vai esat ievērojuši, kā civēki sākuši mirdzēt, kopš saule spīd?? es personīgi gaidu pirmo kārtīgo negaisu! tad būs mana kārta mirdzēt! būtu interesanti izveidot aptauju – kurš dod priekšroku saulainam laikam, un kurš savukārt mākoņiem! droši vien tādi kā es būtu mazākumā, bet vienalga interesanti..

Sveiki, esmu AVON un ORIFLAME konsultants, ja ir vēlēšanās, raxti man uz e-pastu ivetakuike@tvnet.lv Varu pastāstīt par produktiņiem un iedot pamēģināt paraudziņus… 🙂

šodien ieraudzīju ka lilit žurnālus var abonēt uz 24 mēnešiem, turklāt komplektus. nu škrobis. kā tautā saka. jo es jau esmu abonējusi vairākus. vienīgi cosmo pērku, jo patīk, ka varu to izmantot kā ieganstu lai uz pilsētu aizbrauktu… 🙂 varu izrauties no mājas!!! bet par tām abonēšanas akcijām – laikam jo vēlāk abonē, jo labāks piedāvājums. a es čakli vienmēr pasteidzos..

Ne visu šajā pasaulē var nopirkt par naudu… Nevar nopirkt to pavasara sajūtu sirdī, ko dāvina strazda dziesma pie loga un tikko no zemes izspraucies sniegpulkstenītis. Jautrā upes čalošana laikā, kad krastmala ietinusies baltās ievziedu kupenās, kur skanīgi savu dzīvi stāsta lakstīgala, dāvā sirdij saules pieskārienu. Diena, kad mazie putnēni dodas savā pirmajā lidojumā kopā ar pieaugušajiem putniem, liek domāt par bērnību, kad, apguļoties dzeltenajā pieneņu pļavā, debesīs meklējām mākoņu aitiņas. Bērnībā viss dāvā priku, pat mazais, baltais taurenītis uz spārniem nes kādu sapni… Ir tik viegli dzīvot pasaulē, ja ir sajūta, ka kāds pasargās-vienalga, vai tas ir tētis vai mamma, vectētiņš vai vecmāmiņa, lai kur viņi šobrīd atrastos-blakus, vai kaut kur tālu prom… Atliek vien kā bērnībā uzsmaidīt dzīvei un izkausēt tās mazās ledus pārsliņas, kas iekritušas dziļi sirdī. Laimei nav veidola, to nevar nopirkt un nevar dāvināt, tā tikai reizēm spēlē paslēpes. Laime jāatrod sevī, savā sirdī-mīlot un ticot, ka gan saules staros, gan lietus lāsēs mīt laimes dimantiņi. Dzīve ir skaistākais, kas katram dots!!! 🙂 🙂 🙂 🙂 🙂 (l) (l) (l) (l) (l)

Es sapnī redzēju, kā satieku viņu. Tik ilgi un sen neredzētu. Mēs bijām laimīgi, kā agrāk vienmēr. Viņš samadīja man, es viņam pretī, viņš apskāva mani un, esot viņa rokās, es jutos kā lidotu. Viņš škūpstija mani un man gribējās, lai tas nekad nebeigtos… Un tad es pamodos. Viena. Saule spīdēja pa logu. Ārā bija pavasaris. Bet man iekšā auksti. Dīvaini, ka pat pēc pusgada attiecību pārtraukuma un viņa jaunās draudzenes satikšanas mana attieksme nav mainījusies. Manas jūtas nav pazudušas. Dīvaini… 🙂

VAKAR beidzot redzēju SAVU pirmo tauriņu! RAIBU! ilgi man uz viņu bija jāgaida. Mans vīrietis jau par mani ņirgājās.. par manu "vanaga aci", kamēr viņš jau neskaitāmus tauriņus redzējis, es vēl nevienu neesmu pamanījusi. bet neko darīt! šis bij tieši manējais. Kā biju viņu redzējusi, un nopriecājusies, jo klusībā ļoti cerēju, ka pirmais tauriņš būs raibs! zinu jau ka būs raiba vasara, bet vēl raibu tauriņu redzēt – likās tas kā garantija 🙂 naivi, zinu. bet man patīk tagad šī sajūta. un tas ir galvenais. tā nu pēc tam pastaigas laikā daudzus jo daudzus tauriņus redzēju. bet tie visi dzelteni bij! nu bij lemts man tas RAIBAIS! nesmejiet. bij lemts!

tikko atgriezos no moto sezonas atklāšanas brauciena… stāvēju uz akmens tilta… vēl tagad ausīs mazliet džinkst. Bet toties kādas sajūtas! WoW! Vienu brīdi tā paķēra, ka gandrīz vai uz vietas apraudājos… Dievinu močus!

