Uznācis tāds skumīgais… 🙁 Jā un vēl esmu viegli aizkaitināma. Liekas, ka viss kaitina. Esmu neapmierināta ar visu un tai skaitā pati ar sevi. Skolā krājas parādi tā stulbā datora dēļ. Es zinu, ka izeja ir. Es zinu, ka izdomātu veidus ka nodot darbus, ja ne laikā, tad vismaz ne pēdējā brīdī. Bet nav negribas… Mani sēž slinkums pret pilnīgi visu. Šodien visu dienu pa māju svaidos apkārt neko prātīgu nedarot. Kādu brīdi atpakaļ aizsnaudos pie veca cosmo nummura. Velāk lasot interviju ar Šomasi,kas intervijā uzsver cik svarīgi ir plānot laiku, man sāk likties, ka tā ir visa mana problēma. Pēdējā laikā viss, kas man ir bijis laicīgi ieplānots, ir izdevies vienkārši lieliski. Turpmāk centīsos dzīvot vēl vairāk pēc "The Secret" likumiem un plānošu savu laiku. Vienīgais puslīdz jautrais pasākums bija sava mīļotā machovīrieša pierunāšana aiziet uz veikalu pēc higēniskajām paketēm. Viņš baigi negribēja. 😀

Tiku apcirpta. :-/ Un tagad svārstos starp dusmām uz sevi un cerību, ka kādreiz tas man atmaksāsies. Vai ir vērts savu muļķību un vientiesību pārvērst "pasaules glābšanā" un sava veida labdarības akcijā? Konteksts – esot svešā valstī, nerunājot valsts valodā (bet nedaudz to saprotot), "aizdevu" svešiniekam naudu, lai viņš tiktu mājās (un kas to lai zina, vai patiešām šim mērķim). Protams, ar solījumu, ka rīt naudiņa tiks pārskaitīta. Nedēļa jau riņķī, bet "rīts" vēl nav pienācis. Un tagad savu muļķību un vientiesību mēģinu attaisnot ar cerībām, ka kādreiz nelaimē kāds varbūt palīdzēs arī man. (t) Bet galvā skan tik vien kā: "Būs aitas, būs cirpēji". Vismaz tagad esmu guvusi mācību un lieku reizi pārliecinājusies, ka patiešām pirmais iespaids par cilvēkiem man izveidojas nepareizs. Ļaujiet, došu jums padomu – ja domājat ar sirdi, tad filtrējat ar prātu. Veiksmi! 🙂

18.novembrī ar ģimeni Rīgā paņēmām "Ģimenes info paku"… Cik liels bija mans izbrīns, ka mans novads vairs neatrodas Rīgas rajonā, bet gan Limbažu rajonā. Tāds nedaudz mulsinošs jaunums manai ģimenei. 😀 Bet viens labums ir. :p Varbūt tagad, par cik es vairs neskaitos Rīgas rajonā, varēšu dabūt vietu kojās. 😀 :p

Nu, meitenes, cik reizes savā dzīvē jūs esat iznākušas no savas kotlešu piedūmotās virtuves un iesēdušās kailas vai, vēl labāk, īpaši sarūpētā erotiskā veļā sava vīrieša klēpī, kad viņš kārtējo vakaru sēž pie datora? Nevienu? Priekš kam? Jums sekss tāpatās ir reizi nedēļā? Galvenais ir mīļums? Mīļums un sapratnes patiešām IR galvenais, bet neaizmirstiet par savām dzimuma atšķirībām, neaizmirstiet par saviem ieročiem, kas no kājām spēj gāzt gan Kazanovu, gan Hitleru, gan Džordžu Klūniju. Kāds mans kursabiedrs, kurš ar savu meiteni kopā bija jau septiņus gadus, reiz studentu vakarā klubā man izpļāpājās, ka viņiem ar draudzeni esot brīnišķīga tradīcija – no katra ceļojuma atvest vienu seksīgu veļas komplektu. Lai arī tas sācies kā joks, nu jau skapī esot sakrājusies teju vesela kolekcija. Toreiz viņš man pateica ko tādu, ko ik pa laikam atceros arī savā, nu jau gandrīz sešus gadus ilgajā laulībā: „To tev apstiprinās katrs vīrietis – tad, kad sieviete izkāpj ārā no savas blūzītes vai kleitiņas un parādās tik nekautrīga un pašpārliecināti atkailinājusies, vīrietis viņu iekāro kā redzot pirmo reizi. Un vienalga, vai viņi būtu kopā trīs, desmit vai divdesmit gadus”. Lai arī pašas labi apzināmies, ka vīrietis patiešām mīl ar acīm, kaut kā tomēr to veiksmīgi aizmirstam un skumstam, kad mūsu dāvātais rokas pulkstenis vai vakariņas sveču gaismā nemaz tās liesmiņas viņa acīs vairs neaizdedzina. Mīļās dāmas, parādiet man kaut vienu vīrieti, kurš drīzāk izvēlēsies attiecību atsvaidzināšanas nolūkos jūsu ceptās kotletes, nedēļas nogales izbraucienu uz trušu māju vai Bočelli koncertu, ja viņa izvēle varētu krist arī uz iespēju redzēt jūs provocējošā seksīgā veļā vakarā, kas veltīts tieši viņam. Tagad atceroties šo sarunu un domājot par to, kādēļ vīrieši spēj smaidīt gluži kā muļķīši, ieraugot savu sievieti seksīgā veļā, nāk prātā vēl daži fakti. Viņi visi, pat visciniskākie, burtiski izkūst, ieraugot savu sievieti izaicinošā veļā, jo vīrietim piemīt mednieka sindroms – visi vīrieši ir medītāji un nevēlas ar savu medījumu dalīties. Brīdī, kad viņa „medījums” parādās – tik atkailināts, tik neaizsargāts un tik skaists, apziņa, ka tas viss skaistums un erotika pieder viņam un tikai viņam, padara vīriešu trakus. Visbeidzot, vīrieši nemīl resnas, tievas, bālas vai brūnas sievietes. Viņi mīl pašpārliecinātas sievietes, kas prot sevi pasniegt un lepojas ar savu ķermeni. Es savā mūžā neesmu sastapusi nevienu nobriedušu stiprā dzimuma pārstāvi, kas uzskatītu, ka seksapīlu vispirms veido āda, kauli un apkārtmērs, bet pašpārliecinātība, iznesība un sava ķermeņa apzināšanās ir tikai patīkama piedeva. Gluži otrādi, erotiskā veļa ir uzdrīkstēšanās, ko vīrieši novērtē, tā ir sevis pasniegšana otram cilvēkam īpašā veidā. Un galu galā, tā ir oriģināla dāvana sievietei, tuvai sievietei. Nenobīsties, ja viņš tev ko tādu uzdāvina, uzdrīksties un redzēsi, kādu satuvināšanos un prieku spēj sagādāt šādi mirkļi. Seksīga veļa ir forša dāvana! WWW.FANCY.LV P.S. pārpublicēts no orb.lv ko sakat par Šo rakstu? tā ir vai tā nav?

