Tiko diktam cītīgi uzrakstīju savu daļu špikera rītdienas eksāmenam. Vispār līdz šim nekad špikerus nerakstīju un nešpikoju. Man ir diktam bail, ka pieķers. Un tomēr jāriskē jo šovakaru veltīt tikai eksāmenam, jo jāsāk raksit latviešu valodas semestra darbs, kas jau ir parāds. Vakar nopirku Timmari kartiņas un grāmatu outletā vecus žurnālus! Tgd tikai cītīgi jāmeklē kļūdas un vēlāk tām skaidrojums. Kaut nu es tiktu galā un nebūtu jāpārstādā un galvenais, lai es paspētu laikā nodot! Ufff… Sasprings ir šīs semestra beigas. Centīšos nākošo semstri sākt apzinīgāk un visus darbus rakstīt laikā. Kaut gan tā laikam semstri sāk katrs studets un normāli studeti visbiežāk semestri beidz ar parādiem. Vakar šo dzirdēju no katedras sekretāres, ka visiem normāliem studentiem ir parādi. 😀 Laikam jau viņa to par sevi un tomēr… Tā jau ir. 😉 Iepriekšējā d-grāmatas ierakstā es apņēmos atrast darbu. Nu un vakar arī iegāju vienā apģērbu veikalā pieteikties par pārdevēju. Un iedomājaties mani atšuva tikai tāpēc, ka esmu studente! Lieki piebilst, ka visas pārējās skuķenītes, kas tur strādā ir tik pat jaunas un zaļas, kā es un diez vai visas ir nestudentes. (e) Bet lai nu paliek tā tad tā nav mana vieta. Nav jau arī mana sapņu darba vieta ABSOLU. Es zinu, ka atradīšu ko labāku. Labs ir laikam jāķeras pie darbiem… Kā vispār jums citām meitietēm sokas arparādiem vai neparādiem? Vai tāpat kā es pirms Ziemassvētku naktis veltat mācībām? 🙂

zinu jau zinu citiem vrb tā nebūtu nekāda problēma bet man ir sajuta kadrīz sajukšu prātā ja neradīšu kādu risinājumu…. stāsts ir tāds…. ir 4 vīrieši… 1. mana 1mā mīlestība kuru īstenībā mīlu vēl jo projām, kā nav gājis vairākas reizes esam šķirušies tad atkal sagājuši kopā, tgd jau 10 mēnešus kā esam šķirušies bet tas nenozīmē ka tas ir tā pavisam- katru mēnesi satiekamies, ir sanākušas vairākkārtējas tuvākas attiecības arī šo mēnešu laikā – un protams, aizmirsuši viens otru neesam nepavisam…vēl vairāk…saņēmu vēstuli-tik skaistu vēstuli kurā viņš saka ka atkal esmu sagrozījusi viņa galvu utt…ka esmu mainījusies un arī viņš ir manījies… (l) 2. kāds cits, kas vien ar balss tembru liek manai sirdij mazliet straujāk pukstēt..un tas acu skatiens…. (l) bet tur nekas nevar sanākt jo mani sievietes instinkti jūt ka viņu neintreseju tā pavisam un īsti 3.vīrietis ar pagātni vai bagāžu ka lai to nosauc 😀 bija gatavs nonest man zvaigznes no debesīm bet tad 1nā dienā vienkārši pazuda no mans dzīves bez kādiem paskaidrojumiem, bet es velarvien tā īsti nespēju viņu aizmirst (l) 4. mans labākais draugs….vienmēr blakus man, varu paļauties uz viņu..gluži kā brālis, vai mīļotais cilvēks…un tas jau arī rada šīs neskaidrības- es zinu ka mīlu viņu tikai pati nezinu vai kā brāli vai kā vīrieti…un viņš ir kategoriski pret manu 1mo mīlestību un pārējiem maniem nosauktajiem vīriešiem… un problēma ir tur ka es nezinu kā lai tiek ārā no no šis problēmas…ko izvēlēties, kam ticēt… paldies ka izlasījāt, jo tiešām gari sanāca, bet īsāk nekādīgi nevarēja! 🙂

Vienmēr gribējies kaut ko parakstīt, bet vienmēr bijis slinkums. Kādreiz rakstīju dienasgrāmatu, vēl tagad pa retam iemetu tur kādu savu emociju. Nu ir jau tā, ka rakstīt uz papīra ir smaržīgāk, vecmodīgāk un līdz ar to vairāk tā, nu kā lai pasaka, emocionālāk? Bet laikam jādzīvo līdzi laikmetam. Bieži skolā sagribējās kaut ko uzskribelēt, bet es tak nestaipīšu līdzi savu lielo, biezo dienasgrāmatu. Taču dators, tagad jau visiem un visur līdzi. Bet ko nu par to, so booring! Vispār jau man parasti ir slinkums izteikt savas domas un viedokli. Jo kāda jēga, tagad jau cilvēki vispār neieklausās citos. Bet, what ever, es taču to rakstu sev! Varbūt varētu teikt, ka arī šādi dalīta bēda (dalīta ar to virtuālo pasauli) ir tikai pusbēda. Hope so! Ienāca prātā, kā te meitenes sāka pērties par to, ka Cosmo galvenā redaktore raksta, tā kā viņa raksta. Bet, redz, man ļoti bieži patīk iemest savā dialogā un pat ne dialogā kādu ne latviešu izteicienu. Un es nebūt nejūtos ūber kūlīga vai necenšos tāda būt. Patiesībā iepriekšējā redaktore, man personīgi šķita, pārāk tāda kā naiva. Tagad es vismaz jūtu, šī žurnāla tēlu. Nu ir taču tas kosmopolītiskāk. Pavērtos mēs latvieši mazliet plašāk, ko pasaulē vispār prasa, dara un runā. Tieši šī iemesla dēļ man jāmācās angļu valoda. Un vispār kā tas var būt, ka man ļoti patīk angļu valoda, bet šajās stundās man vienmēr ir miljons parādi. Tagad arī. Nu slinkums. Un vispār ar to slinkums. Nu kur var tā būs, ka uz rītdienu man augstskolā jābūt uzrakstītām dažādiem gariem memuāriem, bet tā vietā es rakstu šeit. Kāpēc vienmēr jādara kaut kas, bet ne tas, kas ir patiešām nepieciešams. Vispār ja tagad jau neredzētu, ka ir 22, tad turpinātu rakstīt vēl un vēl, tik gari, ka pat pašai būtu slinkums kādreiz izlasīt. Vienkārši ņemu vērā, ka jau šitā pie kompja sēžu ilgi un bezjēdzīgi. Ā.. ja kas. Es esmu no tām meitenēm ,kas katru vakaru vai katru reizi, kad ir paēdušas, izdomā, ka sāks domāt par savu riepu un dubultzodu. Nesen biju pielaikošanas kabīnē, tas man ir pārdzīvojums, jo man ir dažas liekas krunciņas šur un tur, bet, es zinu, ka tā domāju tikai es. Nu par to ka liekas. Un te nav runa par to, ka man jāiemīl sevi tādu kāda esmu. Es sevi mīlu ļooti! Taču ciest nevaru, ka apburošā kleita, krekliņš vai svārgi, man vienkārši neizskatās. Laikoju kleitiņu, nu zin kā, Ziemassvētkiem kaut ko jaunu gribas. Taču man pat M izmērs negāja mugurā ciet, jā man ir lielas krūtis, bet nu bāc, es negribu L!! Tad tā vairbūt arī taisīsies ciet, bet no īsās pārtaps par vakarkleitu. Tad nu tā, es jau simto reizi DOMĀJU PADOMĀT par to ko ēdu. Tik smieklīgi!!!! Kā lai to izdara, ja man blakus stāv šokolāde un kā lai to izdara, ja es esmu diezgan traka uz šokolādi. Labi, es apsolos, ka šo šokolādi vismaz šovakar likšu mierā! Kam apsolos, nezinu, sev? Kādam, kas izlasīja? Lielajam visumam. O ou. Nu tiešām jāiet tak gulēt, rīt tikai problēmas ar celšanos būs… Good night!! love ya!