Kā man ir apnicis, ka vienmēr saslimstu neīstajos laikos!! Un tad nesanāk dienām ilgi satikt draugu, jo dzīvoju pietiekami tālu,lai viņš nevarētu atbraukt dienas beigās.. :-/ Un mūžīgie miljons cilvēku apkārt tajās reizēs, kad esmu beidzot ar Viņu.. Vai kādai nav kāda pārbaudīta frāze [-s], ar kurām sanāk viegli norādīt uz to,ka gribas palikt divatā? 😉

Mans mīļotais vīrietis ir mans labākais draugs. Īstenībā – viņš vispirms bij labākais draugs un tikai pēc tam kļuva par mīļoto vīrieti. Bet šo labākā drauga statusu nepazaudēja. Tapēc man liekas ļoti labs vārds „laulātais draugs” – jo, manuprāt, ja vīrs nav tavs draugs pirmkārt, tad tur nekas labs nevar sanāk. Nu – kādu laiku varbūt var.. bet nezinu cik ilgi. Lai attiecības uzturētu dzīvas ir vajadzīgs ne tikai kopīgs sekss, bet arī kopīgas aizraušanās, kopīgas sarunas un diskusijas, apziņa, ka vari ar mīļoto izrunāties par jebkuru tematu, sākot no celulīta, kas spogulī izskatās briesmīgāks nekā dzīvē, un to pretimnākošo sievieti – cik viņai foršas formas, un beidzot ar tik strīdīgiem tematiem, kā reliģija vai politika. Sarunas ir nepieciešamas. Un draugi māk sarunāties, pieņemt otra atšķirīgo viedokli un cienīt to. Tapēc man liekas, ka svarīgi ir vispirms būt draugiem. Un tikai pēc tam mīļākajiem

Taa vien gribaas visai plassajai pasaulei kliegt- esmu laimiigaaaa, patiesaam- no sirds laimiiga. Un tas ir tikai taadeell,ka izbeidzu 3 gadus garas attieciibas, kas beigu beigaas bija paartapushas mokoshaa rutiinaaaa :(. Esmu pozitiivs cilveeks, bet jau kaadu pus gadu jutu,ka kaut kas galiigi nav kaartiibaa, es saaku dusmoties par it kaa neko, parasti, taada neesmu- ne garastaavoklla cilveeks, bet gan super-extra pozitiivais 🙂 un te peekssnni dusmu leekmes, psihoshana utt. zinaaju,ka zem taa sleepjaas looti dzilsh akmens-un tas bija- jutos nelaimiiga, nepiepildiita savaas attieciibas, pats trakaakais,ka negribeeju neko mainiit uz labo pusi. Liidzz izbeidzu visu pavisam.. es jutu,ka sis pavasaris buus savaadaaks kaa paareejie un taa arii irrr- jeejaaaaaaaaaaaaa…. Es vienkaarssi lidoju 🙂 🙂 🙂 🙂 Nesaprotu tos cilveekus,kas gadiem ilgi var nodziivot ar cilveeku ar kuru juuties nelaimiigs, ja sirds kliedz peec briiviibas.. nu un, ka man liidz ar draugu vairs nav ne bembja, ne dziivoklla, bet man ir tik laaaabiiiiiiiiiiiiiiiii!!!! wwiiiiiiiiii! Smaidam, daargaas daamas, jo dziive ir tik skaista! 🙂

Nedrīkst ļaut citiem cilvēkiem ietekmēt savu garīgo. Bet mēs visi esam cilvēku, un dažreiz jau gadās, ka paslīd kāja. Tapēc steidzami jādomā par kaut ko jauku un skaistu. Jo tikai es pati drīkstu noteikt, kā jutīšos, un es GRIBU justies labi! Kā man gribas meža zemenītes!! Tādu karstu vasaras dienu, bet tādu, kad no svelmes var paglābties ēnā. Savēršu zemenītes uz smilgas kā bērnībā mēdzām ar draudzeni to darīt! LŪK tā ir vasaras smarža! Savērtas zemenītes.. kas līdz mājām jau ir apēstas. Un tā tam ir jābūt. Nav ko atlikt visu labāko vēlākam laikam. Ir jābauda tagad un tūlīt. Man saldētavā ir saldējums. It kā ar meža zemenīšu garšu. 2,5 litru iepakojums. Tik negaršo gan pēc meža zemenītēm. Bet garšīgs tik un tā, jo to pērkot nemaz necerēju, ka garšos pēc meža zemenītēm. Un nebij man vilšanās sajūtas. Mmmm.. gribu saldējumu! Kādreiz filmas skatoties nodomāju – kāpēc visi depresijā stumj iekšā saldējumu.. bet tagad zinu, ka saldējums tiešām līdz 🙂 salds un auksts, un garšīgs.. ielieku krūzītē, atlaižos krēslā, un izbaudu.. mmmm.. Es laižu uz virtuvi. Attā!