Lai arī cik tas nebūtu nožēlojami tā nu tas ir. Man portatīvais tikai dumi sīc un iekšā neslēdzas. (e)(Pašlaik rakstu no sveša kompīša) Un līdz ar to mana mācību dzīve ir ka put! Ir jau moderni un ērti, ka augstskolās viss ir datorizēts, md. jāsūta netā un pat mācību grāmatas ir netā, bet ko darīt, ja gadās, ka uz pāris dienām noplīst kompītis? Man šajāsdažās dienās TĀDA kaudze ar parādiem sakrājusies!!! Un tas tikai vienas stulbas kastītes dēļ. Varbūt dažš labs gudrītis teiks,lai eju uz universitātes bibliotēku un tur arī rakstu savus kopsavilkumus, BET man tā lieta iet tik lēni (specliteratūra angliski), ka tad vajadzētu iekārtoties bibliotēkā uz visu dienu darba dienās un nedēļas nogalēs, vārdu sakot pārvākties tur. Es tomēr cenšos būt optimiste un visā saskatīt arī pozitīvo- rīt brīvdiena un es varēsu kādu brīdi veltīt arī sev, nevis cauru dienu nosēdēt pie datora, rakstot n-tos kopsavilkumsus un esejas, beidzot iesākšu latviešu valodas pusgada svarīgo darbu, kuru par katru cenu nosolījos sev, ka neatstāšu uz pēdējo nakti pirms nodošanas. Jo šitāda darbu iekavēšana un atstāšana uz pēdējo vakaru/nakti ir baigā nervu bendēšana. Kaut gan tāda jau ir tā studentu daba. Es cenšos pretoties- šad un tad arī sanāk. 🙂 + vēl varēšu palasīt grāmatiņu un pilnveidot savu valodiņu! 😀 Kaut gan diez vai tas sanāks, lasot Kendaisas Bušnelas "Četras blondīnes" 😀 Nopirku grāmatu out let, cerēdama,ka šis Bušnelas gara darbs būs tik pat labs kā viņas Sex un lielpilsēta, tomēr ne. Bet manī sēž skopulis un saka, ja naudu par grāmatu samaksāji, tad izlasi to! Vispār, lai no šādām reizēm izvairītos, būs jāpiesakās kādā bibliotēkā.

Nu tā. Ko jūs domājat par jaunākajām tendencēm modē. Es domāj kapēc viss atgriežas no agrākajiem laikiem un tikai kaut kas tiek mainīts?! Vai tiešām mūsu laika dizaineriem un cilvēkiem pietrūka fantāzijas? Es negribu kosmisku apģērbu, bet vai tiešām tik grūti izdomāt ko jaunu…?!

Sniegs. Saka, ka sniegs ir tīrs un balts. Dažreiz pat piemin, ka tas esot svētības simbols. Teikās var izlasīt arī to, ka sniegs it kā esot sega, kura, ziemai atnākot, apklāj dabu ar sevi. Sasilda un dod patvērumu no aukstā sala. Bet vai tiešām vienmēr sniegs būs un asociēsies tikai ar to labo? Vai tiešām neviens nekad nerakstīs neko slinktu par viņu? Vai tiešām tūkstoš pārsliņu mirgojums un baltums mums radīs labas, īpašas emocijas? Man gan sniegs asociējas ar divām emocijām: kā ar labo tā arī ar slikto. Tas ir forši, staigāt pa sniegu, baltu, mīkstu un spīdīgu. Katra sniegpārsliņa tīrajā kupenā staro savādāk. Mirgo. Katrai šai sniegpārsliņai sava forma, savs izliekums. Bērni priecājas un rotaļājas, taisa sniega eņģelīšus un pikojas. Un bez šaubām taisa arī visiem zināmus sniegavīrus. Prieks. No viņiem izstaro prieks un pilnīga laimes sajūta. Arī manī tāds ir, bet savādāks. Man patīk iet pa laukiem, īpaši pa pļavām, un redzēt vietas, kurās vēl cilvēka kāja netika sperta un sniegs ir vienmērīgi uzsnidzis. Parasti es apmeklēju tādas vietas pie upes uz pļavas. Sauso zāli tik tikko var saskatīt, bet koki „pliki” stāv pa malām. Skats kā no kādas da Vinči gleznas. Upe pēdējos gados nav aizsalusi, un tāpēc tā „gleznai” piešķir vēl lielāku skaistumu. Viegla vēja plūsmiņa sakustina tumšos matus. Tas ir mans skaistums. Skaistums, ko es ikkatru ziemu saskatu, kad esmu viena iedziļinājusies savās pārdomās, savos sapņos un arī savās raizēs. Tad es esmu pilnīgi mierīga un gandarīta. Skaistums ņem virsroku un iekļauj mani sevī. Bet kas tad ir sliktais? Pelēks, dubļains sniegs? Nē. Manā uztverē sliktais saistās tikai ar vienu: ar manas vecvecmātes bērēm. Tas bija sen, tomēr es nekad nevarēšu aizmirst to sajūtu, ka kādu zaudēju. Bija janvāra diena. Naktī izkritušais, sniegs laistījās savā krāšņumā visā pilsētā. Tikai viena lieta nevarēja man dod pilnīgu mieru. Jau no paša, paša rīta. Bēres. Domu, ka tagad mana radiniece gulēs kapos, daļa manis, nevarēju izmest no galvas. Daļa tās manis, kura man visu bērnību mācīja visus tos pamatus, kurus es tagad zinu. Ar kuru es skraidīju pa to pašu sniegu. Tad es biju priecīga. Tad. 6 pēdas zem zemes viņu sildīs un klās bieza balta sniega kārta. Tikai tas man deva mierinājumu un gandarījumu, ka viņai tomēr būs ērti, silti un viņa būs pasargāta. Bet tomēr šī doma nebija tik spoža un laba. Katru un katru reizi atceroties to, mani pārņem aizdomas, ka mums tikai liekas, ka sniegs ir balts un pūkains. Varbūt tieši otrādi, tas ir netīrs un ass, acis mūs māna. Bet nevar spriest uzreiz par visiem. Katram savas domas, savi nolūki, savi uzskati. Kas ir sniegs? Tā ir viela mūsu pārdomām. Ar katrām jaunām vai vecām atmiņām mēs iedomājamies citu sniegu-savādāku. Vienu es zinu droši – tas nav tikai un vienīgi parasts sniegs.

