es zinu, esmu cukurs. it kā aizvietojama, bet ne aizstājama. kafija ar saldinātāju nav pat salīdzināma ar tādu, kurā iebirdinātas kaut dažas, tomēr mirdzoši baltas un vilinošas cukura sniegpārsliņas. es zinu, esmu sāls, kas džreiz jāuzkaisa brūcēm, lai tu justu, ka esi dzīvs. citādi tās sadzīs, un paliks vien trulas rētas, kurām atņemta spēja just. es zinu, esmu pipari. dzīves asums un kņudinošā sajūta degunā, kas neizbēgami noved pie atvieglojoša "apčī!" un "uz veselību!".

Reiz dzīvoja kāds smaidīgs meitēns. pavisam maziņa, jauka, nevienam nedarīja pāri. pavisam nesamaitāta. toties daudz sāpināta. visiem šķita, ka viņa ir stipra. tāpēc, ka bija ideāla aktrise, kad vajadzēja. patiesībā viņa bija ļoti viegli ievainojama. visiem patika ar viņu paspēlēties un pēc tam izmest. kāpēc?! vai tiešām viņa izskatījās pēc spēļmantiņas? vai arī visiem likās, ka viņa spēj pārdzīvot visu? es ar šo meitēnu patiesi lepojos, visvairāk. šis meitēns diemžēl reiz salūza, salūza uz neatgriezšanos. nekad, NEKAD vairs viņai nebūs tas smaidīgais ģīmītis, ja būs, tad varen uztēlots. viņa nekad, NEKAD vairs sev nelaidīs tuvu, nevienam neuzticēsies, jo zina, ka pievils. baidieties bērni no dzīves!

вот оказывается что он задумывал все эти почти 20 лет 😎 то, что отопление с каждым месяцем дороже, ещё не повод для такого обмена! тем более, только домашние тараканы обходятся дешевле, чем я! есть такие люди, которых ты не просто готов подарить (абсолютно безвоздмезно)) , но даже приплатить, чтобы только тебя от них избавили. у меня такой списочек ееесть… 😉 коротенький, но папино имя в нем большими буквами, жирным шрифтом и тысячу раз обведённое 😉 а он значит, бесплатно от меня избавиться не хочет.. только взамен на недвижимость.. я только что сделала вывод.. он всё таки любит меня больше, чем я его :’-( это же так прекрасно и трогательно – отцовская любовь! (s) (l)

даёшь исполнение желаний! 😀 всё ещё переживаю по-поводу измены любимого кошака :’-( Тииитуус… вот что значит пожалела, сразу не кастрировала.. пусть только вернётся (t) всё началось с того дня, как моя подруга решила родить котят. нууу, не то чтобы родить, а так, чисто поучавствовать в зачатии сторонним наблюдателем. у меня кот. у нее кошка. какие ещё могут быть сомнения) принесла своего котика в сумке, подложила к кошке, потом мы компанией из 4-х человек ломали глаза на эту парочку 😉 на след.день кота я забрала, но вернулся он более сумасшедший чем обычно (девственность всё-же потерял!) весенняя ломка фантанирует, ор нереальный, беготня… (t) если бы я ещё одна жила… а так (( вобщем, приспичило мне по магазинам. возвращаюсь, Титуса нет! мой "добрый" папа "выпустил его погулять"… скандал.. я сдержалась.. объявила голодовку.. 30 часов честно держалась. потом у мамы поднялось давление, пришлось, для успокоения ее тревожного материнского сердца, покушать. искала кота… на другой день, поздним вечером, позвонила подруга (да, та самая) буду ли я забирать кота… :-O (e) как он запомнил дорогу я не представляю… нацепила что-то первое попавшееся с вешалки, и погнала… до места меня подвёз подругин брат и (было очень темно), но кота я сразу же вычислила.. бедный, запуганный домашний котик, окружённый голодными до секса кошками! я к нему! он от меня! так я через кусты, дворы, машины… всё проползала… совсем дикОй он на улице 🙁 собрала кучу зрителей, а он, гад, на стоянку побежал.. то под одной машиной, то под другой.. я звоню за подкреплением…… …. а закончилось всё трагично. он уполз в подкоп под забором у частного дома (e) меня обнадёживают некоторые, грят, ничё, мол, погуляет – вернётся… но как-то не особо я в это верю.. породистый кот, адаптирует какой-н. сострадатель. скажет : "сволочи, породистого кота выкинули!" так что осталась я соовсееем оооднааа :-/ никто не встречает, не провожает, не орёт….. и замену ему совсем не хочется. как после отношений. тебя кинули, прежде чем новые отношения заводить, нужно чтобы старые стерлись… :’-(

man šausmīīīīīīgi patīk vērot kā man mīļie cilvēciņi guļ (l) (l) (l) patīk no rītiem pamosties pirmajai, un vērot, kā vīrietis guļ, kā mana meita un dēls guļ, un sapņo savus sapņus. smej pa miegam, vai ieraudas. es sargāšu šo miegu no visas pasaules, būšu sapņu sargs.

fonam lai justu noskaņu – saliva ‘here with you’ kādā raisās manas domas. lai rastos kaut kas skaists, izrādās – ir nepieciešamas mīlestības sāpes. jo mīlestības sāpes ir skaistas, kad uz tām atskatās pēc zināma laika noilguma. uzreiz nedrīkt, jo uzreiz ir sāpes bez mīlestības. bet paiet laiks, un tad gribas pilnīgi teikt paldies par sāpēm, par to, ka jutu, par to, ka spēju just arī pēc tam, un varbūt pat dziļāk! pirmai mīlestībai ir jābūt nelaimīgai. un ir nepieciešama arī mīlestība no attāluma. lai galu galā mēs nopelnītu un saņemtu patiesi skaistu, mierīgu mīlestību, kas padara mūs laimīgus ikdienas steigā!

es sevi lutinu 24 stundas diennaktī. es sevi lutinu miljons dažādos veidos katru dienu, un neviens man to nevar aizliegt. es sevi lutinu no rītiem pamostoties, un brokastīs apēdot jogurtu. es sevi lutinu pēc brokastīm iztīrot zobus un uzliekot sejas masku, fomā skanot maniem mīļākajiem mūzikas gabaliem. es sevi lutinu atrodot laiku, lai ieietu cosmo.lv un draugiem.lv un atpūstos. es sevi lutinu šad tad noskatoties kādu labu filmu atkal un atkal izbaudot patīkamās emocijas. es sevi lutinu spēlējoties ar saviem bērniem, un klausoties viņu smieklos pašai arī gribas smieties līdzi. es sevi lutinu uzgriežot skaļāk mūziku un ar bērniem kārtīgi izdancojoties. es sevi lutinu taisot vakariņas, jo man ļoti patīk gatavot, un vēl vairāk patīk tā sajūta, ka tevis gatavotais citiem ļoti garšo. es sevi lutinu vakarā laicīgi aizejot gulēt.