Atzīšos, ka tikai vienu reizi esmu turējusi savās rokās žurnālu Privātā dzīve. Un tas bij gaidot rindā pie zobārsta, un nekā cita uz tā galdiņa vienkārši nebija. Izšķirstīju, un mēģināju saprast, kāpēc šis žurnāls ir tik populārs. Un tā arī nesapratu. Tieši tāpat nesaprotu tos cilvēkus, kas nevar mierīgi dzīvot savu dzīvi, bet kuriem obligāti jāzina viss par visiem – ar ko ta šī tagad kopā, no kura tas bērns, kapēc tie tur pašķīrās, un kapēc kaimiņu Annai tik bēdīgs vaigs, laikam mīlestība vainīga. Un tad tik aiziet, no sērijas – viena tante teica. Vienīgais sarunu temats ir ko kurš tagad dara, cik kurš pelna, un kuram ir mīļākais vai mīļākā. Varbūt iemesls ir tāds, ka šiem cilvēkiem savas dzīves nav? Un tad, lai nebūtu patiesībai acīs jāskatās, viņi jaucas citu dzīvēs. un tēlo baigi gudros un bārstās ar padomiem. māca citus dzīvot, kaut gan paši nemāk. un vai tad cilvēks var otram iemācīt to, ko pats nemaz neprot??? Nesen dzirdēju, kādas baumas ceļo apkārt par mani, par manu ģimeni. Viena tante izdomā, pasaka nākamajai, un tā tā pasaciņa aiziet tautas dzirdīgajās ausīs. Laikam nevajag nemaz meklēt to izcelšanos, no viena fakta ir uzpūsts zilonis, un nevienam jau vairs neinteresē – vai tā ir taisnība vai ne. Ir par ko paklačoties. No vienas puses man ir dusma! GRRRRRRRRRR. Nu nafig tev jāstāsta ja nezini kā ir patiesībā. Kur tu rāvi ka vīrs mani pametis.. Bet no otras puses, skaidroties točīt ar tādiem cilvēkiem neiešu, jo viņi tāpat labāk ticēs savām fantāzijām. Un vai tad nav vienalga, ko viņi runā? Es dzīvoju SAVU dzīvi un esmu laimīga. nebrienu cita dārziņā… nebrieniet manējā!

Šorīt, izejot no mājas, es jutu cik auksts un viss šķita it kā sastindzis pat zeme šķita iekrāsojusies balta, Nodomāju klusībā pie sevis, ka ziema atgriežas un pavasaris ir piekāpies. Stāvot pieturā un gaidot autobusu, pārņem trīsas, jo salst,ir auksti. Te pēkšņi ir dzirdama dipoņa,tāda skaņa kā ziloņi skrietu,no kurienes diez?Paskatos visriņķī, bet nekā nav, taču skaņa nerimstas,tad paskatos augšup un pretējās ielas pusē mani piesaista mājas jumts, jo tur divas kaijas, viena kaija skrien pakaļ otrai un tā atskan, ka gribot negribot gribas pasmaidīt un tik silti kļūst ap sirdi, jo par spīti aukstumam, tas izskatījās pēc mīlestības pakaļdzīšanās. Jā, ko tik agrā rīta stundā var novērot pilsētā. Tas mani patiešām šorīt pārsteidza 🙂 …. un sasildīja agrajā rīta stundā 🙂

Uhhh.. Ja godīgi -domāju tā tāda veiksmīga sagadīšanās, bet var jau arī norakstīt, ka mana lekšana atmaksājas 🙂 Esmu pārlēkusi savai zaļajai lentei (tādā gadījumā – krāsai nav nozīmes). Esmu ielekusi skaistā pavasarī, un varbūt tieši krāsa nostrādāja, jo zaļā ir mana mīļākā.. PIRMĀ un pati galvenā pārmaiņa – lai arī mazliet smējos par sevi 🙂 un arī mans puika smējās par mammas lēcieniem – ir tā, kas šis leciens uzmundrina, un pozitīvā domāšana raisās daudz vieglāk. Nu kā nekļūs labāk, ja par sevi pasmaidi. un nemsaidīt lecot nevar. smaids pats laužas ārā. pat smiekli! To būs jāpasāk brīžos, kad Melnais nāks virsū. AIZIET MĪĻĀ!!! Pie citām pārmaiņām varu minēt šīs: (bet kā jau minēju – tā var būt arī vienkārša apstākļu sakritība, un es šādām sakrtībām ticu. jo par šādu veiksmīgu sakritību taču var saukt vienkārši to, ka mēs protam izmantot iespējas, kuras dzīve mums dāsni piedāvā) 1. pavadīju dienu kopā ar sen nesatiktu draudzeni. gandrīz divus gadus nebijām tikušās, un vēl joprojām bij par ko runāt. es par to ļoti baidījos.. bet re kā – bez pamata. LABVĒLĪGAJĀ PASAULĒ viss ir skaisti!!! 🙂 🙂 🙂 2. nu dikti man gribējās Meieres grāmatu Jauns Mēness, un es to arī dabūju dāvanā 🙂 vienkārši tāpat, bez īpaša iemesla. bij jau protams lasīta in english, bet dikti man gribējās arī dzimtajā valodā izlasīt. 3. man maijam tikpat kā visas nedēļas nogales ir saplānotas, ar pasākumie, ciemošanos vai arī ciemiņu uzņemšanu. 4. es vinnēju smaržas! un turklāt man patīk! manuprāt vispār ir diezgan riskanti otram dāvināt smaržas, ja vien nezini, ka tās tiešām šim cilvēkam patīk. tapēc arī biju pārsteigta. Hmmm.. gan jau vēl viss kas ir noticis 🙂 jo vienu zinu točīt – NEGATĪVAIS pēdējās dienas nav bijis! bet to sīko foršo lietiņu ir daudz 🙂 tādi pavisam ikdienišķi prieciņi, kas, starpcitu – ir vis vis vis foršākie!!! LEKSIM!