nu tā kā es biju slimnīcā,tieši šajās dienās ieraudziju kuri cilvēki ir tie uz kuriem varu paļauties,kuri ir te priekš manis pat tad kad esu nožēlojama,nekur nederīga. un šajād dienās ieraudziju ,ka varu paļauties uz puisi par kuru nesen stāstiju. viņš bija tas kurš visu dienu pat darba atrodoties nemitīgi man raxtija sms tikai tapec,lai es neskumtu,lai man butu vieglak tikt pāri grūtajam laikam. pa taisno no darba burtiski skrēja uz slimnicu lai paspētu uz ”apciemotāju-laiku”. un palika studu pec tam kad isteniba apmekletaju laiks jau bija beidzies. vinsh burtiski tika sviests laukā. vakar vins mani atnāca apciemot,apraudzit uz mājam,jo zina ka es vel nedeļu nedrikstu kustēties. un vakar bija tā diena ,kurā mēs noskaidrojām ,ka tagad varam viens otru saukt par ”girlfriend and boyfriend”. cheeky* tagad oficiali ir aizņemta meitene. kā mēs nonācām lidz šij sarunai? sakam runāt par atvaļinajumiem,un viņš teica,ka jau tagad sakot planot holidayus kopa ar mani,tad vinsh prasija vai tas nav biedjoshi,nedaudz divaini,jo tas ir diezgan atri. atbildeju,ka nē,jo ari es jau par tadu lietu biju aizdomajusies. bija neilgs klusuma mirklis viņš pavaicāja kā es viņu saucu kad kadam stastu par viņu. teicu ka ”puisis ar ko satiekos” bet man nebutu nekas preti pret ”puisis” . nu taa nu nonacam pie lemuma ,ka ir laiks . 🙂 p.s. jauku Jums vakaru (l) (l)

Nu, jau no sestdienas rīta esmu pieslimusi. sākumā biju domājusi riktīgi atpūsties, padarīt savu slimību par spa kurortu, bet kas man sanāca? Katru mīļu stundiņu es sēžu pie datora un skatos Vampire Diaries(starpcitu, tiešām labs seriāls) + dāvinu sev arvien jaunus kilogramus, ēdot visādus saldumus. 😀 (l) Nu man pietiek, rīt uz skolu!!!!!!!!!!

sveikas dāmas. kādu laiku nēsu apciemojusi cosmo.lv. tā nu sanāca,ka biju slimnīcā uz 4 dienām. tās kuras lasija manu iepriekšējo blogu zina,ka jau laicinu atpakaļ uztaisiju analīzes ,kuras nebija diezko labas,tieši pretēji. tagad itkā esu ārā no slimnīcas,bet sēzu gultā un nezinu palidzēs man tabletes vai nē. jo antibiotikas kuras jau 7 dienas dzēru,mans ķermenis izrādas neņem pretī. tad nu slimnīca pasūtija kkadas specialas. tās šodien saņēma, un uzreiz ļāva iet mājās (kas isti normali nav jo vini nezin vai šīs zales iedarbosies). garīgais galīgi uz nulli. sežu sestdienā mājās,jutos pēc D. ceru ka Jums meitenes pa šo laiku ir gājis daudz,daudz labāk . es tagad taka apmalidijusies cosmo sarunās nezinu ko lasit ko nē. kad pedejo reizi biju cosmo.lv bija tā karstaa diskusija kur chepiite un velviena meitene tika nodevetas par karalienēm (nu tā diskusija par pakaļgala laizišanu- jek jek jek.)