Ir ceturdienas vakars un prieks manis nedelas nogales sakums. Domas saustas ap dazadam temam un ta ari nekur neapstajas. Ir parnemusi divaina iekseja tuksuma sajuta. Jau sen tada nebija izjusta. It ka skumjas, it ka prieks. Skiet, ka esmu talu no visam problemam, kaut ari ta nav. Jutos it ka lidotu kaut kur starp zemi un visu pasauligo un debesim. Dzive liekas tik viegla un gaisiga. Nav problemu. Ir tikai tas tuksums sevi. Ara jutams jau patikams pavasara vakara vejs, kad gaisa ir ta patikama pavasara smarza. Taurini vedera lido pat bez ipasa iemesla. Ir vienkarsi labi. Ir tik labi, ka ir gruti noticet, ka viss notiek reali. Lietas skiet surealas un ka sapni. Ik pa laikam parnem tikai bailes, ka viss ir parak labi, lai butu paties un ka driz notiks kas sausmigs. Vai nav divaini. Skiet, ka ta ir viena no musdienu cilveka galvenajam ipasibam – neapvaldama trauksmes sajuta un neticiba tam, ka var but ilgstosi labi un laimigi. Laikam jau ikdienas pesimistiska gaisotne, stress un atrais dzivesritms, cilveka rada so neticibu. Vai ari vienkarsi daudzi nesaskata tos mazos brinumus, kas ir tiem apkart un kuri notiek katru dienu. Cilveks ir apbrinojama butne. Vins var nepamanit to, kas atrodas kaut kur deguna gala un doties talos sis lietas meklejumos kur citur. Mums tikai jaapskatas sev apkart un mes atklasim tik daudz jaunu un labu lietu.

Ieva nebija vinu redzejusi pusgadu. Un tad atkal tikas. Pec trakuligas ballites vins vinu pavadija uz pirmo vilcienu. Un paris minutes pirms vilciena pienaksanas, kad pirms tam vinu starpa 20 minutes bija valdijis pilnigs klusums, vins teica: "Piedod, ka tik stulbi, dumji sanaca tad!" Tas bija Ievai dunca duriens krutis, kuras jau ta mita salauztas sirds atliekas, kuras pusgada garuma vina centas iznidet no sava kermena, acis saka riesties asaru straume, un gan vinas dvesele un gan miesa grasijas kliegt. Par laimi tiesi tad naca vilciens un vina paspeja taja iemukt, pirms paskatities savai milai acis un teikt: "Pie velna, ar kadam tiesibam tu uzdriksties man atvainoties!" Ne jau atvainosanas bija ta, kas vinu sapinaja. Ta drizak bija parsteigums, soks, jo lidz sim vina vainoja visu laiku sevi – taja ka tika sapinata puisa draudzene, taja, ka puisa un vina draudzenes attiecibas bija krize, taja, ka Ieva iemilejas aiznemta puisi, taja, ka puisis piekrapa savu draudzeni un visbeidzot vienkarsi taja, ka vina vinu joprojam mil, par spiti vina draudzenei un Ievas sirdsaapzinas parmetumiem, kas ka maniakala slepkava, ar spilvena palidzibu smace upuri, smaceja vinu. Ne, tas duriens sirdi bija vards stulbi, dumji. Sis citats ir iesedies vinas atmina un ka sabojata plate visu laiku skan vinas galva, ar katru reizi ka tas tiek atspelets vina sajut atkal so durienu un kermeni parnem drebuli, rokas sak tricet arvien stiprak un stiprak. Skiet, ka sis teiciens ar katru reizi klust stipraks, varmacigaks. Cilveks, kuru vina mileja un sava veida mil joprojam, tacu vairs ne ta ka lidz sim ritam, vinu attiecibas nosauca vienkarsi par dumjam. Labako dzives laiku kads Ievai lidz sim ir bijis, skaistakos mirklus dzive nosauca par vienkarsi dumjiem. Skiet, ka vina apzinajas, ka vins vinu ta ari nekad nebija kaut cik milejis, tacu tas nebija vinam devis tiesibas ta izteikties taja rita. Toreiz, tas naktis un vakarus, kad vini bija kopa, Ieva pirmo reizi dzive jutas, kadam tiesam vajadziga un mileta. Nejau tikai fiziski mileta, bet gan ari garigi. Mileta visas sa varda nozimes sakot ar matesko, tevisko milestibu lidz pat kaisligai milako milestibai. Protams, ka kaut kad velak naca apzina, ka ta nav un ka vienkarsi vinu starpa valdija tikai laika un vietas, un izdevibas faktoru sakritiba. Tacu vina vinu mileja tik un ta. Bet tad naca sie skarbie vardi un vinas pasas apzinata iluzija bija lauzta. Vina vienkarsi gribeja paturet sev so iluziju, sapni, lai saglabatu ticibu, ka pasaule varbut ari kas skaists un ipass, un ka vinu ari kads kadreiz varbut pat patiesi miles. Atkal ievas galva atskan sis sausmigais troksnis un durien, un atkal vel viens duriens. "Pietiek" – vina iekseji kliedz, tacu neviens to nesaklausa. Viena, pec sis iluzijas laupisanas, vina vinam ir pateiciga. Ar sviem vardiem vins izrava gandriz visus lidz pedejam palikusos asarojosas sirds fragmentus no vinas krutim. Tacu tai pat laika palikusos apvienoja milestiba, kas balanse uz naida sliksna, un aizvainojuma sakausejuma. Ieva sez un klausas sava iesprudusaja plate.