Nevar kaut ko skābu paslēpt iekš salda. Nevar saīgušu dusmīgu seju noslēpt, smaidot. Tas smaids nebūs tas. Tas nebūs īsts. Ātri var atkost. Vajag nevis piespiesti smaidīt, un koncentrēties uz to, bet censties atrast par ko priecāties, un tad par smaidīšanu nebūs jāpiedomā.. smaids vienkārši būs. Bet tomēr tik daudzi cenšas māksloti smaidīt.. vai tad tiešām pašam labāk ap dūšu paliek? NESMAIDI ja negribi! Vienkārši sāc domāt par skaistām jaukām lietām kas iepriecina. Un smaids pats parādīsies..

neesmu pirkusi šokolādi nu jau pāris dienas. tā vietā mājās turu ābolus. un taisnība – ja ir, tad apēdas. bet ja nav.. nu tad jau nav ko arī ēst 😀 😀 😀 tā ka vislabākās zāles pret šādām mazām atkarībām ir – prom no acīm, laukā no vēlmēm 🙂

Es nudien nevaru ciest tipus, kas neuzskata par vajadzīgu mazgāties. vai arī mazgājas labi ja reizi nedēļā, un atrodoties kaut vai vienā telpā ar tādiem, jūti ka smird. agrāk domāju, ka tas nav iespējams, ka ikviens cilvēks kaut minimāli par sevi rūpējas. bet izrādās tā nav 🙁

vislabāk sajust darbu var pēc tā padarīšanas. gandarījums + lepnums par paveikto rada tik labu noskaņojumu, kādu grūti dabūt citur. un arī vienkāršas desas un maize vislabāk garšo pēc labi padarīta darba. tā nu tas ir! un šo sajūtu gribētos baudīt atkal un atkal! tapēc ir labi, ka ir talkas. sakopšanas talkas, siena talkas, kartupeļu lasīšanas talkas, pērno lapu grābšanas talkas un malkas skaldīšanas talkas. melleņu lasīšanas talkas un ievārījuma vārīšanas talkas. ja tu kaut reizi esi izjūtis to forši sajūtu, kas ir pēc-talkas sajūta, tad tu gribēsi to atkal un atkal. un ja kāds sauks uz talku, būsi visām čertām PAR! jo tās emocijas ir neatkārtojamas. ak jā.. un es klusi ceru, ka tie, kas vakar slinkoja un ne-talkojās 🙂 ka tie vismaz aiz sevis neko nekur šoreiz neatstāja..

Spoks Sabiedrības palaistuve un lupata… Paliek sliede aiz mēteļa pa zemi vilkta Kājas pa zemi slāj pacelt nav spēka Tukša sirds un dziļas acis Nebūt vairs tam kas ievēlēts nopūšot svecītes tortē

Varbūt reizēm domāju pārāk daudz, varbūt vienkārši nespēju atslēgties no tā, kas notiek apkārt… Neprotu tā, ka "tas jau notiek ar viņu, mani tas neskar!" Tādēļ vismaz morāli cenšos atbalstīt tos, kam klājas sliktāk nekā man. Un tas nav tādēļ, ka cenšos nopelnīt sev baltos spārnus-man sagādā prieku, skatīties laimīgā sejā, kad es it kā pat neko daudz neesmu izdarījusi vai pateikusi-reizēm pietiek ar pāris vārdiem, lai gan man, gan vēl kādam pasaule liktos skaistāka. Nesaprotu tos, kas kā gliemeži ieraujas savā mājiņā un nedzird un nejūt to, kas notiek apkārt, jo "ak šausmas, kādas man ir problēmas un cik briesmīga mana dzīve!’,kaut arī ir sava māja, darbs un ģimene, kas bezgalīgi mīl… Atbalstu labestības dienas un līdzīgas akcijas, kas notiek Latvijā, bet man šķiet, ka ik dienu ikviens varētu izdarīt kaut ko labu un pasaule kļūtu labāka…Nu labi,šķiet, ka mazliet pārspīlēju, bet vismaz man sirdī ir tā foršā sajūta, kad kādam esmu palīdzējusi… 🙂 🙂 🙂