Ir tik grūti pašai ar sevi.Mana diena sākas uzreiz ar domu – neesmu perfekta…Ēdiens manu dzīvi savā ziņā ir padarījis par elli – nevaru bez tā un nevaru ar to … Manas rīšanas lēkmes mijās ar badošanos.Mana diena paiet domājot par ēdienu – ko ēst, cik daudz, nē,to nedrīkst,tu jau tā resna…Kad skatos spogulī,redzu tikai taukus.Reti ievēroju arī ko skaistu savā ķermenī,bet tās ir īpašas dienas!Dienas,kad jūtos laimīga tāda, kāda esmu, cik žēl,ka tās ir tik reti..Loģiski domājot saprotu,ka neesmu resna,manam augumam pat ļoti atbilstošas formas,bet…es tās ienīstu.IENĪSTU!!! Man žēl sava puiša,kuram dienu no dienas nākas to visu klausīties – atkal un atkal…Un lai ko man apkārtējie neteiktu,es NEVARU CIEST SAVU ĶERMENI. Reizēm domāju,mēģinu saprast kad tas viss man ir sācies.Kad?Kad bij tā PIRMĀ reize,kad ēdiens sāka pārņemt visu manu prātu (veselo saprātu)? Netieku skaidrībā… Kad uznāk rīšanas lēkmes,varu ēst VISU un DAUDZ, līdz paliek slikti.Tad es sevi ienīstu! Reizēm atbrīvojos no ēdiena.Tad atkal jūtos labi, līdz nākamajai dienai. Jo rīts tomēr nekādus brīnumus nesola un sākas kārtējā cīņa – vai šodien atkal būs kā vienmēr? Vai šodien es ēdīšu vai tomēr nē? Kad man uznāk badošanās posms, sevi ļoooti stingri kontrolēju.Un esmu laimīga, kad svari rāda PAREIZO ciparu. Tad es lidoju! Līdz atkal…atkal sākas viss no gala. Vairs nezinu kā ir normāli dzīvot un ēdienu uztvert TIKAI kā ēdienu. Man tas ir kas vairāk, savādāk…Mana diena paiet domājot tikai par to – vai šodien es būšu normāla, vai patikšu sev un būšu laimīga, vai tomēr kādu citu dienu………

Ir brīži, kad tu nedomā ne par ko, tu vienkārši ļaujies dzīvei. Tu izbaudi katru brīdi. Tu apstājies un redzi mirkļa skaistumu. Redzi, cik dedzinoši sarkana ir mežrozes oga sniegā. Redzi, kā sniegpārslas smiedamās krīt tev uz deguna. Pamani, cik silts smaids ir tev tuvam cilvēkam. Un tu vienkārši esi tajā sekundē tik patiess, tavas izjūtas ir īstas, tava sajūsma aizrauj apkārtējos. Varbūt arī liek kādam tevī iemīlēties. Spontāna dzīve ir skaista, bet bieži vien cilvēki, rīkojoties strauji un neapdomīgi, izdara kļūdu, ko nākas nožēlot. Daudz ir tādu ģimeņu, kurās vecāki saviem bērniem nemaz neiemāca, kā pareizi baudīt dzīvi vai pat vispār ieaudzina pesimismu, gaužoties, cik tā ir grūta. Es nāku no tādas ģimenes. Esmu pabijusi starp tiem jauniešiem, kas teicienu: " Ņem no dzīves visu, ko tā dod,"- saprot nepareizi. Starp tiem, kas ņem, bet vēl neatšķir, kas ir labs, kas ir slikts; darot kaut ko aizliegtu, attaisnojas, ka vienkārši bauda dzīvi. Kādā žurnālā lasīju trīs sabiedrībā pazīstamu sieviešu vēstules pašām sev 18 gadu vecumā par lietām, ko būtu gribējušas zināt jau agrāk. Tikai viena no viņām pateicās pati sev par saprātīgumu, abas pārējās, šķiet, daudz ko nožēloja, piemēram spēlēšanos ar jūtām, nesapratni attiecībās, kas tagad vēl aizvien nepatīkami nāk atmiņā, kā arī to, ka atriebjoties ir nodarījušas pāri pašas sev. Arī es mēdzu rotaļāties ar citu jūtām. Pēdējā laikā saprotu, ka tas viss nāk atpakaļ, liktenis atspēlējas. Agrāk es domāju, ka dzīvi baudīt nozīmē izdraudzēties ar pēc iespējas vairāk puišiem, vazāt viņus aiz deguna, būt sliktajai meitenei, kas vienmēr dabū, ko vēlas, nevis labajai, kas nonāk debesīs. Un patiesībā, to visu darot, es ne mirkli nebiju laimīga. Es gribētu, kaut arī es, atskatoties uz pagātni, spētu nenožēlot it neko, bet es nožēloju. Pirmkārt jau to, ka skolā nemācījos ar visu atdevi. Otrkārt to, ka esmu bieži vien ļāvusi sevi ietekmēt un pamudināt uz ko tādu, ko es patiesībā nemaz nevēlos darīt. Treškārt- es daudzus esmu sāpinājusi ar savu rīcību. Darot kādam pāri esmu nodarījusi pāri pati sev. Lai neizniekotu laiku, ir jāieklausās gan savā sirdī, gan prātā, tā, lai nekas nav jānožēlo, bet reizē, lai tas notiktu spontāni. Baudīt dzīvi nozīmē nevis ņemt no tās, bet dot. Un vienmēr pajautāt sev, vai tas, ko tu dari, ir tas, ko tu gribi darīt. Alīna Anaņko BA "Turība" 1. kursa studente

"Esmu spēka pilna!" šo tekstu centos sev iestāstīt, vedot savu reksenīti vakar pastaigā. Pateisībā esmu pārgurusi, bet vēl tik daudz kas jādara, ka nekas cits neatliek kā iegalovot sev pretējo. Un galu galā saka tacu, ka gandrīz viss ir prātā, tāpēc arī nogurums man ir tikai domās. Patiesībā man spēks ir atliku likām un vēl šovakar un vispār varu paveikt ļoti daudz. Tā vajag. Citādi ko es darīšu nākotnē, ka man tik maz spēka? Kā tikšu līdz kalna virsotnei, kā gāzīšu kalnus? Tikai ar savu spēcīgo enerģiju, kas man ir papilnam un neizsīstoša. Labs ir! Jāķeras klāt komunikācijas vēsturei. 🙂

Asaras…Enjgjelji raud…Par tavu nokliidusho dveeseli…Es censhos iedegt gaisminju lai paraadiitu tai celju…Nee…Never actinjas ciet…Naac…Sheit ir izeja…KLuss kliedziens…Tava sirsninja kliedz…Vieniigi es to dzirdu…Raudi…Mazinjaa…nekaunies…Es esmu ar tevi…Izkliedz visu kas tev iekshaa…KLiedz!!!…Padod plauxtas…Re…Tas ko ieliku tavaas plauxtaas…Tas ir mans engjeliitis..Tas tev…Nee nedod atpakalj..Es tev to daavinu…Praatiigi nesaspied…Vinjsh mazinjsh…Es tevi tik ljoti miilu ka man nav nekaa zjeel…KLiedziens…Caur asaraam…Jaa….Kliedz….Raudi…Es vienmeer buushu tev liidzaas…un kas, ka mani saapinaaji…Viss naak un iet…Tev jaazin, ka shim mazajam enjgjeliitim tu vari izstaastiit…un tas arii tur palix…Pie vinja…Tu vari raudaat…Tu vari kliegt…Neviens to nezinaas…Miiljum….Atljauj…Un nesaki ka neesi to pelniijusi…Jo tik pat labi es neesmu pelniijusi tevi…Miilu…