Petrarka bija filologs un humanists. Jau viduslaikos vins apstiprinaja un pauda savu priekstatu , ja ta var teikt tad ari filozofiju, par milestibu. Ta ir milestiba, kas sagada laimi un ciesanas vienlaicigi. Jau tad, talajos viduslaikos, kad, patiesibu sakot, milestibai nebija lielas nozimes, un ta tika daudzinata tikai neskaitamajos visa veida dziedajumos un sonetos, vins izteica tezi, kura skietami ritot laikiem ta ari nav mainijusies. Ja viduslaikos laulibam un attiecibam pamata bija lielako ties visa veida citas motivacijas un vecaku lemums, tikai ne milestiba, tad musdienas milestibu mes parnemam pasi savas rokas vai ari ka citiem tik teikt – atstajam liktena vara. Mes cinamies par to. Slevenais N. Makjavelli teiciens vesta mīlestībā un karā visi līdzekļi ir atļauti. Bet vai ta tiesam ir? Mes varam katrs sev pats uzdot so jautajumu un rast atbildi, tacu ta nebus viennozimiga. Cilveku ierobezo sabiedribas un morales normas. Vai vins butu gatavs tas parkapt milestibas varda? Retorisks jautajums. Laikam jau tas atkarigs no ta no kada aspekta vins uz to raugas. Nesen sanaca tikties ar kadu draudzeni. Vinai bija iss tacu kaisligs romans ar kadu virieti. Vini bija pazistami kops universitates laikiem, tacu paris gadu vairs nemacijas kopa. Agrak vina vinam neesot pieversusi nekadu lielo uzmanibu un vini neesot pat vairak runajusi ka tikai pieklajibas pec sveicinajusies. Tad nu tagad pec paris gadiem nejausi satikusies, norunaja iedzert kopa kadu vina glazi. Protams si vina glaze izvertas par ko vairak ka tikai par vienu vina glazi. Saja saruna vini esot atklajusi tik daudz kopiga, sakot ar to , ka abi nak no skirtam gimenem, beidzot ar to, ka labakas atputas svetdienas nav ka neka nedarisana un TV skatisanas. Vel vina atzina, ka vinu parnema tad vel nebijusi sajuta – vinai skitis ka vini varetu runat un runat un ka neviena cita nav visa saja plasaja pasaule. Taja mirkli, kad vini nonaca lidz pirmajam skupstam, vina sajutas nelagi, jo virietim bija milota sieviete, ja to varetu saja konteksta ta saukt, ar kuru vini bija kopa jau kadus 5 gadus un jabiebilst, ka ari vina bija studejusi kopa ar manu draudzeni. Milas trijsturis… Ne gluzi. Manai draudzenei bija jadodas komandejuma uz gadu uz arvalstim. Tas nebija vinas brivpratigs lemums un vinai bija loti smagi, tacu citas iespejas nebija. Cik es zinu tad tas bija 3 nedelas pec vinu romana uzsaksanas. Nu vina ir atgriezusies, virietis protams ir joprojam kopa ar savu miloto sievieti. Visu so stastu uzzinaju tikai tagad, jo draudzene vienkarsi velejas izsudzet grekus. Nu vina uzskata un atzist, ka vinas riciba bija apsurda un pari visam morales normam, tacu tai pat laika vina atzist ari to, ka, ja vina atrastos sada pasa situacija rikotos tiesi ta pat. Vienkarsi vina nespejot tam pretoties. Pretoties milestibai, kaut ari zin, ka ta vinai sagadas atkal kartejo ciesanu, asaru un sirdsapzinas parmetumu juru. Seit apstiprinas Petrarka teze. Tacu Makjavelli apgalvojums paliek lidz galam neatbildets. Mes varetu teikt – ja, ir atlauti visi ieroci, tacu tad ari sekas var but dazadas. Mes esam brivi cilveki un varam cinities par to ko milam, tacu vai si cina vienmer bus ta verta. Skiet ka tomer ne. Tacu tikai liktena vara ko atstat nebutu cilveka daba. Kaut ari kas ir liktenis. Varbut liktenis ir viss ko mes daram. Varbut liktenis ir noteicis katru musu darbibu un tikai mums pasiem skiet, ka vel pastav briva izvele. Tacu si izvele ir jau pirms mums noteikta. Piemeram man skiet, ka es un tikai es viens no rita izvelejos est bananu jogurtu. Tacu patiesiba mana likteni jau bija rakstits, ka 2. aprili brokastis edisu tiesi bananu jogurtu un tad darisu tiesi to ko izvelejos darit. Vai cilveka skietami patstaviga izvele, tas briviba ir tikai maldi. Vai musu domas, darbi jau ir noteikti pirms mes tos daram? Laikam jau ta ir pavisam cita tema…

Jauki, nu arī cosmo blogs ir manējais. Izmēģināti jau daudzi, gan krievu liveinternet.ru, gan livejournal. Ilgi nemēdzu uzturēties šādās vietās, patīk lasīt citu domas daudz labāk nekā izlikt savas. 🙂

Kā ierasts nedēļas pēdējā brīvdienā, šodien devos iegādāties pārtiku nākamajai nedēļai. Kā ierasts, uz veikalu braucu kopā ar brāli. Kā ierasts, viņš izdomāja ko jaunu, tāpēc devāmies uz Rīga Plaza Prizmu ierastās Maximas vai Rimi vietā. Kā ierasts, no daudzstāvu stāvvietas devos uz liftu, virzienu nosakot ar instinktu palīdzību, kamēr sapratu, ka mani instinkti vairākumā gadījumu tomēr ir zināšanas, jo šeit tie nedarbojās – bija vien jāiet atpakaļ uz otru pusi. Šeit nu viss sagāja grīstē un ieradumiem vai instinktiem vairs nebija vietas. Jutos kā no laivas izmesta, jo veikals tik liels, desmitiem reižu jāatkārto gājiens pie plaukta, kurā, kā izrādās, atrodas ne vien jogurts, bet arī olas, sviests, sinepes un majonēze. Tāpat arī ilgstoši kursēju no dārzeņu un augļu plauktiem pie svariem, jo visus kodus taču nav iespējams atcerēties (nez, kā tas izdodas citu lielveikalu pārdevējām?). Nesaprotu vien to, vai man tagad vajadzētu papildināt zināšanas, lai izveidotu jaunus instinktus un ieradumus un savā veikalu "ēdienkartē" iekļautu vēl vienu…

draudzība – pēdējā laika aktuālākais temats. varbūt tāpēc, ka tā tāda sāpīga tēma? es esmu apmierināta ar savu vecumu, stāvokli un visu vidi ap sevi, bet dažreiz pieķeru sevi ilgojamies pēc vidusskolas gadiem, kad ar draudzenēm pēc skolas gājām pastaigāties, pasēdēt kafejnīcā, papļāpāt. pietrūkst man tā visa. to klaču un smieklu, un satikšanos. tagad šķiet visi sēž mājās un draudzējas caur draugiem.lv un tas ir skumji, ka atsaka satikšanos ar izdomātiem iemesliem, lai tikai nevajadzētu izkustēties no mājas un izslēgt datoru. var jau būt, ka tiešām tā laika nemaz nav, lai satiktos un papļāpātu, varbūt tiešām visi citi ir tik aizņemti, ka es vienīgā šad tad domāju, ko lai dara. bet tomēr man šķiet, ka tas nav īstais iemesls. Jo draugiem laiku var atrast vienmēr, ja vien grib. bet kas tad mūsdienās nez īsti ir draudzība? iespējams pati draudzība kā tāda ir mainījusies, un es – romantiķe no pagājušā gadsimta, kad nebij mobilo telefonu un interneta, velti ilgojos pēc fiziskas kopā-pabūšanas. vai draudzība mūsdienās var pastāvēt tikai virtuālajā vidē? vai to var uzturēt dzīvu tikai ar virtuālo kontaktu, ka nemaz satikšanās nav vajadzīga? kaut kāda daļa manī kliedz, ka NĒ! nevar. bet ja citiem šķiet, ka var, tad man vienkārši būs sāpīga ieskriešana ar galvu sienā. un lai no tās izvairītos, ur jāpielāgojas laikam. un jādraudzējas virtuāli.