OMG, nedomāju, ka tā varētu notikt arī ar mani, bet tikko noskatījos filmu Twilight un esmu SAJŪSMĀ par to un ieintriģēta redzēt nākamās daļas. Protams, tas kas mani aizrauj nav aktieru meistarība vai dikti dziļā stāsta doma, bet tās attiecības, kas ir Bellai ar Edwardu. Pat Mr.Pattinsons man tagad liekas tīri simpātisks eksemplārs ;), lai arī iepriekš es nevarēju saprast par ko meitenes tā jūsmo. Iespējams pie vainas ir VTO vai tas ka es jau ilgu laiku esmu viena, vai tas ka man nekad nav bijušas uz īstām jūtām balstītas attiecības, bet esmu pārsteigta ka man šitā mainījās uzskati.

TĀ! Es esmu dikti sasprojusies! Vakar ome man iedeva kaut kādu vecu UNAS nummuru, šo to palasīju un uzdūros iztevijai ar Miku Ozoliņu. Un Izrādās, ka viņš arī dzīvo pēc "The Secret" principiem! Un no mana skatu punkta viņa arī tīri labi sanāk! Galu galā nav jau joka lieta uzfilmēt vienam letiņam filmu pašā filmu mekā, Holovudā! Intervijas beigās viņš minēja, ka dzīvē vadoties pēc kāda teiciena: "Tikai tas, kurš riskē tālu iet, zin cik tālu var aiziet." Un tā kā es 100 reiz nomēru pirms griežu, iespējams man jāsāk mērīt daudz mazāk un jāriskē? Iespējams. Tāpēc tagad sameklešu vēl vienu darbiņu, lait tur vai kas. Vajag mazliet vairāk naudiņas. Es zinu, ka tas vai ir darbs un vai tādu atrod ir atkarīgs tikai no katra paša. Krīze tikai atsijā neprofesionāļus un slinķus. Iespējams, man kāds dikti iebildīs, bet pagaidām man liekas, ka, ja ļoti, ļoti centīšos tad man būs arī vairāk darba, algas un laika to visu apvienot ar studijām. Es ļoti, ļoti negribu braukt uz Angliju taukus mazgāt un pelnīt lielo piķi. Es gribu lielai daļai savu darudzeņu un pesimistiskajiem radiniekiem pierādīt, ka ir tikai ļoti jāgrib, jāzin ko gribi un galvenais jābūt pārliecinātam, ka sasniegsi to, ko vēlies! Tā lūk! Tāpēc tagad laikam jāķeras klāt sociālā pētījuma analīzei, vēlāk jāiztīra māja un jāaizsūta mans CV nākošajam šefam! Cau! Vispār žēl, ka neesmu sportiste. Viņā ir asinīs panākta to, ko iecerējušas.

sveikas nmeitenes… stasts dramatisks. tētis atbrauca man pakaļ uz slinmniu,lai aizvestu mājās,jo ārsti teica,ka varu braukt mājās un testus taisit vnk ierodoties slimnīcā noteiktajā laikā. tā nu es laimiga,ārte vel pasmejās,ka var redzet ka es nevaru sagaidīt ,kad tikšu mājās,sakrāmēju somu,iekāpju tēta 2 mēnešus jaunajā mašīnā ,braucam kādas 15 minutes nakamais ko jūtu – trula skaņa un lielas sāpes… apstājoties pie sarkanā mūs meģināja apdzīt džips (pie stūres sieviete) un ietriecās mūsos,mēs no trieciena ietriecāmies priekšā stāvošajā mašīnā… atsitu galvu uz aizmuguri,tad uz priekšu un atkal aizmuguri. iekšas ari pamatigi atsitu jo nenostrādāja gaisa spilveni. tajā mirklī vairāk uztraucos par tēti,nekā par sevi,jo viņš atsitās stiprāk. jāpiemin ka tikai mēs cietām. vecenai kas ietriecās mūsos ne skrambiņas+ nviņa vel man saka bļaut virsū kāpēc mēs tik atri bremzējām (mes bremzējām pavisam normāli,pat ja mēs butu nobremzēju ši straujāk viņai distance tikunta bija jaietur). aaa lieki piebilst,ka viņa nebija ne vienā joslā ne otrā- viņa bija pa vidu joslām. tā nu es atgriezos slimnīcā… šoreiz ātrās palīdzības mašīnā un ar tēta kompāniju. sāpes no atsistajām iekšām pastiprināšoties tuvāko dienu laikā,un zilums uz sejas ari noteikti palielināsies…. ”jautri”’man iet. bet kā man meitnes teica-pozitīvas domas. būs ok. :)) :))

Sen šeit neesmu neko rastījusi. Tikmēr ar lielu interesi lasīju savas kuras beidrenes blogu iekš klab.lv. Vienkārši viņa tik interesanti raksta. Viņas rakstītajā ir tāds miers… Liekas, ka viņa dzīvo tādā harmonijā ar sevi. Es arī tā gribētu. Nja, patiešībā man tagad vajadzētu ķerties pie kopsavilkuma komunikācijas teorijās, bet es šeit rakstos..Labs ir gan jau, ka ari tam tikšu klāt. Nav jau variantu tāpat man vēl divi darbi jāuzraksta, ja vēlos tikt pielaista pie eksāmeniem. Vakar komunikācijas vēstures eksāmenā lektos daudzus izlidināja ārā tāpēc vien, ka daži darbi nebija nodoti. Līdz šim visi pasniedzēji bija uz to pievēruši acis. Man sievietes intuīcija jau pirms tam teica, ka neko nevajag atstā astē, jo šis pasniedzējs nevienu nežēlos… Nu, jā kaut kā tā. . 🙂 Pašlaik tik daudzi gatavojas Ziemassvētkiem, bet man tas liekas vēl tik tāāālu! Jā, bet kalendārā gan laikam nemaz tik talu nav. Labs ir jāķeras klāt savam kopsavilkumam. Cau! 🙂

tā nu sanācis,ka liek mani atpakal slimnīcā. t;a kā atkal kādu laiku klusēšu. vispar man vairs nav spēka…. gribas raudat,raudat un vel raudat. pazust no visiem un brinumaini izveseļoties…

Lai gan neesmu nekāds ziemas fans – labāk dzīvotu mūžīgajā vasarā, tomēr nu arī man sāk gribēties sniegu. Ārā tik draņķīgs laiks. Visu dienu liekas, ka ir kaut kāda krēslas stunda – pilnīgi neizturami. Nav ne saules, ne sniega. Un tad vēl tie cilvēki, kas staigā drūmām sejām un domām. Labi, saprotu, ka šobrīd dzīve nepavisam nav rožu dārzs, bet nu pasmaidīt taču varētu. Pilnīgi liekas, ka kaut kāds izmisums – tomēr ceru, ka vismaz Ziemassvētku laiks to visu mainīs. Kaut vai uz pāris dienām…