Izrauj man sirdi no krūtīm, To noteikti mācētu tu. Ar stikliem no izsistām rūtīm Tu mani vien ievainotu. Tās lauskas no salauztās sirds Noliec pie spoguļa sava, Lai beidzas tas muļķīgais cirks, Kad visu par velti dala. Tu teici,ka dāvini sevi Un dzīvi,kura pieder tev. Paņem atpakaļ ko man devi, Goda ordeni nopērc sev. Ar asinīm rakstītais līgums, Kas simts gadus spēkā vēl būs, Un sekunžu mūžīgais ritums Nekad vairs nesaistīs mūs. Tu sagrāvi manu dzīvi, Ar kājām bradāji to. Atkal vēlos dzīvot es brīvi, Nevis kļūt par ieslodzīto…

Tevi mīlēju,tev uzticējos, Kopā ar tevi par dzīvi smējos. Tu sildīji mani ziemeļu vējos, Bet ne jau es tevi izvēlējos… Tu teici,ka mīli,ka vēli man laimi, Kaut tie bija meli un muļķīgi glaimi. Es vēl esmu maziņš un bieži raudu, Par asarām manām tu saņem naudu. Vienkārši reizēm ir tik skumji, ka dzird kārtējo stāstu par vardarbību, tādēļ arī tapa mans dzejolītis… Tev nepatīk troksnis un nevēlies strādāt, Tādēļ māmiņai nākas man visu gādāt. Šorīt pirms darba māmiņa uzsmaidīja, Mani uz vaidziņa maigi noskūpstīja. Man skumji kļuva,es raudāt sāku, To es skaļāk par citiem māku. Tēti,kādēļ sit-tu pāri man dari! Kā tik ļauni tu smieties vari? Tēti,pārstāj,man tik ļoti sāp… Vai tas eņģelis,kas ciemos nāk? Tam spārni balti…Viss gaišāks kļūst, Tik viegli un labi,ka vairs nevajag just… 🙁 Baltas lilijas sārto zemi klāj, Bērniņš no mākoņa atvadas māj… Maza dvēselīte klusi aizlidoja… Tur vairs neviens tai nemeloja… 🙁

Vai būs reiz diena, Kad nebūs ko teikt, Kad darbus un nedarbus Varēs klusumā veikt? Kad cīrulis debesīs Bez balstiņas skries Un upes klusējot No krastiem ies? Kad vēja dziesmu Vien sajust spēs Un lietus čukstus Dzirdēt nevarēs? Kad bites bez balss Lidos medu vākt Un gailis bez dziesmas Pratīs modināt? Kad klusējot pulkstenis Mūžību skaitīs Un strazda dziesmu Kāds veltīgi gaidīs? Nebūs tā,ka nebūs nekā, Jo grūti ir dzīvot klusumā. Ir brīnums dzirdēt,redzēt un just… Mūsu pasaulei nekad neapklust… 🙂

Šodien (drīzāk gan vakar) bija lielā Latvijas talka, bet es nācu talkā pati sev, lai piepildītu kaut dažus no tiem sapņiem, ko vaļējām acīm izsapņoju un Tēvam izstāstīju Jaungada naktī, gulēdama draudzes jauniešu telpās. Viens no tiem bija par apdzīvojamās platības palielināšanu, kas izklausās visai neiespējami, ja dzīvo ierobežotā vietā, proti, 35 kvadrātmetru lielā dzīvoklī. Taču jau kopš brīža pirms apmēram pieciem gadiem, kad šeit ievācos, es sapņoju par reibinošu ziedu ieskauta balkona galdu un krēsliem. Man sapnis drīz būs pārtapis īstenībā, jo šodien puķu podiņos iesēju, gādīgi aplaistīju un vissaulainākajā vietā uz palodzes noliku dažādas balkona puķes, turklāt tiku galā ar sarežģītu izvēles situāciju un skaisto kurpīšu, brīnišķīgā mētelīša, romantiskās kleitiņas un daudzu citu iespējamo pirkumu vietā iegādājos galdiņu un divus krēslus. Ne cik ilgi vairs, un es jau agrā vasaras rītā šādā mazā paradīzē malkošu savu rīta kafiju un lasīšu grāmatu…

Pavasaris atkal pazuda. Tomēr sirdī un prātā pavasaris ir atplaucis pilnā sparā. Un tieši to arī gribās- uzplaukumu dzīvē. Gan draugu ziņa, respektīvi, gribās jaunas sejas, jaunas paziņas, jaunus piedzīvojumus ar citiem cilvēkiem. Gribās dejot no tumsas iestāšanās līdz pirmajam saules stariņam un vēl ilgāk. Gribās iet un dziedāt, dziedāt no prieka.. Bet pats svarīgākais ir atrast savu otru pusīti. No skaistām atmiņām nav iespējams izvairīties, tāpēc reizēm pāršalc skumju vilnis, bet cenšamies un cīnamies ar ragiem un nagiem tikai par pozitīvām domām.° Gribās sajust apskāvienus. Sajutu, kļuvu laimīgāka? Nē. Gribās patiesumu, pievilkšanās spēku. Jā.. kāre laikam ir nosista *ķiķina* ° un tagad var mierīgi dzīvot un gaidīt īstu baudu.. Es kā mincītis paspēlēšos ar dažām nevainīgām sirsniņām, visam gadījumam paņemšu diegu un adatu, ja būs jāaizšuj ciet. (l)