Ahh… Jūtos apreibus! Dzērusi gan neesmu. Ir tāda kā sajūsma, par to cik forši, ka es esmu, ka mācos un ir tacu Lācplēša diena! Aij, tāds prāta patumsums. 😉 Labu garastāvokli arī jums! (l)

Sveikas!!! Visaam kam interesee Mary Kay kosmeetika,naakat pievienojaties, un uzziniet vairaak par to,un Jums intereseejossaam lietaam par skaistumkopssanu!!! ……………………………………………. Mary Kay ir ekskluziva kosmetika no ASV. Savai klasei neticami leta, bet viss ir logiski- nav veikalu un parpirceju uzcenojumu! Es labprāt pastastisu vairak par iespejam lietot un izplatit talak so kosmetiku! un protams- visas, kas ir grib padiskutet par so kosmetiku laipni gaiditas saja diskusija- visas, kas lieto vai nelieto vai tikai velas to darit!!! 🙂 Ar cienu,Mary KAY skaistumkopssanas konsultante(kosmetologs). (atvainojos ka rakstits bez garumzimem,vienkarsi datora sistema nav LV alfabeta…)

čau, čau! vakar noķēru iedvesmu un tapa man dikti forši auskari.. 🙂 prieks pašai. 🙂 domāju, būtu forši ar tādiem iepriecināt arī citas.. 😉

