“Rīt aprit tieši mēnesis kopš esmu atpakaļ. Laiks skrien ļoti ātri!” – tā saka jogas pasniedzēja Maija Meijere, kad trešdienas pievakarē satiekamies uz sarunu pie tējas tases. Maija nesen atgriezusies no piecu nedēļu ilga piedzīvojuma Indijas dienvidos, kur viņa džungļos papildināja savas jogas zināšanas un tehniku.

Uz jogas dzimteni – atpakaļ pie pamatiem

Uz Indiju Maija devās jau ceturto gadu pēc kārtas. „Indija – tās ir jogas saknes”, saka Maija. Viņa jogai pievērsās pirms astoņiem gadiem, no kuriem piecus pasniedz nodarbības Latvijā. Maija turpina doties uz Indiju, lai mācītos. „Protams, tas, pirmkārt, ir mans process, bet es vienmēr dodos uz turieni ar domu, lai pēc tam dalītos ar iegūtajām zināšanām. Man negribas to paturēt tikai sev, lai arī ko es tur iegūtu,” atklāj Maija.

Ierodoties Indijā, mājas Latvijā uz laiku piemirstoties. „Es izkāpju no lidmašīnas un man ir tāds – es esmu mājās, otrajās mājas! Beidzot!” stāsta Maija. Internets Indijā īsti nestrādājot, tāpat pāris dienas varot nākties iztikt bez elektrības, par ko vietējie īsti nesatraucoties – kaut kad jau tā atkal parādīšoties, par to nav vērts uztraukties.

Tomēr tā nav nekāda atpūta, atzīst Maija: „Pirmais priekšstats nereti ir tāds – aizbraukšu uz mēnesi, lai pastieptos.” Skaisto dabu, okeānu un palmas izbaudīt īsti nepietiek laika – dienas ir ļoti piepildītas. „Tu ieej tādā kā rutīnā,” viņa nosaka. Dažādi fiziskie un teorētiskie treniņi viens pēc otra sākas jau sešos no rīta un turpinās līdz pat vakariņu laikam. Vienīgā nedēļas brīvdiena jāvelta treniņiem – katras mācības tiek noslēgtas ar eksāmeniem. Tomēr eksāmeni Maiju nebiedē: „Es apzinos, kāpēc to daru. Līdz ar to mācību process nav tāds, lai gribētos kaut ko nošpikot. Tu vairs nemēģini sevi apvest ap stūri.”

Zirgs pludmalē, vardes tualetē

Indija Maijai māca uz visu raudzīties daudz vienkāršāk. Tur valdošais haoss, cilvēku pūļi, troksnis, putekļi, mērkaķi, suņi un mūžīgi netīrās pēdas liekot pārkāpt sev un pieņemt apkārt notiekošo. Tam vienkārši ir jāļaujas. „Laiks tur neeksistē. Vienā brīdī tu aizver acis, un tad ir tas brīdis – vai nu tu iemīlies Indijā, vai arī nē”, teic Maija.

Ja pludmalē staigā balts zirgs, kurš diedelē maizi un ik pa laikam cenšas kādam iespert, pie tā vienkārši esot jāpierod. Neesot jāreaģē, jāanalizē, kāpēc tas zirgs ir pludmalē un kāpēc tur pēkšņi uzrodas govju bars. „Viņš tur vienkārši ir,” smej Maija un turpina: „Tu tajā nenormālajā haosā vari atrast kaut kādu mieru un paļāvību, ka viss atrisināsies, lai arī kādā problēmā tu esi nonācis. Tad rodas tā sajūta – jā, šī ir vieta, kur gribas atgriezties.” Maija sākotnēji bijusi šokēta, atklājoties, ka viņas tualetes podā lēkā vardes, taču pēcāk viņa sākusi pat satraukties, ka tās no turienes pazudušas – tik ļoti Indija liek pieņemt lietas.