Mans vīrietis ir atgriezies un esmu laimīga 🙂

Cik vien sevi atceros, tulpes ir bijušas manas mīļākās puķes. Vispār jau man patīk ziedi kā tādi, bet tulpes.. mmmm.. to smarža man liekas ļoti erotiska, nemaz nezinu tam izskaidrojumu. Nevaru vien sagaidīt, kad uzplauks pirmās tulpes. Zinu jau, ka veikalos sen var nopirkt, bet tām tomēr nav tik izteikts aromāts, kā tām vienkāršajām sarkanajām tulpēm, kas gandrīz ikvienā dārziņā zied. Ienesīšu istabā, nolikšu blakus uz galda, lai zied un smaržo. Vai arī laikam jāsaka – mirst un smaržo.. jo noplūkta puķe palēnām mirst.. un tāpēc smaržo vēl jo spēcīgāk.. Ehh, nevajag uz tik pesimistiskas nots. Man patīk ziedi istabā, un domāju, ka dabas māte neļaunojas, ka sniedzu sev šo prieku. Bet šajā sakarā man radās pārdomas. Ir dzirdēts, ka tie zaļie dabas draugi kažokus ķēpājot, tādā veidā protestējot pret dzīvnieku nogalināšanu. Nu. Es arī neatbalstu dzīvnieku slepkavošanu kažoku dēļ. Bet vai ir dzirdēts kāds gadījums, kad demolētu puķu veikalus? Tādā veidā protestējot pret ziedu bezjēdzīgu nogriešanu? Jo diez vai visas puķes izdodas pārdot. Lielu daļu droši vien nākas izmest ārā, jo gribi vai negribi – ziedi vīst, un ātri. Viena lieta ir noplūkt un ienest sev istabā vāzē, bet pavisam cita – saplūkt kaudzi, cerot, ka kādam citam varbūt vajadzēs, gribēsies tās. Es jau neesmu pret ziedu veikaliem.. tik tāds jautājums radās. Jo ja palasās netā – kādas tik protesta akcijas netiek rīkotas, sevišķi in america. p.s. tā domu gaita ir neizsekojama. No tulpju erotiskās smaržas pie protesta akcijām!

Pavisam nejauši manās rokās nonāca Džozefa Mērfija grāmata "Tavs zemapziņas spēks". Kad sāku to lasīt, domāju,ka viss, kas tajā rakstīts noteikti būs kārtējās blēņas, bet lasīju vien tālāk. Secināju,ka daudz kas no pateiktā tiešām ir taisnība un pat man kādreiz ir izdevies sasniegt kaut ko, vienkārši atkārtojot pie sevis labus vārdus. Dažas lietas gan laikam šobrīd varētu arī nožēlot, jo vienā brīdī liekas – man vajadzētu to un tad vēl to, bet, kad to visu saņem saproti,ka laikam nebija vērts. Tā nu ir noticis,ka es vidusskolas gados nenormāli gribēju būt tieva, pilna dienasgrāmata vien par to,un vēl A izmēra bļodiņu krūtīm, utt… Nu jau pagājuši pāris gadi no manu vēlmju izteikumiem, un tagad ne no šā, ne no tā, pusgada laikā esmu zaudējusi 10kg un esmu tieva. Nekādu diētu – ēdu tāpat kā pirms pāris gadiem un savus ieradumus neesmu mainījusi. Protams, mans svara zudums iespaido arī pārējo ķermeni un nu no C izmēra esmu tikusi pie sava "tik kārotā" A. Bet vai tagad man tas patīk? Jā,protams, ir nedaudz forši, jūtos nedaudz skaistāka un seksīgāka nekā iepriekš,bet brīžiem sajūta,ka salūzīšu,jo nav jau kas mani satur kopā – kur palikuši mani nelielie tauciņi?! Ir jau labi – man nav par ko sūdzēties,jo patīku sev tāda, kāda esmu,bet tagad vismaz esmu guvusi lielu mācību – nekad nevajag izteikt nepārdomātas vēlmes,jo tas nosēžas tavā zemapziņā un tā dara visu, lai to ar laiku piepildītu. Tagad mācos to izmantot savā labā, bet divreiz apdomāju, vai tad,kad mana vēlme piepildīsies – tā būs man noderīga. Ieteiktu visām sievietēm un meitenēm izlasīt šo grāmatu. 🙂

"- kā lai saprot ko grib sievietes? – gribi, pačukstēšu noslēpumu, bet apsoli, ka nevienam neteiksi? – apsolu! – mēs pašas nezinam kko gribam…" Kā lai vīrieši spētu saprast sievietes, ja mēs pašas sevi nesaprotam? 😀 Joks vai nē, bet dzīvojot kopā ar savu vīrieti un katru vakaru trīs mēnešu garumā pavadot kopā, man šķita, ka viņš man jau ir apnicis, bet tagad, kad viņš šonakt devies tusēt pie draugiem, man viņa pietrūkst 😀 Tāds patukšs dzīvoklis…

