Un to un šito un vēl mazliet no tā un varbūt to. Ja tā padomā – cik viņš man rūpīgs un uzmanīgs. Jāatzīst, ka es pati par daudzām lietām vēl neesmu informēta, bet viņš man visu jau spēj izstāstīt. 😀 Un lai arī ārā baigais draņķis, tāds prieks par šīs dienas ķepaino garšu.

3 Vārdi,10 burti. ES TEVI MĪLU. Vai patiešām mums dažkārt pietiek tikai ar šiem 3.vārdiem, lai mainītu savu dzīvi pa 180 grādiem. Kāpēc mēs, sievietes, tik ļoti ticam vārdiem. Bieži satiekot kādus simpātisku Puisi/vīrieti, mēs esam gatavas noticēt visam ko viņš saka, pat ja mēs apzināmies ka tās ir pēdējas muļķības un tas nekad nenotiks. Kurā posmā no visas vēstures mēs esam iematojušas šo muļķīgo ieradumu ? Es nedomāju ka tie bija senie laiki, vairāk esmu pa vidus laikiem, bet par to domājot īsi nezinu varbūt tas mūsos ir iedzimts jau no pašas cilvēces sākuma, alus laikmeta ? Kad Džeks saka: "Es tev noteikti pazvanīšu", pēc pirmā randiņa un viņš nepazvana, dienu, divas, trīs, nedēļu, mēs jūtamies, kā lielāks neveiksminieces pasaulē, jo varbūt viņš Bija tas "īstais", un vienīgais? Kāpēc mēs sevi tā mokām ar tādiem sīkumiem. Ja mēs būt kā ‘Džeki, tas būt vienkāršāk, tu nepazvani džekam 1 dienu, vairāk, viņš jau ir atradis citu meiteni ar ko izklaidēties. Varbūt tas ir tāpēc ka mēs tā sakot esam "vājais dzimums", bet varbūt tas ir tāpēc, ka mēs nespējam, tomēr, vai kā mēs vēlotos pārkāpt pāri tam stereotipam, ka viņam ir jāzvana pirmajam! Tā tāda domā kas man bija prāta par šo mūžam apdomāto, aprunāto Tematu, atā ! 😉

Paldies Dievam, ka es esmu sieviete un saņemu tik daudz puķu svētkos. Paldies Dievam, ka es esmu sieviete un man nevajag lūgt roku. Paldies Dievam, ka es esmu sieviete un varu dzemdēt bērnus. Paldies Dievam, ka es esmu sieviete un varu sevi tā pucēt. Paldies Dievam, ka es esmu sieviete un varu lielīties ar savu apavu kolekciju. Paldies Dievam, ka es esmu sieviete un varu raudāt uz pleca. Paldies Dievam, ka es esmu sieviete un zinu, kas ir cosmo. Paldies Dievam, ka es esmu sieviete un … (papildiniet, meitenes, ar savu teikumu 😉 )

Šovakar tāds noskaņojums, nu tāāāds noskaņojums. Vakar ar draudzenēm runājām par puišiem/vīriešiem. Būtībā notika tāda salīdzināšana, kurai kurš foršāks, skaistāks, labāks , un kurš nu kurai uzdāvinājis dārgākas puķes un dāvanas sieviešu dienā. Itkā jau bērnišķīgi, bet nu… pēctam mājās bija ko padomāt, jo mans vīrietis mani apsveikt nevarēja(ar neko materiālu) netika pie manis un viss. jā, varbūt esmu pilnīga neveiksminiece(kādas acīs), un man vēl šodien vajadzētu sašķiebt ģīmīti, un staigāt ar uzmestu lūpu, bet… lai arī nesaņēmu "negaidītu" pušķi, un kādu dārgmetāla rotiņu, tāpat esmu pārliecināta, ka Mans vīrietis ir visideālākais un superīgākais, kautvai tāpēc , ka viņš ir MANS vīrietis! Varjau būt, ka vēl maza, nepieredzējusi un naiva esmu, un tiešām tas kiurš viarāk Tevis dēļ tērē, tas vairāk mīl, bet ziniet… Man nesen bija dzimšanas diena, un brālis uzdāvināja zelta auskarus, jā bija prieks un vispār forši, bet.. mana mīļotā vīrieša bučas , roze un šokolāde ir daudz neaizmirstamāka par auskariem uz kuriem varu palūkoties kaut ik pēc pāris sekundēm. Es nemierinu sevi, nē, es tikai priecājos, ka neesmu līdz kaklam iegrimusi materiālajā pasaulē… Galu galā, mans vīrietis man uzdāvināja kaut ko tādu, kā sirsniņa pukst zem manas sirsniņas! (l)

Meitenes,kadas jums bija sajutas pavadot savu labako draudzeni uz lidmasinu,un zinot,ka tagad ilgi neredzeesieties? Protams,ja jums kas tads ir bijis?