Labs rīts pirmdienā… Svētdienas vakarā man uzmācās domas par to, cik gan mēs patiesībā maz zinām par cilvēkiem, ar kuriem esam kopā… un tajā pat laikā ir cilvēki, kuri mums šķiet tik tuvi, lai gan mēs par viņiem nezinām tikpat kā neko! Jau labu laiku mokos ar savu divējādo pasauli, ar salīdzināšanu, ar domāšanu… vienu brīdi tam bija tik maz laika.. arī tagad nav, bet šīs domas uznāk un tur neko nevar izdarīt! Un tad grozies no vieniem sāniem uz otriem un pārdzīvo par to, par ko varbūt nemaz nebūtu jāpārdzīvo… Un nevari aizmigt, bet kad tomēr izdodas, tad no rīta secini, ka tas ir bijis ļoti vēlu, nevari pamosties un galva tāda dulla.. un tad atkal uznāk tās domas par to pašu, kā dēļ vakarā nevari aizmigt… Tāpēc vēršos pie Tevis – dod padomu – kā nedomāt par muļķīgām lietām, nenodarboties ar lietu analīzi tur, kur tas nemaz nav vajadzīgs? Kā aizliegt sev domāt vēlu vakaros, pirms gulētiešanas, lai varētu aizmigt mierīgu sirdi un prātu un nenoslogot sevi ar muļķībām? Kā laist pāri galvai un neatcerēties vārdus, ko pasaka mīļš cilvēks un Tu saproti, ka viņš nesaka visu, ko domā tikai tāpēc, lai neaizvainotu Tevi… Kāpēc dienā, kad būtu jāsmaida, Tev nemaz to negribas darīt, bet Tu smaidi tikai tāpēc, lai citi domātu, ka viss ir kārtībā, lai gan īstenībā nemaz nav… Kā sakopot un atcerēties tikai pozitīvās lietas, bet negatīvo rakt zem akmeņiem? Un visbeidzot – ko darīt, kad saproti, ka apkārtējais negatīvisms beidz Tevi nost un Tu savu pozitīvismu vari pazaudēt kādā mirklī, ļaujot tam negatīvismam ienākt arī Tevī… Kā neļaut??? 07.12.2009.

tā nu sanācis,ka neapzinājos,ka attieci’bas aizņemt tik ļooti daudz laika,tapec nav sanacis ieraxtit nevienu rindiņu diezgan ilgu laiku. tad nu tā gajis man ir interesanti- pat ļoti… long story cut short- * vinsh man iedeva atslegas * iepazistinaju vinu ar darba biedriem ,jo vinsh bija mans + 1 draudzenes dz.dienaa * sastridejamies.ja ta to var nosaukt,lai gan laikam jau nevar,jo vinsh atdzinaas ka nekad pret nevienu neko tadu nav jutis (piebildishu vina pedejas attiecibas bija 2 gadus ilgas) * pavadita pasakaina diena pec pirmaa ”striida” * nakama reize kad gaju pie vinja,uzejot augsha atsledzot durvis- dzivoklis viss vienas svechu gaismaa- muusu dziesma, paskains balto rožu,balto liliju pušķis * picas vakars pie masica – japiebildt viņš cepa picas mums visiem * vakar mr veda mani uz pasakinu restoranu. taa nu cheeky vel joprojam bauda mirkļus ar savu mr. veseliba vel klibo,bet tikunta saglabaju pozitivismu un zinu ka buus labi. ceru,ka jums iet labi,meginashu palasit blogus,diskusijas lai saprastu kas tagad aktuaals 😀

Vai tas nav lieliski , atklāju vienu web lapu ( http://ienacunnoperc.eclub.lv ) , kur var iegādāties brendu lietas par tiešām pieņemamām cenām. Jā, zinu drošvien domāsiet , ka tas ir kaut kāds sūds , bet tā nav !!! Pati esmu iegādājusie un tiešām patīk. Vienkārši griēju ar Jums padalīties , un man ir vienalga, ko Jūs par mani sakat un domājat , zinu , ka citām meitenēm tas ari interesē , vnk te dažas ir uzkāpušas pārāk augstu savam degunam!!!

Kā jau vairums no mums arī es pabiju Londonā ,bet ne darba meklējumos ,bet gan uz kāzām un kristībām..bet tas nav tik būtiski. Vienmēr ir licies ,ka Londona ir savādāka.Patika man centrālā Londona ,skaistas celtnes, interesanti cilvēki.Un galvenais ļoti daudz iespēju ,ne tikai darba iespēju. Un padzīvojot tur mēnesi ,atgriežoties mājās nolēmu ,kad man ir jāpadalās ar citiem ,ar saviem iespaidiem un varbūt kādiem padomiem. 1.Nestrādā pie arābiem!! (Nopietni) 2.Nemelo nevienam par to no kurienes nāc ,jo poļus,lietuviešus un krievijas iedzīvotājus tur necieš! 3.Labākās darba iespējas ir Londonā ,neskatoties ka tur ir padārgi ,ir daudz lētu veikalu un salīdzinot ar viņu algām daudzām precēm ir smieklīga cena. 4.Es uzbarojos pa vienu mēnesi uz veseliem 10kg ,kaut gan esmu bijusi laba tūriste un esmu dienā nostaigājusi ap 5km…nerunājot par metro nobrauktajiem..! 5.Tas pats ”starbucks” un citie lielie tīkli piedāvā nesliktas algas ,(draugi strādā un ir ļoti apmierināti)nebāzies strādāt uz kādu fermu ,algas nav sliktas ,bet tu neizbaudīsi savu brīvo laiku. 6.Darbu meklē pati un netici nevienam ,viņiem ir oficiāla valsts iestāde,kura bezmaksas palīdzēs ,protams tur būs minimālā alga tad ,bet ja priekšniekam patiksi ,viņš nevilcinoties pacels algu un noslēgs individuālo līgumu ,bez valsts starpniecības. 7.Nedodies viena ,vai nu pie draugiem vai ar draugiem ,maksā viņiem kā kurā darbā un parasti 1 reizi 2 nedēļās. 8.Ir viena ļoti populāra sludinājumu adrese : www.gumtree.com Vienīgi man nepatika tās vienādās mājas daudzviet un pārāk liela cilvēku uzmanība,tur pieklājības līmenis ir pazems starpcitu,viņi ēd plovu metro,krāsojās utc. Īsti angļi nedzīvo Londonā ,viņiem nepatīk tās iebraucēju burzmas. Gadījumā ,ja rodas jautājumi ,atbildēšu.! Veiksmi.