"Katra diena ir ar kaut ko īpaša… kaut vai ar saules stariņu, atspulgu drauga acīs, smaidu, ziedu, putna dziesmu… jāprot tikai saskatīt un priecāties par visniecīgāko lietu, ko piedāvā dzīve. Dzīvi neveido lielas lietas, bet gan niecīgi mirkļi, kas priecē… mirkļi, kad no prieka aizraujas elpa…" Bija laiks kad dzīvoju pēc šī teksta. Tas bija kā moto iet uz priekšu. Un ziniet, palīdzēja. Pašiedvesmai ir liels spēks, lai gan bieži par to pat nenojaušam un neiedomājamies. Domājot sliktu, arī notiek kaut kas varbūt ne gluži slikts, bet kaut kas ar negatīvu pieskaņu gan. Toties, ja katru dienu domā vismaz vienu pozitīvu domu, ja atrod par ko priecāties, par ko sevi paglaudīt un uzslavēt, tad viss notiekas! Šēžot četrās sienās un cenšoties piebeigt sen jau apnikušo maģistra darbu nosolos sev ikdienas steigā pamanīt vismaz vienu skaistu brīdi ik dienu 🙂

Domājot par to, cik man ļoti pēdējās dienas gribas šokolādi, jādomā arī par to – vai organisms prasa tikai to, kas tam vajadzīgs konkrētā brīdī, vai tomēr ne.. Jo kā lai izskaidro manu piepešo vēlmi pēc piena šokolādes? Es varu mēnešiem neēst šokolādi, un man nemaz negribās. Bet pēdējās trijās dienās es apēdu pa tāfelītei dienā. Tādu robežu esmu nospraudusi, un cenšos to nepārkāpt. Bet tajā pašā laikā, jūtu, ka varētu tik ēst un ēst – no šokolādes vien pārtikt. Tad nu domāju, kapēc tā. 1. varbūt mans organisms jūt, ka kg iet nost, kopš esmu sākusi skriet un presīti taisīt, un negribēdams no tiem šķirties prasa pēc šokolādes, lai dabūtu atpakaļ to, ko es esmu nometusi.. 2. varbūt man dzīvē vairāk salduma prasās 3. bet varbūt tas ir pārbaudījums manam gribasspēkam? Tādā gadījumā esmu izkritusi, jo nu tā gribas šokolādi. Cerams, drīz šī vēlme pāries. Man patīk ik pa laikam sevi palutināt ar labu šokolādi, bet kas par daudz – tas par skādi. Bet varbūt jādara pašai kas lietas labā? Piemēram, jānopērk āboli, un kā sagribas šokolādi, tā jāēd ābols. Un vēl svarīgāk – izmest šokolādi laukā, un jaunu vairs nepirkt! Jā – tas laikam būs īstais atrisinājums. Jo ja ir, tad arī ēdu. Bet ja nebūs, tad neēdīšu. Loģiski, ne?

par cūcenēm 🙂 vispār izvēlēties vienu veidu bij grūti. likās, ka izmēģināšanas vērti ir vairāki. afirmācijas kaut kad ir mēģinātas.. bet šoreiz izvēlējos kaut ko interesantāku 🙂 lai jautrāk. pasmaidīt protams lika VUDŪ paņēmiens.. nez, kāda to izmēģinās? es laikam ne. tātad – LĒCIENS LABVĒLĪGAJĀ PASAULĒ – citēju – sūfiju gudrie piedāvā teoriju par daudzu pasauļu vienlaicigu pastāvēšanu. saskaņā ar to var sevi izraut no vienas un ar gribasspēku pārcelt uz citu pasauli. Istabas vidū noliec krēslu. metru no tā nomet zemē baltu lenti (nez, krāsai ir nozīme? baltu lenti es neatradu, man ir zaļa. nu.. ja nenostrādās, tad zināšu ka lentes krāsa bij vainīga!). uzkāp uz krēsla. un ar skaļu kliedzienu "aiziet, mīļā" lec augšup un uz priekšu aiz baltās (zaļās – manā gadījumā) linijas. Jālecot esot reizi dienā kamēr nokļūsti labvēligajā realitātē. bet ja trīs nedēļu laikā rezultāta nav, tad neesot ko pūlēties. nu skatīsimies. 6. maijs kā galējais termiņš. jāsaņemas! nu kurš gan negrib savu cūceni 😉 vēliet veiksmi!