Brīvām meitenēm nav pienākumu; viņas pašas var izvēlēties, kurā sienā ar galvu skriet. To laikam sauc par sava ceļa meklēšanu, lai gan… nesaprotu, kāpēc vēl jāmeklē ceļš, pa kuru jau drošiem soļiem, paceltu galvu ej visu līdzšinējo mūžu un jaunu izvēlies, nonākot krustojumā vai ieraugot kādu vilinošu meža taciņu. Bet atgriežoties pie neesošajiem pienākumiem, brīvu meiteņu dzīvē nav arī rāmju un pieņemtu rīcības modeļu. Lai arī neviens no draugiem tā nedara (vai arī izliekas, ka nedara, jo tā, redz, neesot stilīgi (ārprāts, vai tiešām cilvēks ir tikai pūļa dzīvnieks?)), brīva meitene Lieldienās var doties apciemot mīļo vecmāmiņu laukos un viņas tikpat jauko māsu, kura arī, starp citu, vienmēr ar prieku uzspēlē kādu šaha partiju un pacienā ar svaigām zivīm, kuras iepriekšējā vakarā no jūras pārvedis viņas vīrs – pie jūras dzimis un audzis, mazrunīgs un skarbs, kā zvejniekam pienākas, vīrietis. Pēc tam pa smaržīgu zemes ceļu meitene var doties apciemot tuvējos kaimiņus, apjautāties, kā klājas, pastāstīt, "kā ta’iet pa to Rīg’", aplūkot teliņus, kas jau stipri paaugušies un diez vai atceras meiteni, kuru satikuši pagājušajā vasarā, un beigās tā starp citu atcerēties arī patieso nāciena mērķi un nopirkt nedaudz svaigi slaukta piena. Brīva meitene var neuzkavēties pie pusdienu galda, jo vecmāmiņa taču sapratīs, ka bērns, pa Rīgu dzīvodams, nav pietiekami daudz saules gaismas un svaiga gaisa dabūjis, turklāt sila priedes tagad noteikti izskatās daudz citādākas nekā tad, kad basām kājām un vējā sapinkotiem matiem viņa nebaidījās skraidīt pa brūnajiem, zemē sakritušajiem čiekuriem un rāpties augšā koka namiņā, uz kuru joprojām ved stingras trepes un kur joprojām atrodas vecā Moskviča koši dzeltenais aizmugures sēdeklis. Brīva meitene var neraizēties par to, ka pa ceļam dubļainajā, uzartajā laukā viņa varētu novārtīt vai pazaudēt balto kurpīti, viņa var vienkārši pasmieties par to, ka fotoaparāta baterijas nav uzlādētas, tāpēc pēc apmēram desmitā kadra tas atsakās darboties. Caur zariem līstošo saules gaismu, smaržīgo gaisu, putnu dziesmas, birstošo skuju un brakšķošo zaru skaņu tāpat vispatiesāk saglabāt var tikai atmiņā. Brīva meitene var pārnākt mājās dubļainām kājām, pinkainiem matiem, sasārtušiem vaigiem un mirdzošām acīm kā bērnībā. Un neviens viņai nejautās, kāpēc, neviens neliks tūdaļ izķemmēt no matiem vēju un aizdzīt smaržīgos zemes pikučus no kurpēm. Jo brīvām meitenēm nav pienākumu; viņas pašas var izvēlēties, kurā sienā ar galvu skriet.

if i had a million dollars… 😉 `man būtu bezjēgā daudz šalles un somas, un kurpes. kaut gan es neteiktu – bezjēgā. šalles nekad nevar būt par daudz. lai arī šaļļu man jau tuvu otram simtam, tik un tā šodien nebij ko vilkt, jo tieši tādas, ko iztēlojos jaunajam mētelītim klāt, man nav.. – koši sarkanas vienkrāsainas, un lielas. ir divas mazas. viens plāns sarkans lakatiņš, un otra šaura gara šallīte.. bet lielas platas sarkanas šalles izrādās man nav. (BET NOTEIKTI BŪS!!!!) tā ir mana vājība. šalles. un es netaisos ar to cīnīties. man patīk! (l) cilvēki, kuriem ir savas vājības, ir skaisti (l) jo tas nozīmē, ka viņi māk mīlēt.. ne tikai lietas bet arī cilvēkus. un no praktiskā viedokļa – ir viegli dāvanas atrast cilvēkiem ,kuriem ir sava sirdslieta. jo viņi māk priecāties. no sirds. man dāviniet šalles. vienalga kādas. es priecāšos! jo šaļļu man nekad nevar būt par daudz! p.s. mans `vīrietis uz mani TĀ vienmēr paskatās, kad man acīs iekrīt jauna šalle.. sak, – nu kam tev, tāpat tagad neliksi ap kaklu. jā. varbūt tagad nelikšu. bet kādreiz… 🙂 🙂 🙂 🙂 es zinu, ka priecāšos, ka esmu tieši ŠO bālo šallīti ar zaļajām rozēm nopirkusi. un būs diena, kad neviena cita šalle man nepiestāvēs kā vienīgi ŠĪ!!!! novēlu katram kaut ko sirdij tuvu! tas nekas ka sekas ir šopaholisms 😛

Laikā, kopš dzīvoju viena, tūkstoškārtīgu apliecinājumu ir guvis apgalvojums, ka elektriķa un santehniķa profesijas lielā mērā ir apgūstamas praksē (drīz būšu profesionāle – sadeguša kontakta dēļ ar pagarinātāju un sadalītāju palīdzību esmu izveidojusi pilnīgi jaunu, unikālu pagaidu elektrotīklu). Kas attiecas uz padomju laikā celtajām mājām, iegaumēt un vienmēr atcerēties iesakau to, ka teorija, kas nosaka, kā būtu jābūt, gandrīz nekad (patiesībā nekad) neatbilst praksei.

cik gan maz vajadzīgs priekam. šodien tas bij labs pirkums. nopirku smuku zilu mētelīti pavasarim. košu košu! lai arī no ārpuses redz, cik es koši šopavasar jūtos! un vēl sarkanas kurpes!!! mmm… pa smuko!