Vairākums cilvēku interesējas tikai par to mīlestības daļu, kuru saņem paši, tādēļ mēs cenšamies izskatīties pēc iespējas pievilcīgāki pretējā dzimuma acīs. Tikai retais ir gatavs dot vairāk un patiesi iemācīties mīlēt! Mīlestība sākas tieši ar tās došanu otram cilvēkam un tikai tad mēs varam to ņemt. Tieši spēja dot, ir mīlestības lielais noslēpums! Mīlestība līdzinās vientuļam namiņam kalnos, kur tu atradīsi tikai to, ko būsi atnesis līdzi! Savu lielo mīlestību cilvēks var sastapt tikai tad, kad to ir atradis pats savā sirdī, tikai tad radīsies iespēja izpausties savstarpējās pievilkšanās spēkam! Partnerattiecībām ir jēga tad, ja otrs mūs konfrontē ar mūsu trūkumiem – parāda, kas ar mums “nav īsti kārtībā“, kas traucē mums būt mums pašiem. Partnerattiecību mērķis ir divu cilvēku savienība, kas kopā un blakus viens otram ir kļuvuši tik stipri un neievainojami, ka spēj pastāvēt viens bez otra. Cilvēkam jāpārstāj interesēties par to mīlestības daļu, kuru saņem, viņam pašam beidzot jāsāk tā dot, jārod piepildījums mīlestībā, jākļūst par mīlestības avotu, un tad viņa dzīve būs piepildīta! (Cilvēka spēja mīlēt parāda viņa dvēseles brieduma pakāpi.) Cilvēks ilgi saglabās mīlestību, ja partnera izaugsmi un laimi šajās attiecībās uzskatīs par vissvarīgāko! Pat, ja mīlestība būs iekritusi rokās, to neizdosies paturēt, ja nepārtraukti nepūlēsies tās labā, jo mīlestība ir ceļš, kas jānoiet, ja vēlamies sasniegt mērķi. Šis mērķis ir abu partneru laimīga savienība, izaugsmes brīvība, kopīga priecāšanās par dzīvi un sevi! Mīlestība ir visu aptveroša enerģija, kas piepilda visus, kas tai atveras. Mīlestība var būt gluži kā zibens no skaidrām debesīm – ,kad mēs stāvam kā zibens ķerti, zaudējam reālo pasaules izjūtu, pametam vai dodam citādu triecienu saviem tuviniekiem, galu galā – tas izmaina visu līdzšinējo dzīvi – viss šķiet tik skaisti un labi kopā ar šo sastapto cilvēku. Taču tā ir tikai jūsma, jā tikai jūsma, kas ilgst aptuveni dažus mēnešus, līdz iestājas garlaicība, ja attiecības neizjūk pavisam. Bet, ja tā padomā, tad, vai nav labāka šī mierīgā mīlestība -, bez stresa un neprātīgas rīcības. Īstenībā jau mīlas vētras ir piemērotas tikai kino ekrānam, nevis reālajai dzīvei. Reāli sirds pukst mierīgi, prāts ir pilnīgi skaidrs, nekā rožaina un sapņaina, daudz maz kopīgas ikdienas problēmas, un jāvaicā, vai mums patiešām žēl, ka viss satraukums un jūsma ar laiku ir zudusi? Mīlēt cilvēku nozīmē atdot viņam sevi, gribēt un vēlēt viņam vislabāko, neprātojot par savu algu! (jo mīlestība sevi piepilda tieši došanā!) mīlestība ir prieks, ko jūtam domājot par mīļoto cilvēku un esot kopā ar viņu1 Tas ir prieks būt viņa tuvumā un kopā ar viņu darboties! Mīlēt nozīmē ielaist otru savā dvēselē – ļaut piedalīties visās sev svarīgās dzīves norisēs, un arī apstiprināt gatavību dalīties ar it visu jebkurā laikā un vietā! Taču bieži, kad cilvēks saka: “Es Tevi mīlu!“, viņš domā, kaut arī neapzināti: “Man tevi vajag,“ vai arī, “ …tikai nepamet mani!“ Šie cilvēki patiesu mīlestību tā arī nav iepazinuši, jo patiesi otru cilvēku varēsim iemīlēt tikai tad, kad tikpat ļoti mīlēsim paši sevi, t.i., jāmīl sevi tā, lai arī vienatnē mēs varētu būt laimīgi. Sevi mīlot tik ļoti nesāpēs arī citu cilvēku izteiktās dzēlības par mums. Kamēr mums kāds ir vajadzīgs, mēs nevaram būt patiesi brīvi! Ja esam atbrīvojušies, ja vairs nemoka bailes tikt atstātiem, mēs spējam partnerim dot vairāk brīvības, un tad ir iespējams īsta, dziļa un patiesa mīlestība, jo mīlestību nevar nedz ieslodzīt, nedz paturēt ar varu. Bieži cilvēkiem patīk tikai otra izskats vai raksturs un, ja tā nebūtu, tad viņi nezina, vai vispār būtu kopā, – viennozīmīgi tā nav mīlestība. Mīlestība var ienākt mūsos un pārvērst visu dzīvi tikai tik daudz, cik mēs tai atveramies! Mīlestība dziedē un pamazām izgaismo visu, kas traucē mums sasniegt mūsu pašu īsto būtību. Ja kāds mūs ļoti mīl, kļūst redzams viss, kas ar to nesaderas –bieži vien tas izpaužas kā bailes, panika, dusmas, skumjas, u.c., šķietami bez kāda īpaša iemesla. Lai attiecības nekļūtu par pieraduma rezultātu, tās ir jākopj! Tās ir kā augs, kā puķe, kas novīst, ja par to nerūpējamies! Iemīlēšanās ir visjaukākais process, kas mēs iepazīstam paši sevi caur otru cilvēku. Partnera dvēsele ir arī mūsu pašu dvēseles spogulis. Mīlestībai ar iemīlēšanos ir tikai tik daudz sakara, cik šīs izjūtas pamudina mūs kontaktēties ar otru cilvēku un meklēt ko vairāk. Iemīlēšanos raksturo sakāmvārda: “Mīlestība padara aklu.“ Īsta mīlestība nekad nav akla, tā labi redz un izprot arī otra cilvēka patieso būtību. Mīlestība ir tolerance, iejūtība, nemitīga vēlme gādāt par otru. Tas ir maigums, uzticēšanās, piedošana, uzticība un sapratne, ka partneris tāpat ir cilvēks ar saviem trūkumiem un ka viņš tikpat kā nav pārveidojams, bet ir mīlestības cienīgs arī bez nepārtrauktiem tuvības brīžiem. Tikai tad, ja abi būs gatavi nepārtraukti mācīties un pārvarēt grūtības, var attīstīties veiksmīgas pašu veidotas partnerattiecības! Lai tā notiktu, mums jāpārstāj meklēt tas īstais un vienīgais, jo“ īsta“ nemaz nav! Un viļoties nav jēgas vainot otru, šeit nav vainīgo, ir tikai nespēja tikt galā ar savu uzdevumu. Ja cilvēks vēl nav gatavs cieši saistīties, tad parasti gadās tā, ka arvien satiek “ne īsto“ partneri. Tātad vispirms ir jāvēlas šīs saistības! Cilvēka īstās attiecības ir attieksme pašam pret sevi – viss pārējais ir tikai šīs attieksmes spoguļattēls! Tādēļ mēs pievelkam sev līdzīgus cilvēkus. Tāpat kā cilvēks mācās mīlēt sevi, tāpat viņš automātiski saņems mīlestību un atzinību no citiem. Ja cilvēks labi jūtas pats savā sabiedrībā, tad labi jutīsies arī kopā ar ikvienu citu. Ja gribam mīlēt sevi, tad ir svarīgi atzīt savas vajadzības un mācīties tās izpaust. Mēs bieži vien baidāmies to darīt, jo negribam parādīt, ka mums kaut kā trūkst, taču, ja arī nerunājam par to, šīs slēptās vajadzības paužam netieši un telepātiski. Līdzcilvēki to jūt un novēršas, jo jūt, ka nespēj mums palīdzēt, kamēr mēs paši neapzināmies, ka jāsāk sev palīdzēt! Jo pozitīvāks ir mūsu paštēls, jo pievilcīgāki mēs kļūstam arī citu acīs! Mēs prasam mazāk, jo mums visa ir gana. Attiecību krīze rodas tas, kad mēs vairāmies spert attiecīgo soli uz priekšu situācijas risināšanai jeb jaunā situācijā cenšamies izlīdzēties ar vecajiem paņēmieniem. Lai pieņemtu otru tieši tādu, kāds viņš ir, ir jāpiedod visi aizvainojumi un no jauna jāatveras partnerim, tieši tad cilvēks sāk mīlēt arī visus apkārtējos cilvēkus, jo saprot – ,ka katrs izpaužas tā, kāds viņš ir. Katra cilvēka īpašības jāpieņem kā viņa tādesamības stāvoklis – tieši šāds cilvēks ir, lai to izbaudītu, izprastu un augtu. Tādā veidā var izprast visus cilvēkus, un, ja cilvēks pieņem visus, tad viņš pieņem arī pasauli, sāk mīlēt to un izturas pret to kā pret draugu. Tieši tad, kad mēs iemīlēsim paši sevi un būsim laimīgi un apmierināti paši ar sevi – tā spējot būt vieni un reizē arī laimīgi, tad būs radušies vislabākie priekšnoteikumi patiesai mīlestībai – tad tā būs pati no sevis un to nevajadzēs izspiest! Patiesi mīlēt nozīmē arī pa īstam būt īstenībā! Cilvēkam nav jāmācās mīlēt, vai jāmācās mīlēt pašam sevi, viņam tikai jāļauj, lai mīlestība brīvi plūst – vienkārši jāļaujas un patiesi jāizdzīvo katrs kopā pavadītais mirklis! Ideālās partnerattiecībās māksla nav kopā mācīties mīlestību, bet gan atradināties izturēties bez mīlestības un arvien vairāk to laist sev klāt! Jānovērš blokādes un šķēršļi, lai tā parādītos abu partneru dzīvē. Mēs mīlam, ja mēs domājam par viņu, darbojamies viņa labā un viņa dēļ un dzīvojam viņam- partnerim! Ja mēs, cilvēki, būtu mīlestībā ar sevi, tad tas ar katru brīdi ienestu arvien vairāk un vairāk brīvību partnerattiecībās un, ja mēs mīlētu un pārstātu vēlēties, lai mūs mīl vispirms, pārstātu mīlestību uzskatīt par īpašumu, tad mūsu attiecības būtu patiesi laimīgas un piepildītas! 🙂