Es ticu iesācēja veiksmei. Es ticu cūcenei. Ir reizes, kad vari pūlēties un censties, cik gribi, tik un tā nedabūsi kāroto.. bet citreiz pat nepieliekot mazākās pūles, sasniedz kāroto. Nu kā lai savādāk to izskaidro, ja ne ar veiksmi? Nezinu vai strādā Lilit aprakstītie veidi kā piesiet cūceni pie sevis. Būs kādreiz kāds jāizmēģina, un tad varēšu atrakstīties – vai nostrādāja vai ne. Nē. Šitā domājot, es droši vien ka nekad neizmēģināšu nevienu veidu. Vajag konkrētāk. Tūlīt paņemšu žurnālu un izvēlēšos – kā tikt pie savas cūcenes! Un tad redzēsim – vai nostrādās.

cilvēks pēc būtības nav slinks. slinkums ir ieaudzināts. to tik labi var redzēt mazos bērnos, kas visur grib palīdzēt, visu grib darīt paši, bet pieaugušie ļoti bieži viņu pastumj malā, sakot – tu vēl nemāki, tikai tāpēc, ka zin, ka paši izdarīs ātrāk. nav laika gaidīt uz mazo. un tā cilvēkam zūd vēlme kaut ko darīt, piepūlēties. un slinkums ir iepotēts! gribētu vai negribēti, bet tas ir fakts. kapēc kaut ko darīt man , ja cits izdarīs ātrāk vai labāk? tikai tad, kad cilvēks ir sapratis, ka viņš dzīvo SAVU dzīvi, tad var sākt runāt par ārstēšanos no slinkuma, jo vienīgais jau kas no tā cieš ir pats cilvēks. slinkums nekad nav viņa interesēs. kad cilvēks dzīvo savu dzīvi, viņš nav slinks. jo dzīvojam taču vienreiz, tas nav mēģinājums, tā ir tiešraide! mums ir jābūt klāt savā dzīvē!

Šodien ir ceturtdiena varētu tā kā iet izklaidēties ir arī uzaicinājums un rīt ir brīvdiena, bet šodien vēl uz darbu jāiet pēc kura es būšu noteikti pārgurusi nu i nezinu ko darīt iet vai neiet un sen jau nekur neesmu bijusi nu vispār ļoooooooooti seeeeeeen!!!Nop laikam ka ir jāiet!!! 🙂

Mīlestība reizēm ir kā aklais, kas savas skaistākās melodijas spēlē kurlajiem.

ja domāsi pozitīvi, tad viss galu galā būs ar pluss zīmi!

vēl pirms mirkļa gribēju stāstīt par to cik viss ir jauki un skaisti, kas jauks noticis. tomēr uznāca BUMSSS!!! izlasīju kāda jauka, patīkama cilvēka ierakstu dienasgrāmatā un sāku raudāt. neviens nav pelnījis to, ko saņēmis viņš! un tad es atminējos…bet es arī to visu esmu dabūjusi. gan tuvu cilvēka zaudējums, gan nelaimīgu mīlestību, gan arī bezizmēra depresiju. teiksiet – bet tev tak tagad nav par ko sērot? ziniet, ir gan! kāds patiesi gudrs cilvēks pateica – laiks nedziedē, laiks palīdz piemirst un norimt sāpej. bet ir mirkļi, kad tas viss uzpeld. un, ja tev tai mirklī nav neviena blakām – tu aizej. un šķiet, ka man tagad gribas tā AIZIET un pateikt jums: "Būšu pēc gada, gaidiet!" tomēr – NEDRĪKST!!! un to atminieties visi, jo ir cilvēki, kam jūs tomēr esat dārgi un kas bez jums nevar!

ik pa laikam esmu domājusi, ka varbūt būtu jāievēro kāda diēta, bet nekad tālāk, t.i., līdz diētas ievērošanai, neesmu tikusi. nevarētu teikt, ka man trūktu apņēmības. jo parasti, ja kaut ko iesāku, tad spēju pie sava lēmuma pieturēties, un arī pabeigt iesākto līdz galam. tad nu domāju, kāds tam būtu izskaidrojums. un izdomāju dažus, kas droši vien kopā ņemti arī veido atbildi. 1. neesmu praksē redzējusi pozitīvu rezultātu. lasījusi protams esmu, pilni žurnāli taču, bet neviena mana draudzene vai paziņa nevienu super iedarbīgu diētu nezin. 2. lai arī ir šis tas lieks, kopumā ar savu ķermeni esmu apmierināta. 3. un manu ķermeni tādu kāds tas tagad ir, dievina mans vīrietis. 4. man patīk garšīgi paēst. un negribu svērt vistas fileju tik un tik gramus. vienu olu klāt. gribu apēst tik daudz cik man gribas. 5. ar sportu nodarbojos šā vai tā. nu.. varbūt nevar teikt ar sportu.. jo es tikai mēdzu skriet no rītiem, katru dienu taisu presīti. šad tad ar veļuku izbraucu kādu apli, un staipu divus mazus rakarus ik dienas 😉 6.arī slinkums pie vainas. tā visa rēķināšana svēršana.. nē, tas nav priekš manis.. 7. un tad kad man sagribas saldumus, es gribu bez sirdsapzinās pārmetumiem arī sevi palutināt! hmmm.. varbūt bij vēl kāds iemesls, bet nu šie ir galvenie manas NE-diētiķes attaisnojumi! tomēr neatmetu arī iespēju ka kādreiz kaut ko izmeģināšu tīri intereses pēc, un tā noteikti būs ar atslodzi saistīta diēta. tās liekas vissakarīgākās.