Es gribu būt tev kā maize. Ne aplūkojama pa gabalu un apjūsmojama nepieskaroties, bet izgaršojama, izsmaržojama un baudāma. pieminama un kārojama, ja pietrūkst kaut vienu dienu. stipra un maiga, dienišķa un tomēr svēta, tāda, kas dod spēku dzīvot. Man patīk sākums. kad vārds nav pateikts un ūdens nav izliets. kad viss var notikt un pagaidām nekas nav jānožēlo. es neatceros beigas. atceros rītu, nevis vakaru. satikšanos, nevis šķiršanos. /M. Svīre/ (l) (l)

Rakstīšana ir kā sāls un maize bet lasīšana ir tās piedeva. *man patīk rakstīt un protams arī lasīt, vienu dienu braucot autobusā, man šāda atziņa ienāca prātā Par cik es pārvietojos ar 21.autobusu, tad jau sen mana atziņa ir Twenty – One for everyOne twenty – One for Only One P.S … un kāda ir tava atziņa?

šodien mana kulinārā daba izpaužas! 😉 top lieldienu kūka.. un olas olas olas olas 😛 jo pa lieldienām jāapciemo visi, kas man tuvi – draugi radi. bet tukšām rokām nevar. tukšām rokām nekad nevar. kaut labus vārdus jānes līdzi. jo dots devējam atdodas. nemaitāsim savu karmu.

Esmu sapratusi ka drauzdziba ir svarigaka par milestibu….

Kādu rītu braucot autobusā nācās saskarties ar tādu problēmu, kad es nepalaižot sēdēt vecus cilvēkus, jo es redz esot jauna un vecus cilvēkus nesaprotot, es sadusmojos ne pa jokam, iekšā man viss vārījās, bet neizdvesu ne skaņas, vien skatījos pa logu un lasīju žurnālu un turpināju sēdēt, neskatoties uz to, ka vecās, pārmālējušās( viņas patiešām bija ļoti stipri sakrāsojušās, es pat teiktu pārspīlējušas ar make – up) krievu tantes uz mani ķērca, ka viss autobuss skanēja.Vien vīrietis , kurš sēdēja man blakus smīnēja( tik nezinu par ko). Es pat nemaz nesēdēju priekšā, kur it kā būtu obligāti jālaiž sēdēt veci cilvēki un mazi bērni. Turklāt viņas nobrauca tikai divas pieturas, bet es mēroju savu garo ceļu uz darbu no Imantas uz Teiku. Pēc mana ārējā izskata spriežot šķiet, ka esmu ļoti jauna, bet patiesībā man jau ir 27,un piemēram, ja es būtu stāvoklī un tāpēc nelaistu viņas sēdēt, piedodiet, bet dažreiz man šķiet, ka gados veci cilvēki ir bez cilvēciskām jūtām pret jaunajiem un tā ir nožēla,( lai gan ir un noteikti būs aktuāla problēma mūsdienās, ar piebildi, ak šī neaudzinātā jaunatne).Viņiem būtu jāatceras, ka paši jau ar tak bija jauni. Nav tā, ka es būtu neiecietīga pret veciem cilvēkiem, man pašai ir vectēvs un vecmamma, es viņus ļoti mīlu un viņiem palīdzu un esmu pret viņiem iejūtīga. Mani pārsteidz, ka cilvēki var būt tik agresīvi un paust savu agresiju pat autobusā. Tādā veidā tiek ievazāta agresija sabiedrībā, kaut gan manuprāt tā būtu jāizskauž.Un no kā gan rodas šī vardarbība? Tās ir agresijas sekas. Varbūt no malas skatoties,šķiet, ka es esmu tā agresīvā, bet tās krievu tantiņas izmeta frāzi, ka Maskavā jaunieši esot vairāk audzināti, tad man patiešām gribējās piecelties un pateikt, lai dodas uz savu Maskavu, savu dzimteni un nelien un nedzīvo Latvijas teritorijā, ja jau te ir tik slikti. Bet šodien jau manas dusmas ir mitējušās, vien prātā palikušas pārdomas. Pārdomas par agrsiju, pieklājības mēriem, iecietību pret citiem. Šobrīd man ir jau izveidojies savs stereotips par krievu tantiņām ( sorrryyy) un ne tas pozitīvākais. Neesmu jau tik ļauna, jo parasti vecus cilvēkus palaižu sēdēt sabiedriskajā transportā.Pēc visa pārdzīvotā manas domas nav mainījušās, jo zinu, ka ir veciem cilvēkiem jādod vieta sēdēt. Bet tajā pašā laikā,es uzskatu, ka veciem cilvēkiem ir jāsaprot arī jaunie, jo jaunieši jau arī mūsdienās daudz strādā,ir pārstrādājušies, pārcieš visādus stresus. Jaunieši grib dzīvot, nevis izdzīvot sabiedrībā. Mans secinājums ir būt iecietīgiem pret citiem cilvēkiem, bet neaizmirst mīlēt arī sevi un neļaut sevi pazemot,un ielaist agresiju – ļaunumu līdz sirds dziļumiem sevī.

šis rīts ir kā reiz manā gaumē. mazliet smidzina. biezi mākoņi debesis klāj. un gaiss tik svaigs un dzidrs no putnu treļļiem!!! dvēsele gavilē!

bez kā ikdienā es nevarētu iztikt? sākumā domāju ka bez telefona.. bet apsverot visus par pret, konstatēju – ka ir dienas, kad telefonu izmantoju tikai pulksteņa vietā. tā ka atbilde ir – nevarētu iztikt bez interneta. kaut gan – ja vajadzētu varētu jau iztikt ar. bet tā kā man nav sevi jāmoka, un ir iespēja, tad izmantoju to.

es gribētu vienu dienu dzirdēt vīrieša domas. bet noteikti ne savējā. jo ticu, ka ir lietas, ko es nemaz negribētu dzirdēt. tāpat kā zinu, ka ir domas, ko negribu, lai viņš uzzina. mums katram ir sava privātā dzīve arī, ne tikai kopējā. bet ja es varētu no savām paziņām izvēlēties vienu, un kaut dienu spēt lasīt viņa domas.. tas liekas interesanti. sevišķi vēlētos atbildi uz jautājumu – vai tiešām vīrieši tik daudz domā par seksu?