paaris nedeeljas neesmu skatiijusies, kas notiek cosmo.lv. Pashlaik garlaikojos baaraa, noleemu apsveicinaaties ar cosmo meiteneem. Pashlaik ir apmeeram pus 11, aaraa kaadi 25 graadi. Peedeejaas dienas diezgan maakonjainas, bet silts taapat. Nekas jauns sheit nenotiek, saak palikt nedaudz garlaiciigi, bet par doshanos atpakal uz latviju nedomaaju, labaak garlaikojos siltumaa nekaa ziemaa 😀 🙂 Bijaam ar draudzeni vienaa klubaa pirms paaris dienaam, ieeja 25 eur, kokteilis 10 eur, taads blatotaaju klubs, visi ar armani utml saulesbrilleem uz galvas, laigan jau sen nakts vidus un saule nespiid 😀 nakts viduu milziigs striptiiza shovs, gan puishi gan meitenes dejo. Nu taa taadiem pavisam maziem ieskatiem… Suudiigaa restoraanaa viesmiiles sanjem saakot no 900 eur meenesii. Apmaksaats atvaljinaajums 40 dienas gadaa, mediciina un viss apmaksaats. Taa kaa ar algaam te galiigi nav slikti 🙂 Labi, nezinu ko lai veel taadu pastaasta, viss ir baigi forshi, pietruukst mans suns 😀 bet viss paareejais labi 🙂 Lai jums labs vakars, aa nee jau nakts, nu un naakamaa diena 😛

nu kaapeec zin ko gaidi visvairaak (uz doto briidi) , kaveejas visilgaak? katru riitu gaidu pastnieku ar ceriibu,ka nu shodien atnesiis manu pierakstu uz usg. tik ljooooti nevaru sagaidiit naakamo usg, sirds nemieriiga!gribas apstiprinaajumu,ka ar mazo viss kaartiibaa… / taam kas briinaas kaapeec pierakstu gaidu pa pastu, taam varu pateikt- te (UK) taada sisteema,slimniica ar kuru tu esi saistiita gruutnieciibas laikaa naakamo pierakstu(datumu un laiku) atsuuta pa pastu./ man ir jau teju 17taa nedeelja, naakamajam usg jaabuut ap 20nedeelju… ehhhh… :’-(

Sveikas! 🙂 Varbūt kādai ir vecie cosmo žurnāli (2007.gada- februāris, marts, aprīlis, maijs, jūnijs, jūlijs, augusts un 2009.gada aprīlis, maijs, jūnijs, jūlijs, septembris un oktobris ), kurus var man iedot? Man vienkārši ļoti, ļoti vajag izplēst dažas lpp par modi.. un varbūt tie žurnāli jums vienkārši stāv un jūs vairāk to nelietojat.. Būšu ļoti, ļoti pateicīga 🙂

Esmu tikko atnākusi no skolas. Augstskolas. Šodien bija eksāmens, par kuru baidījos vismaz pēdējo nedēļu. Pārsteidzoši, ka mana intuīcija pēdējā laikā arvien biežāk liek par sevi manīt. Es, protams, paļaujos. Un neesmu vīlusies. Taču paralēli tam, esmu pieļāvusi iespēju, ka tās vienkārši ir sakritības. Vēl pārsteidzošāk – šodien izzuda visas manas līdzšinējās šaubas par sakritības varbūtību. Vai tas nav lieliski, ka pamostoties mani pārņēma spēcīga pārliecība, ka pirms dodos, ārā no mājām, vajag atkārtot tieši TO vienu jautājumu, nevis pārējos 76??? Un kāpēc, ienākot auditorijā, man vajadzēja izvilkt tieši TO pašu jautājumu, kuru atkārtoju mājās savas sirdsbalss teiktā iespaidā? Tai jābūt pārāk lielai sakritībai, lai izvilktu tieši vienu, konkrētu biļeti no 77. Tieši to, kuru man visvairāk vajadzēja. Paldies, mana Intuīcija! (l)

Šodien mani līdz asarām aizkustināja šī dziemsma. http://www.krustaskola.lv/1/288/ (zem foto ir iespēja noklausīties dziesmu) Negribu izvērsties garos un neko neizsakošos tekstos. Vismaz ne tagad. Šobrīd man pietiek ar to, ka jūtos lepna, ka esmu latviete. Tā ir bijis un būs vienmēr!

Aizvien lielāku popularitāti iekaro Vintage jeb bieži vien tā dēvētā krīzes mode, kas nu jau kļūst par teju vai dzīvesstilu. Lai arī interese par Vintage drēbēm, aksesuāriem un citiem priekšmetiem ir liela, ne visi zin, kur tad īsti atrodamas šīs "zelta bedres". Jau vairāk kā divus mēnešus es veidoju THE PURPLE BLOG, kurā stāstu par dažādiem notikumiem un vietām,lietām… Ja arī Tu vēlies ielūkoties Vintage pasaulē vai paplašināt savu personīgo šāda tipa veikalu sarakstu, ielūkojies http://nebetapurpleblog.blogspot.com/ Starp citu, arī tepat, mūsu mazajā Latvijā, ir online Vintage veikals (arī par to lasi vairāk THE PURPLE BLOG), kurā Tu vari ne vien aplūkot, bet arī iegādāties iekarotās kleitas, svārkus, bikses un topus. Uz tikšanos THE PURPLE BLOG!