Prieks mijas ar dīvainām izjūtām! Prieks par to, ka atkal viņu satikšu.. pavisam drīz! Es taču to tik ilgi gaidīju! Simtām reižu izdomājos domās – vai viņš grib mani satikt vai nē, vai man to vajag, vai nē, kā būtu labāk, utt. Gribas atkal viņu redzēt, to smaidu un acis.. Gribas viņam pieskarties.. citādi, kaut arī esam jau tikušies, viņš man tāda nereāla parādība šķiet, mazliet mistiska… sajust viņa ādas siltumu… ir sajūta, ka no pieskāriena viņam caur manu ādu izstrāvos kaut kas kā tāda elektrība… Gribu pārbaudīt… 🙂 Bet dīvainas izjūtas uznāk, kad iedomājos, ka man šis prieks ir jānoslēpj, jāpatur sevī un es nevaru nevienam, nevienam to izstāstīt… Pat ne izrādīt… un ir jādomā atrunas, lai dabūtu šo brīvo laiku sev, tikai sev, lai varētu darīt ko gribu… tikties ar viņu… bet atrunas – tie ir sava veida meli, noklusējums… tas man nepatīk… 🙁 🙁 Kāpēc šo tikšanās prieku ir jāaizēno šai dīvainajai sajūtai??? Ceru, ka tas pāries… Bet laikam jau tā ir tā saprāta balss, kas runā un saka – nedari to, kamēr sirds kliedz – nē, dari, jo Tev to vajag! Vai tiešām vajag??? :/ Kamēr atruna bija galvā, tā nešķita tik smaga, kā tā kļuva tajā brīdī, kad to skaļi pateicu… Vai tas pāries? Vai prieks beigās būs pārāks par šo sajūtu… Redzēsim… Varbūt tad te būs īstais laiks izvērtēt, ko es saņemu un ko zaudēju šī prieka dēļ.. Vai īslaicīgā prieka? Pie kā tas viss novedīs? Vai es vispār to gribu zināt? (t) 04.12.2009.

Nebiju nekad tā piedalījusies te konkursos un tagad slimojot izmēģināju, kā šeit ir! Itkā rādās, ka esmu laimējusi dāvankarti "Wax House& Ayurveda centre," tikai zvanīt gan neviens nav zvanījis. Ir kaut kāds laika posms, kurā viņi to izdara ? (t)

Labrīt, labdien, labvakar! 🙂 Laikam jau tāds ir liktenis, ka jāpiedzīvo vairāki atteikumi, pirms saņem apstiprinājumu.. Tas tā ir ne pirmo reizi! Saka, jo ilgāka gaidīšana, jo lielāks prieks no kārtotā! Bet kad gaidi par ilgu, vai nesanāk, ka vairs tā īsti negribas – pāriet visa gribēšana? Un kā noteikt – ir par ilgu vai vēl var paspēt? Vai ir kāda mēraukla tam? Droši vien jau nav! Tāpat, kā nevar izvērtēt – cik stipri tu mīli to otru cilvēku! Vai tas ir pieradums, rutīna? Vai tu mīli to cilvēku, vai to, ko viņš dara, vai varbūt to, kā viņš Tev liek justies? Un kad tu vairs nejūties tā, kā juties tad, kad teici – es esmu iemīlējusies, tad tu saki – viss, laikam es viņu vairs nemīlu! Bet varbūt cilvēku arī veido tas, ko viņš dara un kā liek justies citiem?! Vai arī otrādāk – tas, kā viņš rīkosies un kā viņš liks justies citiem cilvēkiem ir tieši pakārtots tam, kāds tas cilvēks ir pēc rakstura, dabas, utt. Vai tomēr cilvēks izvēlas dažādi izturēties pret dažādiem cilvēkiem un tieši tāpēc mēs viņu mīlam – ka tieši tā viņš izturas pret mums? Mēs mīlam šo izturēšanos, nevis cilvēku, mēs mīlam tās sajūtas, kas mums liek justies labi! Tāpat ar to gribēšanu – mēs gribam justies kādā noteiktā veidā, un, kad mēs to nesagaidām no viena cilvēka, tad bieži ir jāmeklē kāds, kurš mums liktu justies tā, kā mēs to vēlamies! Tāpēc cilvēki šķiras un saiet kopā! Svešas intereses, svešas vēlmes, svešas patikšanas un svešas sajūtas! Un tad saproti, ka patiesībā tu nemīli to cilvēku, nekad neesi mīlējusi… tu esi mīlējusi to sajūtu, kas kā putns uzspurdz debesīs un gozējas saulītē pats, ļaujot savam kažokam spīdēt, bet nenesot siltumu un spožumu Tev tur lejā… Man laikam tumsas šajā laikā ir pārāk daudz… Tad tumšas domas nāk galvā… :/ 03.12.2009.

Sveiciens pēcpusdienā! Man šodien dziļais besis nāk virsū! Tas lietus ir vienkārši nomācoši.. nu jau vairs nav normāli, ka līst visu dienu un pat nedomā mitēties… tad arī visādas drūmas domas nāk galvā! Lai gan viens otrs man ir aizliedzis domāt drūmas domas, bet ko es varu padarīt? Domām jau nevar pavēlēt, tās pašas atnāk un pašas projām iet.. un šādā laikā tās projām neiet! Jo domām tāpat kā mums, cilvēkiem, negribas mērcēties slapjumā… visur apkārt sarunas tik par un ap ziemassvētkiem, visiem visādi darba pasākumi, eglītes, salaveči… Bet man pietiktu ar vienu… 😀 😀 Tu jau zini, ar kuru.. protams, ar to, kuru nevar dabūt! Kāpēc cilvēkiem dzīvē ir tā – to, ko varētu dabūt, to īsti negribas, bet ko nevar dabūt, to gribas tā, ka pilnīgi asaras nāk virsū… Vai tā vienkārši ir tāpēc, ka nevari dabūt un tiklīdz dabū, tā vairs negribas? Bet ja gribas vairāk un vairāk, vēl un vēl?? Tad to sauc par lielummāniju??? 🙂 Un ja gribas to, ko nedrīkst? Tad kā to sauc? :-/ 02.12.2009.

ziemassvētki tādiem šausmīgi lieliem soļiem jau nāk šurpu, un mani pārņēma tādas kā dzīves pārdomas. es nonācu pie slēdziena, ka vēlos būt laba. muļķīgi varbūt, bet tā nu tas ir. es vēlos, lai no manas galvas pazūd tās skaudīgās, nievājošās un dusmu domas. bet visvairāk es vēlos, lai es spētu saprast savu omīti. viņai ir 80 gadu un paaudžu konflikts mūsu starpā ir vairāk kā milzīgs. viņai savs raksturs, man savs. viņai savas prioritātes, uzskati, man savi. mums ir tik maz kopīga. es zinu, ka viņa jūtas vientuļa un grib, lai es pēc iespējas biežāk esmu mājās. bet es vienkārši nevaru atteikties no savām ballītēm un saviem treniņiem, lai vienkārši būtu mājās un otrā istabā skatītos televizoru. pirms ziemassvētkiem es gribētu savest visu kārtībā. jo ziemassvētki ir ‘ģimenes’ svētki. bet parasti sanāk tā, ka tie ir mans tumšākais gada laiks. šķiet, pēdējie trīs ziemassvētki nav pagājuši bez asarām… mana ģimene ir mamma, ar kuru man pilnīgi pretēji ir labas attiecības, un omīte. neviena cita tāda tuva radinieka man nav.. un ir skumji, ja mēs nespējam savus ego apslāpēt… mamma ir tāda pati kā es, mēs abas vienkārši nespējam pieņem omes nostāju. visi tie viņas sīkumi ir tik… kaitinoši. es nezinu, vai no vecuma vai kā, bet viņa ir tik izklaidīga, vienmēr pēc viņas ēšanas virtuves galds ir vienās drupačās un slapjumos. viņa savam sunim atļauj gulēt uz galda. viņa vienmēr apčurā poda malu (piedodiet, es vēlos izkratīt sirdi tā pavisam) un nekad kārtīgi nenolaiž ūdeni. viņa viemēr kunkst, ka tērējam pārāk daudz elektrības un rauj ieslēgtu datoru ārā no kontakta. kad viņa mazgā grīdu, viņa neizgriež grīdaslupatu un tā viņas istaba pludo žūst 4 stundas. varbūt jūs, meitenes, varētu man ieteikt, par ko aprunāties ar omi, kā pieciest tos visus kaitinošos viņas sīkumus? kā gaiši nosvinēt ziemassvētus? kā..? kā kļūt labākai galu galā?