Man jau divus gadus ir nopietnas attiecības! Mans vīrietis šobrīd atrodas Norvēģijā un fiziski nav man sasniedzams. Bet lieta tāda, ka jūtos atsvešinājusies arī morāli! Itkā viss kārtībā, mīl un ilgojās, atsūtīja biļeti uz 16.maiju, lai braucot pie viņa, gaidot ļoti, ļoti! (l) Bet kaut kas pietrūkst! Kaut kāda asumiņa, kaut kas… Nejūtos labi! Liekās citbrīd, ka pat nav par ko normāli papļāpāt!!! Kā lai saprot, ko lai dara, lai būtu savādāk, labāk!? :-/

dārgie cosmo.lv lasītāji lūgums aizpildīt manu aptaujas anketu! Tie, kas studē, zina CIK TAS IR SVARĪGI! 🙂 pateicos, lai jauki un saulaini svētki 🙂 šeit anketa: www.visidati.lv/aptauja/259266066/

es šodien un rīt nevarēšu dabūt savas dienišķās bērzu sulas, jo lūk nevarot neko mājās no meža nest!! – čūskas nākšot virsū!!! grrrrrr (e) (e) (e) vispār māņticība ir vienkārši kaitinoša! jo ir dzirdēti tik absolūti pretēji apgalvojumi, ka nesaprotu, vai tiešām cilvēki to neredz? atceros kad precējos, tad man teica, kaut nu jūsu kāzu dienā nelītu – jo tā esot slikta zīme. bet ticējumos rakstīts arī – ja līst lietus kāzu dienā, jaunais pāris bagāti dzīvošot! tad nu katrs var izvēlēties no tiem dažādajiem ticējumiem un – būt optimists vai pesimists. nudien nesaprotu tos, kas izvēlas pēdējo… :-/

Es apnjemos kaut kad beidzot tikt pie garumziimeem! ^^ 😎 Un veel es apnjemos beidzot pabeigt savu graamatu.. (l) Man ir veel daudz ko apnjemties,bet buutiibaa teiksu,kaa ir-man galvaa pavasaris un peedeejaas dienaas neesmu iisti speejiiga sakariigi domaat.Vareetu pat teikt,ka pavasaris ir slimiiba.Forsa slimiiba,kuru,vismaz man,naakas izslimot katru gadu (l) (l) (l) (s) Cik bezsakariigi.. (s) ..Bet gribeejaas ar kaadu padaliities ^^

šorīt piecēlos sešos. bez iepriekšēja nodoma. gulēju, domāju, un galu galā izdomāju – pietiek. ir jāsāk kaut kas darīt figūras labā, jo līdz vasarai vairs tikai viens solis. presīti jau vairāk kā mēnesi cītīgi taisu, bet šorīt BEIDZOT piecēlos lai izskrietu nelielu aplīti. pirmajā reizē protams, nevajag pārspīlēt. un es pēc 15 minūtēm jau biju mājās, dušā. un tik patīkama sajūta tagad! vēlreiz pierādās tas, ja kaut ko esi izlēmis – sāc darīt tūlīt, nevis nosolies sākt ar rītdienu. tā rītdiena nekad nepienāk tuvāk! tapēc nesolīšos sev tagad, ka arī rīt celšos augšā skriet.. jo kas to zin, varbūt līs lietus (šodien ar laikam solīja lietu), izvairīšos no solījuma – RĪT to darīšu. vienkārši dzīvošu šodienā!

Cosmo, paldies Tev par tām vīriešu smaržām, kuras es laimēju. Diezgan riebīgi, ņemot vērā faktu, ka mans aktuālākais čīkstēšanas temats tagad ir tas, ka man nav drauga. Es smaržas atdevu tēvam, kurš solījās man par to uzdāvināt kolonnas dāvanu karti, lai es sev arī kaut ko dabūtu pretī, bet, solīts makā nekrīt. Un vēl man nežēlīgi vajag atrast darbu, izmisums, izmisums ir klāt! p.s. vai nav kāda, kura gribētu ar mani braukt uz Angliju zemenes vai kaut ko tādu lasīt? Es nopietni!

Cosmo, paldies Tev par tām vīriešu smaržām, kuras es laimēju. Diezgan riebīgi, ņemot vērā faktu, ka mans aktuālākais čīkstēšanas temats tagad ir tas, ka man nav drauga. Es smaržas atdevu tēvam, kurš solījās man par to uzdāvināt kolonnas dāvanu karti, lai es sev arī kaut ko dabūtu pretī, bet, solīts makā nekrīt. Un vēl man nežēlīgi vajag atrast darbu, izmisums, izmisums ir klāt! p.s. vai nav kāda, kura gribētu ar mani braukt uz Angliju zemenes vai kaut ko tādu lasīt? Es nopietni!

šodien man ir iedvesma radīt! tāda ir divos gadījumos: 1. kad esi pāris cm virs zemes 2. kad aiz sāpēm gribas gaudot. šodien ir pirmais variants! Ak, pavasar! (l)

reti gadās tādas grāmatas, kuru lasot, dzīvo līdzi.. jūti līdzi.. sapņo līdzi.. tās sajūtas, izjūtas liekas tik pazīstamas.. ehh, šie saldie 17.. pirmā mīlestība, pirmais pieskāriens, pirmā atzīšanās. kaut gan man arī tagadējie 24 liekas super vecums!!! un vēl pavasaris ar tauriņiem!! (l) (l) (l) me feels good today 😛

bella’s lullaby (l) visu dienu šodien skan fonā uz repeat… mmm… liek justies labi. (l) (l)] sapnot.. (l) par mīlestību.. (l) ehh. ko tur vairs runāt.. tieši šī versija – http://www.dailymotion.com/video/x5oynh_bellas-lullaby_webcam

šorīt piecēlāmies ļoti agri. izgāju uz lieveņa un patīkamais rīta dzestrms apņēma manas kailās kājas un rokas. sajutos kā bērnībā. no rītiem skrienot cauri slapjajai zālei, meklējot pirmās zemenes… bet tā jau vasara… dīvaini. mūsu asociācijas ir nekontrolējamas un neparedzamas.

08.04 Piecēlos savos 6.15 un sapratu, ka šorīt nespēšu paskriet. Nolādētie kāju ikri! Stīvi un ļoti sāpīgi. Nu ko vecais labais draugs Fastumgēls nāk palīgā. Noteikti vakarā gan aiziešu, bet ļoti lēnām&uzmanīgi, vispirms kārtīgi izstaipot ikvienu muskulīti, kas man vispār pastāv. Un gribu tikai pateikt tādām pašām iesācējām kā es: Pat ja tev liekas, ka tu uzliec sev vismazāko slodzi, samazini to vēl uz pusi. Sāciet lēnām un pats galvenais-IESILDIETIES kārtīgi. 🙂 Jauku Jums visām dienu |-)

pie savas mājas noteikti stādīšu kastaņus! šodien gāju cauri kastaņu alejai, pumpuri jau tik lieli un lipīgi. saulē spīd. vēl nekāds zaļums nav redzams, bet pumpuri spīd! aizveru acis un jau redzu kastaņus pilnos ziedos.. tik skaisti.. (l) (l) (l)

nedēļas nogalē brauksim uz galvaspilsētu. esmu no tām, kas Rīgā ikdienā dzīvot negribētu un arī nevarētu. man vajag plašumu. bet bez Rīgas arī nespēju, tās emocijas, tā aura ir nepieciešama kā skābeklis reizi pa reizei! viena no reizēm noteikti ir tad, kad kastaņi zied.. tad man nepieciešams vērmaņdārzs. un noteikti rudenī, lietainā rudenī es vienkārši dievinu Rīgu. un vasarā, kad tuvojas negaiss. un pavasarī, kad gribas košus cilvēkus sastapt. bez Rīgas es nevarētu. kādreiz sapņoju par Liepāju, bet kad sapratu, man vajag būt stundas brauciena attālumā no Rīgas, lai varu tur tikt, kad pēkšņi man savajagas, tad visas citas pilsētas uzreiz atkrita! bez Rīgas es nevaru. un bez Siguldas ar ne. Gauja ir mana upe.