Malkoju tēju un domāju par attiecībām. Par romantiskām attiecībām. Kāpēc tās cilvēkiem ir tik svarīgas? Kāpēc sabiedrībā valda uzskats, ka, esot viens, cilvēks nevar būt laimīgs, viņa dzīve nevar būt piepildīta? "Neuztraucies, tu noteikti vēl satiksi savu īsto", tā parasti uzmundrina mammas un draudzenes, bet kurš ir teicis, ka mums katram ir šāds "īstais"? Ir taču arī cilvēki, kas tā arī nekad nesatiek savu īsto. Tāpat kā ir cilvēki, kas nekad visas savas dzīves laikā nav bijuši Āfrikā, nav ēduši suši vai slimojuši ar vējbakām.. Tad kāpēc lai attiecības būtu izņēmums? Kāpēc mēs tik ļoti kādu gaidām?

vakar jūtos vienkārši superīgi! kapēc? nav ne jausmas… vakardiena vispār bija laba.. visu dienu nepavadīju mājās kā divas iepriekšējās dienas! varbūt svaigais gaiss nāca par labu?! vakar arī parādījās vēlme pēc nedaudz lielākas kārtas kosmētikas.. ja ņem vērā, ka parasti esmu par slinku, lai krāsotos, tad šodien laikam sanāk, ka to izdarīju arī par visām iepriekšējām reizēm! bet vismaz jutos super!! un pat saņēmu komplimentu.. no māsas gan, bet kompliments paliek kompliments!

Gadā ir tikai divas dienas,kurās mēs neko nevaram iesākt: viena ir vakardiena un otra – rītdiena. Tādējādi šodien ir īstā diena,lai mīlētu ,ticētu, darītu un galvenokārt – dzīvotu!

Es nezinu, kāpēc, bet sāku te pavadīt arvien vairāk laika. Iespējams tāpēc, ka saprotu, ka šeit "dzīvojas " tiešām feinas meitenes, ar kurām domāju, ka varētu saprasties labi arī reālajā dzīvē, ne tikai virtuālajā. Un sarunas vedas pavisam nepiespiesti, jo rādāks, ka ir kopīgas intereses un uzskati par dzīvi, varbūt pat vērtibas. Tas tiešām ir tik forši atrast jaunas paziņas, iespējams pat draugus ar laiku!!! Biju jau to aizmirsusi, jo kādu laiku sanācis ar vairāk vai mazāk vieniem un tiem pašiem cilvēkiem satikties. Jā, forši 🙂 Un šodien…tik jauki, ka meitene, kura no manis brošiņu nopirka, iedeva man sirsniņšokolādītes 🙂 tiešām mīļi 🙂 ( viņa jau pati zinās, kura tā ir ) Cilvēki ir forši. Nav vērts koncentrēties uz ļaunībām 🙂

…šodiena nav parasta diena, vismaz man nē.. pa Tv rāda kātējo meksikas ziepju operu.. mazliet muļķīgi, bet tā rada mājīgu noskaņu.. + vēl tase piparmētru tējas un garastāvoklis noteikti būs labs visa vakara garumā 🙂 …šodien izgrebu savu helovīnu ķirbīti.. maziņš un omulīgs.. 🙂

hū. beidzot tas laika sprīdis, kad mani viss kaitina, neapmierina un uzdzen dusmu, ir garām. ir jauna nedēļa, un turpmāk daudz lietas mainīsies. šorīt nolēmu, ka es savu dzīvi svinēšu. nolēmu uz visu skatīties pozitīvi un līdz šim man lieliski izdodas: * nolēmu zābakus nepirkt šomēnes, bet gan atlikt tikai pusi no nepieciešamās summas un nākammēnes pielikt klāt otru pusi – lai nav mēneša beigās jāknapinās. [lai apstiprinātu sajūtu, ka jāknapinās nebūs, nopirku sev laša steiku, ko vakariņās pagatavot ar dažādām garšvieliņām, un jau tagad nevaru sagaidīt vakaru!] * nudien priecīga esmu par šīs dienas atklājumu – pie mājām netāli esošajos humpīšos pamanīju grāmatu plauktu, dažādas grāmatas [sākot ar lubenēm un beidzot ar biogrāfijām] ar izdevuma gadu ne senāku par 2000-šo, visas par 20 sant. Tā kā man tik ļoti patīk lasīt, bet esmu pamanījusi, ka e-bibliotēkā dikti acis gurst, kad es kārtīgi pieķeros klāt kādam gabalam, tad dažs labs gabals orģinālvalodā un uz papīra par sliktu noteikti nenāks! vēl angļu valodas zināšanas sanāks uzlabot. * un es nomizoju sev burkāniņus, ko pagrauzt – jau trīs dienas dikti gribējās, bet nekādi nevarēju saņemties pārvarēt slinkumu, jo burkānu mizošana noteikti ir mana pēdējā mīļākā nodarbe virtuvē! tik garšīgi. tik daudz prieka, par tik maziem sīkumiem – es noteikti tā turpināšu! 🙂

Nu jau vairāk kā pirms diviem mēnešiem dienas gaismu ieraudzīja Latvijas ielu modes blogs FASHIONDINNER.lv. Doma par šādu blogu tā veidotājai Beātei Ligerei radās jau sen, iedvesmojoties no citiem ārzemju ielu modes blogiem, kā, piemēram, hel-looks.com un hoyfashion.com. FASHIONDINNER.LV ideja ir apkopot un atspoguļot stilu Latvijas ielās. Iespēja nonākt bloga foto galerijā ir ik vienai/am, jo blogā redzamie civlēki ir nejauši uz ielas satikti, pamanīti. Tātad, ja Tev ir interese par to, kā ģērbjas un izskatās cilvēki Latvijā, ja meklē idejas un iedvesmu sava stila paildināšanai vai atsvaidzināšanai, ienāc FASHIONDINNER.LV! P.S. Seko mums arī twitter.com: fashion_dinner! 😉

Viss kā pasakā, tikai jāzin kā.. 🙂