Sveika, dienas viducītī! 🙂 Tikko dzirdēju pa radio, ka no vakardienas uz šodienu redzētie sapņi ir jāatceras, jo tie mēdz būt viedi! Vai zini, ko es vakar redzēju sapnī? Ka es biju devusies uz kafejnīcu… No rīta tam nepievērsu ne mazāko uzmanību, jo tas nelikās nekas īpašs, bet izdzirdot radio teikto nolēmu palūkoties, ko tieši nozīmē redzēt sapnī kafejnīcu… – iepazīšanās ar pretējā dzimuma pārstāvi, viegls flirts, utt. 😀 😀 😀 Varētu padomāt, ka sapņi tiešām norāda uz to, kas ar mums notiek… Tu tici sapņiem??? 🙂 Vakar biju devusies uz kulta filmu Jauns mēness… Patiesībā filma bija tieši tāda, kādu esmu gaidījusi! Viegla, skaidri uztverama, bez īpašiem samudžinājumiem un sarežģījumiem, relaksējoša, nesteidzīga, utt… Protams, pēc filmas bija par ko padomāt, par attiecībām, par cilvēkiem, par draudzību… Bet ja godīgi, tad es nesaprotu, kāpēc visas meitenes tā fano par Edvardu un viņa „mīlestību” ar Bellu??? :-/ Man, ja godīgi, daudz, daudz labāk patika Džeikobs 😀 😀 un viņa attieksme pret Bellu! Kā viņš ienāca mājās pie Bellas, kad tur bija Alise un uz Bellas iebildumu, ka tā taču nav viņa teritorija atrūca – „I think I don’t care”… Lūk, tas ir vīrietis!!! Tāds, kurš darīs visu, lai būtu kopā ar savu sievieti, pat pārkāps nerakstītos cilts likumus… (l) Neesmu lasījusi grāmatas un nemaz negribu lasīt, lai gan datorā visas četras un arī piektā daļa ir man angļu valodā… Pagaidām negribu.. jo negribu vēl zināt, kā tas viss beigsies… ļaujot sev nedaudz pasapņot un pafantazēt, ko es rakstītu, ja būtu autore! 😉 Lai jums skaists šis vakars! Mēness gaismu sirdī un saldus sapņus bez nozīmēm… 😀 01.12.2009.

Čau, mīļā sirds! 🙂 Mani ir pārņēmis sniega un ziemas gaidīšanas drudzis! Nu cik var ilgi būt šis pelēkais un riebīgais laiks, kad apkārt ir dubļi un slapjums? Un tumšie mākoņi… vienu dienu pēc otras! Vai tiešām mūsu mīļās labās ziemas, kādas tās bija manā bērnībā, būs zudušas uz visiem laikiem??? Gribu sniegu! Tādu baltu un pūkainu, tādu, kas krīt lielām mirdzoši baltām pārslām! Tādu, ko var ķert uz degungala, tādu, kas pārklāj visu ar mīksto, mierīgo, balto un svinīgo pārklāju… tādu, kas vizuļo saulainā ziemas dienā, kas gurkst zem zābakiem, kad steidzies uz darbu, tādu, kas rada sastrēgumus un neizbraucamus ceļus, tādu, par kuru visu dienu runā cilvēki un par kuru ziņu portāli publicē jaunākos foto! Es gribu! Bet nevar jau dabūt visu, ko gribu, ne? 😀 😀 Šodien atkal ir smaidu diena, jo e-pastā rotājas viņa vēstule un top skaidrs – tikšanās būs! 🙂 Laikam jau taisnība tiem, kas saka, ka labs nāk ar gaidīšanu (kā man nepatīk šis teiciens! Bet vai vispār ir kāds, kuram tas patīk???)… Man atkal rodas vēlme lasīt viņa vēstules starp rindiņām, bet tad pārņem sajūta, ka nevajag – vīrieši taču visu mēdz rakstīt (teikt) tieši, bez zemtekstiem! Tie ir tikai mūsu, sieviešu izdomājumi, ka vīrietis ir gribējis pateikt ko tādu, ko nav pateicis, bet mēs izlasām un saprotam, ka ar šo un šo teikumu viņš tā ir domājis! 🙂 tāpēc lasu precīzus vārdus – „Tu tik ļoti gribi…” „nesaki divreiz un es kaut ko izdomāšu…” – uztveru tieši – ja es kaut ko ļoti gribēšu, tad atliek vienreiz pateikt un viņš izdomās, kā to dabūt gatavu! 🙂 Vai tas nozīmē, ka viņam ir simpātijas pret mani??? Ja nebūtu, laikam jau tā neteiktu… 😀 😀 😀 30.11.2009.

Kāda jēga teikt – gribu Tevi satikt… un pēc tam nedēļu klusēt…. Bet tā jau ar tiem vīriešiem ir! Un tā situācija jau arī nav tik vienkārša, lai piezvanītu un teiktu – tad nu tā – gribi mani redzēt vai nē? Bet ilgoties man arī ir apnicis! Kamēr esi darbā, brauc mājās, kaut ko dari, tikmēr ir miers, bet kad gadās brīži kā šis, kad ir vienkārši brīvs laiks, tad uznāk tādas ilgas… vienkārši viņu redzēt, runāt ar viņu, skatīties, kā viņš smejas… dzirdēt viņa smieklus, klausīties ko stāsta, skatīties uz acīm… It īpaši zinot, ka šis bija brīdis, kad tas varētu būt reāli, nevis tikai manās iedomās… :-/ :-/ Viss. Pietiks par VIŅU!!! Šodien sagatavoju adventes vainadziņu, ieliku vienu lielu baltu sveci, kuru dedzināšu katru dienu – kam man četras! 🙂 Un lampiņu trijstūrīti ieliku logā! Tad nu tā – gatavojos Ziemassvētkiem, – tūlīt jau pirmais decembris un cik tur vairs, būs Ziemassvētki! Un tad skaties – atkal gads riņķī! Laiks padomāt, ko šis gads ir devis un ko ņēmis.. jāmeklē līdzsvars.. tik daudz sliktā bijis… un tik daudz labā. Būs jāņem un jāsaraksta uz lapiņas, lai redzētu, vai sanāk līdzsvars vai nē! 😀 Un jāsāk domāt par to, ko dāvināt arī mīļajiem šajos svētkos.. It īpaši jau Viņam! Gribas pārsteigt! Interesanti, par ko viņš priecātos??? Negribas neko banālu.. bet gribas tādu, lai tas izvilinātu Viņā smaidu un liktu domāt par mani.. 😀 Būs jāpadomā… 26.11.2009.