07.04 čau,čau. 6.30, esmu jau augšā, jūtos možāk nekā vakar, sāp kāju ikri diezgan pamatīgi, mazliet tos pamasēju, pastaipos. Iespējams Jūs, meitenes, varat kaut kādus labus staipīšanās vingrinājumus ieteikt? Atpakaļ pie tēmas, aizeju līdz staģikam, šodien priekšā divas dāmas. Kā es ierodos, viņas aši kaut kur nozūd, laikam nobijās no mana rīta izskata:D. Šorīt topā DMX-Lord give me a sign. Super dziesma iedod tādu kā niknumu, spēku. Noskrienu pirmos 3 apļus, sajūta tāda tīri tā neko, kājām tie nolādētie ikri, dod par sevi pamatīgi manīt. Noskrienu 4 un 5to sāk jau atkal durt, trūkst elpa, pāreju soļos. 6-un šodien pēdējais, noskrienu ātrākā tempā kā pārējos, un uznāk tāda viegluma sajūta-gandrīz noģību:D Kopā esmu skrējusi kāda 10-15 minūtes, likās kā pāris gadsimti. P.S. Ja kas, pie sava 3 apļa pamanīju super izskatīgu vīrieti, viens otram uzsmaidījām, nekad agrāk viņu nebiju pilsētā manījusi (un šeit tiešām visi viens otru pazīst), redziet, skriešana jau sāk atmaksāties.:D P.S.S. Sāp visur, kur pieskarās, bet manī jau ir iegājis azarts, tagad jau nu gan nepadošos. 🙂

06.04 Sāksim jau ar to, ka sportoju parasti tikai skolā sporta stundās (un arī tur sanāk šad un tad pašmaukties). Zinu, ka esmu fiziski izturīga, bet ārkārtīgi slinka (sportā vidējā atzīme 10:D) Vienkārši slinkums,slinkums,slinkums. Un tā nu es kā jau godprātīgs jaunietis, kas vēlas sevī kaut ko mainīt, izlēmu, ka sākšu ar to, kas man padodas- skriešanu. Nebiju gan skrējusi kopš pagājušās vasaras, bet domāju, nu kas gan tur tik grūts var būt (ak, kāda es biju muļķe). Sāku to tādēļ, ka lai gan esmu diezgan tieva un ar savu svaru apmierināta, vēlējos uztrenēt un uztvirtināt(?) muskuļus un iespējams tikt vaļā no pūtītēm, kas mani moca jau kopš 14 gadu vecuma (esmu izmēģinājusi pilnīgi visu- zāles,smēres,terapijas-rezultāts ļoti īslaicīgs). Tātad sāku ar šādiem parametriem svars-59kg garums-1,74 krūtis-85 vēders-68 gurni-89 Nolemju svērties un mērīties ik pēc 2 nedēļām. Ne tikai skriešu, bet šad un tad pabraukāšu ar riteni, ik pēc 2 dienām 100 vēderpreses un katru dienu 10 min ar riņķi. Vispār daru to visu priekš sevis, šī man būs tāda kā personīgā dienasgrāmata, kura iespējams palīdzēs arī kādai, kas gluži tāpat kā es nevar saņemties un sākt. Protamas pēc skriešanas, nedošos mājās un nesākšu stumt māgā kūkas, turēšu pa rokai vienmēr burkānu,ābolus,lazdu riekstus, ja gribēsies ko pagraust (nekad neesmu bijusi īpaša saldumu mīļotāja). Gribu pierādīt dažai labai cosmo meitenei, ka svaru var daudz vieglāk nodzīt aktīvi sportojot un pareizi ēdot, ne ievērojot drastiskas diētas. Pirmā diena. Pulksten 6.20, nolemju celties. Kamēr atmiegu paiet kāds brīsniņš, izrādās viena bota kaut kur aizčāpojusi, nu neko, sameklēju sporta tērpu, uzdzeru citronūdentiņu, un bota arī pa šo laiku jau uzradusies. Zem drēbju kaudzes atrodu pleiyeri (šodien topā flo rida-right round)5 min. līdz stadionam, sāku staipīties, ātri apnīkt un lēnām iesāku skriešanu. Pirmie divi apļi-tīri tā okei, elpa caur degunu iekšā, caur muti ārā (nav nemaz tik viegli kā izklausījās). 3 aplis- sāk durt krūtīs, nolemju kādu minūti ātrā tempā paiet un vēl izpurināties. 4 un 5tais- ar to arī šodien beidzu- elpa pazudusi, brīnos, ka vispār varu vēl nostāvēt. Papurinu kājas, minimāli pastaipos, un laižu mājās. āa aizmirsu piebilst, noteikti ņemiet no rīta līdzi cimdiņus un vieglas cepurītes, jo rokas salst baigi. Velku mugurā topu ar garām rokām, pāri kapučdžemperīti un kājās garās trenūzes+cimdi. Atnāku mājās, sajūta pa fantastiskam, enerģija iet pāri pār malām. Pulkst. 14.30 uztaisu vēderpreses, pēc tam aizbraucu uz jūru, tur pavandos pa āru, atbraucu mājās noriņķoju riņķi kamēr skatos Yes man (pēc 7 minūtēm, man sāk likties, ka pārdalīšos uz 2vām pusēm:D). Tad jau ir vakars, izdzeru vēl citronūdens glāzi un dodos uz čučumuižu, uzlieku modinātāju uz 6.30 Šādi beidzas mana pirmā diena, pagaidām minimāli sāp kāju ikri, galvenā problēma bija tā, ka no rīta ļoti dūrās sirdī, bet to nu man apgaismoja mans ārkārtīgi sportiskais vīriešu kārtas draugs, ka tas esot tikai normāli, ar laiku palikšot labāk. 🙂