Tāpat ir arī jogā. Maija stāsta, ka savas impulsīvās un straujās dabas dēļ agrāk visai nelabprāt devusies uz nodarbībām, kurās ilgi jāatrodas vienā pozā. Tomēr galvenais ir sevi atbrīvot, viņa turpina: „Tad, kad tu tam visam ļaujies, tad saproti, ka īstenībā dažreiz tieši tas tevi piezemē. Tas arī sniedz šo harmoniju un balansu. Tu izej ārā ar atziņu – tagad saprotu, kāpēc cilvēki tā mīl jogu.”

Ne skolotājs, bet ceļazīme

šī gada mācībās uzsvars tika likts uz dažādu jogas veidu apguvi un to pasniegšanu. Maija to augstu novērtē – viņasprāt, katram jāatrod sev tuvākā joga. „Katrs atrod to jogas veidu, kas viņam patīk – vai nu pie tā pieķeras, vai turpina meklēt. Nevajag apstāties, ja šķiet, ka joga nebūt nav paredzēta tev. Ja kādam nepatīk joga, varbūt viņš vienkārši nav atradis sev īsto jogas virzienu vai skolotāju,” pieļauj Maija.

Tomēr Maija sevi par skolotāju nesauc. Viņa sapratusi, ka jogā apzīmējums „skolotājs” drīzāk paceļ pasniedzēju uz podesta, piešķirot viņam guru stāvokli. „Es neesmu guru. Es esmu ceļazīme, kam patīk vienkārši norādīt kaut kādus virzienus. Cilvēkam pašam jāizvēlas ceļš un kā to iet,” noteic Maija.

Tādu atmosfēru viņa cenšoties radīt arī savās nodarbībās. „Galvenais ir ļaut katram justies pieņemtam. Tu vari uz paklājiņa nogulēt arī visu stundu – patiesībā mani tas neuztrauc, kamēr tu atļauj sev būt tādam, kāds tu esi. Jogas laikā neviens neskatās, ko dara kaimiņš. Tev ir tavs paklājiņš, tava pasaulīte, tava zona!” savu pieeju skaidro Maija.

Atvest mājās apziņu, ar kuru dalīties

Maija neslēpj savu sajūsmu par indiešu pieticīgumu, dāsnumu un to, cik maz vajag, lai cilvēks būtu laimīgs. Goa pilsētā, meklējot, kur iedzert tēju, viņa reiz attapusies kādas indiešu ģimenes virtuvē: „Tu īsti nesaproti, vai tā ir kaut kāda kafejnīca vai virtuve, jo tu redzi sievieti-mammu, kura ar vienu roku vāra bērniem vai mazbērniem pusdienas līdzņemšanai uz skolu, bet ar otru roku ielej katliņā tēju, pagatavo un pasniedz tev. Pie tevis pienāk kaut kāds vīrietis, droši vien vīrs, mēģina ar tevi sarunāties. Viņš nerunā angliski, neko nezina, bet sajūsminās par tevi, par to, ka tu tur esi.”

Savukārt Maijas skolotājs Indijā katru reizi gatavo vairāk ēdiena nekā viņam nepieciešams – lai būtu ar ko dalīties, ja kāds viņu apciemo. „Jādzīvo ar filozofiju, ka tev ir,” saka Maija. „Galvenais ir nebaidīties dalīties, jo tu neko nezaudē. Patiesībā dalīšanās padara tevi tikai bagātāku,” viņa turpina.

„Es esmu ļoti, ļoti laimīga! Es daru to, ko es mīlu, un es gribu ar to dalīties,” nešaubīgi paziņo Maija. „Katru dienu vajag sev pajautāt – vai es dzīvoju savu labāko dzīvi? Un šobrīd tiešām varu droši teikt – jā! Bet ja tā nav, tad ko es varu darīt, lai šodien varētu pateikt – jā! Atbildes mīt mūsos! Ja tu pajautā sev, tu jau iekšēji zini, ko tu varētu darīt, vai kādas izvēles izdarīt, lai beigās varētu pateikt – es to izdarīju, es izdzīvoju savējo dienu!”

Teksts: Liene Lūsīte

Foto: Roberts Āboltiņš un Maijas personīgais arhīvs