Miljons gadus nekas nav rakstiits. Jau vairak neka 2 menesi aizvaditi sheit. Te joprojam silts, laigan jutas, ka nak ziema, ja pirms tam katru dienu temperatura bija 35-40 gradi, tad tagad labi, ja aiziet lidz 30 gradiem. Pa vakariem bez jacinas no majas vairs neiziesi. Bet lidz ar to, ka gaiss paliek vesaks, okeana udens liekas siltaks un var mierigi peldeties 🙂 Joprojam dzivojam sava vecaja dzivokliti, bet tiesi pirms ziemassvetkiem ievaksimies lielaka. Tusinu laiks beidzot pagajis, tagad uzsakta nopietnaa dziive 😀 Laigan, cik gan nopietna dzive te var but.. Pashi vietejie ir visnenopietnakie cilveki uz pasaules! Ja tavs prieksnieks ir spanis un tu kave darbu, tevi vel paslaves par to, ka tu vispar esi atnacis 😀 Pirms paris dienam bijam Dublina, ja gribat iepirkties jebkura laika, noperkat biletes uz turieni un pa taisno uz veikalu penneys. Neko vairak jums nevajadzes, ja gribat sapirkties leti 🙂 Planoju uz turieni aizlaist vel pec 10. decembra, sapirkties davanas uz ziemassvetkiem. Ar 10 eur uz cilveku pietiks lai piekrametu pilnu maisu ar lupatam. Ka piemers…nopirku kurpes nocenotas no 16 eur uz 1 eur 😀 Visadus kreklinus, jacinas par 1 eur, dzinsi par 3 eur. Taa neko sev 🙂 Joprojam nedaudz bail no vulkana, jo te ik pa bridim notiek visadi misekli ar dabas lietam..pirms apmeram 2 nedelam los gigantes(apmeram 20 km no manis) pludmale nobruka klints un apraka vairakus desmitus cilveku…Ziemlos ir pludi un apmeram reizi nedela udens limenis loti pacelas un ir tik lieli vilni, ka baywatch nelauj peldeties okeana. Cerams, ka taa nav ziime uz to, ka driiz buus izvirdums 😀 Nu tas tados lielos vilcienos ta ka butu viss laikam 🙂 Censos ik pa laikam pasekot lidzi tam, kas notiek latvija, bet laikam bezjedzigi, jo neko labu zinas nestasta 🙂 Cerams, ka jums vairak vai mazak viss ir normali, lai laba diena 🙂

Sievietes loma sabiedrībā un iespēja sevi realizēt katrā laikmetā un iekārtā bijusi ļoti dažāda. Bija laiks, kad sieviete tika uztverta tikai un vienīgi kā māte un bērnu aukle un ne mazākā mērā nebija domājams, ka sievietei būs teikšana un pat liela teikšana politikā un valsts dzīvē. Laikā, kad sabiedrībā valdīja izteikts patriarhāts, sievietes vieta tika ierādīta mājās pie bērniem un pavarda. Taču tagadējā pasaule brīžiem pat liek brīnīties – kur sievietes ņem tik daudz enerģijas, lai no rīta pabarotu un ikdienas gaitās pavadītu ģimeni, pa dienu aktīvi un radoši strādātu, bet vakarā vēl tikpat enerģiski iepirktos veikalā, lai pagatavotu vakariņas izsalkušajai ģimenei. Patiesībā pati sabiedrība nolikusi sievietes šādās pozīcijās – sievietei pastāvīgi ir jāpierāda, ka viņa nav sliktāka par vīrieti, lai veiksmīgi vadītu uzņēmumu, brauktu ar mašīnu, strādātu par prezidenti. Tas ir sava veida mūžīgais dzinējs – sievietei visu laiku kādam kaut kas ir jāpierāda. Un tas liek darīt vairāk arī tad, kad šķiet, ka vairs nav spēka. Vairs nevar saskaitīt, cik daudz Latvijas sieviešu brauc ar automašīnu.. Protams, ka tas bijis lielisks iemesls, lai pasaulē rastos un joprojām aktīvi darbotos dažādas feminisma kustības, sieviešu tiesību aizstāvēšanas organizācijas. Valstis spiestas rīkot dažādas kampaņas, lai pierādītu, ka sievietei nedrīkst maksāt mazāku algu par to pašu darbu tikai tāpēc, ka viņa ir sieviete. Ne jau kampaņas un protesti mainīs sabiedrības viedokli, bet gan spēja katram un ikvienam mainīt domāšanu. Sievietei esot līdzvērtīgai biznesa partnerei, ir jāspēlē stiprā dzimuma loma. Būt stiprai un lēdijai – paradoksāli, bet nav neiespējami. Vai sievietes tiek dikriminētas? Kāpēc sievietes saka, ka ir vienlīdzīgas vīriešiem tomēr gadījumos, kad vīrietis izturas pret sievieti kā vienlīdzīgu pārmet, ka viņš nav pasniedzis roku kāpjot ārā no sabiedriskā transporta. Kur īr robeža starp līdztiesību un galantumu? Galu galā mūsdienu sievietēm ir tik daudz iespēju tomēr viņas cenšas vienalga pierādīt vīriešiem, ka tur viņiem līdz jeb kurā jomā. Arī alkohola lietošanā. Kaut gan tajā pašā laikā kad tiek pieņemtas vīriešu kompānijā kā pilnīgi līdztiesīgas pēkšņi sajutušas, ka pret viņām izturas kā pret savējo sāk činkstēt, ka viņās neredz sievieti. Un tad rodas jautājums kāda tad vispār ir sieviešu loma mūsdienu sabiedrībā? Dzemdēt bērnus un sēdēt mājās kā kārtīgām mājsaimniecēm vai arī tomēr būt blakus, atbalstīt un iet vienā solī ar vīriešiem? Vai būt klusām un mierīgām? Vai trakulīgi pārgalvīgām un azartiskām? Es uzskatu ka sievietei jābūt tādai kāda viņa pati vēlas. Ir sievietes, kurām varētu patikt sēdēt mājās un audzināt bērnus. Ir sievietes, kurām patīk karjera. Sievietes loma – būt sievietei!! Jekaterīna Hlopova BAT Sabiedrisko attecību studente

njaa Miiljuminj veelies palasiit? ;)~~ Nju tad uzraxtiishu Tev ko iipashu! 😉 Tuukstoshiem tumshi zili taurenji paceelaas spaarnos un tobriit es apjautu,ka esmu zaudeejusi Tevi… Sajuutu virpulji un izmisums… Dzelonjstieples paari manai maigajai dveeseliitei.. Aukstums un karstums-liesmas aptveera sirsninju un iegruuda mani bezdibenii…tobriid apjautu,cik svariigs tomeer biji man-Spiitniecei,Kakjenei,Mezjonei un tomeer…» vaajajai sievietiitei.. Es izdziivoshu-nezaales neizniixt! Un tam taapat reiz bija jaanotiek-balstoties uz to,ka miilestiiba ir tikai vienpuseeja… Da ko gan es zinu? Tanii briidii kaut kas saluuza manii,kaut kas nomira un kaut kas dzima no jauna-jaa- vareetu pienjemt,ka mana dziives bilde tobriid bija melnaa kraasaa.. tad es piegaaju pie mieriigaas juuras un meegjinaaju taalumaa saskatiit sauli-saule grima juuraa-kraasojot to oranzji dzeltenos un saartos tonjos… njaa.. Tu biji prom-tur taalees..-pazudi kopaa ar sauli… Par sauli es neskumu-taa riit atkal atnaax.. Turklaat iestaastiiju sev,ka Meeness man patiik labaak! 😉 Pasmaidi Meenestinj-ko atkal raadi savu druumo sejas izteixmi-man taa jau skumji- a tavas izvalbiitaas acis un valjaa atveertaa mute situaaciju nu nemaz neuzlabo! Gaidiiju zvaignes,bet atnaaca maakonji un atnesa sniegpaarslas.. jau ziema..-bet es veel biju iestreegusi vasaraa-kameer skatiijos tajaa virzienaa,kur Tu aizgaaji… tad es pienjeemu,ka katra sniegpaarsla ir kaa kriitosha zvaigzne un saaku veeleeties veeleeshanaas-tik daudzas veeleeshanas- krita uz zemes un paarklaaja to ar maigu,baltu segu un bilde atkal mainiijaas..