Nedēļas laikā jāizdomā viņam vārdiņš, tad kopīgi apspriedīsim un tad jau būs klāt dzemdību laiks…Bet kādu vārdiņu? Es sliecos uz – Adrians, Kristofers vai Gabriēls. Bet vēl neesmu pārliecināta…palīdziet izvēlēties. 🙂 🙂 (l) 😐 😎 🙂

Vairāk kā gadu dzīvojot kopā ar vīrieti,viņu jau var izjust un saprast. Agrāk likās,ka attiecības ir ļoti vienkārša padarīšana,kurā viss notiek kā tam jānotiek,bet tagad pašai visu izbaudot uz savas ādas,esmu ļoti daudz ko atklājusi par viņiem un esmu sapratusi lietas,kas agrāk likās dīvainas vai nesaprotamas. Kaut vai tas,ka vīrieši lūk nesaprot mūs,kad runājam caur puķītēm. Kāds bija mans šoks,kad sapratu,ka mans vīrietis tiešām to nemāk – tad ilgi domāju,kā lai pasaku ko vēlos,bet vienīgais,ko sapratu – viss ir jāsaka tieši tā,kā tas ir domāts. Iepriekšējās attiecībās sapratu to,ka ir vīrieši,kuri nemāk pasniegt savas vēlmes tā pa skaisto,ka tu esi gatava darīt visu,lai tās izpildītu. Vēlmes tiek pasniegtas kā kaut kas netīrs un uzspiests. Nu,kā es varu gribēt piepildīt viņa vēlēšanos,ja ar vārdiem un darbiem var redzēt,ka nu tikai to vien no manis gaida. Varbūt man ir jādod šī izvēle – vai vēlos tev to dāvāt,vai ne? Tagad man ar šīm lietām viss ir kārtībā,bet redzu,ka vēl joprojām ir šādi cilvēki,un tikai pamēģini nedarīt,kā viņi vēlas, būs viena sabojāta diena ar burkšķi blakus vai arī trakākais kas varētu būt – viņš piespiedīs tevi to darīt varbūt pat ar varu. 🙁 Tagad,kad esmu iepazinusi savu puisi puslīdz labi, apzinoties,ka vēl joprojām ir lietas,kuras nezinu vai kuras man labāk nevajadzētu zināt,ir tik viegli ar viņu sadzīvot – es redzu brīžus,kad varu izteikties un kad man labāk paklusēt. Tagad jūtos tik nepiespiesta un brīva viņa klātbūtnē un pats galvenais iekārota,vienalga vai esmu uzkrāsojusies vai tikko pamodusies,pūcīga vai tieši otrādi enerģijas pārpilna,ka varu skraidīt pa māju,kā apsēsta ar lietām,ko vēlos uzreiz izdarīt. Bet galvenais – viņa acīs var redzēt šo apbrīnu mani vērojot pat pēc gada ilgām attiecībām. Varu atzīties – mēs jau kopš attiecību sākuma vēl nevienu reizi neesam kasījušies un viss ir tieši tāpat kā pirms gada(arī seksa biežums un vēlme ar to nodarboties tikpat bieži nav zudusi). Pati nesaprotu,kā tas ir iespējams – bet tā nu tas ir. Man nav par ko pārmest vai par ko taisīt traci,kāpēc man jāizjauc mūsu saskaņa tikai tāpēc,ka šodien istabā uz zemes mētājas viņa netīrās zeķes,ja zinu,ka rīt tur tās vairs nebūs. Esmu iemācījusies uzreiz un mierīgi pateikt un izstāstīt,kas man patīk un kas ne,lai nepateikto lietu nekļūtu daudz un tad vienā reizē baigais sprādziens – un viss šķiramies. Kam tas vajadzīgs – tas tikai bojā uzticēšanos. Otrkārt, visām sievietēm ieteiktu NEKAD neinterēsēties par vīrieša iepriekšējām attiecībām,tā jūs nodarīsiet pāri tikai sev. It sevišķi,ja jūs ar šo sievieti pēc tam vēl varat satikties kādā pasākumā. Es to jau paspēju izdarīt un vajadzēja ļoti ilgu laiku,lai to tik vienkārši izmestu no galvas,bet varbūt tas vēl joprojām kaut kādā mana prāta nostūrī sēž un noraugās uz mani. Man ir ļoti dzīva iztēle un fantāzijas lidojums,tieši tāpēc acu priekšā varēju uzreiz redzēt gan šo sievieti,gan savu puisi darām visādas lietas. Tāpēc tagad redzot šo meiteni man rodas aizdomas,ka viņai varētu būt labāki trumpji,ko izmantot pret mani. Bet vajadzēja paiet tikai laikam,lai viss nostātos savās vietās un mans draugs manī saskatītu savu ideālo meiteni,kuru viņš nemainītu ne pret vienu citu. Un es katru dienu cenšos iemācīties ko jaunu ar ko iepriecināt savu mīļoto vīrieti,lai šī viņa apbrīna pret mani nedzistu. Man nav grūti viņu iepriecināt,bet tas ir jādara it kā nejauši un viņam nezinot. Kad tas tiek parādīts,viņa apbrīna ir tikai vēl lielāka,jo "viņš neesot nojautis,ka es ko tādu māku". Ir pietiekami jāizpēta otrs cilvēks,lai zinātu,kā viņu var iekārdināt,kā iepriecināt un kā viņu padarīt laimīgu. Un es beidzot pēc vairāku gadu gaidīšanas un visādu "grābekļu" izbaudīšanas, esmu LAIMĪGA un zinu,ka arī mans vīrietis ir laimīgs!!! 🙂 Novēlu visām sievietēm atrast to īsto,kas jums iemācīs uz sevi paskatīties ar viņu acīm – jūs esat seksīgas,iekārojamas un vienkārši brīnišķīgas un apbrīnojamas būtnes! Man to iemācīja un tagad daru lietas,kuras domāju,ka "es nekad mūzā neko tādu nedarīšu". Es jūtos skaista un tagad zinu,ka tāda tiešām esmu. Un jūtos ideāli gan attiecībās,gan darbā,gan dzīvē. Novēu to jums visām!!! No visas sirds!!! P.S. Piedodiet par ātru pārlēkšanu no vienas tēmas uz otru. Mans domu lidojums vienmēr ir bijis haotisks,bet domāju,ka galvenais tajā tika pateikts. 🙂 P.S.S.Reiz Zviedrijā redzēju kādu pāri gados,viņi pastaigājās pa vecpilsētas ielām apķēruši viens otru viduklī. Tajā brīdī sapratu,ka darīšu visu nepieciešamo,lai arī manas vecumdienas būtu blakus savai jauno dienu mīlestībai ar tām pašām emocijām,kādas bija jaunībā. Tas bija tik skaists mirklis un viņi tiešām bija laimīgi un vēl joprojām viens otru ļoti mīlēja un cienīja!