Labrīt, Dienasgrāmata! Mani pamazām sāk pārņemt skumjas… Vai tas ir pārāk darbīgās nedēļas iespaidā, jo pa nedēļu padarīto darbu apjoms jau sen ir sasniedzis nedēļas beigas, bet kalendārās dienas nespēj tam tikt līdzi? Varbūt vienkārši lietus atnes skumjas? Nezinu… :-/ Vakar, kad sēdēju savā mašīnā stāvvietā, raudzījos uz lietus lāsēm uz priekšējā stikla… Esi kādreiz pavērojusi? Kā viņas nokrīt viena pēc otras – ātri, ātri, vēl ātrāk… un tad sāk pamazām savienoties, veidojot tērcītes, upītes, ieskaujot arvien vairāk un vairāk lāsīšu, līdz beigās tikai atsevišķās vietās uz stikla ir mazas saliņas, kur lietus vēl nav ticis.. un tad viss plūst uz leju, veidojot interesantus zīmējumus un liekas, ka lietus lej gaužas asariņas… un tad – klik – viens pavērsiens un logu tīrītājs notīra visu šo lietus gleznu un pilīšu spēle var sākties no jauna… 🙂 Vērojot lietu es aizdomājos par asarām.. logs raudāja.. bet es pati? Sen neesmu raudājusi.. nav bijis iemesla! It kā jau var teikt – tas taču labi, jo, ja nav jāraud, tad jau viss ir kārtībā un norit labi šajā dzīvē.. Bet no otras puses – kā tad ar to, ka asaras attīra dvēseli? Dažreiz raudot šķiet, ka atbrīvojies no visa sliktā un tad paliek tik labi, tik viegli.. Vai tas nozīmē, ka neraudot, mūsos krājas sliktās lietas? Bet citreiz ir tā, ka raudot nepaliek vieglāk, bet gan tikai smagāk un smagāk…Un kad mēs raudam – tad nav tā kā ar logu – klik, un visas asaras noslaucītas ar vienu vēzienu.. Kas tad palīdz apstāties – noraust redzamās asaras un novērst neredzamās.. (t) 26.11.2009.

Piedāvāju dažāda veida make-up! Esmu sertificēta vizāžiste – stiliste. Papildus piedāvāju iegādāties Mary Kay kosmētiku. Zvaniet – 27410812 Atrodos Siguldā

Heisā, hopsā, liekam jaunu bildi iekšā! 🙂 Viss pamazām ieiet atpakaļ tajās sliedēs, kas bija līdz šim. Tas emociju pacēlums, kas bija pēc tikšanās, nu sāk aprimt un dienas rutīna dara savu. Zinu, ka tā ir labāk, jo, ja nebūs tā, tad nebūs it nekā. Bet es negribu it nekā! Vienreiz jau tam izgāju cauri, un otrreiz negribu. Ja jau viss izvērtās tā, ka viņš atgriezās un gāja vēl tālāk, tad tam ir kaut kādi iemesli.. Gribētos jau domāt, ka šie iemesli esmu es un mūsu savstarpējās simpātijas! 🙂 Bet vai to var tā pavisam droši zināt? Nojaust – jā, bet zināt… Un atkal nonākam pie tā, ka bail jautāt.. 😀 😀 😀 Gan jau! Saņemšos kādu dienu drosmi un pajautāšu! Atceries, kā viņš teica – nu vai tad tu tāda bailīga esi? 😀 😀 Vienu dienu apsēdos un sāku lasīt visas viņa vēstules pēc kārtas – tās, kas tapušas no pašiem sākumiem.. Ko tik mēs nerunājām… atkal nācās smaidīt visu dienu! 😀 😀 Un radās spožā ideja – sakopēt visas tās vēstules un saglabāt vienā dokumentā – interesanti, cik lappuses tur sanāktu?! 🙂 varētu taisīt mapīti – mūsu sarunas… Kad paliktos skumji, varētu paņemt un palasīt… Vai zini, viņam vispār ir bijušas daudzas tādas spārnotās frāzes… Un es ņēmu un sarakstīji tās uz līmlapiņām, aplīmēju visu monitora apakšējo malu un tad strādājot uzmetu acis un smaidīju.. Smieklīgi no malas izskatījās, bet likās – tik mīļi… Atkal smaidu… jebkura lietas, kas saistās ar viņu, liek smaidīt, katra doma, katrs mirklis.. forši! Turpinām smaidīt!!! 🙂 🙂 🙂 25.11.2009.

Es protu mīlēt divējādi – ar acīm un ar sirdi, tikai man tas nekad neizdodas vienlaicīgi. Vienmēr, kad iepazīstos ar kādu nežēlīgi izskatīgu pretējā dzimuma pārstāvi, kuru ieraugot, ļimst ceļi, un kad gandrīz vai jau iztēlojos, kā es izskatīšos viņam blakus, agrāk vai vēlāk pār mani nāk tā skarbā atklāsme, ka mums patiesībā taču nav nekā kopīga un, pat ja ir, tad kaut kas tomēr tā īsti neštimmē. Savukārt tad, kad šķiet, ka esmu atradusi bez maz vai savu dvēseles radinieku, ar kuru sarunājoties, stundas paskrien kā minūtes, atkal jūtu, ka ar to vien tomēr nepietiek, gribas arī to vizuālo baudījumu, tā teikt. Jā, iespējams, esmu pārāk prasīga, bet tas laikam ir kaut kas tāds, ko vienkārši nevar mainīt. Var jau, protams, mēģināt sev iestāstīt, ka izskatam nav nozīmes, ja sajūtu līmenī viss saskan un otrādi, tomēr es neprotu pavēlēt tam savam "klikšķim" ieslēgties vai izslēgties, kad vien iegribas. Nez vai vispār ir iespējams mīlēt vienlaicīgi un vienlīdz stipri gan ar acīm, gan sirdi arī tad,kad "rozā briļļu" laiks ir pagājis?..

Angļu valodas stunda. Zem galda esmu sakrustojusi savas jaunās, melnās kurpītes ar nelielu papēdi. Seja koncentrējusies darba burtnīcā un pirksti automātiski raksta uzdevumus. Ka tikai vairāk uzrakstīt, ka tik ātrāk paspēt, jo ja kaut uz mirkli atslābšu, atgriezīsies manas domas. Kaut kā skumji. It kā ne par ko. Blakus man sēž klasesbiedrene Diesel džinsās un ar adītu džemperi mugurā. Viņa ir ārkārtīgi sasmaržojusies. Ar acu kaktiņu redzu, ka viņas uzdevumi netiek pildīti, bet šķiet, ka viņa to var atļauties, jo viņai nav jādomā. :-/ Ejot prom no garderobes, neveikls smiekliņš un atā klasesbiedrenei, kura brauc prom uz 2 nedēļām. Es izeju viena un ceru, ka nebūs jāiet kopā ar 2 klasesbiedrenēm, kas turas aizmugurē. Vajadzētu iet ar viņām, bet es negribu ne ar vienu runāt. Ārkārtīgi spēcīga mūzika man ausīs. "In the shadows", pēc tam Mikas "Happy ending".Smidzina lietus, man salst kakls un saprotu, ka mana gaita ir pārāk neveikla. Mājās neviena nav. Pirmās 5 minūtes. Tad atnāk mamma, ar kuru uzreiz sakasos. Viņa aizmirsa pie draudzenes telefonu un aiziet atkal prom. Esmu viena. Man ir kaut kā neomulīgi dzīvē šodien. Un par ko? Es mācos teicami, tomēr neesmu pati labākā. Man ir jauki klasesbiedri un draugi, tomēr ti nav paši "krutākie". Es piektdienās kopā ar draudzeni, braukājos ar riteņiem, nevis dzeru uz ielas. Man ir tik daudz kas jādara – jāspēlē klavieres, jāiet uz olimpiādēm, jāraksta domraksti 2 valodās, neskaitāmi kontroldarbi. Negruzies, man saka klasesbiedrene, bet es ik pa brīdim skumstu. Par to, ka vecākiem nav milzīgas algas, par to, ka tēties ļoti bieži ir sliktā omā, ka ome pārāk bieži sākusi slimot, ka ar mammu nav tik labas attiecības, ka sastrīdējos ar draugu, kuram negrasos atvainoties, ka…ir tik skumīgi ne par ko. 🙁 :’-(

Labrīt! 🙂 Gaidīšana atmaksājas! Pirms gulētiešanas pārbaudot inboxu, pārņem prieks! IR! 🙂 🙂 🙂 Kā vienmēr mīļā labā vēstule, ar mīļo, jau tik zināmo uzrunu!!! Un es atkal smaidu… Gribi zināt, kā tas viss iesākās? Pirms pāris gadiem (konkrētāk, pirms gadiem 3) savā sievietes dullumā, mirkļa vājumā izdarīju kaut ko sev gluži netipisku… Man gribējās papļāpāt. Tāpat vien. Darbā bija klusuma periods un bija pavisam garlaicīgi.. Tajā laikā žurnālistiem bija mode eksperimentēt ar internetu un kādā žurnālā biju lasījusi par eksperimentu ar iepazīšanās portāliem… 😀 Tā radās ideja – veikt eksperimentu uz sevis… Ievietoju sludinājumu slavenajā ss portālā, ka man ir garlaicīgi un gribas ar kādu parunāties! Neprāts, ne? Bet bija sava deva brīvības, jo es varēju atbildēt un varēju arī neatbildēt.. 🙂 Ja Tu zinātu, cik bija vēstuļu!!! Protams, lielākā daļa atsijājās uzreiz, jo tie bija pusmūža krīzes cilvēki, kuri meklēja mīļākās! Tā kā es negrasījos kļūt par to, kura uzklausīs raudošu veču žēlabas par to, cik sieva slikta un cik reti viņiem ir sekss, vēl jo vairāk – man nepavisam negribējās ne sūtīt foto, ne skriet uz randiņiem, tad biju gatava jau pasludināt, ka eksperiments ir izdevies un mūsdienās atrast vīrieti, ar kuru var vienkārši parunāties, caur iepazīšanās portāliem nav iespējams – ha, vai tad vispār varēja būt cits secinājums? Tāpēc jau tie ir iepazīšanās portāli!!! 😀 😀 Kā par brīnumu, mans secinājums izrādījās maldīgs! Bija VIŅŠ! 😎 Sarunas bija vienkāršas, mīļas – tā, it kā es runātu ar sen pazīstamu cilvēku, draugu… Un tā arī viss sākās – tāpēc inbox, nevis draugiem.lv (starp citu, viņu tur nemaz nevar atrast, jo viņa tur nemaz nav!!! :D).. Un tā tas turpinās vēl joprojām – inbox vēstules 3 gadu (nu labi, nedaudz mazāk, jo bija brīdis klusuma – bet par to citreiz) garumā! Un es joprojām tās gaidu ar nepacietību… 24.11.2009.

tram ta ram ta ram. īsti jau nemaz nav ko raxtīt. gribeju vnk parātīties,lai Jūs zinātu ka es vel starp dzīvajiem. gāja man dažādi pa šito laiciņu. mocijos ar veselibu (veljoprojām) bet tai pašā laikā baudiju mīļus,jaukus uzmanibas apliecinājumus no mana Mr puses. Feina sajūta kad Tu nakts vidū uzmodies no tā ,ka kāds Tev nobučo pieri. vai mīļi apskauj. skatās uz Tevi ar mīlīgām ačelēm.tēlo baigi nopietno un stipro mirklī kad man ir ļoti slikti,tādā veidā cenšoties mani morāli atbalstī, bet lidz ko esi mājās viena viņš uzraxta ,ka viņš tik ļoti jūtot līdzi,ka varot just manas sāpes. Ka viņš plāno kā iepazīstinās mani ar savu tēti(kas mani vel biede jo ir par ātru) un parādīs savu dzimto pilsētu. . . varetu vel turpināt un turpināt. šo sestdien pirmo reizi iepazīstināšu Mr ar saviem draugiem. jo esu uzaicināta uz dzimšanas dienu kurā drikstu ņemt līdzi savu +1. exciting. . . kā jau teicu- nekā īpaša,bet nu gribējās uzraxtīt kko 😀

Sveika, Dienasgrāmata! Sen neesmu Tev rakstījusi, šķiet, būs kādi 5 – 6 gadi! 🙂 Tu jau zini, pa šo laiku daudz, kas ir noticis. Bet svarīgākais ir tas, ka esmu nolēmusi atkal ķerties pie Tevis rakstīšanas! Man prieks! Ceru, ka Tev arī… Mazā zaļā kladīte nu ir pilna un tā kā jaunu turpinājumu es Tev reālā veidolā neesmu atradusi, tad nolēmu, ka pilnīgi loģiski mūsdienu pasaulē būtu, ja Tu taptu elektroniski! Atradu cosmo lapu, kur var rakstīt blogus un nolēmu – tā, kā mani neviens te nepazīst, kāpēc gan nevarētu rakstīt un izlikt savu pasauli te (vai vismaz kādus Tevis fragmentus)! Ja kāds izlasīs, varbūt kaut ko arī pateiks.. 😀 Tad nu tā, stāstāmā ir daudz, bet visu jau nemaz nevar uzreiz izstāstīt! Tas viss taps pamazām, kā jau parasti! Vienkārši ir kaut kur jāraksta, lai domas nekrātos un neliktu man justies kā tai domu vācelītei no Potera filmām.. Un Tu jau vari iedomāties, protams, domu objekts ir Viņš. Viņš šoreiz tiešām ar lielo burtu… Savādāks, īpašāks… es nezinu.. vienkārši sirds ietrīsas no domas par viņu, tā mūsu tikšanās, tie skatieni, tie smiekli… 🙂 🙂 🙂 🙂 🙂 Es gan gaidu turpinājumu, gan baidos no tā! Es saprotu arī, ka es nedrīkstu… bet vai mani tas kādreiz ir atturējis? Tu jau mani zini, un es arī sevi zinu… Šodien jau 6 reizes esmu pārbaudījusi savu inboxu, bet nekā… un kā par spīti, vēl tagad viņiem profilakse.. :-/ Viens ir skaidrs – man jāiemācās salikt savas emocijas kastītē… Kaut vai tādēļ, lai neaizbiedētu viņu… Kā Tu domā? 23.11.2009.